Valsts svētkos...

Latvijas iedzīvotāji zina 18. novembra svētku nozīmi

TVNET   11/14/08    18. novembrī Latvijā tiek atzīmēta Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas diena. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju zina, kādi svētki tiek svinēti 18. novembrī, un precīzi nosauc, ka tā ir Latvijas Republikas proklamēšanas diena (76 %), liecina mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras TNS Latvia veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja, kas notika no 2008. gada 5.novembra līdz 10.novembrim.

Iedzīvotāji, kuri zina, ka 18. novembrī tiek atzīmēta Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas diena, biežāk ir iedzīvotāji vecuma grupā no 21 līdz 30 gadiem, kā arī personas ar augstāko izglītību, iedzīvotāji ar augstiem personīgajiem ienākumiem (virs 400 latiem mēnesī), kā arī Pierīgas un Vidzemes iedzīvotāji. Savukārt, tie, kuri nezina 18.novembra svētku nozīmi, visbiežāk ir nepilsoņi, iedzīvotāji ar pamata izglītību, kā arī rīdzinieki.

Latvijas iedzīvotāji visbiežāk Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas dienu atzīmē, apmeklējot 18. novembrim veltītos pasākumus klātienē (56 %) vai vērojot 18. novembrim veltītos raidījumus televīzijā (35 %). Aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju svin svētkus kopā ar ģimeni, draugiem (24 %). Savukārt katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs šos svētkus neatzīmē (10 %).

Jautāti par 18.novembra svētku nozīmīgumu, lielākā daļa (46 %) no respondentiem ir novērtējuši šos svētkus kā ļoti nozīmīgus, kurus vienmēr vai gandrīz vienmēr atzīmē. 34 % aptaujāto šie svētki šķiet maznozīmīgi un viņi dažreiz tos svin, kamēr aptuveni katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam šie svētki nepavisam nav nozīmīgi un viņi tos nesvin (13 %).

TNS Latvia iekšējo projektu vadītāja Dace Zolberga norāda, ka salīdzinoši biežāk šos svētkus nesvin iedzīvotāji vecumā no 21 līdz 30 gadiem, cittautieši, nepilsoņi un aptaujātie ar sākumskolas, pamata vai vidējo speciālo izglītību, kā arī iedzīvotāji, kuri dzīvo vieni paši.

Jautāti par to, kas ir raksturīgākais Latvijas simbols, respondenti visbiežāk ir nosaukuši dažādus valsts simbolus (68 %) – šajā grupā biežāk minētie ir valsts karogs (41 %) un Brīvības piemineklis (24 %).

Daļai Latvijas iedzīvotāju Latvija saistās ar dabu, dzīvniekiem vai putniem (12 %). Šajā grupā visbiežāk minētais simbols ir ozols (5 %). Tāpat daļa no Latvijas iedzīvotājiem kā Latvijas raksturīgākos simbolus minējuši pilsētas un to arhitektūru (6 %), kultūru un sportu (4 %) un svētkus (4 %), kā arī latviešu ēdienus un dzērienus (3 %).

Aptauju mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūra TNS Latvia veica laikā no 2008.gada 5. līdz 10.novembrim, ar interneta starpniecību visā Latvijā aptaujājot 575 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 15 līdz 49 gadiem.

LTV valsts svētku tiešraides varēs noskatīties arī internetā

BNS  11/16/08    Svarīgākās valsts svētku tiešraides interesenti bez maksas varēs noskatīties arī internetā, informēja Latvijas televīzijas (LTV) sabiedrisko attiecību speciāliste Ieviņa Ancena.

Tiešraides varēs noskatīties gan LTV Arhīva mājaslapā www.ltvarhivs.lv , gan televīzijas mājas lapā www.ltv1.lv .

Līdz ar to tās varēs noskatīties arī tLTV ie iedzīvotāji, kuri svētku laikā atradīsies ārpus Latvijas, ārzemēs dzīvojošie latvieši un tie skatītāji, kuri tās nebūs redzējuši LTV.

Internetā varēs noskatīties ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, Saeimas svinīgo sēdi Nacionālajā teātrī. Nacionālo bruņoto spēku parādi 11. Novembra krastmalā, svētku koncertu Nacionālajā teātrī, svinīgo pasākumu un Valsts prezidenta Valda Zatlera uzrunu pie Brīvības pieminekļa, kā arī Latvijas valsts 90. jubilejai veltīto gaismas priekšnesumu Daugavmalā.

Iespēja noskatīties dažādas tiešraides internetā tiek izmantota ļoti aktīvi. Tā, piemēram, Dziesmu svētkus LTV Ārhīva mājaslapā noskatījās vismaz 400 000 skatītāju no 56 pasaules valstīm.

Viedoklis: Tev mūžam dzīvot, Latvija...

Aivars Tarvids,  Apollo  11/16/08    Latvijas valsts mums kopīga un sava reizē. 18. novembra jēdziens spēj ietilpināt visdažādākās, brīžam gluži pretējas izjūtas.

Man 18. novembris sākās tālā, saltā un sniegainā veļu laika vakarā, kad, mazs puišelis būdams, lūkojos trīcošu svecīšu liesmiņu apmirdzētā akmens vīra profilā. Kapsēta todien bija cilvēku pilna. Vieni latvieši novembrī uzraudzīja citus, kuri pieminēja savu šķietami neglābjami zudušo valsti. Bet puišelim to vēl nesaprast, kā viņam nesaprotama tobrīd bija vecāsmātes atbilde vaicājumam, «kas te apakšā guļ?» – «Čakste! Latvijas prezidents....». Neatgriezeniski aizmirsusies pirmā svētku eglītē uzšķiltā bengāliskā uguntiņa, bet Čakstem pašrocīgi noliktā svecīte atmiņās ņirb un ņirb...

Laiks gāja, zeņķis auga, 1918. gads grima dziļāk pagātnē, bet Latvijas Republika viņa apjēgā ieguva skaidrākas aprises un apliecinājumus tās pastāvēšanai. Bija saujā svārstīts dārgmetāla pieclatnieks un «milda» šķita tik vērtīga, samērojot ar bleķa rubļa Ļeņina «miroņgalvas» svaru. No pastmarkas «Latvijas Republika» pretī dižojās pats Ulmanis, kamēr žurnāla «Atpūta» sadzeltējušo lapu fotoreportāžās turpinājās gan «Latvijas armijas lielie rudens manevri», gan «Gadskārtējā preses balle». Bija Staburaga attēli un salīdzinājumam reāla pastaiga pa «sveša cirvja» nogalēto, appludināšanai lemto Vīgantes parku...

Vēl nopietni vīri Rīdzenieka apstādinātā vēstures mirkļa sudrabā un pieminekļa trejas zelta zvaigznes pusceļā no tēvu zemes uz brīvības debesīm. Ja vērīgi skatījās, pagājība it visur bija atstājusi savus likteņa pirkstu nospiedumus. Līdzās plauktā rindojās monumentālās «Latviešu konversācijas vārdnīcas» zeltītie sējumi ar šķirkli «Brīvības cīņas» cita vidū. Tepat Eglītis kliedza pret debesīm «Dievs, Tava zeme deg!» un Jaunsudrabiņš tēvišķi piekodināja «Piemini Latviju!». Bet valsts karogs tolaik plīvoja vien nostāstos par drošsiržiem, kuri to rudeņos mēdz uzvilkt torņos – labi augstu, lai cilvēki redzētu un čekistiem, karogu noplēšot, reibtu galva. Savukārt «Dievs, svētī Latviju!» skanēja tikai «šeit Amerikas Balss no Vašingtonas» svētku raidījumā īsviļņu diapazonā...

Protams, bija sastopami zudušās valsts vienaudži, šie liecinieki-bāreņi taisnības tribunālā, šie vēstures izredzētie, kuriem laikmetu griežos nācās nobērēt un pārdzīvot savu Māti Latviju. Ja vien bija vēlme un maņa, Latviju varēja sadzirdēt viņu teiktajā un noklusētajā, izlasīt viņu grumbās, acīs un asarās. Atradās pietiekami daudz tiešu un netiešu pierādījumu, lai savā, konkrētajā padomijas šķietami totalitārās sistēmas veidotajā apziņā, restaurētu Latvijas valsti. Ja valsts atdzima tās pilsoņu pēcteča prātā, varēja vien, Alma Mater solā laiskojoties, pasmīkņāt par teorijām, kā Latvijā pēc 17. jūnija «demokrātiskā revolūcija likumsakarīgi pārauga sociālistiskajā»...

Nu varu vien pateikties Latvijas valstij, ka tās apzināšanās iemācīja sajust patiesību, apgādāja ar individuālo melu detektoru, kurš līdzēja teju nemaldīgi sajust valsts varas uzspiestos, centīgi piejaucētos un tiražētos melus. Šīs iemaņas nav zudušas mūslaikos un, skatoties daudzu 2008. gada varas nesēju un viņu izpalīgu noģīmjos, top skaidrs – viņi, gnīdas, melo, melo par lietu kārtību Latvijas valstī. Šoreiz jau Otrajā republikā. Viņiem sasvīdušas roķeles un drebelīgs pulss, Tik vien iespēj, kā uzdāvināt nācijai viltus optimisma fūzeli, kazi, jubilejas gaisotnē perina nacionālās valūtas devalvācijas projektu pēc kursa 1 LVL līdzinās 1 EUR. Ja tevi neapmuļķoja «ļaunuma impērija», neapmuļķos arī «atjaunotā brīvvalsts» – šis pasaules ievērības kārais punduris uz māla kājām.

Viņi, biedri un kungi, nav Latvijas valsti vienkārši materiāli nozaguši, privatizējuši tās vēsturi un atribūtus, vēl ļaunāk - viņi nokāvuši to cilvēku sapni, kuri reiz «Svecīšu vakarā gāja pie Čakstes», paaudzēm slēpa valsts karogu istabaugšā... Kamēr melnajā tumsā dega sveces, Latvijas valsts pastāvēja. Tagad mums «gaismas tilti», šī brīnišķā un vilinošā svētku fatamorgāna virs bezcerības tuksneša. Atgūto Latvijas valsti esam noplanckājuši kā žūpas notrallina loterijas laimestu, laiduši alkatīgā sīku bodnieku biznesā un bankrotējuši, mēģinājuši kristīgi dalīt uz galviņām un samainījuši Jūdasa grašos.

Emocionāli komfortablas šīs publiski sludinātās morālās konstrukcijas – valsts, tie esam mēs, sirdsšķīstie Latvijas cilvēki, bet valsts vara – tā jau sveša kā komunisti... Vēl labāk - svētki pilsoņiem, ne varas elitei utt. Mīlīši, tie ir individuāli alibi meklējumi Latvijas Republikas posta lietā, remdējoša pašapmāna komprese grēkos sūrstošajai dvēselei un pieteikums kolektīvai indulgencei! Brīvības un taisnības badu neremdina ar svētku cepeša taukumu. Krātiņā ēdināts vilks, vienalga, alkst meža, kamēr pārbarots suns laiza saimniekam rokas.    

Ja pastāv augstāka taisnība un Dievs patiesi reiz svētījis Latviju, mums, dzīvajiem, jādreb, šausmās un kaunā apzinoties, ka mūsos raugās priekšteči, kuru mūža «labie gadi» ietilpa traģiski īsajā svītrā starp gadskaitļiem 18 un 40. Jā gan, deviņdesmitgadīgā valsts savu miroņu un varoņu, upuru un mocekļu acīm skatās no brīvības cīnītāju kapiem dzimtenes smiltājā, skatās no tālām līķu bedrēm mūžīgajā sasalumā, tā modri vēro no attēliem ģimenes albumos un arhīvu fondos, pārrauga mūs no mākoņu maliņas un elles kambariem Skatās un mēmi vaicā – kur Latvija? Mūsu atbilde - jūs Latviju jau bez cīņas reiz paspēlējāt, ar ko mēs, īstie letiņu puikas, blondās zeltenes, vīri kā ozoli, meitas kā liepas, esam sliktāki?

Dzejnieks savulaik patriotiski vārsmoja «Tev mūžam dzīvot, Latvija!». Bet liriķis jau nav Dievs, viņš mēdz kļūdīties savos pantos...

Priecīgus valsts svētkus!

Viedoklis: Valsts svētki

Viktors Avotiņš,  NRA  11/17/08    Rīt katrs, kurš piemin Latviju, uzvilks to labāko. Ja ne citādi, tad savās domās viņi ģērbsies tā, lai piestāvētu valstij tās svētkos. Prezidents uzvilks savu izejamo žaketi. Premjerministrs. Dāmas centīsies, kungi iztīrīs zobus un varbūt izgludinās bikses.

