Laikraksta Lauku Avīze 6. janvāra numurā ievietota intervija ar ārstu psihoterapeitu Arkādiju Pancu, kurā apskatītas Latvijas dzīvē šodien vitāli svarīgas tēmas, bet visām tām pārbraukts pāri nedodot pilnvērtīgu atbildi- ko darīt, kā rīkoties.

Intervija ir par cilvēkiem, kuri kāro iekļūt varas ešelonā, par to kā mēs- tauta to pieļaujam un beigu beigās esam atbildīgi, tas ir, līdzvainīgi visās bēdās un nebūšanās, kuras kā epidēmija iet pāri nelaimīgajai Latvijas tautai.

“Viss, kas notiek valdībā, notiek ar katra no mums personīgo atbalstu. Mēs taču par visiem viņiem balsojām!”- tā Panca kungs.

Šādu pārmetumu mēs lasām šajā rakstā, tādi masu saziņas līdzekļos ir bijuši bieži, taču neviens vēl nav devis padomu – kā tai nabaga tautai rīkoties.

Nevēlēt? Neiet vispār uz vēlēšanām? Bet tā taču nav izeja, jo kamēr nebūs ievēlēta jauna saeima, ar to arī izveidota jauna valdība, strādās vecā. Un to tikai var zīlēt kādus tad “darbus” viņi sastrādās šajā pilnīgas bezatbildības laikā.

Mēģināt mācīt vēlētājus- tos svītrot, tiem likt krustus? Tautas liela daļa pazīst tikai spicākos partiju līderus un ministrus. Vieni viņiem liekas slikti, bet otri varbūt mazliet labāki, cerīgāki. Partiju sarakstos no 20-ās vietas un zemāk esošos kandidātus var iepazīt tikai no īsajām ziņām- izglītību, vecumu, darba vietu un ģimenes stāvokli. Ko izzīlēsi no tā ? Drīzāk jau tiešām darbojas vecā tēze, ka šie nu jau būs sazagušies, sāks domāt arī par tautu. Ievēlēsim jaunus, atkal būs jāgaida līdz piebāzīs kabatas un zeķes.

Tiek uzstādīts jautājums- kāds varētu būt ideāls politiķis. Un atbildēts- tāds, kurš vēlas izveidot valsti, kur cilvēkiem labi dzīvot, un piemetināts: vai tā būs un kad tas būs, ir atkarīgs no mums visiem. Man ļoti gribās, lai tā būtu, man gribās, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk, tādēļ pasakiet, lūdzu, Panca kungs, kā to izdarīt, bet es pacentīšos, lai šis padoms nonāktu līdz katra Latvijas pilsoņa apziņai un tiktu īstenots dzīvē.

Tikai, man domāt, ka tas nebūt nav tik vienkārši, un nepietiks ar vienu vienkāršu mūsu gribu, bet jāveic daudzi un sarežģīti likumu labojumi un izmaiņas. Jāmaina Satversme un vēlēšanu likums. Jāiestrādā tādi likumi, kas liktu tautas kalpiem tuvināties tautai, spiestu atbildēt par saviem solījumiem, domāt- vai mani ievēlēs nākošajā reizē?

Taču pats no sevis tāds jaukums neradīsies, un stipri šaubos, vai deputāti paši to izdarīs. Tādēļ modīsimies un dosim atbildes uz neatbildētajiem jautājumiem. Kā Juris Bojārs teica- satversme nav nekāda bībele, kuru nevarētu mainīt, un, tik tiešām, nekā sarežģīta tur nav. Ir tikai viens “bet”- nevēlēšanās to darīt, nevēlēšanās sagādāt sev nemierīgu dzīvi, kad būs jādomā, jāstrādā, jāpilda. Pretējā gadījumā Saeimas krēslā vairs bikses nedeldēsi!

Pirmais Latvijas Vēlēšanu likums bija –maināmo sarakstu princips. Šo kā sarežģītu nomainīja jau pēc neatkarības atgūšanas, manuprāt ne sevišķi likumīgā veidā. Šajā sistēmā bija iespējams no saraksta izsvītrot nevēlamo kandidātu, bet tā vietā ierakstīt citu no citas partijas listes. Tādā veidā tomēr bija iespēja kaut ko mainīt. Taču tagadējā sistēmā, kad pat apgabalu skaits, kuros var balotēties, nav ierobežots, praktiski pirmās vietas ieņēmušos sarakstos izdabūt laukā nav iespējams.

Visus padomju gadus mēs vēlējām pēc mažoritārā- apgabalu principa. Ja toreiz viss tika iepriekš sagatavots un paredzēts, tad vēlot pēdējo Augstāko padomi tā “strādāja,” apskaužami precīzi. Lai dabūtu nepieciešamās balsis iespējai kļūt par kandidātu, pretendentiem vajadzēja pielikt visus spēkus, zināšanas un atjautību. Bet, lai tiktu ievēlēti, strādāja koordinatori un aģitatori. Šī sistēma, uzskatu, būtu ļoti laba, jo tad 100 Latvijas apgabalos būtu par pārstāvim. Tādas darbojas ASV, Anglijā.

Kaut kas vidējs ir jauktā sistēma, kad 50% ievēl pēc partiju sistēmas, bet otrus 50% no apgabaliem ir Lietuvā, Vācijā, Itālijā.

Vezums ir izkustējies, drīzi tas var pārvērsties karā, karā, kura iznākums būs daudz reiz svarīgāks, nekā tagadējās vienas vēlēšanas. Kāda būs jaunā vēlēšanu sistēma- tas šoreiz tik tiešām būs atkarīgs no mums- tautas. Vieni mēģinās to veidot labāku, citu strādās pretim, būs diskusijas- demagoģija un pamatota argumentācija. Atšķir tās- tas būs mūsu uzdevums. Izvēlēties pareizi un pareizi atbildēt uz šiem jautājumiem, kuri patreiz ir bez atbildes.

Un tas brīdis tuvojas- esmu par to pārliecināts!