Jaunā Gaita nr. 313. vasara 2023

 

 

Džena Andersone divus gadus mācījusies Literārajā Akadēmijā prozas meistardarbnīcā pie Ievas Melgalves, Ronalda Brieža un Ilzes Jansones. 2021.gada nogalē izdots pirmais stāstu krājums Dadži, kas bija nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā „Spilgtākā debija”, un rakstnieka Egona Līva piemiņas balvas „Krasta ļaudis 2022” pasniegšanas ietvaros saņēma speciālbalvu par ieguldījumu latviešu literatūrā. 2022. gada nogalē izdots otrs stāstu krājums Sainis.

 

Džena Andersone


Balto zirgu gaidot

Biezās mūra sienas ar vairāk nekā gadsimta laikā sevī sakrāto spītu visiem spēkiem turas pretī augusta saules nokaitētajiem pīķiem. Kveldējošā tveice tā vien lūko, kā ielauzties nelielajā, tumšzaļas liepas apēnotajā tiesas zālē ar aplupušajiem divviru logiem. Skaļi tikšķošais sienas pulkstenis rāda piecpadsmit minūtes pāri vieniem. Līdz darbalaika beigām vairākas stundas.


Šodien ir piektdiena, un tas ir iepriecinošākais fakts, kas man neliek mieru jau no paša rīta. Katru piektdienu gaidu kā atpestīšanu. Piektdienās esmu pacilātā omā. Arī tagad labpatikā izstaipu savas buraudekla kurpēs ieautās kājas. To gan daru piesardzīgi, lai nejauši neapgāztu zem galda novietoto atkritumu urnu.


Nesaprotu, kāpēc tiesas zālē vispār vajadzīga miskaste. Turklāt zem mana galda, it kā es grasītos te pusdienot vai grauzt ābolus un akurāt šeit būtu nepieciešams atkritumu spainis. Katru reizi kā te apsēžos, tā atceros par nejēdzīgo priekšmetu, kas zem galda maisās pa kājām, un ik reizi pēc tiesas sēdes aizmirstu to nolikt citā vietā.


Tā nu sanācis, ka pēdējos divdesmit gadus piezemējos šeit gandrīz katru darbadienu, ja vien neesmu slims vai nesēžu savā kabinetā, rakstot spriedumus. Kā nekā esmu tiesnesis. Teju visu savu apzinīgo darba mūžu sēžu šajā mazajā, omulīgajā tiesu namiņā, jo neesmu vis nekāds karjerists. Nekad neesmu rāvies ne uz galvaspilsētu, ne apgabala tiesu, nē, to visu man nevajag. Man ir labi tā, kā ir. Reizēm palikt ēnā un lieku reizi neizbāzt purnu no alas ir krietni veselīgāk. Dažs labs izlēcējs no mūsu miesta jau ir tā apsvilinājies, ka maz neliekas. Kur jāskrien? Pēc kā jātriecas? To visu es nesaprotu. Dzenies, kur gribi, tāpat iznākums visiem viens – sešas pēdas zem zemes Jaunajos kapos. Nu, vai arī Vecajos, ja radiem pietiks naudas, lai nopirktu tur kapavietu. Ek, kāda starpība…


Manu piektdienas noskaņojumu šodien nedaudz sabojājis apsūdzētais, kurš visiem, arī man, par lielu pārsteigumu ir ieradies uz tiesas sēdi. Būtu iepriekš zinājis, nebūtu tik neapdomīgi nozīmējis lietas izskatīšanu piektdienā. Sasodīts!


Tagad šis nepatīkamais pārsteigums apsūdzētā Epšteina personā stāv manā priekšā, atbalstījies uz kruķiem, un smīkņā. Kreisā kāja viņam amputēta. Kājas stumbeni viņš atbalstījis pret kruķa augšdaļas šķērsi. Skatiens nekaunīgs un tiešs. Kā jau visiem, kas pārliecināti par savu neaizskaramību.

 
– Cik jums pilni gadi? – Pārbaudu viņa pases datus.


– Divdesmit seši, tiesneša kungs. – Epšteins skaļi noskalda.


– Invaliditāte jums kopš kura laika?


– Rudenī laikam būs jau pieci gadi. – Viņš skatās augšā uz griestiem, kustinādams lūpas. – Jā, pieci.


– Avārija? – Prasu pēc iespējas neitrālākā balsī, lai viņš nepamanītu manu prasto ziņkārību.