Plīvos karogi, skanēs atbilstošas dziesmas, un viss labi izskatīsies. Kopā ar uguņošanu – brīnišķīgi.

Bet mans sapnis kopš deviņdesmito gadu vidus ir skatīt kādu vai kādus, kam der valsts svārki. Lai nav diendienā vai svētkos jāstaigā garām formāliem vadoņiem, kam valsts daudz par lielu un kas paši valstij daudz par mazu. Ja jau mēs valsti tiktāl vienādojam ar varu, ka dažs varas nelabuma dēļ gatavs savu valsti noliegt, tad negribas vis, lai vadoņi valsts svārkos izskatās pēc putnubiedēkļiem, kuri tik vien kā biedē vai smīdina sabiedrību.

Naivi gan tas laikam šodien ir – gribēt lielumu. Gribēt, lai tiem, kas dabū varu, domāšanas mērogs būtu vismaz valsts, apjēgas tālums – gadsimts. Taču žēl paliek noskatoties, ka cilvēki gan tiek pie valsts, bet valsts tā arī paliek ārpus viņu aptveres robežām. Žēl, ja valsts ļaudis netiek vai nevēlas tikt cauri sev ideālās – skolotāja, zinātnieka, puķu audzētāja vai nažu trinēja – kompetences griestiem. Turklāt viņi rāda lielisku paraugu, piemēru sīkumainai valsts uztverei sabiedrībā. Valsts – sile u. tml. Nav pat svarīgi, vai tie labi vai slikti, gļēvi vai drosmīgi ļaudis. Ik cilvēks rīkojas savas saprašanas ietvaros. Viņa mērogs un viņa centieni nosaka, vai viņš spēj valkāt valsts svārkus. Domāju, Kārlis Ulmanis tautas atmiņā tiek respektēts pamatā ne vadonības, ne trekno gadu, bet tieši šīs atbilstības dēļ. Vienu laika sprīdi viņš valkāja valsts svārkus daudzmaz piedienīgi.

Šodien viegli iedomāties, ka cilvēks, ticis pie tādas interesantas, grūtas spēles kā valsts, turpina par galvenām turēt un kopt savas iepriekšējās mantiņas – mājiņas, jahtiņas, bodītes... Un turklāt vēl uztiepj šo savu krāmu tirgus filozofiju valstij. Viņam iedota jūra, bet šis to pārvērš par savu peļķi. Vai Gandijs, Tečere vai Havels taisīja vēsturi, turēdami par valsts jēgu savu plītspriekšu? Tam, kam jūra un kas jūrnieks, plastmasas pīlīte, ko vannā laist, nulles vērtībā. Ja tam valsts, tas neizmanto ļaužu neziņu, lai tos aptīrītu un sapirktos sev vēl vairāk plastmasas pīlīšu.

Bet, kad tu šodien lepni saki – mana valsts; pat ja tu šodien lepni saki – mana ģimene, tu vari tikt nesaprasts un pat izsmiets. Lielums nav modē. Pat tad, ja kāds Saeimā varbūt ne gludi, varbūt satraucies, taču īstajā brīdī ierunājas, ka diezgan krāpt valsti, viņš top vai nu izstumts, vai nedzirdēts, vai sasmērēts. Jo ir tikai cilvēks. Kā, piemēram... nesauksim dzīvos... Kā, piemēram, naivais Valdmanis. Ne acumirkļa, ne pastāvīgs cilvēka lielums Saeimai nav vajadzīgs. Ja tāds tur ir, tad ļoti vientuļš. Taču, ja nebūs tādu, kas lepni teiks – mana valsts – un zinās, ko teikuši, tad Latvijai nav izejas ne no vienas krīzes.

Tāpat Latvijai nav izejas no krīzes, ja tā nezinās, ko darīt ar sociālo enerģiju. Tie, kas tika pie varas tūlīt pēc trešās atmodas, bija par sīku, lai valstiski operētu ar cilvēku nesavtīgo patriotismu. Tie bija tik sīki, ka pat necentās to padarīt par atgūto valsti atjaunojošu spēku. Gluži otrādi – laika gaitā tie iztaisīja šo patriotismu par idiotismu. Par tādu lietu, kas piedien ļaudīm, kuri nemāk dzīvot. Šie kungi sacīja tāpat kā Berks: "Mēs vispirms esam džentlmeņi un tikai tad – patrioti." Katra politiska, pat katra nacionāla sekta tiecās uzlikt patriotismam savus iemauktus. Tāpēc oficiālais patriotisma uztveres koptēls vairs nav pārāk tāls no Bernarda Šova raksturojuma – "graujoša, psihopātiska idiotisma forma". Tiesa, politiķi palaikam var aizgūtnēm runāt par patriotismu. Lai arī neatklāj, kurā žaketes kabatā tas šiem nolikts (V. Brjusovs). Tāpēc tagad mums ir 60% mutes bajāru un nēzdodziņa patriotu. Jo es kaut kā neredzu reālu sešdesmitprocentīgu sabiedrības likšanos uz tēvijas altāra. Nav skaidrs, ko patrioti te dara starp hokeja mačiem un valsts svētkiem. Bet deviņdesmito gadu sākumā patriotisms bija reāls, pozitīvai rīcībai mobilizējams un iedvesmots. Kā valsts prakses daļa tas tika iztaisīts lieks.

Tāpat nevienam pēc būtības nav vajadzīga pērn un šogad atklājusies, parādījusies sociālā enerģija. Partijām no cilvēka vajag tikai balsi. Ne domas, ne jūtas, ne patriotismu... Patriotismu, kas gan nebūtu, kā bijušos laikos skolās, rezerves virsnieku producēts. Jo tāds padara nāciju sekundāru. Bet, no otras puses – ko gan partijas vai vēl kāds var cilvēkiem šobrīd piedāvāt? Ja to programmām lielās līnijās nav cita satura kā vien skaista dzīve pēc glancēto žurnālu šnites. Būs skaista dzīve, būs valsts. Būs maize, būs dziesma. Varbūt tāpēc Latvijas tēla galvenais objekts politikas ikdienā šodien nav vis kāda ideja, bet kaut kas līdzīgs kūtij. Tur kustas visādi lopi, dod pienu, mauj, prasa ēst... Tas, kas ir dzīves nodrošinātājs, tiek taisīts par dzīves mērķi. Ekonomika. Ļoti svarīgi. Bet – kāds ir mērķis? Prātīgi ļaudis teic – ja de Golls būtu glābis Franciju ar ekonomikas atjaunošanu, tad fīrers būtu iedevis viņam Dzelzs krustu. Bet – ļoti labi – viens uztur ekonomiku, cits gādā par tīriem ezeriem, trešs cīnās pret bandītiem vai tikumības pagrimšanu... Un katrs redz savā darbā izeju visiem. Lieliski. Ja valstij jau ir skaista dzīve. Ja valsts jau atrodas savā galapunktā un ir tik vien kā tirgus piedēklis. Ja tomēr vēl ne, tad jābūt, kas šos atsevišķos centienus savāc kopā. Bet, ja nav, kas savāc, ja nav virziena, tad, kā sacījis Seneka – tādam kuģim neviens vējš nav ceļavējš. Man šķiet, ka šai valstī vēl par agru spraust karotes aiz zemiem mākoņiem. Vēl vajag kādus, kam der valsts svārki.

Viedoklis: Sīkstais brīnums

Pauls Raudseps, Diena  11/17/08    Ikdienas dzīvē var rasties sajūta, ka vienmēr ir bijis tā, kā ir patlaban. Gandrīz divdesmit gados kopš 18.novembra Latvijas atjaunošanas mēs ar neatkarību atkal esam apraduši. Dažiem varbūt ir nedaudz grūti atminēties, kādas bija sajūtas, kad Latvijas okupācija bija ikdienas realitāte, un aug paaudze, kas to laiku vispār nav piedzīvojusi.

Tomēr, domājot par 90 gadiem kopš 1918.gada 18.novembra un varbūt pat paskatoties vēl tālāk pagātnē uz tautas atmodu, kad latvieši pirmo reizi sāka apzināties sevi kā politisku kopienu ar politiskām prasībām, ir jāatzīst, ka neatkarīga Latvijas valsts daudz biežāk ir bijusi sapnis nekā īstenība. Atkal un atkal bija jānotiek politiskajiem brīnumiem, lai mēs šajās dienās varētu svinēt 18.novembri ar sajūtu, ka Latvijas neatkarība ir kaut kas normāls un ierasts.

Pirmais brīnums ir tas, ka latvieši vispār nonāca līdz apziņai, ka viņi grib savu neatkarīgu valsti. Ja pirms 150 gadiem, tautas atmodas sākumā, kāds ārzemju vērotājs būtu vērtējis latviešu izredzes izveidot savu valsti, diezin vai viņš uzskatītu, ka tas vispār ir iespējams. Tajā laikā latviešiem Latvijas teritorijā nepiederēja tikpat kā nekas — ne zemes, ne mājas, ne uzņēmumi. Labi ja simt latviešu bija jebkad apmeklējuši augstskolu, un tie, kuri beidza universitāti, gandrīz visi pārtautojās un aizmirsa par savu latvisko pagātni. Grāmatu skaits, kas katru gadu iznāca latviešu valodā, bija ap trim desmitiem, un Rīgā vēl nekad nebija uzvesta luga latviešu valodā.

Pagāja tikai sešdesmit gadu, un latviešiem jau bija sava vidusšķira gan pilsētās, gan laukos; pietiekami daudz augsta līmeņa zinātnieku, lai 1919.gadā dibinātu savu universitāti; un kultūras dzīve, kas aptvēra visas tās jomas un žanrus, kurus piekopa daudz vecākas Eiropas kultūras. Sešdesmit gadu laikā praktiski no nekā, cīnoties ar vietējās vācu aristokrātijas un Krievijas cara birokrātijas pretestību, bija radīti priekšnoteikumi, lai latvieši izveidotu savu valsti.

Starptautiskos apstākļus, kas ļāva Latvijai panākt neatkarību, radīja Pirmais pasaules karš. Tomēr vēl 1918.gada pavasarī, pusgadu pirms kara beigām un neatkarības pasludināšanas varēja likties, ka patiesi neatkarīgas Latvijas pasludināšana būtu neiespējama. Vācijas izredzes uzvarēt karā šķita ļoti labas. Tā kontrolēja visu Latvijas teritoriju un plānoja pasludināt Latvijā un Igaunijā vācu aristokrātijas pārvaldītu hercogisti, uz kuru pārceltos tūkstošiem vācu kolonistu, lai ieņemtu bēgļu gaitās devušos latviešu vietas.

Tomēr pēc ASV iesaistīšanās karā 1918.gada 11.novembrī Vācija bija spiesta padoties. Nedēļu vēlāk, 18.novembrī, Nacionālajā teātrī pulcējās gandrīz visi svarīgākie demokrātiju aizstāvošie Latvijas politiķi, lai pasludinātu neatkarīgu, demokrātisku Latvijas Republiku.

Bet cik bija tādu, kuri tiešām ticēja, ka viņiem ir nopietnas izredzes panākt šīs valsts nostiprināšanu? Valsts veidotājiem nebija ne naudas, ne ieroču, ne karavīru. Jau dažas nedēļas pēc Vācijas sagrāves Latvijā no austrumiem sāka ienākt komunistiskās Krievijas karaspēks, kurš ātri vien okupēja gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot pašu tālāko dienvidrietumu stūrīti ap Liepāju. Tur viņiem pretim stājās tobrīd nelielie latviešu spēki un raiba vāciešu karavīru kompānija, kura cīnījās ne jau par 18.novembra Latviju, bet vēl aizvien cerēja uz zemi un varu sev. 1919.gada aprīlī šie vācieši padzina Latvijas Pagaidu valdības ministrus no Liepājas. Viņi meklēja patvērumu uz kuģa Saratov Liepājas ostā. Šķita, ka no 18.novembra ideāliem palicis pāri tikai viens viļņu mētāts tvaikonis.

Taču atkal notika brīnums. Padomju spēku izvērstais terors un centieni ieviest komunismu lika pat daudziem no tiem, kuri sākumā bija ticējuši viņu solījumiem par gaišāku dzīvi, no šis valdības novērsties. Aizvien vairāk latviešu iesaistījās nacionālajos bruņotajos spēkos, kas jaunās valsts vārdā guva uzvaras gan Jāņos pie Cēsīm, gan novembrī pie Daugavas. Divpadsmit mēnešos pretspēki vairākkārt bija iecerēto Latvijas valsti gandrīz iznīcinājuši, tomēr katru reizi tā spēja atgūties un pieņemties spēkā.

