Testaments dzejai

Jana Egle. Ledus debesis. Rīga: Latvijas mediji, 2023.

Jana Egle latviešu lasītājam pazīstama, šķiet, lielākoties kā prozaiķe: 2017. gadā ieguvusi Latviešu literatūras gada balvu par stāstu krājumu Gaismā, par ko arī Liepājas Kultūras balva, tāpat apbalvots ir viņas stāstu krājums Svešie jeb miļenkij ti moi (2019), bet 2020. gadā Egle saņem Egona Līva piemiņas balvu „Krasta ļaudis” par grāmatu Dzimšanas diena. Pēc viņas stāsta „Bedre” motīviem ir uzņemta spēlfilma ar tādu pašu nosaukumu (2021).

Dzejā debitējusi ar krājumu Dzirdēt noklusēto (2002), un Ledus debesis (2023) pēc ilgāka pārtraukuma dzejas rakstīšanā ir Egles otrais dzejoļu krājums, kas veidots no dažādu gadu gaitā tapušiem dzejas tekstiem, tostarp tādiem, kas rakstīti jau laikā pēc pirmā dzejoļu krājuma izdošanas, tomēr nenoliedzami – krājums ir veidots ļoti konceptuāli, nodaļai papildinot un turpinot nodaļu, veidojot caurviju tēlu sistēmu un valodiskus eksperimentus. Jāuzteic arī krājuma mākslinieciskais noformējums (māksliniece Anna Aizsilniece), kas ir gaumīgs un vienlaikus atturīgs, veiksmīgi papildinot krājuma saturu.

Krājumu autore kārtojusi četrās nodaļās, bet to ievada dzejolis „to dzejas grāmatu es nevaru lasīt”, kas ir, jāatzīst, viens no labākajiem šī krājuma tekstiem, bet kā nosacītu epilogu var traktēt ceturtās nodaļas pēdējo dzejoli „Testaments”, radot jautājumus – testaments kam? Dzejas rakstīšanai? Intervijā „Ventas Balsij” Egle atzīst, ka viņai ir sajūta – šis būs pēdējais dzejas krājums. Krājumā trešajā nodaļā ir dzejolis „viņugad savā dzimtas īpašumā” (78. lpp.), kur liriskā varone rauj vārdus ar visām saknēm, lai neaug vairs. Šo dzejoļu interpretācija paliek katra paša ziņā. Taču krājums ir sarežģīts un paver lasītājam daudzslāņainu un sarežģītu dzejas pasauli ar veiksmīgi izvēlētiem simboliem un tēliem.

Pirmajā nodaļā autore pievēršas visai klasiskam žanram – balādei. Nodaļu veido divas balādes – „Balāde par karalienes spilvenu” un „Balāde par kapteiņa sirdi”. Faktiski abi šie teksti ir viens otru papildinoši, demonstrējot erotiskas attiecības starp abu lielākās formas tekstu liriskajiem varoņiem: karalieni un kuģa kapteini. Diskusijai paliek jautājums, vai šie abi teksti iederas krājumā, vai drīzāk tomēr maldina lasītāju prom no turpmākajās nodaļās atklātās simboliski daudzveidīgās un sarežģītās dzejtelpas. Abi šie teksti veltīti mūžīgajām tēmām, neaizsniedzamai mīlestībai, divu tēlu aizliegtām attiecībām, atklātām ar romantisma iezīmēm un simboliem, tomēr vienlaikus arī šajos tekstos redzams Egles dzejai raksturīgais atklātums un pat nežēlīgums pret saviem varoņiem, faktiski pat naturālisma iezīmes, kuras vismaz šīs recenzijas autors gribētu norādīt, kā Egles literārajai daiļaradei raksturīgas.