– Pakļuvu zem vilciena…


– Piedzēries bija uz sliedēm aizmidzis! – Pēkšņi sarunā iesaistās cietusī. – Viņš vienmēr dzer!


– Tā! Cietusī, tiesa jums nav devusi vārdu! – Pārtraucu cietušās daiļrunību pusvārdā, kamēr viņa nav sarunājusi vēl nez ko.


– Jā! – Epšteins pavicina kruķi cietušās virzienā. – Dabūsi pa pāksti!


– Apsūdzētais! Kārtību tiesas zālē ievērojiet! – Nedaudz paceļu balsi un pabungāju ar pildspalvu pa galda virsmu. – Savā starpā nesarunāties! Jums jāatbild tad, kad jums jautā, nevis jāvervelē kaut kas, kad vien ienāk prātā.


– Atvainojiet… – Apsūdzētais nedaudz piesarkst un pamet niknu skatienu uz cietušo.


Cietusī ir viņa vecuma meiča īsā sarafānā un stipri sakrāsotu seju. Rudie mati saņemti divās augstās astēs gandrīz kā Pepijai Garzeķei bizes.


– Jūs saņemat invaliditātes pensiju? Kaut kur piestrādājat arī?

 – Turpinu pārbaudīt ziņas par apsūdzētā personību.


– Kur nu šis strādās! – Pepija atkal iejaucas. – Viņš taču ubago! Caurām dienām sitas pa autoostu, naudu kļančīdams…


– Cietusī! Šis ir otrs brīdinājums! Vēl viens tāds izgājiens, un tiksiet izraidīta no tiesas zāles par kārtības traucēšanu. Ir skaidrs? – Paņemu rokās kriminālprocesa likumu grāmatu, nedaudz to pavicinu un nolieku atpakaļ uz galda. Tas tā, pabaidīšanai. Tāpat jau redzams, ka jēgas nekādas. Ļautiņi prasti, ar grāmatu tādus vis nenobiedēsi.


– Jā, pareizi! – Apsūdzētais arī nepaliek parādā. – Lai lasās ārā! Tiksim arī bez viņas skaidrībā…


– Tā! – Skanīgi uzsitu ar likumu grāmatu pa galdu, ka nodun vien. – Apklustiet jel! Visi apklustiet!


Apsūdzētais Epšteins stāv, kruķus padusēs iežmiedzis, no dusmām un karstuma jau gluži sarkans. Pepija, saknīpējusi lūpas, spītīgi skatās ārā pa logu.


– Vai ir noraidījums tiesas sastāvam? Nav? Lūgumi, papildinājumi?


– Nē, nav. – Epšteins purina galvu vienā laidā. – Nē, nē, neko nepapildinu, nē.


– Tā, apsūdzētais, tiesa jums ir uzaicinājusi aizstāvības nodrošināšanai advokātu. – Pametu acis uz advokāti, kura savā brūnajā mantijā izskatās pēc lielas trapeces. – Vai jums būs nepieciešams aizstāvis tiesas sēdē?


– Aizstāvis? – Epšteins izbola acis. – Tas ir kā? Par maksu?


– Nu gan sadomājies… – Cietusī izšauj, bet tad attopas un ar pirkstiem pati sev uzsit pa lūpām.


– Valsts nodrošināts aizstāvis. Jūs esat mazturīgais, – šķirstu lietas materiālus, – tāpēc valsts jums…


– Nē, nē, paldies, man nevajag valsts advokātu! – Apsūdzētais lepni atgrūž. – Es pats labs advokāts…
Cietusī nosprauslojas un noliecas pie grīdas, tēlojot, ka viņai kaut kas nokritis. Prokurors apmierināti nošmaukstina. Trapece sēž, saknīpējusi lūpas. Īsts balagāns.


– Labi, tad parakstieties pie sekretāres protokolā, ka atsakāties no aizstāvja. – Pamāju ar roku uz Ērikas pusi.