Nākamie divdesmit gadi pagāja, šo valsti stiprinot un attīstot. Tas ir darbs, kurā reti notiek brīnumi, bet kurā daudz kas ir atkarīgs no atbildīgiem ikdienas pūliņiem. Bija sasniegumi, bija kļūdas, tomēr neatkarīgas Latvijas ideja nostiprinājās. Tad nāca 1940.gads. Sagatavotība bija pārak maza, pārspēks pārāk liels, un sākās piecdesmit gadu garais okupācijas murgs.

Tomēr neatkarīgās Latvijas ideja palika, lai gan atkal varēja šķist, ka stāvoklis ir bezcerīgs. Vēl tieši pēc Otrā pasaules kara daudzi cerēja, ka tuvākajā nākotnē izcelsies karš starp ASV un PSRS, kura rezultātā tiks atbrīvota Latvija. Taču pēc tam, kad Padomju Savienība uzbūvēja atombumbu, bija skaidrs, ka ar ieročiem Latviju atbrīvot nevarēs. Tieši otrādi — bruņots konflikts mūsu zemi iznīcinātu.

Bet tad notika trešais brīnums — PSRS relatīvi mierīgais sabrukums. Valsts, kura gadu desmitus bija biedējusi brīvo pasauli, izrādījās iekšēji tik sapuvusi, ka nespēja izturēt pat tās ierobežotās reformas, kuras astoņdesmito gadu otrajā pusē sāka Mihails Gorbačovs.

Un atkal, sajutuši iespēju, latvieši kopā ar saviem likteņa brāļiem igauņiem un lietuviešiem sniedzās pēc brīvības. 1989.gada 23.augustā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas Tautas frontes noorganizēja, iespējams, lielāko un iespaidīgāko nevardarbīgās pretošanās akciju pasaules vēsturē, kad simtiem tūkstoši sadevās rokās no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai, lai apliecinātu savu gribu atjaunot neatkarību. 1990.gada 4.maijā jaunievēlētā Latvijas Augstākā padome ietērpa šo apņēmību valststiesiskā deklarācijā, bet 1991.gada janvārī Latvijas iedzīvotāji barikāžu dienās atkal pierādīja, ka ir gatavi aizstāvēt Rīgu. Un trimdas ilgi sargātā okupācijas neatzīšanas politika neļāva rietumu valstīm mūsu prasības vienkārši ignorēt.

Tomēr Padomju Savienības reakcionārie spēki nebija padevušies, un 1991.gada 19.augustā tie sarīkoja apvērsumu — puču —, cerot apspiest Latvijas un citu Padomju Savienībā iekļauto republiku neatkarības centienus. Viņu pusē bija gan bruņotie spēki, gan VDK, un likās, ka nekas viņiem nespēs stāties pretim. Omonieši jau trenca aizstāvju saujiņu prom no parlamentu sargājošā mūra, kad Augstākā Padome nobalsoja, ka tiek pārtraukts 4.maijā pasludinātais pārejas periods un "Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Tas bija domāts kā pēdējais simboliskais pretošanās žests, bet, kā par brīnumu, omonieši nevis ieņēma Augstāko padomi, bet gan pēkšņi atkāpās. Nedaudz vēlāk Rīgā kļuva zināms, ka pučs bija izgāzies. Latvijas deputātu "skaistā aiziešana" — pilnīgas neatkarības deklarēšana — kā pasakā vai Holivudas filmā bija pārvērtusies par jaunu sākumu.

Arī pēc 21.augusta veiksmes stāsts turpinājās. Krievijas armija atstāja Latviju. Nenotika ārvalstu vērotāju pareģotie asiņainie etniskie konflikti, un daudzi padomju laiku iebraucēji iemācījās latviešu valodu. Un, kas no 1991.gada skatoties varbūt liktos pats pārsteidzošākais, — Latvija 2004.gadā iestājās Eiropas Savienībā un NATO, kas ir ne tikai divi ekskluzīvākie valstu klubi pasaulē, bet kuri dod Latvijai tādas drošības garantijas un attīstības iespējas, par kurām daudzas citas pasaules valstis var tikai sapņot, un kādas Latvijai līdz tam laikam nebija pieejamas.

Apaļas jubilejas ir iespēja pacelties pāri ikdienai, paraudzīties uz kopainu un izjust pateicību par visu to labo, kas mums ir dots. Neviena valsts nekad nav pati pilnība. Vienmēr ir jāstrādā, lai mazinātu no pagātnes mantotās netaisnības un trūkumus, vienmēr radīsies jauni izaicinājumi un krīzes. Tomēr mūsu vēstures līdzšinējās veiksmes rada pārliecību, ka arī nākotnē Latvijas spēs pārvarēt grūtības un turpināt savu attīstību.

Kā tā? Vai tad šie likteņa pavērsieni neliecina par to, ka Latvijai vairākkārt ir vienkārši palaimējies?

Nē. Veiksme nāk tiem, kuri ir sagatavoti to pieņemt. Ir cilvēki un tautas, kuras nespēj savas izdevības izmantot, pat ja tās iekrīt klēpī. Latvieši atkal un atkal ir sniegušies pēc iespējām, kuras no malas vispār nebija pamanāmas. Veiksme pie mums nav atnākusi nejauši. Mēs to esam spējuši īstajā brīdī notvert un pat pēc zaudējumiem un nelaimēm atkal sagaidīt to brīdi, kad paveras iespēja virzīties uz priekšu. Šis sīkstums un katrā paaudzē atdzimstošā pārliecība, ka mums tomēr ir nepieciešama sava neatkarīga valsts, liek ar cerībām gaidīt ne tikai Latvijas simto, bet arī visas sekojošās apaļās jubilejas.

Viņi dibināja Latvijas valsti

Viesturs Sprūde,  Latvijas Avīze    11/17/08    Absolūtais vairākums uz teātra skatuves 1918. gada 18. novembrī sanākušo bija gados jauni cilvēki

Katrs zina Viļa Rīdzenieka uzņemto vienīgo 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas brīža fotogrāfiju. Uz Rīgas pilsētas Otrā teātra (tagadējā Nacionālā teātra) skatuves sastājušies 38 Tautas padomes locekļi, astoņu latviešu partiju biedri. Tomēr kas ir kas šajā foto?

Var šķist pārsteidzoši, taču pirmskara Latvijā neviens ar fotogrāfijā redzamo personu identificēšanu neaizrāvās. To 60. gados trimdā iesāka vēsturnieks Ādolfs Šilde. Tā kā daļa ļaužu bija nostājušies, aizsedzot viens otru, atšifrēšana nebija viegls uzdevums. Lielu devumu šajā darbā, īpaši mazāk pazīstamo noskaidrošanā, jau pēc neatkarības atgūšanas ielicis arhivārs un vēsturnieks Gunārs Rauzāns (1932 – 1999). Acīmredzot talkā nāca arī vienkārša loģika, jo Latvijas pasludinātāji vilšus vai nevilšus nostājušies tā, ka foto kreisajā pusē redzam labējos ''zemsaviešus'', pa vidu ir centrisko partiju pārstāvji, bet labajā pusē sociāldemokrāti un citi kreisie.

Ne visi klātesošie vēlāk kļuva par valstī pazīstamiem politiķiem. Par dažu no šiem cilvēkiem būtu sakāms ļoti daudz, par citu, atskaitot viņa partijas piederību, informācijas trūkst.

Absolūtais vairākums uz teātra skatuves sanākušo bija gados jauni. Ja neskaita vienīgo piecdesmitgadnieku, ķīmiķi Miķeli Bruži, pārsvarā tie bija vīri spēka gados – 20 – 40 gadu veci. Sociāldemokrāts Bruno Kalniņš ar savām 19 vasarām bija jaunākais. Valstiskuma pasludinātāju vidū ir tikai viena sieviete – sociāldemokrāta, vairākkārtējā Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa kundze Klāra. Sanākušo pulkā neredz tādus nākotnē ievērojamus politiķus kā Jānis Čakste un Zigfrīds Anna Meierovics. Nākamais Latvijas prezidents atradās Jelgavā un nevarēja ierasties Rīgā transporta problēmu dēļ, savukārt topošais Latvijas ārpolitikas veidotājs bija aizņemts ar jaunās valsts starptautiskās atzīšanas lietu zondēšanu Londonā.

No kārtu pārstāvniecības viedokļa raugoties, svinīgajā aktā nepiedalījās neviens garīdznieks, jo baznīca par to interesi neizrādīja, un arī neviens virsnieks, jo armijnieki neuzskatīja, ka tiem jājaucas politikā. Tāpat maz no strādniecības aprindām nākušo. Dominēja inteliģence.

Dažiem no šiem ļaudīm bija lemts iet bojā padomju un vācu okupācijas varas represijās. Sociāldemokrāts Kārlis Kurševics nonāca PSRS un tika iznīcināts jau 1938. gadā lielā terora laikā. Bijušo iekšlietu ministru Vili Gulbi apcietināja 1940. gada oktobrī, bet 1942. gada 19. janvārī nošāva Astrahaņas cietumā. 10 Latvijas pasludinātājus 1940./1941. gadā deportēja, bet Latvijā atgriezās tikai viens – Atis Ķeniņš. Latviešu Zemnieku savienības (LZS) biedrs Nikolajs Svemps zaudēja dzīvību vācu okupācijas laikā. 1949. gada 25. martā izvesto rindās atrodam agrāko Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas biedru Eduardu Traubergu, tomēr 1956. gadā viņam laimējās atgriezties.

***

Laikraksts "Jaunākās Ziņas" gandrīz pusi no astoņu lappušu biezā 1918. gada 19. novembra numura veltīja latviešu tautas neatkarīgas valsts pasludināšanai. Redakcijas ievadā "Esi sveicināta, jaunā Latvija!" vārdā nenosaukts apskatnieks rakstīja: "Latvijas zemes Vidzeme, Kurzeme, Latgale ir tagad vienota Latvijas teritorija, uz kuras dzīvojošā nācija ir izveidojusi augstāko sabiedriskās kopdzīves organizāciju, kādu līdz šim pazīst cilvēces radošais ģēnijs [..]. Latvijas valsts ir dzimusi! Latvijas nacionālais karogs ir pacelts visas civilizētās pasaules priekšā. Pēc neizmērojamu ciešanu nakts latviešu tautai aust jauns rīts. Vivat res publica! Lai dzīvo republika!"

Saruna ar Ingrīdu Meierovicu: Kā astotais pasaules brīnums

Egils Līcītis,  Latvijas Avīze   11/17/08    "Latvijas Avīzē" pirms lielajiem valsts svētkiem viesojās INGRĪDA MEIEROVICA. Ar viņu sarunājās "LA" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Lielo notikumu priekšā vērts atminēties Meierovicu dzimtu. Vispirms vienu no valsts dibinātājiem ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu un arī jūsu vīru, ilggadējo PBLA vadītāju Gunāru Meierovicu, kurš daudz paguva izdarīt atjaunotās neatkarības gados.

I. Meierovica: – Trimdas aktivitāšu pamatlicēji piederēja emigrantu vecākajai paaudzei. Tur rosījās, piemēram, vēstnieks profesors Spekke, bet mans vīrs Gunārs kā cilvēks ar pozitīvu un enerģisku domāšanu diezgan daudz klauvēja pie ASV varas iestāžu durvīm, cilādams latviešu un baltiešu lietu. Tur, man šķiet, bija kļuvis par rituālu teikt – bet mēs taču neatzīstam Baltijas valstu okupāciju. Amerikāņi taisīja savu politiku. Aukstais karš reizēm kļuva saltāks, reizēm mazāk auksts, latvieši neko daudz tur nespēja mainīt. Atceros, reiz zvanīju uz Latvijas vēstniecību Vašingtonā, jautājot – kur būs 18. novembra svinības? Man ļoti piesardzīgi atbildēja – kas jūs tāda esat? Kāpēc jūs tas interesē? Kas es esmu? Latviete, gribu tikties ar tautiešiem – valsts svētkos! Nu tad lai zvanot uz Amerikas latviešu apvienību, tur pateikšot. Oficiālā pārstāvniecība bija ļoti distancēta no trimdiniekiem, vairoties, lai tik visu padarīšanu neaizslēdz ciet. Viņi negribēja iesaistīties akcijās un demonstrācijās, būdami diplomāti.

– Kā klājās latviešiem, iebraucot viņu jaunajās mītnes zemēs?

