LAIKS       2012. gada 28. jūlijs − 10. augusts

 

 

Ilgonis Bērsons

 

Par četrām personībām divos krājumos

268. un 269. Jaunajā Gaitā

 

 

Ar ļoti bagātajām ziņām, izjūtām un domām piesātinātos jaunākos krājumus lasot, gribas pakavēties pie tām personībām, par kuŗām ir kas piebilstams un papildināms.

 

 

1. Kārlis Ulmanis

Nodaļā „Kiberkambaris” kāds apgalvo, ka Kārlis Ulmanis 1940. gadā rīkojies nodevīgi, jo viņš „nodeva Latvijas valsts varu, atņemtu tautai, nelietīgās Krievijas sarkanās impērijas rokās, bez cīņas, ziedojot daudzu latviešu dzīvības, kā kaujamo lopiņu, zem sarkano neliešu durkļiem” (JG,269:47). Tātad Latvijas likteņgados (1939-1940) par visu atbildīga ir tikai viena persona, turklāt arī pēc tam, kad tā nonākusi svešas varas žņaugos? Ar vārdiem „kaujamie lopiņi” acīmredzot domāti deportētie lopu vagonos.

Raimonds Staprāns otro reizi rakstījis lugu par Ulmani, lai pa īstam saprastu un pārdzīvotu lielo traģēdiju. Dokumentāldrāmas „Gūsteknis pilī” ievadā viņš uzrāda avotus: pils komandanta Neimaņa atmiņas, pulkveža Oša nostāsti, Kirchenšteina atstāstījumi (268:6). Saprotams, katrs stāstījis tikai to, kas viņu parāda viņam labvēlīgā gaismā. Bet dokumentālu materiālu vispār ir gaužām maz.

No drāmaturģiskā viedokļa sarežģīts ir autora paņēmiens Oskaru Neimani ielikt divās lomās: viņš ir gan atmiņu stāstītājs (Balss), gan tieša darbības persona. Luga sākas ar Neimaņa (Balss) vārdiem: „Ir trīsdesmit devītā gada oktobris. [..] Ar draudiem zemi okupēt Staļins slepeni piespiež (izcēlumi mani − I. B.) Latviju slēgt līgumu par krievu militārajām bāzēm Latvijas territorijā” (6). Mazāk ticama ir Neimaņa atklātā saruna ar prezidenta adjutantu Lūkinu par Latvijas aneksiju (15).

R. Staprāns labi atsedzis Ulmaņa divdabību: viņš uzskata (un ne tikai viņš) sevi par tautas aizstāvi un ceļvedi (Vadonis taču!) un tajā pašā laikā ir politisks naīvulis un liels patmīlis. Īstenībā Ulmanis savu autoritārismu ir zaudējis jau 1939. gada oktobrī, kad Latvijas robežu šķērso daudzgalvainais sarkanarmijas pūķis, kura lielums pārsniedza pašmāju militāro spēku. Ārlietu ministrs Munters zināja par Ribentropa un Molotova neuzbrukšanas līguma slepeno papildu protokolu − par Baltijas valstu nokļūšanu PSRS interešu sfairā. To vajadzēja zināt arī dubultprezidentam Ulmanim, tāpēc viņš izvēlējās paklausības, nevis pretspēka ceļu. Es nepiederu pie tiem pārgudrajiem vēstures pagātnes gaišreģiem, kas piekopj teoriju „Kas būtu, ja Ulmanis būtu rīkojies citādi (pavēlējis šaut vai laikus aizbēdzis no Latvijas)”.

R. Staprāns smalki atmasko PSRS impērisko vīru demagoģiju, piemēram, viņiem taču jāaizsargājot Ulmanis no tautas iebrukuma pilī, lai tā atmaksātu par 15. maija apvērsumu.

Maza iebilde: kāpēc aktieris Ulmaņa lomā šajos drūmajos apstākļos smejas? (Sk. foto no pirmizrādes Dailes teātrī 2011. gada 15. novembrī, 7. lpp.)

Starp citu, Ulmaņa 1940. gada 17. jūnija runa izvilkumos Staprāna drāmā sešās vietās stilā un saturā atšķiras no teksta Jāņa Ūdra grāmatā „Ulmanis” (Zvaigzne [2010], 33-35). Dažkārt Ulmaņa runu autori ieviesuši pavisam samākslotu izteiksmi. Valsts prezidenta vēstījumā 1939. gada 31. decembrī ir jaunvārdu virtenes: ,,...1939. gads vairāk par citiem bija kategoriskas izšķires un izdares gads. [..] Smelsimies šim nacionālam uzdevumam pieredzi un noredzi pēdējos vienības politikas gados...” (Mēneša Biļetens Statistikai un Konjunktūrai, 1940. gada janvārī; Nr.l).