Ērika ir mana sekretāre jau gandrīz desmit gadus. Labākais palīgs, kāds vien šajā tiesā bijis. Droši vien, ja nebūtu viņas, es jau sen būtu atmetis visam ar roku. Varbūt pat pārkvalificētos uz advokātiem vai kaut ko tamlīdzīgu, mazāk piņķerīgu. Viņa man palīdz visu atcerēties, nepalaist garām termiņus, datumus un pulksteņa laikus. Viņa zina visas mūsu sastāva lietas gandrīz no galvas. Varu paprasīt jebkuru jautājumu par lietas materiāliem, un viņa nekļūdīgi pateiks, kas kurā sējumā vai lapā atrodams. Ērika protokolē ne tikai tiesas sēdes, izsūta pavēstes, gatavo spriedumu un citu svarīgo dokumentu melnrakstus, bet arī atgādina man par nodokļu deklarāciju iesniegšanas termiņiem, pieraksta mani pie zobārsta, laicīgi brīdina par kolēģu dzimšanas dienu datumiem, manā vietā saraksta apsveikuma kartītes Ziemassvētkos, sazvana komunālos dienestus, ja netieku galā ar rēķiniem, un vēl un vēl, un vēl… Vienvārdsakot bez Ērikas es būtu kā šis Epšteins bez kājas.


Apsūdzētais veikli piesteberē pie sekretāres galda. Ērika pastiepj protokola lapu uz viņa pusi. Tā vietā, lai liktu autogrāfu, Epšteins nemirkšķinādams lūr sekretārei blūzes izgriezumā. Viņa to pamana un pietvīkst. Es nedaudz nokrekšķos, un viņa pietvīkst vēl košāk.


– Ilgi tur? – Nemierīgi sakustinu kājas un neviļus trāpu pa sasodīto miskasti tā, ka nograb vien. Epšteins satrūkstas, zibenīgi uzvelk veidlapā savu ķeburu un klidzina atpakaļ uz apsūdzēto solu.


Paskatos uz Ēriku un nez kuru reizi nodomāju – cik labi būtu viņu apprecēt. Taču tas man nespīd. Kā nekā viņa ir divdesmit gadus par mani jaunāka. Vienu reizi izmēģināju laimi – tā kautrīgi uzliku Ērikai plauk­stu uz ceļgala. Dzērumā protams, vecgada darba ballītē. Dabūju tik pamatīgu pļauku kā īstu ugunszīmi. Piedzīvoju pamatīgu izbīli. No tās reizes šādus izgājienus vairs neesmu atļāvies, un notikušo mēs nekad neesam pārsprieduši. Ērika ir traki skaista vecmeita. Arī visu mūžu kaut ko gaida. Droši vien princi baltā zirgā. Ko gan vēl šajā pilsētelē citu var gaidīt. Katrs tīko pēc sava baltā zirga, kurš aizvedīs kaut kur tālu, tālu prom. Prinča lomai es vairs nekvalificējos, nav tas vecums. No manis pāri palicis vien kleperis. Eh…


– Tā, labi. Tad aizstāvi mēs varam atbrīvot no pienākumu pildīšanas. Paldies, ka ieradāties. – Ar žestu parādu Trapecei, ka ilgāk viņa var neuzkavēties.


Advokāte, aizvainota uz visu pasauli, neapmierināti krāmē portfelī uz galda izliktos papīrus. Redzams, ka viņa nesteidzas un dara to tīšuprāt. Neciešu advokātus. Mana bijusī sieva arī bija advokāte. Piektajā laulības gadā nomainīja mani pret prokuroru. Tāpēc prokurorus neciešu vēl vairāk.


Beidzot Trapece ir tikusi galā ar savām grabažām un kā barža izkuģo ārā no tiesas zāles, atstādama aiz sevis nelielu sviedru smakas šleifi. Gluži kā mana bijusī sieva. Ejot prom, viņa arī atstāja tikai piesvīdušu naktskreklu veļasmašīnā un kaķi. Netīro kreklu izmetu ārā, bet Sebastians joprojām dzīvo pie manis. Jau desmito gadu. Vissakarīgākais dzīvokļa biedrs, kāds man jebkad bijis.


– Varam pāriet pie lietas izskatīšanas pēc būtības? Varam? Labi. Sēdieties, Epštein! – Nodiriģēju solā iestrēgušajam stāvam. – Lūdzu, prokuror, lasiet apsūdzību.


Esmu ticis līdz atelpas mirklim. Kamēr prokurors, kuram droši vien es arī šķietu kaitinošs kaut vai tā iemesla dēļ, ka piektdienā esmu nozīmējis šo nejēdzīgo lietas iztiesāšanu, monotonā balsī lasa Epšteinam apsūdzību, varu nedaudz atpūsties. Karstums ārā ir pamatīgs, un es jūtu, kā zem mantijas pavilktais krekls ir viscaur sasvīdis. Kāda dundura pēc es nozīmēju šodien tiesas sēdi? Tagad mierīgi sēdētu savā kabinetā, rakstītu lēmumus, kas pa nedēļu iekrājušies, un pēc stundas, pusotras varētu atkorķēt piektdienas pirmo alus pudelīti.