– Latvieši ir ļoti centīgi, un trimdā, es nezinu, kas kuram bija motivācija, bet daudziem laimējās izsisties uz augšu. Pelnoties melnajos darbos, nācās visu sākt no gala un pārstudēt. Lielākā daļa izglītotu cilvēku nepalika nogrimuši masā, bet izrāvās ar apņēmību un mērķtiecību, lai gan tas nepavisam nebija viegli. Cik nu bija mantas čemodānos, bet tā lielākā bagātība, kas visiem bija līdzi no Latvijas, izrādījās tur iegūtā izglītība. Politiski mūsu prestižs cēlās, kad latvieši apvienojās, un tur Gunārs Meierovics spēlēja lielu lomu. Viņš saprata sava tēva nostāju, cik svarīgi ir būt vienotiem. Manuprāt, tas ir spēkā vēl šobaltdien, bet trimdā to bija viegli saskatīt.

Latviešu Amerikā bija simts tūkstoši, bet kopā ar igauņiem un jo sevišķi lietuviešiem – miljoni baltiešu. Tas uzreiz ir kaut kas! Senators vai kongresmenis tūlīt klausās tajos cilvēkos, kuri runā tik daudzi vēlētāju vārdā.

– Meierovica kungs jau agrāk, rīkodams "Latvijas ceļa" partiju, atgriezās tēvijā uz palikšanu, un jūs, Ingrīda, šeit dzīvojat trīspadsmit gadus. Kā jūs apmierina atjaunotā Latvija?

– Tā Latvija, no kuras aizbraucām, vairs neeksistē un saglabājusies tikai skaistās bērnības atmiņās. Šī zeme būtu stipri izmainījusies arī tad, ja nevaldītu komunistu režīms, jo pagājuši gari gadi. Kolīdz atgriezāmies, man gribas to tēlaini raksturot kā melnbaltu un krāsu fotogrāfiju. Tas bija 1991. gads, vasara. Toreiz izbraukājām visu Latviju, un viens no galvenajiem brauciena organizatoriem bija nelaiķis Andrejs Krastiņš. Bijām malu malās, tikāmies ar lauku cilvēkiem – un tas mani ārkārtīgi aizkustināja. Mēs sapņos nevarējām iedomāties šādu sagaidīšanu. It kā mēs būtu ieradušies nevis no Amerikas, bet no tālas planētas un esam pirmie sūtņi no tiem, kas atvedīs atpakaļ ulmaņlaiku Latviju. Cilvēkiem bija asaras acīs. Ne mākslotas, bet patiesas. Izturēšanās – sirsnība un dvēseles siltums.

Taču melnbaltā bilde manās acīs 1991. gadā bija Rīga. Ļoti nospiedoša, pelēcīga, tukšiem veikaliem, nelaipnu apkalpošanu.

E. Līcītis: – Vai pēc trimdā pavadītiem gadiem daudzos latviešos gailēja ticība, ka būs jābrauc atpakaļ, ka PSRS sagrūs un Latvija taps atkal brīva?

– Trimdai ieilgstot, ticība uz atgriešanos Latvijā dzisa. Trimdinieka dzīve ir tāda, ka kopā sanākšana, savas vides veidošana ir absolūti nepieciešama, lai – justos kā mājās. Tas, kas notika ar PSRS, nāca kā ļoti liels pārsteigums.

– Bet viss, ko darīja Gunārs Meierovics, taču bija vērsts uz Latvijas neatkarības atjaunošanu.

– Tā ir lieta, kas cilvēkam vienkārši jādara. Viņš to uzskata par savu sūtību, pat ja mērķis liekas gandrīz nesasniedzams. Jā, varbūt pārliecība bija, bet mēs tiklab ejam baznīcā, nezinot, kā tas viss īsti ir un būs. Cilvēki daudz ko dara tādēļ, ka citādi nevar. Mūsu gadījumā taču neatkarība ir tikpat kā astotais pasaules brīnums, jo tik pēkšņi izrāvāmies no lāča ķetnām, burtiski pa spraugu, kas pavērās, izsprukām laukā. Jūs redzat, kā viss ir mainījies tagad. Mēs 2008. gadā taču neizkļūtu ārā no tās impērijas. Trimdā ticība uz atgriešanos tika ritualizēta. Svinējām valsts gadadienu, bērnus audzinājām latviskā garā, tas arī bija gandrīz brīnums, ka trešajā paaudzē tomēr varēja iemācīt latviešu valodu. Bet tā nenotika, ka, piepeši uznākot neatkarībai, visi kārtojās mājupbraukšanai. To braucēju jau nebija, tā kā to varēja iedomāties. Ja Latvija būtu kļuvusi brīva piecdesmitajos vai vēl sešdesmitajos gados, daudzi pārrastos mājās, bet laiks bija pagājis par daudz ilgs. Tas nozīmēja mainīt pilnīgi visu.

Taču daudzi latviskā garā audzināti jauni cilvēki – un tāds kodols bija – tomēr ir atpakaļ. Viņi ir atkal iesakņojušies šeit ar ģimenēm un dzīvo ļoti labi. Taču tādu un arī veco ļaužu būtu bijis vairāk, ja no Latvijas puses manītu mazliet lielāku mēģinājumu viņus tomēr pārliecināt spert šo soli. Oficiāli nekad neviens nav aicinājis trimdiniekus atgriezties mājās. Nekad! Es pazīstu vecos latviešus, no kuriem viena daļa noteikti vēlētos vecumdienas aizvadīt dzimtenē. Svešumā viņi patiesībā jūtas diezgan vientuļi. Ja būtu mazākais pasākums izveidot veco ļaužu mītni ar attiecīgu kopšanu un medicīnisko aprūpi, viņi atgrieztos. Ķemeru viesnīcu, piemēram, atdeva, un tā stāv tukša. Nav gribas gādāt, lai latvieši sabrauktu atpakaļ tēvijā.

V. Krustiņš: – Jā, te neviens neko nedos, neko nemaksās.

– Mani apbēdina un uztrauc viena lieta. Sarunājos ar "taksīša" šoferi, jaunu latviešu puisi. Kārtējo reizi pieminējām politiku, ka visi vēži tai pašā kulītē vien ir. Jautāju viņam – ko varētu laist pie valdīšanas? Viņš saka: kāpēc gan tam Lembergam nedodot iespēju! Brīnījos – vai gribat par premjeru cilvēku, kurš, manuprāt, blēdījies un pašlaik ir apsūdzēts? Ak, tas taču neesot nekas. Un noklausījos, cik sakārtota pilsēta Ventspils, līdz ar to viss pārējais arī kārtībā. Lai Lembergam ir miljoni, bet viņš dodot arī citiem. Es tomēr esmu ticīgs cilvēks, un man atmiņā, ka viens no baušļiem ir – tev nebūs zagt. Tā šķiet, ka arī sabiedrībā uzskats par "došanu – ņemšanu" ir visai neskaidrs. Ja es nedošu kukuli, ja es darbošos legāli, tad nevarēšu konkurēt ar citiem, kas nodokļus nemaksā. Doma ir – visi tā dara. Augšā zina un atbalsta, ka tā notiek. Un kas tā nedara, tiek pagrūsts uz sliedēm. Tas taču nav attaisnojums, ka "visi tā dara". Šai domāšanai jāmainās!

E. Līcītis: – Tā jāmaina no augšas – ar savu piemēru un paraugu.

– Jā, bet tieši tā nav! Es nevaru ieskatīties nevienam kabatā, galvā vai biroja papīros, bet valstī jūtams, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Kaut kur noplūst lielas summas. Tagad, kad attapušies, ka valsts aparāts ir pārbarots un nodokļu maksātājiem nepanesams, ar izbrīnu klausos, ka atlaidīs policistus, ugunsdzēsējus un robežsargus. Neko nedzird par kantora sēdētāju atlaišanu, kuriem maksāja prēmiju lauvas tiesu. Paturiet taču darbā cilvēkus sabiedrībai vajadzīgos posteņos, nevis mākslīgi radītu biroju ļaudis – nezinu, integrācijas vai dezintegrācijas dienestos. Man viena radiniece, kam Līgatnē pieder veikals, sūdzējās, ka tas divreiz aplaupīts. Viņa aizejot uz policiju, bet tur uz iecirkņa durvīm rakstīts – "kā maksā, tā strādā". Nu, ko lai te saka? Tas ir tas, par ko man jābrīnās, un man ir žēl, ka tā notiek Latvijā.

Tomēr nevar teikt, ka šais gados viss stāvējis uz vietas. Nezinu, varbūt visi dzīvo uz parāda, tomēr, tikko atgriežoties no Vašingtonas, pamanīju – lidmašīnas ir pilnas ar latviešiem, visi kaut kur lido un atgriežas. No Frankfurtes uz Rīgu brīvu vietu nav. Daudzi pasažieri skaisti iedeguši, acīmredzot atpūtušies tropu zemēs. Uz ielām galvaspilsētā arī redzami pārsvarā saposušies jauni cilvēki. Vai gan uz katra stūra pamanāmi galīgi noplukuši, kaut kādās humpalās ģērbti ļautiņi? Nē! Arī laukus redz apartus un apsaimniekotus. Vietām slej jaunbūves un arī mazpilsētas top sakoptākas. Lēnām, bet tomēr. Amerikā, piemēram, būvniecība ir pilnīgi apstājusies. Būvuzņēmējiem nav darba. Krīzē to ierauga pirmo, ka nekur neko neceļ.

V. Krustiņš: – Protams, nav taisnība, ka viss mums ietu zudībā un nebūtībā. Droši vien taisnība arī tiem zinātājiem, kuri tagad teic, ka bankas gan viena otra bija iekritušas alkatībā un iepinušās tobrīd it kā daudzsološos darījumus, kuri nu vairs tādi neliekas. Taču kopumā latvieša daba laikam ir virspusē visu zīmēt pārmēru melnā krāsā, kaut gan tik slikti nemaz nav.

– O, jā. Tā latvieši saka, izlikdamies par trūcīgiem – lai skauģi nenoskauž. Tomēr ir viena daļa cilvēku, kuri izkrīt cauri veiksmes sietam un kuriem klājas ļoti grūti. Bet nabadzība un trūcība pie mums varbūt vēl nav tik smaga kā citviet. Šeit vēl tiek glabātas ģimenes saites un saikne ar zemi un laukiem. Sekojot senai tradīcijai, tie, kas var un spēj, vēl cenšas gādāt par gados vecākiem radiniekiem. Toties uz postu iet degradējošās ģimenes, kur alkohols ir katru dienu galdā un kur no tā visvairāk cieš bērni. Tas ir drausmīgi. Nav skaidrojuma, kur tas radies, jo es nedomāju, ka jebkad agrāk kas tāds Latvijā piedzīvots. Tie balsti, kas bija mūsu dzīves pamatā, – sabiedrība, valsts, skola, baznīca – gadu desmitiem tika varmācīgi izmainīti. Baznīcu nozākāja, morālos un ētiskos pamatus apgrieza ar kājām gaisā.

Tagad vienīgais noteicošais faktors, manuprāt, kļuvusi nauda un vara. Citu vadlīniju tikpat kā nav. Tas cilvēks, kurš ir pie varas un kam ir nauda, ir kaut kas, bet pārējie nav nekas. Uz kādu priekšzīmi jaunie cilvēki var skatīties? Mierinājumam teikšu, ka tā ir arī citur pasaulē, mēs ar šo "kārtību" neesam vieni. Lai gan Latvijā tas ieviešas ļoti klaji, citur tomēr vairāk cenšas slēpt naudas varu.

E. Līcītis: – Vai kopš atgriešanās esat saskatījusi Latvijas atjaunotnē kādus veiksmīgākus periodus? Un kādi tad ir ieguvumi no lielajām pārmaiņām?

– Galvenais ieguvums ir brīvība mums pašiem izšķirties, kuru ceļu iet. Tā nav tā vieglākā lieta, īpaši, ja cilvēks nav pieradis to darīt. Pamazām tomēr rodas atbildības sajūta. Indivīdi kļūst pašapzinīgāki un negaida, ka katru reizi kaut ko dos no augšas. Mazliet aktivizējusies arī sabiedrība kopumā. Jaunieši labprāt izmanto iespējas ārzemēs mācīties un ceļot. Tamdēļ viņi ir atvērtāki, skaidrāk saredz, kas notiek pasaulē. Es gaidu, ka jaunā paaudze, kura nav piedzīvojusi "vecos laikus", pārņems vadību šai zemē. Tam tā jānotiek.

