51. GADAGĀJUMS
2006. GADA SEPTEMBRIS
3 (246). NUMURS
Jaunās Gaitas rudens numura vāku rotā mākslinieka Haralda Norīša gleznojums - gājputnu kāsis siluetā pret šķietami nedabiski rozā debesīm. Tomēr - tās nav nedabiskas, kā vienu vakaru pārliecinājās šo rindiņu rakstītājs pats, pacēlis savu šī numura eksemplāru pret debesīm brīdi pēc saules rieta! (Vienīgi tobrīd tieši nelidoja Kanadas zosis.) No mākslas, kā allaž, Jaunā Gaitā ir ļoti daudz. Reprodukcijās ir skatāmas Maijas Eiziņas Eieres (Maya Eizin Öijer) gleznas krāsās un Ulvja Alberta, Gunāra Janaiša un Ulda Brauna melnbaltās fotogrāfijas. Ar Eieri iepazīstina mākslas zinātniece Diana Krūmiņa: viņa dzīvo Zviedrijā un pērngad viņas solo izstāde apceļojusi visus galvenajos Zviedrijas mākslas muzejus un viņas darbi ir atrodami muzejos visā pasaulē. Kāds zviedru filozofs esot nosaucis viņas gleznas par hipnagogām, tas ir, tādiem attēliem, kādi mēdz cilvēkiem rādīties īsi pirms iemigšanas.
Maija Eiziņa Eiere (Maya Eizin Öijer). Sargs (Väktare). 2002. Eļļa uz audekla, 99x69 cm.
Dzejas mākslu šai numurā pārstāv Imants Auziņš ar astoņiem pirmpublicējumiem. Viņš apdzejo savu dzimto Sēliju un Rīgu tās 800. gadskārtā. Viens dzejolis ir veltīts dzejniekam Leonam Briedim un viens ir ar nosaukumu Dieviņa darbarīks:
Saldama, salkdama,
saskaņas alkdama,
kas esi, dvēsele?- Dieviņa ķesele!
Jaunās Gaitas ilggadīgā līdzdarbiniece, 26 grāmatu autore Indra Gubiņa īsstāstā "Lai sadeg" attēlo, kā kādai rakstniecei kvēli uzliesmo senas atmiņas, raugoties, kā kamīnā pārpelnojas viņas vecās, nevienam vairs nevajadzīgās dienasgrāmatas.
Par mūzikas mākslu komponista rīdzinieka Andra Dzenīša izteiksmē raksta torontiete ( dzimusi rīdziniece) Helēna Gintere. Andris Dzenītis dzimis 1978. g. un ar pirmiem radošiem sasniegumiem varējis lepoties jau 16 gadu vecumā: "Andris Dzenītis savu pasaules redzējumu pauž skaņdarbos, kas seko 20.gs. modernisma tradīcijām - ar fascinējošiem skaņu augstumiem, ritmiem, muzikālās faktūras polifoniju un instrumentu neparastiem sastāviem, kas rada laikmetīgās mūzikas jomā interesantu virzienu."
Juris Silenieks atvadu rakstā par šo pasauli pametušās rakstnieces Ainas Zemdegas atstāto pūru saka, "Ir vienmēr sastapšanās ar jauno un atgriešanās pie redzētā, kas prombūtnes laikā ir kļuvis citāds, nepieļaujot īstenu atgriešanos mājās."
Interesantu pārskatu par vācu rakstniecības ietekmi Latvijā sniedz Rolfs Ekmanis, aprakstot Benedikta Kalnača sastādīto 2005. gadā iznākušo grāmatu Vācu literatūra un Latvija. Grāmatas 880 lapaspuses satver atsevišķas Māras Gudules, Ingunas Daukstes-Silasproģes, Zandas Gūtmanes, Janas Vērdiņas un Benedikta Kalnača paša zinātniskas monogrāfijas par šo tematu.
Ildze Kronta par Gundegas Repšes "epistolāro biogrāfiju" Brālis. Ojārs Vācietis raksta: "Aptveŗot šķietami neaptveŗamo - Vācieša personību, dzeju, laiku, Gundegas vēstules ir blīvas, domu aizmetņiem piepildītas..." Pati Gundega Repše par Vācieti Rīgas avīzē Dienā raksta: "Mani satrieca, ka rakstītā vārda iespaids ir bijis tik liels. Kā tāda bērnības trauma. Pie tā, kādi esam, vainīgi Vācietis, Belševica, Ziedonis, Peters u.c."
Filoloģijas doktores Izabellas Cielēnas raksts par Klāru Kalniņu, Latvijas Pirmās republikas demokrātiskās Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa dzīves biedri liecina, ka viņa bijusi daudz vairāk nekā tipiska namamāte. Viņa bijusi enerģiska feministe, LSDSP Sieviešu centra dibinātāja, Sociālistu internacionāles sieviešu komitejas locekle, kā arī aktīvi uzstājusies polītiskās kampaņās ar runām lauku sapulcēs. 1921. g. viņa tikusi ievēlēta Satversmes sapulcē kopā ar Aspaziju un vadījusi Amnestijas un Tirdzniecības-rūpniecības komisijas. Cielēna atzīst, "Kā sociāldemokrātisko ideju paudējai, kā sieviešu tiesību aizstāvei, kā demokrātiskai sabiedriskai darbiniecei, Klārai Kalniņai ir izcila vieta latviešu polītisko ideju attīstībā."