– … tādējādi ar savām darbībām tīši nodarīja cietušajai Fogelei vieglus miesas bojājumus… izdarīja Krimināllikuma simt trīsdesmitā panta otrajā daļā… – Pabeidzis lasīt, prokurors uzmet man zīmīgu skatienu un, palocījis galvu, atslīgst krēslā.


– Apsūdzētais, piecelieties, lūdzu! Vai jūs saprotat, kāda nozieguma izdarīšanā tiekat apsūdzēts?


– Nū-u… saprotu. – Epšteins bez jebkāda entuziasma noburkšķ.


– Vai jūs atzīstat savu vainu?


– Nu kā? Nu viņa jau arī ir vainīga, ne jau es viens, nu…


– Apsūdzētais, jautāju vēlreiz – atzīstat vai neatzīstat savu vainu? Tagad mēs te nerunājam par cietušās rīcību, bet par jūsu konkrētām darbībām, kas iekļautas apsūdzībā.


– Nē, nu es atzīstu, ka iesitu viņai, jā, bet es negribēju salauzt viņai to degunu… nebiju takš domājis, ka viņa tik mīksta… – Epšteins izskatās pavisam sašļucis.


Pepija, sakrustojusi rokas uz krūtīm, ar plašu žestu pārmet vienu kāju pāri otrai un triumfējoši uz mani paskatās. Man viņas tīri cilvēciski žēl. Gan jau arī gaidīja princi ar zirgu, bet tā vietā dabūja Epšteinu bez kājas. Liktenis ar varen smalku humora izjūtu.


– Labi, tātad faktiskās darbības atzīstat? Sitāt viņai ar kruķi un tad vēl ar dūri?


– Nē, no sākuma ar kulaku, pēc tam ar kruķi. – Epšteins steidz precizēt.


– Nu tātad atzīstat pilnībā vainu?


– Nu, jā, bet es negribēju tīšām lauzt viņai neko… – Apsūdzētais ir stūrgalvīgs.


– Nodoma lauzt nebija, bet iesist gribējāt? Iesist ar dūri pa seju gribējāt viņai? Jā vai nē? – Turpinu tincināt ietiepīgo vienkāji.


– Jā! Gribēju! Skaidrs, ka gribēju! Kamēr es kioskā pērku cigaretes, šitā kaza turpat aiz stūra mīcās ar kaut kādu ņergu! Slampa! Gribēju sadot pa ragiem tā, lai saprot vienreiz!


– Skaidrs, tad parakstieties pie sekretāres protokolā, ka atzīstat vainu.


Epšteins steigšus metas pie Ērikas galda. Pamanu, ka tagad pietvīkusi ir nevis sekretāre, bet gan apsūdzētais. Kaut jel ātrāk beigtos šī sēde!


Epšteins laikam telepātiski sajūt manu enerģētiski raidīto lodi un, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, parakstās protokolā un aizlēkšo atpakaļ savā vietā.


– Apsūdzētais, ņemot vērā, ka jūs pilnībā atzināt savu vainu inkriminētā nozieguma izdarīšanā, un cietusī lietā nav iesniegusi kaitējuma kompensācijas pieteikumu, kāds ir jūsu viedoklis – vai varam neizdarīt pierādījumu pārbaudi? Vai arī tomēr vēlaties pārbaudīt lietā savāktos pierādījumus? – Nedaudz pašķirstu krimināllietas sējumu cerībā, ka nevajadzēs iet tam visam cauri.


– Ko tur pārbaudīt, es tāpat visu zinu… – Epšteins noīd.


– Labi, cietusī ko teiks?


– A kāda jēga man prasīt kompensāciju? Tāpat no viņa nav ko paņemt, visu nodzēris… – Meiča atrej. – Man vienalga, var nepārbaudīt!


– Ja saprotu pareizi, tad jums ar apsūdzēto joprojām ir kopīga mājsaimniecība? – Cenšos būt pēc iespējas mierīgāks.


– Nu skaidrs, ka ir! Bet ja tas tā turpināsies, tad drīz vairs nebūs! – Pepija ir pavisam drosmīga. – Salikšu visus punktus uz i!


– Kāpēc jūs turpināt dzīvot pie apsūdzētā, ja viņš pret jums ir vardarbīgs? – Prasu punktu licējai tieši un bez aplinkiem. – Ko jūs gaidāt? Ko jūs gribat no viņa vēl sagaidīt?