Krājuma nākamā nodaļa sākas ar atklāsmi „man ir cita balss kad es runāju ar tevi” (27. lpp.), turpinoties jau pirmās nodaļas balādēs aizsāktajai cilvēcisko attiecību tēmai, bet paplašinot to gan eroticisma, gan arī sievietes femīnajās kategorijās, tēlojot sievieti kā Lielo pirmmāti, kuras „es” tiek dāvināts tuvākajiem kā kaut kas ļoti pirmlaicīgs, nācis no aizlaikiem, pat sakrāls, kaut kas tāds, kas ir tuvs debesu sfērai.
Šeit arī atklājas divi no krājuma atslēgvārdiem, proti, debesis un ledus. Liriskā varone ietiecas debesu telpā, kur ir gan rīta putna kliedziens, gan koku galotnes, gan pelēks ledus atspulgs. Šeit gribas izcelt dzejoļu ciklu „Ledus vitrāžas” (57.-59. lpp.), kur apvienoti abi šie centrāljēdzieni, rezumējoties noslēgumā: „un ūdens top gaisma” (59. lpp.), kur ūdens-upe-sieviete-ledus-gaisma veido šo simbolu ķēdi loģiskā likumsakarībā, proti, ledus, tātad sasalis ūdens, ir gaisma, gaisma ir debesu telpai raksturīgs elements, un liriskā varone – sieviete – saistīta gan ar zemi, gan arī debesu telpu kļūst par šīs gaismas meklētāju un nesēju. Taču ledus šeit ir binārās opozīcijās tēlots – tas ir gan gaismas, gan arī sastinguma un nāves simbols.

Krājuma trešajā nodaļā tiek eskalētas bailes (no kā? no ledus? no debesīm? no realitātes? cēloņu ir daudz), kas ir visam krājumam caurvijošs motīvs. Dzejolī „kļūst arvien aukstāk” (70. lpp.) ledus debesis ir pārņēmušas pasauli, lūgšanas pret ledus debesīm tikai notrinkšķēs un kritīs atpakaļ. Dzejoļa noslēguma daļā iekļauts teju buramvārdu ritmam līdzīgā četrrinde „aijā manu bērniņ mīļo aijā // aijā manu putniņ mazo aijā” (71. lpp.), ietverot mītiskos priekšstatus, kur vienā variantā bērni, tāpat kā putni tiek doti no debesīm, bet tad – „bet varbūt viņi neizdzīvos // kļūst arvien aukstāk” (turpat). Un nodaļa noslēdzas ar tikpat simboliski piesātinātu dzejtekstu „sapnī redzēju baltu māju kalna galā” (90. lpp.). Kalns – kā debesu telpas daļa, un dzejoļa sižetiskais risinājums sasaucas ar latviešu folklorā esošajām iniciācijas tautasdziesmām, un liriskā varone it kā noslīkst upē, kas vijas ap kalnu, lai pārdzimtu no jauna krājuma ceturtajā nodaļā.
Noslēdzošajā nodaļā liriskā varone kļūst rezignētāka, bet vienlaikus arī cerību pilna, piemēram, dzejolī „kad tas viss beigsies” (103. lpp.). Debesis ir atkusušas, līst, ir silti. Tāpat atklājas izteiktāki urbānie motīvi mijas ar iepriekš atklāto, bet nedefinēto (debesu?) telpu. Nodaļa noslēdzas ar dzejoli „paņemt jaunu tīru lapu” (121. lpp.), kur ledus kristālu pilnas debesis veido ap sauli sargājošu loku.

Pirms noslēguma jāpiezīmē, ka savdabīga un bagātīga ir Egles valoda, jo sevišķi jāizceļ priedēkļa „ne” lietojums, piemēram, „brīdi vērošu kā aiz loga satumst nekas un domāšu par nekad” (111. lpp.), šādi un līdzīgi valodiski eksperimenti krājumā veido īpašu akcentu.

Noslēgumā – Egles dzejas krājums droši vien nebūs no tiem, kurus var apsēsties uz izlasīt no vāka līdz vākam. Krājums arī apjomā ir pāri simtam lapaspušu. Tā ir dzeja, kuru nepieciešams vai vismaz vēlams lasīt nesteidzoties, lai Egles tēlotajā debesu telpā gūtu to grūti aprakstāmo un literatūrzinātniski nepamatojamo, bet pastāvošo labpatikas sajūtu, kas pārņem pēc lieliskas dzejas izlasīšanas.

Ingus Barovskis