2000. gada 3. jūnijā, Bostonas Latviešu skolas izlaidumā:Audzinātājas Sarmas Muižnieces Liepiņas runa
Mīļā skolas saime, viesi, absolventi -Priecājos jūs visus šeit redzēt šai svētku dienā, kad svinam ne tikai skolas gada noslēgumu un astotās klases absolvēšanu, bet pateicamies Dievam par to, ka Bostonas Latviešu skolai ir bijis lemts jau 50 darba pilnu gadu. Tas ir jūsu ikviena nopelns.
Tomēr skolas lielo jubileju svinēsim nākošajā rudenī, jo šī skaistā vasaras diena ir jūsu: Pēter, Lija, Kurt, Andri, Einār, un Pēteri. Jāatzīstas, ka nebija vienmēr viegli jūs mācīt un censties "audzināt" šos pēdējos divus gadus. Bija ne viena vien sestdiena, kad manas dienas visjaukākā daļa bija paēst pusdienas ar pārējiem skolotājiem, drusku izkratīt sirdi un atgūt spēku, pirms atgriezos pie jums mūsu pagraba istabā. Bet bija arī reizes, kad spēku guvu no jums, no jūsu darba, ieskatiem un humora un šad tad pat sadarbības!
Pēc brīža izdalīšu jums mūsu Bostonas Latviešu skolas beigšanas apliecības. Tās izskatīsies līdzīgas, zaļas, formālas ar daudziem parakstiem un skolas zīmogu, tomēr katram no jums tā nozīmēs ko citu. Es, citi skolotāji un jūs paši zināt, kad ir bijušas tās reizes kad šo apliecību pelnījāt. Tās reizes, kad patiešām izlasījāt visu lasāmo, paši uzrakstījāt attiecīgās klases līmenī domrakstu, noskaitījāt dzejoli no galvas bez špikošanas, piedalījāties pārrunās, ieradāties skolā regulāri un laikā, atvērāt kādam durvis, pateicāt nemudināti lūdzu vai paldies, pacēlāt kaut ko, kas pašam nebija nokritis vai arī kaut ko, kas pašam bija nokritis, vai runājāt latviski ar kādu skolas biedru. Dažs no jums ir biežāk un vairāk centies, cits retāk, bet katram ir bijuši brīži, kad esat spīdējuši.
Tāpat kā sportistam palīdz sasniegt mērķi spožas atmiņas par spēli vai sacīkstēm, kas it sevišķi labi izdevās, tā arī ceru ka Gaŗezerā, Latvijā, pašu ģimeņu un draugu pulkā kādreiz, kad būs uzdots pagrūts uzdevums, atminēsiet līdzjūtību, ko izjutāt Rūtiņai U. Sibīrijas gaitās. Kā dzīvojāt līdzi zvejniekiem uz ledus Blaumaņa Nāves ēnā vai sapratāt Skalbes Milzi, kad tas nebija mierā ar sevi, līdz atrada atkal sev piemērotu darbu. Kad nākotnē jāiemācās no galvas kādu dziesmu, lugu vai dzejoļa tekstu, atminiet, cik veikli katrs no jums noskaitīja Virzas Karogu. Vai kā iemācījāties 6 gadu vecumā 16 dziesmas, lai ar Līgu Aldiņu ieskaņotu "Teic dziesmiņu Meža māte" lentu. Kad ieradāties pirmo gadu skolā (tie kas ir jau nākuši 10 gadu), nepratāt ne paši degunu šņaukt ne pareizi saskaitīt visas konfektes, ko jums dalīja Kurlandes kundze. Toties tagad uz jums paļaujas saskaitīt bērnu dievkalpojumu kolekti, lemt par tā izdalīšanu. Daži no jums pat esat vadījuši skautu vai gaidu grupas pa augstiem kalniem un bieziem mežiem. Tie ir nozīmīgi sasniegumi.
Ja jūs paši izvēlēsities staigāt "taisnus ceļus" un runāt "taisnu valodiņu " tad paši sevi arvien biežāk pārsteigsiet ar savām spējām, izturību un labām īpašībām. No tām nevajag kautrēties!
Ar katru beigšanas apliecību izdalīšu jums arī šī semestra liecības, skolas žurnālu "Varavīksni" un jūsu turpmākam ceļam Latvijas tūrisma ceļvedi.
Jūs šodien dosieties prom no latviešu skolas ar divām pilnīgi šķīstām un skaidrām lietām. Viena ir labie vēlējumi, ko saņemsiet no ģimenes, draugiem un latviešu sabiedrības. Ticiet, ticiet tiem vēlējumiem un ticiet sev! Jo otrs, ar ko šodien iziesiet no latviešu skolas ir jūsu katra goda vārds. Tālākās gaitās, kas vedīs jūs arvien tālāk no Bostonas cilvēkos, kas jūs vēl nepazīst, vissvarīgākais būs jūsu, ne jūsu tēva, mātes, ne brāļa māsas, ne vecvecāku labais goda vārds. Novēlu jums, ka citi nākotnē varēs paļauties uz jums, ka citi varēs paļauties uz to, ko jūs sakāt un solāt padarīt. Un ja jūs visi pie sava goda vārda varēsiet turēties nākošajos gados, tad, kad jūs visi darbosieties Latvijas Saeimā, tad uz jums paļaušos . Labas sekmes!