Šis dīvainais pārītis ar katru mirkli kļūst aizvien kaitinošāks. Cenšos būt savaldīgs, lai nekļūtu rupjš.


– A ko ta man darīt? Uz laukiem atpakaļ es tač’ nebraukšu! – Pepija ir dusmīga. – Dēļ šitā greizsirdīgā muļķa!


– Aiztaisi muti! – Epšteins nočūkst kā uz slapja dvieļa uzlikts pletīzeris. – Tiesneša kungs, tā ir viņas vaina, viņa speciāli grib, lai esmu greizsirdīgs, viņa…


Ak, mans kungs, kas par bērnudārzu! Divi lieli, bet nepieauguši cilvēki spēlē lomu spēles. Viens no otra kaut ko grib un kaut ko gaida, paši nesaprazdami, kas viņiem vajadzīgs. Un tam visam pa vidu tagad vēl es ar savu justīciju. Ar ko es vispār nodarbojos?


– Valsts apsūdzība ko teiks? – Pievēršos pieklusušajam prokuroram, kurš bezmērķīgi kaut ko skribelē tukšā papīra lapā, nevarēdams sagaidīt brīdi, kad tiks no šejienes ārā, lai ar galvu ieņurkotu piektdienā.


– Godātā tiesa, uzskatu, ka pie šādiem ap­stākļiem varam neizdarīt pierādījumu pārbaudi, jo…


Kādu brīdi viņš vēl penterē, atsaucas uz likuma pantiem un normām. Es skatos ārā pa logu, aiz kura tik aicinoši māj liepas dziļi zaļais pavēnis.


Visa dzīve, katrs mirklis paiet vienā vienīgā gaidīšanā. Katru dienu gaidu tiesas sēdes beigas, gaidu darba dienas beigas, gaidu autobusu, gaidu telefona zvanu, gaidu vēstuli, liepas pavēni, gaidu, gaidu, gaidu… un svarīga ir tikai šī gaidīšana. Nevis dzīve, bet viena liela uzgaidāmā telpa.


Smieklīgākais ir tas, ka mirklī, kad esi sagaidījis kāroto stundu, sekundi vai zvanu, tas momentā zaudē savu sākotnējo nozīmi. Tu jau esi tajā iekšā kā gaidītājs sagaidītajā objektā, un sākas jauns process – bažas par sagaidītā brīža īslaicīgumu un mirklīgumu… jā, kļūstu vecs, vecs, pavisam vecs. Vienīgais, ko negaidu, tā ir nāve. Par to cenšos nedomāt un neielaist savā šaurajā, aug­stiem žogiem norobežotajā domas telpā. Tā tikai man vēl trūka!


– Labi, tad tiesa nolemj neizdarīt pierādījumu pārbaudi lietā, pārbaudīt tikai apsūdzētā raksturojošos datus un pāriet pie tiesas debatēm, – monotoni un automātiski norunāju savu skaitāmpantu.


Diezgan ātri tieku galā ar Epšteina raksturojošajiem datiem, nekā daudz jau tur nav. Nepabeigta deviņu klašu izglītība, no pēdējās mācību iestādes raksturots apmierinoši, agrāk nesodīts, vairākkārt saukts pie administratīvās atbildības par alkoholisko dzērienu lietošanu sabiedriskās vietās, vienu reizi par sīko huligānismu – mēģinājis aizdedzināt kaimiņienes pastkastīti. Ak, vai.


Veikli paziņoju tiesas izmeklēšanu par pabeigtu, pārejam pie tiesas debatēm un dodu vārdu prokuroram, kurš izskatās nīgrs un pagalam nogarlaikojies.


Prokurors, lieki nekavējoties, pieprasa pusgadu nosacīta brīvības atņemšanas soda. Pepija no lielā karstuma kļuvusi apātiska un debatēs izteikties negrib.


Epšteina bravūra ir izkususi kā saulē atstāts saldējums. Diez ko viņš gaida no dzīves? Arī zirgu? Princesi Pepiju viņš jau dabūjis. Kā redzams, ar to šim par maz. Īsts ērms.


Tagad droši vien viņš gaida tiesas sēdes beigas. Gluži tāpat kā visi šajā zālē sanākušie cilvēki, kas līdzīgi avarējuša autobusa pasažieriem gaida nākamo reisu.


– Lūdzu, apsūdzētais, jums pēdējais vārds.


– Es apsolu, ka vairs tā nedarīšu, goda vārds nē, es… tas bija pārpratums, negribēju viņai to degunu… lūdzu man piedot un nesodīt bargi. Paldies. – Epšteins stāv sašļucis, pieķēries saviem kruķiem kā pēdējam glābiņam.


