2000. gada 3. jūnijā, Bostonas Latviešu skolas izlaidumā

Kurts Dankers

Kurts Dankers: Absolventa runa

Vai! Kā es šeit nokļuvu?! O.K. Labi! Mans vārds ir Kurts Dankers. Es iesāku iet latviešu skolā kad biju trīsarpus gadu vecs. Pirmā valoda, ko iemācījos runāt bija latviešu valoda. Mani vecāki saka, ka, kamēr es mazs biju, es runāju labāk latviešu valodā, nekā viņi. Tas droši vien bija tāpēc, ka mana mīļā vecāmāte nāca mani auklēt kamēr mana mamma bija darbā, un viņa ar mani runāja tikai latviski.

Es ļoti daudz no manām agrām jaunības dienām latviešu skolā neatceros. Kaut kur ap vidu es atceros mīļus skolotājus: Amoliņa kundzi un Daci Zālītes kundzi. Tagad, kad esmu vecāks, atceros daudz vairāk, un tamdēļ es gribētu dot vienu lielu paldies vecākiem. Daudzreiz, kad darīju mājas darbus, es gribēju izbeigt šo piektdienas vakara mocīšanos un visu pamest. Bet vecāki stumdīja, lai es turpinu mājas darbus darīt un turpinu iet skolā mācīties. Sestdienas rītos es arī gribēju ilgāk palikt gultā. Bet nē. Mamma kliedza, "Celies!!" Dienas, kad man bija visgrūtāk nākt uz latviešu skolu bija kad ALA's pārbaudījumi un citas reizes kad zināju, ka mani amerikāņu draugi dauzījās apkārt ārā, nevis skolā.

Tagad par skolu. Es īsti nevaru teikt, ka es biju vislabākais, vai visuzvedīgākais, bet es ceru, ka skolotāji tika ar mani galā. Priekš tam liels paldies maniem skolotājiem Liepiņa kundzei, Žagariņa kungam un arī Auģes kundzei, Ziediņa kundzei un Beckstein kundzei.

Divus gadus atpakaļ es dabūju braukt uz savu tēvzemi. Man patika redzēt visu, par ko biju mācījies skolā. Man patika redzēt vietas, kur mani vecvecāki uzauga.

Beidzot -- Man vistuvāk pie sirds ir mani latviešu draugi. Tie, cerams, man būs uz visu mūžu.


 [BLS Mājas lapa]