 

 

2. Arvīds Avots

Ivara Aļķa apskats „Cilvēka mūžs vēstures likteņgriežos” (269:49-51) rosināja izlasīt grāmatu par personu, kas cīnījusies pret Ulmaņa diktatūru.

Ķīmiķis Alnis Arvīds Avots (1930) uzrakstījis grāmatu par savu tēvu, Latvijas brīvības cīnītāju, avīžu redaktoru, publicistu Arvīdu Avotu (1898-1942) un reizē par Latvijas vēsturi no Pirmā pasaules kaŗa līdz Avota sen. nogalināšanai čekas cietumā Astrachaņā. Darbs „Brīve − nebrīve” sastāv no divām daļām: I – „Brīve” (dzimta, mācības, darbs), II - „Nebrīve” (Ulmaņa apvērsums, nelegālā darbība, divi gadi apcietinājumā, darbs slepenā līdzautorībā, tulkošana, otrā apcietinājumā − no 1941. gada marta). Autors apguvis daudzu vēsturnieku publikācijas, pats racies archīvu materiālos, tāpēc varējis nopietni paust arī savu viedokli.

Vietumis jaunais Avots pārāk aizrāvies ar laikmeta fona zīmēšanu, tādējādi mazāk vietas atvēlot tēva daudzveidīgās publicistikas aplūkošanai. Bibliogrāfija būtu vairāk noderīga nekā dažādie pielikumi. Darbs būtu turpināms, vēlams arī „skatiens no malās”. Taču vairāk jāuzsveŗ labi padarītais.

Vispirms − iespējami daudz savāktas ziņas par Arvīda Avota paša un ģimenes dzīvi, par uzticamo domu un cīņu biedru likteņiem.

Arvīda sākumuzvārds bijis Trijecs, viņu adoptējusi mātes māsa Karlīne Avota. Čekistu apsūdzība 1942. gadā pret Arvīdu Avotu šāda: ,,1919. g. piedalījās kaujās pret Sarkano armiju, strādāja par izmeklētāju Latvijas armijas štāba pretizlūkošanas nodaļā, cīnījās pret komūnistisko partiju. 1930.-1934. g. bija avīzes Latvis redaktors” (No NKVD līdz KGB. Rudītes Vīksnes un Kārļa Kangera redakcijā: Latvijas Vēstures institūta apgāds. Rīga 1999, 37. lpp.).

Arvīds Avots daudzkārt kritizējis arī norises demokratiskajā Latvijā. Lūk, daži viņa raksti periodikā no 1921. līdz 1934. gadam: „Partiju labirintā”, „Saeimas deputāti un tiesa”, „Solis pret agrāro reformu”, „Sociāldemokratu jaunākās komēdijas”, „Politisko alķīmiķu virtuvē”, „Svētā remdenība”, „Koalicijas frakciju slepenā diplomātija”, „Valsts vai politikas budžets?”, „Vai arī Rīgas ielās būs jālīst asinīm?”. Gan Alnis Avots, gan Ivars Aļķis, kas ir arī grāmatas „Brīve − nebrīve” redaktors, vietumis velk līdzību līnijas ar mūsu dienu notikumiem.

1933. gadā, kad dzejnieks Ābeltiņu Ziedonis sastādīja rokrakstu krājumu „Piemiņas grāmata”, Avots atstāja vēsturei un nākotnei šādus vārdus:

 

 

Pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma arī Arvīds Avots sākumā cerēja uz labām pārmaiņām, taču drīz vien savā avīzē Latvis izteica kritiskas piezīmes. Izdevumu slēdza. Pēc dažiem mēnešiem viņš un citi opozicionāri nodibināja apvienību „Latvju brīvības cīnītāji” un slepus izdeva vairākus žurnāla Trauksme numurus.

Grāmatas autors atklājis, ka tēvs lietojis pseudonimu O. Vilnis, ar kuŗu Longina Ausēja vadītajā žurnālā Burtnieks iespiesta apcere „Taleirans” (1936, Nr.2,3). Stāstījumā par franču valstsvīru (1754-1838), arī preses brīvības apspiešanu cenzūra saskatīja netiešu vēršanos pret ulmanismu, un arī šo izdevumu slēdza. Manuprāt, turpat ievietotie O.V. rakstiņi par grāmatām (Nr.3) arī ir Avota darbi.