– Tiesa dodas taisīt spriedumu, tas tiks jums pasludināts pulksten piecpadsmitos trīsdesmit. – Strauji pieceļos, smagajai ķēdei žvadzot, paķeru lietas sējumu, pasitu padusē un ātri izsoļoju no zāles.


Kabinetā ir nedaudz vēsāks. Atgāžos savā krēslā, noņemu šķindošo ķēdi un pārskatu sprieduma melnrakstu, ko Ērika vakar katram gadījumam sagatavojusi. Man tikai jāieraksta sods un citi sīkumi.


Pēc dažām minūtēm esmu ticis ar to galā. Kādu mirkli vēl uzkavējos, lai mans darbs neizskatītos paviršs un sasteigts. Iztēlojos, kā smacīgajā tiesas zālē visi trinas uz cietajiem soliem, gaidot mani. Atceros, ka agrāk jaunībā es vienmēr satraucos, ka lieku kādam uz sevi gaidīt. Biju steidzīgs un iztapīgs. Tagad tas viss zudis un izplēnējis kā kaļķakmens citronūdenī. Esmu pārstājis steigties un nesatraucos, ja darba lietās kādam mani jāgaida. Tā gan.


Lēnām ielieku spriedumu vāciņos un cienīgi soļoju atpakaļ uz tiesas zāli. Nospiežu dur­vju rokturi un atceros, ka esmu aizmirsis uzlikt ķēdi. Sasodīts! Cienīgums nedaudz noplok. Nu nekas, iztiks Epšteins bez šiem godiem, bet prokurors pat nepamanīs. Un ja pamanīs, tad tāpat neko neteiks. Amata zīme paliek uz rakstāmgalda pēcpusdienas karstajā saulē gaidām mani, bet es eju pasludināt spriedumu.


Epšteins dabū prokurora prasīto sodu, paklanās gandrīz līdz zemei un, bailīgi uzmetis Ērikai atvadu skatienu, aizsteberē prom. Pepija izskatās vienaldzīga kā jūra novembrī. Sajūtos diezgan apmierināts, piektdiena ir godam sagaidīta. Tā izlīst pār visiem kā priecīga vēsts.


Kad atgriežos kabinetā, pa logu redzu Epšteinu, kurš turpat uz ielas izskaidrojas ar cietušo. No malas skatoties, viņi ir diezgan saskanīgs pāris. Varu saderēt, ka vēl šovakar abi kopīgi iešmigos, un atkal viss būs pa vecam. Cilvēki nemainās. Par to esmu pārliecināts.


Šajā pilsētelē visus savus apsūdzētos zinu gandrīz no galvas. Tie, kuri sāka zagt četrpadsmit gados, turpina to darīt arī trīsdesmit četros. Nekas viņus nemaina un nebiedē. Dažkārt no zagšanas viņi pāriet uz kaut ko smagāku, laupīšanu, piemēram. No kādiem divdesmit notiesātajiem tikai viens nesēž atkārtoti man pretī uz apsūdzēto sola. Redzu to jau desmitiem gadu, tāpēc par cilvēkiem un dzīvi kopumā man nav nekādu ilūziju. Te viss kā uz delnas.


Epšteins pamana, ka es skatos, un man salutē. Ātri novēršos no loga, nošķūrēju no galda papīru kaudzes un sametu tās seifā. Šodienai pietiks, turpināšu pirmdien.


Aizslēdzu kabinetu un dodos uz izeju. Pa ceļam atsveicinos no Ērikas. Viņa runā pa telefonu, tīdama ap pirkstu tā spirālveidīgo vadu. Izskatās, ka flirtē ar kādu. Jācer, ka savienojuma otrā galā ir īsts princis, nevis zirgs. Pamāju viņai ar roku. Ērika pasmaida pretī un turpina triekt ar nezināmo zvanītāju.


Izeju pa durvīm un atceros par miskasti. Brīdi svārstos. Varbūt aizskriet atpakaļ uz zāli un iznest ārā to urnu? Taču jau nākamajā mirklī prātā uzaust kaķis. Zinu, drīzāk jūtu, ka Sebastians jau ir uztrausies uz palodzes un nekustīgi vēro ielu. Lai gan rit jau desmitais gads, joprojām neesmu pārliecināts, kurš no mums abiem manu mājās pārnākšanu gaida vairāk.

 

Jaunā Gaita