V. Krustiņš: – Bet kādas īsti ir tās pārmaiņas, kuras gaidām? Kā tās sauc vārdā?

– Tas viss ir rakstīts zvaigznēs, kas notiks, kad aizvadīsim šo 18. novembri. Pārmaiņas visvairāk nepieciešamas cilvēku pašu domāšanā un lietu uztverē. Vienmēr var nogrimt žēlabās par briesmīgo, bēdīgo likteni, kura varai esam pakļauti un kurā neko nevaram mainīt. Es cenšos arvien domāt pozitīvi. Mēs, latvieši, esam viena ārkārtīgi sīksta un izturīga tauta, kas pārdzīvojusi to, kā priekšā citas tautas varbūt pat būtu iznīkušas. Bet mēs te vēl esam. Runājam savā valodā. Neatkarību izcīnīja cilvēki, kuri tai stipri ticēja un izmantoja, ka – atkal brīnums – zvaigznes bija laimīgi sakritušas. 1990. gadā piedzīvojām to visu vēlreiz, pierādot, ka cilvēks var daudz ko vairāk, ja viņš tic mērķim un darbojas, lai šo mērķi sasniegtu.

Svētku priekšvakarā bērni un jaunieši simboliski no jauna proklamē Latvijas Republiku

LETA  11/17/08    Pirmdien, 17. novembrī 90 bērni un jaunieši uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves jeb vietā, kur pirms 90 gadiem tika proklamēta Latvijas Republika, simboliski no jauna proklamēja Latviju.

Ikviens no 90 bērniem un jauniešiem atklāja savus sapņus un paziņoja savu apņēmību, lai padarītu Latviju tādu, kādu viņi to vēlas redzēt. Bērnu un jauniešu izteiktā vīzija kļuva par sava veida veltījumu un vēlējumu nākotnei - valsts neatkarības 100 gadu jubilejai.

Kad bērni un jaunieši bija paziņojuši savus sapņus un atklājuši savu vīziju, visu 90 bērnu un jauniešu uz papīra uzrakstītie sapņi tika nodoti Valsts prezidentam Valdim Zatleram.

Zatlers sacīja, ka Latvijas Nacionālā teātra skatuve ir vieta, kur pirms 90 gadiem piedzima Latvijas valsts, taču pirms tam tā piedzima drosmīgu latviešu sievu un vīru sirdīs. "1940.gadā sarkanbaltsarkanie karogi nozuda no Latvijas pilsētām un lauku sētām, bet Latvijas valsts palika cilvēku sirdīs un to sajūtu nodeva no sirds uz sirdi," uzsvēra Valsts prezidents.

Viņš arī norādīja, ka Latvijai ceļš uz 90.dzimšanas dienu ir bijis ērkšķiem klāts, bet kādi būs nākamie gadi, ir atkarīgs no jauniešiem. "Dievs svētī Latviju un Dievs svētī Latvijas nākotni," sacīja Zatlers.

Svinīgajā ceremonijā kopā ar 90 bērniem un jauniešiem piedalījās arī jauniešu kopkoris, kurš pārstāv visu Latviju. Tika izpildīta Latvijas valsts himna "Dievs, svētī Latviju", kā arī dziesma "Saule, Pērkons, Daugava".

Pēc pasākuma Nacionālajā teātrī "Nākamie 90" kopīgi devās pie Brīvības pieminekļa, kur nolika ne tikai aizdegtas svecītes, bet arī ziedus.

Pēc tam visu 90 bērnu un jauniešu godināšana un sveikšana, klātesot Latvijas Institūta direktoram Ojāram Kalniņam un citiem, notika grāmatu namā "Valters un Rapa".

Jau ziņots, ka Latvijas Institūts īstenoja projektu "Latvija. Nākamie 90", kurā pieteicās 515 bērni un jaunieši no visas Latvijas, iesūtot savu vīziju par Latviju pēc desmit gadiem. Pieteikumus pirmajā kārtā izskatīja Latvijas Institūts, piedaloties Valsts jaunatnes iniciatīvu centra, Valsts prezidenta kancelejas pārstāvjiem un Latvijas 90.gadadienas svētku koordinatoriem.

Savukārt otrajā kārtā žūrijas sastāvā bija sabiedrībā pazīstami cilvēki Aisha, Jānis Jubalts, Raimonds Bergmanis un Katrīna Pasternaka.

Pasākuma ieraksts tiks translēts 18.novembrī, Latvijas Televīzijas 1.kanāla ēterā plkst.15.30.

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

Viedoklis: Padošanās diplomātija

Aivars Ozoliņš,  Diena  11/05/08    Eiropas Savienībai pat pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā neiznāk runāt ar Maskavu pastāvīgi vēlējuma izteiksmē piesauktajā "vienā balsī". Nupat ES prezidējošā valsts Francija jau būtu gatava atsākt drīz pēc agresijas apturētās sarunas par jauno ES un Krievijas partnerības un sadarbības līgumu, bet piektdien britu presē parādījās ziņas, ka arī Lielbritānija, kas līdz šim visasāk no Eiropas "vecajām" valstīm bija nosodījusi Krievijas rīcību, esot piekritusi atbalstīt sarunu atsākšanu.

Francijas ārlietu ministrs Bernārs Kušnērs piektdien pēc tikšanās Sanktpēterburgā ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu paziņoja, ka sarunas par līgumu varēšot turpināties jau 13.novembrī paredzētajā ES un Krievijas galotņu sanāksmē Nicā.

ES valstis 1.septembrī nolēma atlikt sarunas par sadarbības līgumu ar Krieviju, reaģējot uz tās iebrukumu Gruzijā un daļas valsts teritorijas okupēšanu, līdz kamēr netiks izpildīta Sarkozī 12.augustā Maskavā panāktā vienošanās par karadarbības pārtraukšanu un karaspēka izvešanu. Par sarunu atsākšanu ES lemtu pēc izvērtēšanas, vai Krievija ir šo vienošanos nosacījumus izpildījusi. Sarkozī tās parakstīja ES valstu vārdā, izvērtējuma par to pildīšanu ES līmenī nav bijis, tāpēc Francijas gatavībai atsākt sarunas par partnerības līgumu nav visu savienības dalībvalstu pilnvarojuma.

Krievija nav pildījusi vienošanās, kas paredzēja atjaunot stāvokli, kāds bija pirms 7.augusta. Tās karaspēks nav izvests līdz līnijām, aiz kurām tas atradās pirms iebrukuma sākuma. Tieši otrādi — tā ir ievedusi Dienvidosetijā un Abhāzijā ievērojamus papildspēkus un ir paziņojusi par nodomu saglabāt un paplašināt militārās bāzes abās provincēs, kurās ir sagrābusi arī teritorijas, kuras pirms kara kontrolēja Gruzijas valdība. Vēl vairāk — no tām ir padzinusi gruzīnus, ko bez pārspīlējuma var uzskatīt par etnisko tīrīšanu.

Krievija ir atzinusi abu provinču "neatkarību", kas, protams, nebija ar ES panākto vienošanos jautājums, un to izmanto kā aizbildināšanos, lai atteiktos ielaist okupētajās teritorijās ES novērotājus, kas gan bija daļa no vienošanās. Līdzīgi Maskava rīkojas attiecībā pret ANO un EDSO novērotāju misijām, kurām arī esot jārunā ar Abhāzijas un Dienvidosetijas "valdībām" — tas nozīmētu šo "valdību" netiešu atzīšanu. Mēģinādama to panākt, Maskava bloķēja Sarkozī—Medvedeva vienošanās paredzēto starptautisko sarunu par Abhāziju un Dienvidosetiju sākšanos Ženēvā 15.oktobrī, pieprasīdama, lai tajās kā pilntiesīgas dalībnieces piedalās arī anektēto teritoriju "pārstāvju" delegācijas. Sarunu dalībnieces ASV un Gruzija tam, protams, nepiekrita.

Neraugoties uz Krievijas pastāvīgo izvairīšanos izpildīt pašas parakstītās vienošanās, Francijas prezidents pastāvīgi vēsta par lielām diplomātiskām uzvarām — gan pēc pirmās vienošanās augustā, ko Krievija vienkārši nepildīja tajā paredzētajos termiņos, gan pēc otrās septembrī. Un pat Kremļa piekrišana ES novērotāju nosūtīšanai uz Gruziju ārpus okupētajām teritorijām Sarkozī vērtējumā esot Eiropas diplomātijas uzvara. Acīmredzot arī vēlmi atsākt sarunas par partnerības līgumu vada vēlme noziņot pasaulei par Francijas diplomātisko "uzvaru" ES labā, kas būtu panākta, patiecoties minētajām iepriekšējām diplomātiskajām "uzvarām".

Francijas prezidents, nolikdams malā pamiera līguma nosacījumu pildīšanu kā priekšnoteikumu sarunu atsākšanai par partnerības līgumu, nerīkojas gluži vienpersoniski visas Eiropas vārdā. Vācija, Itālija un vēl dažas valstis arī labprāt redzētu Gruzijas jautājumu "atrisinātu" un neuzstāj uz karadarbības pārtraukšanas nosacījumu pildīšanas saistību ar sarunu atsākšanu. To joprojām prasa Zviedrija, Polija, Čehija, Baltijas valstis, un šīs grupas smagsvara lomu līdz šim bija uzņēmusies Lielbritānija. Taču britu valdība acīmredzot gatava Eiropas "vienotības" labad palīdzēt Sarkozī panākt kārtējo šķietamo uzvaru.

Kā pagājušās nedēļas nogalē notikušajā Rīgas konferencē šādu vienotības izpratni formulēja kāds tās dalībnieks — ja kāda valsts vēlas sankcijas Krievijai, lai dara to vispirms vienpusēji, varbūt ar laiku tā kļūs arī par visas ES kopējo politiku, taču tā dēļ bloķēt uzreiz ES nebūtu pareizi. Šāds ieteikums paradoksālā veidā sasaucas ar konferencē izvirzīto citādi patiešām pragmatisko atziņu, ka jāatsakās no ilūzijām par iespējām atrisināt domstarpības ar Krieviju un vienkārši jāmēģina ar to sadzīvot. Atteikšanos no ilūzijām daži Eiropā laikam gribētu saprast kā atteikšanos no principiem, bet sadzīvošanu ar Krieviju — kā tās diktēto noteikumu pieņemšanu, konkrēti — daļas Gruzijas teritorijas okupāciju un aneksiju kā īstenību, ko Sarkozī vieglās kavalērijas diplomātija nevar tūlīt mainīt, tāpēc tā ir jāpieņem, it kā nebūtu notikusi.

ES un Krievijas partnerības līgums patiesībā Krievijai nav būtiski svarīgs, un arī Eiropa bez tā var mierīgi iztikt. Taču lēmums pārtraukt par to sarunas bija viens no nedaudzajiem, ja arī lielākoties tikai simboliskajiem līdzekļiem, kā uzsvērt noraidījumu Krievijas rīcībai pret suverēnu valsti. Klusa atteikšanās no šā lēmuma un prasībām Krievijai ievērot vismaz to, ko tā pati ir apsolījusi, būtu signāls Kremlim, ka "Eiropa" vismaz dažu tās valstu personā gatava tam piedot gandrīz jebko.

Ārlietu eksperti atzīst, ka Obamas ievēlēšana ir stratēģiski nozīmīga Latvijai

TVNET  / LETA    11/05/08    Demokrātu kandidāta Baraka Obamas ievēlēšana ASV prezidenta amatā ir nozīmīga Latvijai kā ASV stratēģiskajam partnerim, uzskata Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un Saeimas deputāts, bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks. Savukārt Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, starptautisko attiecību eksperts Atis Lejiņš uzskata, ka Obamas prezidentūras laikā gaidāmas būtiskas izmaiņas ASV attiecībās gan ar Irāku un Afganistānu, gan Eiropas Savienību.

Kā norādīja Pabriks, pēdējā laikā ASV prestižs ir būtiski krities un tas atsaucas arī uz Latviju kā ASV partneri. Obama ir tas prezidents, kurš spējīgs pēc iespējas veiksmīgāk panākt tādas Amerikas atgriešanos, kurai uzticas, uzskata Pabriks.

Vienlaikus viņš norādīja, ka nevajag pārvērtēt viena cilvēka iespējas kaut ko būtiski mainīt.

Komentējot Obamas uzvaru vēlēšanās, bijušais ārlietu ministrs norādīja, ka šinī gadījumā izšķirīgas bija nevis zināšanas militārajā vai ekonomikas jomā, bet gan sabiedrības uzticība, kuru Obamam izdevās iemantot. "Domāju, ka mūsu politiķiem šeit ir no kā mācīties, jo tas, kā pietrūkst Latvijas politikā, ir cilvēcīga attieksme un kopā būšana ar vēlētājiem," uzsvēra Pabriks, vienlaikus norādot, ka par spīti lielajai kritikai amerikāņu sabiedrība spēj arī pati izvērtēt savas kļūdas un kritiski uz sevi paskatīties.