Problemātisks paliek jautājums par Avota līdzautorību Longina Ausēja grāmatā „Ceļi uz laimi. Dzīves māksla” (1936). Pieņēmums prasa papildu pētījumus.

 

 

3. Kārlis Ozoliņš

Raimonda Staprāna lugā „Gūsteknis pilī”, ainā, kas notiek 1940. gada 22. jūlijā, Višinska valdības ministru prezidents Augusts Kirchenšteins eksprezidenta Kārļa Ulmaņa priekšā, it kā taisnodamies par notiekošo, vervelē pusteikumu „bet tie īstie komūnisti” (268:21).

To, cik dažādi viņi var būt, pauž rakstnieks un publicists Laimonis Purs rakstā „Uzdrīkstēšanās”, uzmanību pievēršot Kārlim Ozoliņam, kuŗš bija „komūnists jaunībā, bet komūnisma ideoloģijas ķeceris vīra gados” (268:39). Turpinājumā vēlreiz atgādināts: „Piebildīšu, ka dēvēt Ozoliņu par nacionālkomūnistu nav īsti pareizi, viņš pārstāja būt komūnists, tātad bija − ķeceris” (269:40). Purs sola mums, lasītājiem, atklāt šī cilvēka „vēršanos pret imperiālistisko krieviskošanu, viņa latvietības nostāju” (268:39).

Kārlis Ozoliņš bija Latvijas PSR galvenās (komūnistu partijas) avīzes Cīņa redaktors (1940-1941, 1944-1951),žurnāla Zvaigzne redaktors (1950-1955) smagajos Staļina personības kulta laikos. 1951. gadā viņš par žurnāla redakcijas atbildīgo sekretāru pieņēma avīžnieku Laimoni Puru (īstajā uzvārdā Strazdiņš). Tātad viņi kļuva par darbabiedriem.

Pagaidām L. Purs parādījis tikai vienu uzdrīkstēšanās gadījumu. 1955. gada pavasarī Ozoliņš, sajūsminājies par žurnālā Novij Mir iespiesto amerikāņu rakstnieka Hovarda Fāsta romānu „Sailass Timbermens”, devies uz Maskavu, lai atvestu oriģināltekstu. „Jāpaskatās, vai tulkojumā nav lieli izgriezumi.” (269:40) Anonimā tulkojumā romānu sāka publicēt jau augustā (Nr. 15), un tikai pašās beigās 1956. gada martā (Nr. 6) teikts, ka to no angļu valodas tulkojis L. Purs.

Žēl, ka atmiņnieks neko nav pateicis par „iespējamajiem izgriezumiem”, toties ar citātiem (dažviet tagad pārveidotiem), tos sablīvējot vienuviet (žurnāla numurus un lappuses neuzrādot), mēģinājis pierādīt, ka Fāsta kritiskos vārdus par amerikāņu dzīves nebūšanām lasītāji Latvijā uztvēruši kā padomju dzīves atmaskojumu. (Atcerēsimies A. Avota rakstu „Taleirans” un ulmanisko cenzūru.) Un secinājums: tāpēc LKP CK birojs nobalsoja par Ozoliņa atbrīvošanu no žurnāla redaktora pienākumiem.

Gaidīsim no L. Pura atmiņu turpinājumiem jaunus pamatojumus viņa dotajam Ozoliņa raksturojumam, kuŗam vispār piekrītu. Tāpēc minēšu dažus piemērus − no vēlākiem laikiem.

Jēdziens latviešu nacionālkomūnisti radās piecdesmito gadu otrā pusē, t.s. Chruščova „atkušņa” laikā, kad vairākas augstas amatpersonas, viņu vidū Eduards Berklavs, Kārlis Ozoliņš, sāka vērsties pret PSKP koloniālo politiku Latvijā, iestājās par nacionālās kultūras novērtēšanu un popularizēšanu. Piemēram, 1958. gada 4. marta LKP CK biroja sēdē Ozoliņš teica labus vārdus par Viļa Plūdoņa un Andrieva Niedras literāro devumu.