Gundara Pļavkalna izvērstās esejas "Rakstnieki modernisma drupās" pirmā daļā ir galvenokārt runa par franču rakstnieku Gustavu Flobēru (Gustave Flaubert). Pļavkalns retoriski jautā "Vai reālisti un naturālisti varēja sevi pamatotā veidā uzskatīt par īpaši veiksmīgiem īstenības apguvējiem?" Un atbild: "Manuprāt skeptiska pieeja ... liecina par labāku izpratni nekā bezrūpīga pašpaļāvība vai nesatricināma ticība. Nav jau tā, ka pārāk naivu vai paviršu apercepciju varētu samanīt vienīgi 'onkulīšu' vai 'tantiņu' paudumos un izdarībās; uz apbrīnojamām muļķībām ir spējīgi arī bakalauri, maģistri, doktori, profesori..."
Atmiņu nodaļā ir Ingrīdas Jākobsones-Neideres raksts par savu tēvu, grāmatu tirgotāju un bibliotekāru Jāni Arvīdu Neideri, kuŗam piederējusi gleznu izstādes zāle Lāčplēša ielā. Viņa mājās Rīgā '30os un '40os gados regulāri pulcējusies toreizējā bohēma, un, kad padomju vara viņam piespriedusi 13 gadus izsūtījuma par aizliegtu grāmatu turēšanu īpašumā, pat tad nav aptumšojies viņa gaišais un gudrais dzīves skats.
Par Amerikas Balss un Radio Brivā Eiropa radioraidījumiem Ainārs Zelčs raksta no radioviļnu uztvērēja viedokļa un Vilnis Baumanis no raidījumu programmas redaktora viedokļa. Zeļčs: "Var nešaubīties, ka bez šīm radiobalsīm Padomju Savienība pastāvētu vēl joprojām."
Atsevišķā rakstā Ainārs Zelčs iepazīstina ar savu izdevniecību vispasaules tīmeklī ERAKSTI, kas ir pavērusi iespēju, starp citu, daudziem tautiešiem visā pasaulē atrast un iepazīties ar Jaunās Gaitas "mājas lapu".
Atmiņu nodaļā ir vēl fragments "Skolotāja piezīmes" no Ilmāra Bastjāņa Krasta līdz šim nepublicētās Pašvēstures 3. grāmatas. Krasts ilgus gadus ir bijis skolotājs Dienvidkalifornijas Latviešu skolā. Viņš raksta ar humoru par dažādiem paņēmieniem ar kuriem viņam izdevies pavairot savu audzēkņu vārdu krājumu latviešu valodā, bet piemetina: "'Knifi,' 'triki' un viltīgas metodes, ko es kā skolotājs esmu lietojis, protams, mazina tikai dažas no mācīšanas grūtībām. Skolotājam joprojām vajadzīga savaldība, pacietība, izturība, un izdoma. Un joprojām viņam sevi jāupurē."
Kiberkambarī ir šo pašu rindiņu rakstītāja "saruna" ar Latvijas institūta direktoru Ojāru Kalniņu. "Saruna" risinājās vispasaules tīmeklī "Latvians Online" forumā par Latvijas prezidentes, pasaules presē tā dēvētās Dzelzs Lēdijas, Vairas Vīķes-Freibergas uzrunu ASV apvienotajam kongresam Vašingtonā šā gada 8. jūnijā. Kalniņa kungs priecājās par šo uzrunu, teikdams, ka uzrunas fakts pats par sevi ir liels propagandas trumpis Latvijas valstij, bet es turpretī paudu savu viedokli, ka Freibergas kundze pārcentās runāt visas Eiropas vārdā, teikdama, ka Eiropa nemūžam nebūšot nekāds pretspēks pret Amerikas Savienoto Valstu centieniem nodibināt savām interesēm labvēlīgu pasaules hegemoniju.
Atsevišķā rakstā savā redaktora slejā Nota bene, Rolfs Ekmanis novērtē Latvijas prezidentes sasniegumus gan personīgā dzīvē gan strādājot Latvijas labā, bet viņas izteicienus par Eiropas padotību Amerikai viņš komentē, "... ar nožēlu jākonstatē, ka šāda valoda noteikti vājinās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izredzes tikt ievēlētai ANO ģenerālsekretāres amatā."
Grāmatu nodaļā ir astoņas grāmatu recenzijas:
- Lalita Muižniece raksta par Ritas Gāles dzejoļu krājumu Pirms Saulgriežiem,
- Juris Šlesers un Juris Silenieks sniedz katrs savu viedokli par Aināra Zelča romānu 1940,
- Rimands Ceplis par Zigmunda Skujiņa Paralēlas biogrāfijas. Par rakstniekiem,
- Juris Silenieks par Lidijas Dombrovskas Krāsu un ritmu lokā piektajā kontinentā. Atmiņu tēlojumi,
- Franks Gordons par autoru kolektīva sakopojumu Personība un demokrātija. Metodisks līdzeklis Latvijas vēsturē,
- Gundars Ķeniņš Kings par Dainas Bleieres, Ilgvara Butuļa, Ineša Feldmaņa, Aivara Strangas, un Antonijas Zundas History of Latvia. The 20th Century (Paul Goble, ed.), un
- Gundars Ķeniņš Kings par Journal of Baltic Studies Spring 2006.
Nodaļā Dažos vārdos, kā vienmēr, ir raibu raibas īsziņas par latviešu kultūru itin visā pasaulē, un ne tikai!
Juris Žagariņš
Kā pasūtināt šo numuru, kā abonēt...