Savukārt Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, starptautisko attiecību eksperts Atis Lejiņš uzskata, ka ASV prezidenta vēlēšanās uzvarējušā demokrāta Baraka Obamas prezidentūras laikā gaidāmas būtiskas izmaiņas ASV attiecībās gan ar Irāku un Afganistānu, gan Eiropas Savienību.

Kā norādīja Lejiņš, nākamā ASV prezidenta laikā ātrāk tiks pabeigts karš Irākā un, neraugoties uz to, ka Obama plānojis atbildīgu ASV armijas atkāpšanos, šī atkāpšanās tomēr notiks.

Tāpat eksperts prognozē jaunus pavērsienus Afganistānas jautājumā, kura risināšanai Obama būtu gatavs sarunās iesaistīt arī daļu talibu, jo, kā uzsvēra Lejiņš, ir acīmredzams, ka militārā ceļā situāciju Afganistānā atrisināt nevar.

Lejiņš prognozē arī būtiskus uzlabojumus ASV un Eiropas Savienības attiecībās, kā arī to, ka ASV ieņems izteiktāku pozīciju Baltijas valstu drošības jautājumos, uzsverot, ka "Obama vienmēr pirmais iestājies par Baltijas valstu drošību."

Eksperts gan norāda, ka, visticamāk, būtiski nemainīsies ASV attiecības ar Ķīnu, savukārt ASV attiecības ar Krieviju būs lielā mērā atkarīgas no tā, vai Krievija turpinās konfliktēt ar Gruziju.

Arī Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) paredz Latvijas un ASV sadarbības stiprināšanos jaunievēlētā ASV prezidenta Baraka Obamas prezidentūras laikā.

Kā norādīja Riekstiņš, Obama savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā vairākas reizes pieminējis Baltijas valstis, kā arī Poliju un Čehiju kā valstis, kurām būtu nepieciešams konsekvents ASV atbalsts, kas no nacionālo interešu viedokļa liecina par jaunievēlētā prezidenta gatavību sadarboties.

Vienlaikus Riekstiņš uzsvēra, ka līdz šim Latvija saņēmusi atbalstu gan no republikāņu, gan demokrātu puses, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka ASV attieksme līdz ar Obamas stāšanos prezidenta amatā varētu būtiski mainīties.

Ārlietu ministrs gan nenoliedza, ka Obamas administrācija varētu ienest izmaiņas ASV ārpolitikā - gan tās, ko paredz priekšvēlēšanu kampaņa, gan citas. Tomēr Riekstiņš uzskata, ka pirmajos Obamas prezidentūras mēnešos jaunais prezidents vairāk pievērsīsies jaunās komandas veidošanai, bet ārpolitika paliks otrajā plānā.

Komentējot ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu, Riekstiņš arī norādīja, ka vēlēšanu rezultāti iezīmē, ka ASV tikušas pāri tiem iekšpolitiskajiem vēstures mantojumiem, kas paredzēja cilvēku diferenciāciju atkarībā no ādas krāsas vai dzimuma, pierādot, ka "ASV ir vieta, kurā uz panākumiem var cerēt ikviens, kurš ir pietiekami apņēmīgs, talantīgs un enerģisks".

Bet kādreizējais ārlietu ministrs un premjerministrs Valdis Birkavs šodien Latvijas Televīzijā, komentējot demokrātu kandidāta Baraka Obamas uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās un iespējamās izmaiņas Latvijas un ASV attiecībās teica: "Aizmirsīsim par Ameriku un risināsim savas problēmas."

Viņš uzsvēra, ka Obamas darba kārtībā nav Austrumeiropas un Latvijas. Divi iepriekšējie ASV prezidenti ir viesojušies Latvijā, taču tagad ASV ārpolitikā Latvijas nebūs. Taču ASV un Latvijas attiecības sliktākas nekļūšot, piebilda Birkavs.

Viņš uzskata, ka Obamas uzvara vēlēšanās ir negaidīti pārliecinoša. Viņaprāt cilvēki intervijās atbalstīja republikāņu kandidātu, bet nobalsoja par Obamu, jo viņiem ir "līdz kaklam" pašreizējā ASV prezidenta Džordža Buša politika.

Birkavs ir pārliecināts, ka nav iespējams "lielo ASV kuģi" pagriezt pretējā virzienā, līdz ar to krasas izmaiņas ASV ārpolitikā nav iespējamas. Tomēr, viņaprāt, mainīsies ASV agresīvā militārā politika uz politisku konfliktu risināšanas politiku.

Bijušais Latvijas ārlietu ministrs uzskata, ka Obama spēs mobilizēt amerikāņus, lai pārvarētu ekonomisko krīzi.

Latvija oficiāli pabeidz misiju Irākā

LETA  11/07/08    Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandiera vietnieks, brigādes ģenerālis Juris Kiukucāns ir devies uz Bagdādi, kur piedalīsies oficiālajā ceremonijā, ar kuru tiks noslēgta Latvijas karavīru dalība operācijā «Operation Iraqi Freedom» (OIF) Irākā.

Irākā patlaban uzturas trīs NBS karavīri, kuri Latvijā atgriezīsies novembra beigās, aģentūru LETA informēja NBS komandiera personīgā štāba Preses un informācijas daļas priekšnieks Uldis Davidovs.

Latvijas karavīri Irākā pildīja pienākumus kopš 2003.gada. Pirmie 36 Latvijas karavīri, starp kuriem bija apgādes un nodrošinājuma, kā arī seši nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālisti, uz Kuveitu devās 2003.gada 18.maijā. Savukārt izlūkgrupa, kuras uzdevums bija sagatavot Latvijas kontingenta karavīru uzņemšanu, uz Kuveitu devās jau 2003.gada 30.aprīlī. Dienesta pienākumus Irākā, Kirkūkā, šie karavīri sāka pildīt 2003.gada 16.jūnijā.

Pirmā kājnieku rota 98 karavīru sastāvā uz Irāku devās 2003.gada 5.augustā otrā Latvijas kontingenta sastāvā, kurā bija iekļauti jau 105 Bruņoto spēku karavīri. Tā galvenokārt dienesta pienākumus pildīja Polijas vadītajā daudznacionālajā Centrālajā un Dienvidu divīzijā.

121 Latvijas kontingenta karavīrs Latvijā atgriezās pērnā gada jūnijā. Jūnija beigās uz Irāku devās trīs karavīri, kuri nomainīja štāba virsniekus Bagdādē un Divānijā.

Kopš 2003.gada maija koalīcijas spēku vadītajā starptautiskajā operācijā Irākā OIF ir piedalījušies vairāk nekā 1150 karavīru: 2003.gadā - 153, 2004.gadā - 373, 2005.gadā - 278, 2006.gadā - 224, 2007.gadā - 125, 2008.gadā - seši.

NBS Irākā ir zaudējusi trīs karavīrus. 2004.gada 8.jūnijā sprādzienā Vāsitas provincē netālu no Suvārijas tika nogalināti seši koalīcijas spēku karavīri, starp kuriem bija arī Latvijas nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālists virsleitnants Olafs Baumanis, bet 2006.gada 27.decembrī nemiernieku uzstādīta spridzekļa eksplozijā netālu no Divānijas bojā gāja divi karavīri - dižkareivji Gints Bleija un Vitālijs Vasiļjevs.

Dažāda smaguma ievainojumus un traumas Irākā guvuši vēl vairāki Latvijas karavīri.

Šajos gados uz Irāku tika nosūtīti štāba virsnieki, Nacionālā atbalsta vienības, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienības un Kājnieku rotas.

NBS izmaksas dalībai šajā operācijā 2003.gadā bija 1,83 miljoni latu, 2004.gadā - 5,33 miljoni latu, 2005.gadā - 4,98 miljoni latu, 2006.gadā - 4,60 miljoni latu, bet 2007.gadā - 4,26 miljoni latu.

Komentārs: Debašu robežas ir atvērtas

Juris Paiders,  NRA  11/12/08    Pasaules ekonomikas forumā šonedēļ dalībnieki nonāca pie skaudras apziņas, ka globālās ekonomikas krīzes dēļ pasaules valstu valdības ir kļuvušas par nozīmīgākajām spēlētājām finanšu sistēmā un valdības darbojoties gan kā īpašnieces, gan kā ar varu apveltītas regulējošas institūcijas.

Šonedēļ pasaules divdesmit lielākās valstis sāks apspriest, kā reformēt pasaules finanšu sistēmu. Viens no reformas rosinātājiem Brazīlijas prezidents Lula da Silva pauda nostāju, ka sistēma, kurā valstis, kas veidoja sabalansētu ekonomisko politiku, ir spiestas maksāt rēķinus par amerikāņu kazino tipa ekonomisko politiku, ir netaisnīga un pasaulei ir jāatsakās no šādas sistēmas. Eiropas Savienībā pārmaiņu iniciators ir Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kas 15. novembrī ASV paredzētajā

G-20 valstu samitā ieplānojis paust savu nostāju: pasaules finanšu krīze liecina, ka brīvā tirgus ideoloģija ir diskreditēta un valstu ekonomikām panākumu gūšanai ir nepieciešama dramatiski liela valdību iejaukšanās. "Tirgus diktatūras ideoloģija .. ir mirusi .. šī krīze iezīmē īsto 21. gadsimta sākumu, un krīzes rezultātā radīsies labāka pasaule nekā tā, kas pastāvēja līdz šim," tiekoties ar Francijas biznesa līderiem, teica Francijas prezidents.

Līdz šim Latvijas politiskā elite izlikās, ka globālās finanšu sistēmas uzticības krīze uz mums neattiecas. Problēmas un katastrofas ir kaut kur Ņujorkā, Īslandē vai Japānā. Ka banku nacionalizācija, kas pirms mēneša kļuva par ES lielo valstu ikdienas nodarbi, nav pat Latvijas iekšpolitisko debašu vērta. Ka ikviens, kurš uzdod nepatīkamus jautājumu, ir jānozākā par sociālistu, un tad debates jāslēdz. Likteņa ironija! Lēmums par Parex bankas nacionalizāciju tika pieņemts PSRS Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienas otrajā svētku dienā 8. novembrī.

Turklāt nacionalizācijas finanšu mērogi – 200 miljoni latu, kas pēc nacionalizācijas tiks ieplūdināti bankā – pārsniedz teju vai visus naudas ieguvumus no agrīnās privatizācijas.

Daudzu finanšu sektora amatpersonu izteikumi ir apbrīnojami. Ar Parex nacionalizāciju krīze beigusies. Nevienam citam vairs nekas nedraud un nav vairs par ko debatēt. Ja viss ir tik vienkārši un ar vienu nacionalizāciju krīzi var izbeigt uz visiem laikiem, tad par ko taisās runāt pasaules valstu līderi 15. novembrī? Vai viņiem nav ko darīt? Aizsūtīsim uz ASV, uz G-20 samitu, Godmani ar Slakteri, lai tie dalās pieredzē un izbeidz debates!! Diemžēl ir pamats domāt, ka viss tikai sākas. Ir noslēdzies laikmets, ko var dēvēt par tirgus ekonomikas visspēcības laikmetu, kad ticību Dievam kristiešu civilizācija aizstāja ar ticību peļņas un tirgus ekonomikas visspēcībai, kad kā vienīgais svētums tika pasludināts privātīpašums. Šis laikmets ir noslēdzies ar Parex nacionalizāciju. Parex Latvijā bija ne tikai slavenākais un vēsturiski visilgāk lietotais nacionālais brends. Parex simbolizēja arī amerikāņu sapņa latvisko variantu, kā uzņēmīgi ļaudis no viena valūtas kioska ar savu darbu izveido lielāko Latvijas nacionālā kapitāla banku. Parex simbolizēja arī privātīpašuma triumfu. Parex simbolizēja privātīpašuma pārākumu un lielāku efektivitāti par klamzīgo valsts varu un korumpēto politisko eliti. Svētums, izrādās, ir divu latu vērts. Tas ir nacionalizējams vienā naktī, ja sabiedrības intereses to prasa. Ja varenā Parex privātīpašums ir nacionalizējams vienā mirklī par diviem latiem, tad par cik santīmiem ir jānacionalizē tie Rīgas grausti, kas ik dienas apdraud ikviena rīdzinieka un Rīgas viesa drošību un dzīvību? Kāpēc kā pret svētumu jāizturas pret ciniskiem prihvatizatoriem, kas laikus sagrāba īpašumus zem sen ieplānotiem tiltiem, krātuvēm un citām visai sabiedrībai vajadzīgām (sistēmiskām) būvēm? Ja sabiedriskās intereses to prasa, tad lietojam to pašu metodi. Divi lati katram, un nacionalizējam! Ja visvarenā Parex īpašnieki paliek ar diviem latiem, kādas ceremonijas vajadzīgas tiem īpašniekiem, kuru vara nekad nav bijusi Parex dibinātāju augstumos? Kur valsts vara tagad vilks robežu starp sabiedrības interesēm vai sistēmiskām vajadzībām un privātīpašuma tiesībām? Lai ko teiktu optimisma sludinātāji, Latvija ir atvērusi to pašu Pandoras lādi, kuru šogad pavēra Lielbritānija, Francija un citas valstis.