Protestētājus dažnedažādi sodīja. Ozoliņu piecdesmit sešu gadu vecumā (1959) atbrīvoja no LPSR APP priekšsēdētāja un LKP CK biroja locekļa pienākumiem, aizsūtīja pensijā. Kādu laiku viņam bija atņemta iespēja publicēties. Manuprāt, viņa vārds presē parādījās atkal tikai 1965. gadā, kad Literatūrā un Mākslā, 20. novembŗa numurā, iespiesta recenzija par Veltas Spāres stāstu grāmatu „Zilā roze”.

Laikā, kad Rolfs Ekmanis brīvās pasaules presē iespieda ”Piezīmes par Aleksandru Čaku” (Ceļa Zīmes, Nr. 58,1976), Literatūra un Māksla publicēja Ozoliņa apceri „Aleksandrs Čaks” (1971. 23.X), kuŗā aplūkoti arī oficiāli aizliegtie „Mūžības skartie”. Esmu vairākkārt ticies ar Kārli Ozoliņu, un pēc viņa nāves (1987) manuskripti tika nodoti manā glabāšanā. Tajos atrodas arī neiespiesta Ozoliņa recenzija par Kārļa Skalbes dzejas izlasi „Saules vārdi” (1970). Atsauksme beidzas ar plašu un patiesu vispārinājumu: „Kas attiecas uz rakstnieka īsto simto gada dienu, tad tā vēl ir diezgan tālu [1979. gadā − I. B.]. Tomēr būtu jau tagad laiks sākt gatavot K. Skalbes Kopotus rakstus [izcēlumi mani − I.B.]. Šajos rakstos bez dzejām un pasakām vajadzētu ietvert arī tādus darbus kā „Mazās piezīmes”, kuŗas rakstītas ne tikai vienai dienai un vienai pārejai, bet kuŗām ir daudz plašāks diapazons un ne tikai vēsturiska nozīme vien.”

Tā domāja nacionālkomūnists Ozoliņš par grāmatu „Mazās piezīmes” (1920), ko padomju cenzūra turēja specfondos ar aizlieguma vārdiem: „Grāmatas saturs buržuāziski nacionālistisks, pauž šovinismu un satur pretpadomju propagandu”( kopija manā archīvā).

Diemžēl Skalbes Mūža rakstu sastādīšanā un izdošanā esmu iestrēdzis pie sestā sējuma, kuŗa datorsalikumā ari „Mazās piezīmes” stāv jau ceturto gadu. Un vēl jābūt sešiem sējumiem, lai izpildītu Ozoliņa ieteikumu. Tāda ir krizes izpausme kompleksīvu darbu iespiešanā.

Ingrīda Burāne nekrologā par Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Valdi Dišleru saka: „Pragmatiķis ar romantika dvēseli. Komūnists [bija partijas organizācijas sekretārs - I.B.], pēc pārliecības nacionālists” (Diena, 2012. gada 5. janvārī).

Tādi Ozoliņi bijuši daudzi. Arī mūziķi Liepājā Valdis Vikmanis un Jānis Elsbergs, kas iestājušies vienīgajā partijā, „lai paši būtu saimnieki savā skolā” (JG, 268:25).

Svarīga ir personas būtība un rīcība, nevis viņa formālā saistība ar kādu organizāciju.

 

4. Broņislava Martuževa

1950. gadā, kad Kārlis Ozoliņš sāka veidot žurnālu Zvaigzne, dzejniece Broņislava Martuževa, dzīvodama pagrīdē tēva mājās Lubānas Lazdiņos, radīja, ar roku pārrakstīja un izsūtīja uzticamiem lasītājiem Latvijas nacionālo partizānu apvienības žurnālu Dzimtene.

269. Jaunā Gaita, dzejniecei mūžībā aizejot, viņai veltījusi Jāņa Liepiņa sirsnīgi uzrakstītās atmiņas un izvilkumus no Laimas Līvenas vēstules Martuževai grāmatā „Ceļu krusti” (1990). Diemžēl lasītāji nevar saprast, kāpēc šī ir „vienīgā īstā” grāmata. Izlaists paskaidrojums par to, ka pēc soda izciešanas 1956. gadā Martuževa nebija rehabilitēta, tāpēc savas pirmās grāmatas (1981, 1987) bija spiesta izdot ar radinieces Evas Martužas vārdu. Un vēstules beigās „nozaudēts” Laimas būtiskais novēlējums: „Lai Dievs dod spēku un izturību Tev piedzīvot mūsu daudzcietušās zemes neatkarību!”