Tirgus ekonomikas visspēcības laikmets ir noslēdzies. Tagad Latvijai ir vai nu jāpiedalās jaunās globālās finanšu sistēmas arhitektūras izstrādāšanā, vai mums kā parasti būs bez debatēm un ierunām jāpieņem tas regulējums, kuru noteiks ES varenie.

Uz Afganistānu dodas trešais padomnieks no Latvijas

DELFI   11/14/08    Otrdien uz Afganistānu dodas Latvijas politiskais un attīstības palīdzības padomnieks Afganistānā Valts Vītums, kurš kopā ar Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kontingenta pamatsastāvu uzturēsies NATO Starptautisko drošības atbalsta Provinču atjaunošanas vienībā Farjabas provinces Meimanas pilsētā. Latvijas politiskā un attīstības palīdzības padomnieka uzdevums ir turpināt darbu, īstenojot Latvijas un Afganistānas attīstības sadarbības projektus.

NATO Provinču atjaunošanas vienības Afganistānā darbojas drošības, pārvaldes un attīstības jomā. Latvija ir definējusi šādas prioritārās jomas attīstības sadarbībai Afganistānā - likuma varas un pārvaldes stiprināšana, ūdensapgāde un ar to saistītie sanitārie uzlabojumi, kā arī izglītība un profesionālā apmācība, kas ietver dzimumu līdztiesību un uzņēmējdarbības veicināšanu. Šīs prioritātes ir noteiktas, ņemot vērā Afganistānas vajadzības.

Veiksmīgi ir ticis realizēts Latvijas finansētais dzeramā ūdens apgādes projekts Afganistānā, kam no Ārlietu ministrijas attīstības sadarbības budžeta tika piešķirti 50 000 ASV dolāri. Projekta rezultātā izveidota avota ūdens uzkrāšanas un piegādes sistēma trijos Almaras apgabala ciematos Farjabas provincē, ar dzeramo ūdeni apgādājot aptuveni 4800 iedzīvotājus.

Likuma varas un pārvaldes stiprināšanas jomā Latvija šobrīd realizē trīs tiesu namu būvniecības projektu Farjabas provincē, kuru finansē Latvijas Republika un Eiropas Kopiena. Latvijas finansējums šī projekta ietvarā ir 100 000 eiro, bet 400 000 eiro ir Eiropas Kopienas finansējums. Būvniecību ir plānots pabeigt 2009. gada pirmajā ceturksnī.

Šobrīd tiek realizēts policijas stacijas būves projekts Farjabas provinces Keisaras pilsētā, kurš pilnībā tiek finansēts no Latvijas līdzekļiem attīstības sadarbībai. Šī projekta izmaksas ir 52 700 ASV dolāri.

Papildus iepriekš minētajiem, Latvija bez citu pušu līdzfinansējuma ir realizējusi arī vairākus nelielus humānās palīdzības un attīstības sadarbības projektus Farjabas provincē.

Komentārs: Minskas signāls

Askolds Rodins,  Diena  11/14/08     Tika gaidīts. Trešdien vienas dienas darba vizītē Rīgā ieradās Baltkrievijas valdības vadītājs Sergejs Sidorskis. Sidorskis kopā ar Latvijas premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC) piedalījās Baltkrievijas preču izstādes Belarus Expo — 2008 atklāšanā. Parakstītas trīs vienošanās: par sadarbību statistikas jomā, veselības aizsardzībā un medicīnas zinātnē, kā arī jautājumos, kas saistīti ar ēku energoefektivitāti.

Jāpiebilst, ka preču izstādi atklāj ik pārgadu, taču Baltkrievijas premjerministri Rīgā nav manīti jau labu laiku. Tomēr kungus iepazīstināt nebija vajadzības. Jūlija vidū, kad vēl bija spēkā Eiropas Savienības (ES) sankcijas pret Baltkrieviju, Godmanis pierobežā visai konspiratīvi tikās ar Sidorski, tā uz pāris dienām padarot slavenu Krāslavas rajona Silenes pagastu. No Ministru kabineta Komunikācijas departamenta preses relīzes varējām uzzināt, ka "tikšanās laikā amatpersonas pārrunāja enerģētikas jautājumus un iespējas attīstīt ekonomisko sadarbību starp Latviju un Baltkrieviju". Ja toreiz lauku klusumā sēkla tikusi sēta, tagad tā nesusi kādus nebūt augļus. Turklāt laiki mazliet pamainījušies.

Vairāk nekā divus gadus Baltkrievija atradās starptautiskā pusizolācijā. Tā bija ES un ASV reakcija uz Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu farsu un cilvēktiesību pārkāpumiem šajā valstī. Vasaras nogalē "batjka" Aleksandrs Lukašenko izlaida no ieslodzījuma politiskos ieslodzītos, arī savu galveno sāncensi 2006.gada prezidenta "vēlēšanās" bijušo Minskas universitātes rektoru Aleksandru Kozuļinu. Oktobra pirmajā dekādē ES uz pusgadu atcēla Baltkrievijai noteiktās sankcijas. Tiek gaidīti Lukašenko atbildes soļi.

Trešdien Godmanis un Sidorskis varēja tikties atbilstoši protokolam. Sidorska ierašanās labi iekļaujas Lukašenko "jaunajā rietumu politikā".

Baltkrievija esot saņēmusi piedāvājumus no vairākiem Ventspils uzņēmumiem kļūt par to akcionāri, pati Baltkrievija vēloties Ventspilī nopirkt kālija sāls pārkraušanas termināli. Jāteic, ka bez visa cita, šiem nolūkiem ceļā var stāties nespecifiski šķēršļi. Kopš sācies Ventspils uzņēmumu "pilsoņu karš", daudzi no tiem ir iesaistīti tiesu darbos, un tāpēc īpašnieku maiņa faktiski nav iespējama. Taču perspektīvas šķiet iespējas padziļinātai sadarbībai pārvadājumu jomā. Baltkrievija ražo minerālmēslus, Latvijai ir attīstīts dzelzceļu tīkls un labas ostas. Ņemot vērā mūsu valsts ekonomisko situāciju, jo vairāk kravu no Baltkrievijas — jo labāk.

Sirsnīgi izskanēja Sidorska priekšlikums Latvijas mēbeļniekiem padomāt par ražotņu pārcelšanu uz Baltkrieviju — sakarā ar pasaules finanšu krīzi. "Mums būtu izdevīga Latvijas ražotne, kas papildinātu Baltkrievijas ekonomiku," tā Baltkrievijas premjers. Jāteic, viņš pārspīlē savas valsts pievilcību uzņēmējdarbības jomā. Nule publicēts pētījums (aptverta 181 valsts) rāda, ka pēc tā, cik lielu piepūli prasa nodokļu nomaksa (to veido vairāki rādītāji), Latvija ir 36.vietā. Nekā spoža, taču Baltkrievijas vieta ir pēdējā trijniekā — kopā ar Ukrainu un Kongo Republiku.

Piedevām saistībā ar jau minēto pasaules finanšu krīzi pati Baltkrievija ir pamatīgās sprukās. Valsts ārējais parāds sasniedzis 14 miljardus dolāru, turpat trīskārt pārsniedzot valūtas un zelta rezervju apjomu. Piedevām nākamgad Krievijas pārdotā dabas gāze maksās nevis tagadējos 130, bet 200 dolārus par tūkstoti kubikmetru, un Baltkrievijas ekonomika ir ļoti energoietilpīga.

Ne aiz labas dzīves Lukašenko meta lepnumu pie malas un spēra pirmo soli ceļā uz izlīgumu ar rietumu pasauli. Viņš patlaban pa īstam ir situācijā, kādu Latvijai pirms desmit gadiem ieteica kāds ne visai tālredzīgs pašmāju politiķis — ar skatu uz austrumiem un seju — uz rietumiem. Aizņemas, kur var.

Krievija apsolījusi kredītu divu miljardu dolāru apmērā. Paralēli ar līdzīgu lūgumu Baltkrievija vērsusies Starptautiskajā valūtas fondā (SVF), ar kuru jebkādi kontakti tika apcirsti pirms vairāk nekā desmit gadiem. Fonda atbilde gaidāma tuvākajā laikā.

Sen nedzirdēta lieta ir Lukašenko "ielaišanās" ar rietumu presi. Otrdien viņa intervija parādījās The Wall Street Journal slejās. Lukašenko skaidri norāda, ka attiecībās ar ASV gribētu atgriezties "līmenī, kas bija pirms krīzes". Turpat gan parādās uzticības apliecinājums otrai "slaucamajai gotiņai". Lukašenko pauž atbalstu Krievijas iecerētajai taktisko raķešu dislocēšanai Kaļiņingradas apgabalā: "Ja krievzemieši to iecerējuši, viņi to izdarīs."

Neizskatās, ka pašlaik Lukašenko būtu gatavs mainīt savu politiku cilvēktiesību, plašsaziņas līdzekļu vai vārda brīvības jomā, revidēt attieksmi pret politisko opozīciju. Kaut kādi priekšnoteikumi tam ir. Lukašenko ir dots laiks kaut vai iezīmēt Baltkrievijas evolūciju demokrātiskas valsts virzienā. Cerēsim, ka tā arī notiks, citādi "medus mēnesis" beigsies.

Abpusēji izdevīga Latvijas un Baltkrievijas ekonomiskā sadarbība ir laba lieta, taču pastāv demokrātijas pamatvērtības, par kurām nedrīkst būt andeles. Cerēsim, jo Baltkrievija ir mūsu kaimiņzeme, kas atšķirībā no kādas citas kaimiņzemes neizrāda agresivitātes pazīmes.

No šodienas Latvijas pilsoņi var doties uz ASV bez vīzas

LETA  11/17/08    No šodienas Latvijas pilsoņi var doties uz ASV bez vīzas, aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentā.

Bez vīzas uz ASV var doties tūrisma vai biznesa nolūkos Latvijas pilsoņi, kas saņēmuši biometrisko pasi un Elektroniskās ceļošanas atļaujas sistēmas (ESTA) apstiprinājumu.

Lai pieteiktos globālā tīmekļa sistēmas ESTA atļaujai, vietnē "https://esta.MRB.dhs.gov/" jāatbild uz visiem uzdotajiem jautājumiem. Lai dotos uz ASV, ESTA apstiprinājums ir nepieciešams obligāti. Arī bērniem neatkarīgi no vecuma jāsaņem atsevišķs ESTA apstiprinājums.

Lai aizpildītu ESTA iesniegumu, ceļotājam angļu valodā jāsniedz biogrāfijas dati, tostarp vārds, uzvārds, dzimšanas datums un pases dati, kā arī, ja ir zināma, ceļojuma informācija, piemēram, lidojuma reisa numurs un galamērķa adrese ASV.

Jāatbild uz jautājumiem par infekcijas slimībām, arestiem un notiesāšanu par noteiktiem noziegumiem, kā arī iepriekšējo vēsturi saistībā ar ASV vīzas atteikumu vai deportāciju.

Pieteikties ESTA var jebkurā laikā, tomēr, lai atvieglotu ESTA saņemšanas procesu, ieteicams pieteikties ESTA ne vēlāk kā 72 stundas pirms izbraukšanas. Ja pēc ESTA apstiprināšanas mainās iesniedzēja galamērķa adrese vai maršruts, tad šī informācija jāatjauno ESTA sistēmas interneta lapā.

Reģistrēšanās ESTA ir bez maksas, tā tiek pieprasīta un saņemta elektroniski. ESTA nav vīza, un tā neatbilst juridiskajām prasībām, lai būtu izmantojama ASV vīzas vietā gadījumos, kad saskaņā ar ASV tiesību aktiem ir nepieciešama vīza.

Tomēr ESTA apstiprinājuma saņemšana nedod pilnīgu garantiju, ka personai ir atļauta iebraukšana ASV. Visos gadījumos ASV Muitas un robežsardzes biroja darbinieki par ielaišanu lemj ASV robežkontroles punktos.