Notika tā, ka 1989. gada augustā izlasīju „Ceļu krustu” pirmo variantu. Apgādam „Liesma” bija iesniegts manuskripts: „Alija Lazda (Broņislava Martuževa). Dienasgrāmata”. Redakcijas vadītāja Vija Jugāne ieteica grāmatu izdot ar autores īsto vārdu, nevis ar segvārdu, un redaktore Laima Līvena to nodeva salikšanai jau novembrī. Abiem tekstiem būtisku atšķirību nav.

Tūlīt sāku saraksti.

„Dienasgrāmatā” pie dzejoļa „Kādēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs...” bija rakstīts: Jānim Klucim. „Ceļu krustos” adresāta nav. Manos vidusskolas gados (1947-1951) šī bija vismīļākā saviesību dziesma. Jautāju par dzejoļa rašanos, un Martuževa 1990. gada Zvaigznes dienā rakstīja: „Jānis Klucis bija mežabrālis: nebija paklausījis iesaukumam padomju armijā. Divus gadus māte slēpusi mājās, tad iestādes sākušas pratināt piederīgos un kratīt mājas. Lai neciestu jaunākās māsas un brālis, iebēdzis mežā. Nav jābrīnās, ka viņam bija skumjas acis, kad grupa ieklīda mūsu mājās pēc kādas izvajāšanas, kuŗā daži biedri bija krituši.

Toreiz mums, „jautrajām blusām uz grūstošās laika lavīnas”, Remarka vārdiem runājot, vajadzēja prāvu dūšu, lai izturētu. Vislabāk palīdz dziesma, un es to sacerēju. Jā, ari melodiju, ne tikai tekstu. Tie, kas pirmie viņu iemācījās un sāka dziedāt, krituši līdz pēdējam vīram, baidos, ka tagad jau arī Jānis Klucis. Bet dziesma, kā par brīnumu, dzīvo. To pārņēmis godavīrs Rozenštrauchs (diemžēl ar krietni vien „sadziedātu”, tautas mutē pārveidojušos melodiju) un devis tai „otro elpu” tagad jau no skatuvēm.”

Vēl 1991. gada 13. martā Madonas Sociālās nodrošināšanas nodaļa sūtīja lūgumu man uz Rakstnieku savienību, lai palīdzu Martuževai saņemt rehabilitācijas dokumentu. Gribu citēt Dārziņos 1991. gada 17. oktobrī rakstīto vēstuli − tieši problēmas dēļ: „Jūsu sagādātie rehabilitācijas dokumenti skaŗ Magdalēnu [B. māsu − I.B.] krietni vairāk nekā mani, jo es jau esmu „putniņš zara galiņā”, bez nevienas darba stāža dienas, tālab neatkarīga, bet viņa, nu jau desmit mēnešus pie gultas piesaistīta, tagad, pateicoties tiem tālo ziemeļu gadiem un papīriem, kas to apliecina, ir dabūjusi pilnu darba stāžu un tiesības uz visu to, kas pienākas represētajiem un pensionāriem. Nav vairs jāturas kā pret krusu tikai ar savu pašcieņu vien. Dīvaini, bet ir nozīme tam, ka esi atzīts par nevainojamu, lai gan fakti paliek, kādi bijuši, un, ja padomā, − kas gan mēs būtu, kā būtu varējuši cits citam acīs paskatīties, ja būtu bijuši uzskatāmi par nevainojamiem pilsoņiem toreizējās varas acīs!? Pasaule ir ačgārna un, jo tālāk dzīvojam, jo ačgārnāka šķiet. Raug, − ir jau pacēlušās balsis pret to tiesāto rehabilitāciju, kuŗiem „pie rokām lipušas asinis”. It kā pretošanās kustības dalībniekiem nebūtu tiesību lietot ieroci. It kā tiesības to lietot būtu tikai „istrebiķelim” un čekistam, kas līda mežā pretošanās kustību vajāt. It kā no to rokām nebūtu krituši tūkstoši! Bet tiem, lūk, pasludina piedošanu, sak, kas bijis, bijis! Viņi nav jāapzina, un viņu noziegumi nav jāizmeklē. Lai tiktu pie vārda humānisms! Vienpusīgs. Jo nacionāli domājošie humānismu nav pelnījuši. Dīvaina pasaule. Vaimanā, ka ieceļotāji mūs iznīcināšot. Gan jau paši to paveiksim.”

B. Martuževa — spoža dzejniece un tikpat spoža publiciste.