Ja personas iesniegums ESTA tiek noraidīts, pastāv iespēja vērsties ASV vēstniecībā ar vīzas pieprasījumu. Arī aviokompānijām, kas nodrošina braucienus uz ASV, būs dati par ESTA apstiprinājumu, proti, ja tāda nebūs, persona netiks ielaista lidmašīnā.

Ierodoties lidostā, vēlreiz tiks pārbaudīts elektroniskais apstiprinājums, kā arī noņemti pirkstu nospiedumi. Tad atbildīgās amatpersonas lems, vai persona drīkst iebraukt ASV.

Ceļošanai uz ASV nepieciešama biometriskā pase. Taču ir derīgas arī no 2007.gada 20.novembra līdz 2008.gada 15.septembrim izdotās pases, kurās nav iekļauti pirkstu nospiedumi. Ar vecā parauga Latvijas pilsoņu pasēm, izdotām no 2002.gada 1.jūlija līdz 2007.gada 19.novembrim, var ceļot uz ASV, saņemot vīzu ASV vēstniecībā.

ASV bez vīzas drīkst uzturēties 90 dienas.

Īrijā...

Integrācijas sekretariāts: jāveido Latviešu centrs Īrijā

DELFI   11/03/08    Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts piedāvā Īrijā dzīvojošajiem latviešiem veidot Latviešu centru saiknes ar Latviju nostiprināšanai un reemigrācijas pasākumu realizācijai. Šāda centra viens no papildus uzdevumiem būtu vienot Īrijā dzīvojošos latviešus, informēja sekretariāta Sabiedrisko attiecību nodaļā.

Šāda iecere tika apspriesta tikšanās laikā ar vairāku Īrijas latviešu sabiedrisko organizāciju un reliģisko konfesiju pārstāvjiem Īrijā oktobra nogalē.

"Šāda centra nepieciešamība ir acīmredzama, jo pašlaik latviešu kopienai Īrijā ir problēmas ar piemērotu telpu atrašanu dažādiem pasākumiem, t.sk., latviešu organizāciju pasākumiem, sanāksmēm, izglītojošiem pasākumiem, bērnu pasākumiem, latviešu skoliņām, koru un deju kolektīvu mēģinājumiem, kultūras pasākumiem, svētku atzīmēšanai u.tml. Šāds centrs varētu darboties arī kā informatīvs atbalsta centrs konsultatīvajām vajadzībām un Īrijā dzīvojošie latvieši ar tā palīdzību varētu uzzināt sev būtisku informāciju gan par Īriju, gan Latviju," uzskata Sekretariāta vadītājs Juris Asars.

Centrs apvienotu Īrijā dzīvojošos latviešus un sniegtu tiem iespēju biežāk tikties savā starpā, iepazīties, veidot savstarpējos kontaktus, kas ir svarīgi, lai cilvēki spētu uzturēt savu latvietību svešumā un zinātu, kur vērsties grūtā brīdī, norāda sekretariāts.

Šobrīd Īrijā darbojas vairākas latviešu sabiedriskās organizācijas. No Sekretariāta puses kā viena no prasībām šī projekta realizācijai ir izvirzīta nepieciešamība Īrijas latviešu biedrībām savā starpā vienoties par sadarbību šī projekta realizācijā, t.sk., uzdevumiem un mērķiem, rezultātā izveidot vienotu Īrijas latviešu biedrību padomi vai citu struktūru, kas pārstāvētu visas biedrības, un ar ko Sekretariāts varētu parakstīt nodomu protokolu par sadarbību. Nodomu protokolu plānots parakstīt trīspusēji - Sekretariāts, Publiskās un privātās partnerības asociācija un latviešu sabiedriskās organizācijas ārzemēs.

Īrijas latviešu biedrībām sadarbībā ar vietējām reliģiskajām konfesijām ir jāizskata un jāizvērtē Sekretariāta piedāvātais nodomu protokola projekts un, balstoties, uz savā starpā panākto vienošanos par turpmāko sadarbību, tas atbilstoši jāpapildina un gala versija jāiesniedz Sekretariātam līdz 20.novembrim.

Zatlers neaicina Īrijas latviešus atgriezties mājās

DELFI   11/03/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers ir pirmā augstā valsts amatpersona, kas, apmeklējot Īriju, neaicināja latviešus atgriezties dzimtenē. Zatlers Latvijas Radio skaidroja, ka tā rīkojies, jo izbraukušie ir "ekonomiskie trimdinieki" un "dzīve pati visu noliks savās vietās".

Kā pirmdien ziņo Latvijas Radio, Dublinā uz tikšanos ar Valsts prezidentu bija ieradies liels skaits latviešu. Zatlers vairāk kā stundu runājis ar iedzīvotājiem, nav liedzis personiskas sarunas, kā arī iespēju kopīgi fotografēties, tomēr uzrunā Īijas latviešiem Valsts prezidents neaicināja viņus atgriezties mājās.

Valsts prezidents Latvijas Radio to skaidrojis ar to, ka latviešu izbraukšanai vienmēr bijuši nopietni iemesli. Atgriešanās iespējama tikai pēc tam, kad šie iemesli vairs nepastāv. "Ja mēs skatāmies Īrijas latviešu gadījumā, tad viņi ir ekonomiskie trimdinieki," sacīja Valsts prezidents, norādot - "labprātīga atgriešanās būs daudz lielāks ieguvums nekā vilināšana'.

Jau vēstīts, ka Zatlers devies darba vizītē uz Īriju.

Latvieši Īrijā izjūt krīzi, bet neplāno atgriezties

LETA  11/03/08    Īrijā dzīvojošie latvieši izjūt globālo ekonomikas krīzi, bet tomēr Latvijā lielākoties netaisās atgriezties, liecina Īrijā dzīvojošo un strādājošo latviešu teiktais.

Portāla "www.baltic-ireland.eu" direktors Imants Miezis sacīja, ka Īrijā ir krīze, bet tā ir mazāk jūtama nekā Latvijā. Miezis pieļāva, ka uz Latviju varētu braukt tikai tie Īrijā dzīvojošie latvieši, kuri iepriekš pameta dzimteni ar mērķi, piemēram, dzēst Latvijā esošo kredītu.

Savukārt pārējie latvieši, pēc Mieža teiktā, visdrīzāk Latvijā neatgriezīsies, jo Īrijā ir labi attīstīta pabalstu sistēma.

Gan Latviešu biedrības Īrijā vadītājs Jānis Kargins, gan Miezis norādīja, ka krīze Īrijā visvairāk jūtama tieši celtniecība sektorā. Visvieglāk ir tajos celtniecības uzņēmumos strādājošiem, kuros saņemti valsts pasūtījumi.

Miezis sacīja, ka slikti Īrijā varētu būt tikai tad, "ja šeit saņemtu Latvijas algas", kuras Īrijā esot piecas reizes lielākas, bet pārtikas produktu cenas un mājokļa uzturēšanas izdevumi ir tikpat lieli kā dzimtenē.

Pēc "www.baltic:ireland.eu" direktora teiktā, Latvijas iedzīvotāji, tā vietā lai doties atpakaļ uz dzimteni, meklē darba iespējas tādās valstīs kā Austrālija un Kanāda.

Tāpat vēl aizvien Īrijā jūtams, ka iepriekš emigrējušajiem pievienojas arī vēl citi latvieši.

Savukārt Kargins norādīja, ka Īrijā kompānijām samazinās gada apgrozījums un tās ir spiestas samazināt strādājošo skaitu, jo likums neļauj samazināt algas. Lūgumu atstāt darba vietas saņem tieši tie, kuriem ir mazākais darba stāžs. Arī jaunu darbu patlaban atrast neesot viegli.

Arī kāds kuldīdznieks sacīja, ka ekonomiskās krīzes dēļ zaudējis darbu Īrijā un nolēmis atgriezties Latvijā. Konkrēta plāna par darāmo dzimtenē gan viņš neminēja, vien piebilda, ka Īrijā darbu atrast tagad ir grūtāk.

Īrijā saskaņā ar dažādām aplēsēm kopumā varētu būt aptuveni 30 000 līdz 50 000 Latvijas iedzīvotāju. Piemēram, Īrijas sociālo un ģimenes lietu departaments ziņo, ka Īrijā pašlaik uzturas vismaz 37 000 Latvijas iedzīvotāju. Tomēr šis skaitlis nav konstants, jo daudzi Latvijas iedzīvotāji ir devušies strādāt uz Īriju īslaicīgi un ir atgriezušies Latvijā. Savukārt citi Latvijas iedzīvotāji devušies uz Īriju kopā ar citiem ģimenes locekļiem, tāpēc kopējo Īrijā pastāvīgi dzīvojošo latviešu skaitu nav iespējams precīzi noteikt.

Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes apkopoto informāciju šogad vien 1052 Latvijas pilsoņi savu jauno dzīvesvietu ir deklarējuši Īrijā, kas ir rekordliels skaits salīdzinājumā ar 2006. un 2007.gadu, kuru laikā dzīvesvietu Īrijā deklarēja attiecīgi 180 un 181 Latvijas pilsonis.

Laika posmā no 2004.gada līdz 2008.gada sākumam Īrijā 28 073 Latvijas iedzīvotāji ir saņēmuši personisko sabiedrisko pakalpjumu numuru, kas tiem ļauj legāli strādāt Īrijā.

Lielākā daļa Īrijā nodarbināto Latvijas iedzīvotāju strādā apkalpojošā sfērā, tirdzniecības uzņēmumos un būvniecībā.

Kā ziņots, Valsts prezidents Valdis Zatlers devies darba vizītē uz Īriju.

Svētdien Eiropas Komisijas mājā Īrijā, tiekoties ar latviešu kopienas pārstāvjiem Valsts prezidents vēlēja viņiem sajust Latvijas deviņdesmitgades svētku noskaņu. Prezidents Īrijas latviešiem plaši raksturoja gaidāmās valsts 90.gadu svinības un pauda vēlmi, lai arī viņi visi būtu klāt šajos svētkos.

Zatlers: būtu jāpalielina Īrijas latviešu kultūras pasākumu finansējums

LETA  11/04/08    Finansējums, kas tiek piešķirts kultūras pasākumiem latviešu kopienai Īrijā, būtu jāpalielina, uzskata Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Zatlers, kurš otrdien Limerikā noslēdz savu darba vizīti Īrijā, uzskata, ka Integrācijas sekretariāta pašlaik sniegtais finansējums aptuveni 9000 latu apjomā ir par mazu kopienai, kurā ir 30 000 līdz 50 000 cilvēku.

"Integrācijas process ir ne tikai Latvijas teritorijā, bet tas ir par integrāciju visā pasaulē," sacīja prezidents.

Zatlers norādīja, ka būtiskākā vizītes sastāvdaļa, protams, bijusi tikšanās ar Īrijas amatpersonām, taču visemocionālākās bijušas tikšanās ar tautiešiem Dublinā un Limerikā, īpaši Limerikas vidusskolā.

Tiekoties ar tautiešiem, prezidents sapratis, ka Latvijai ir jāizdara pagaidām vismaz pāris lietas, lai latvieši Īrijā būtu tuvāki mājām, proti, jāatrisina jautājums par nodokļa starpības atmaksu, jāveicina Latvijas Televīzijas pārraidīšana Īrijā, kā arī jāpadara mazāk birokratizēta bērnu reģistrācijas kārtība.

"Īrijas valdība ir ļoti ieinteresēta, lai latviešiem šeit būtu labi, jo viņi jūt atbildības sajūtu," sacīja prezidents, norādot, ka tādai pašai atbildības sajūtai ir jābūt arī Latvijas valstij.

Tāpat prezidents aicināja Latvijas skolas pieteikties kļūt par Limerikas vidusskolas sadraudzības partnerēm. "Ļoti brīnišķīgi būtu, ja šī sadarbība sāktos un nākošajā vasarā būtu viena īru un latviešu bērnu kopīga nometne Latvijā. Es domāju, tas ir pareizais ceļš, kas ejams, lai padarītu Latviju pievilcīgu."

Kā ziņots, otrdien noslēdzas prezidenta trīs dienu darba vizīte Īrijā. Prezidents nav aicinājis peļņā aizbraukušos latviešus atgriezties mājās, bet gan solījis radīt Latvijā tādus apstākļus, lai iespēja atgriezties būtu reāla.

Viedoklis: Ārvalstīs strādājošie strupceļā jeb Par dzimtenes mīlestību jāmaksā

Aigars Krūms,  Apollo  11/05/08    Globālā ekonomiskā krīze skar visu pasauli, arī valstis, uz kurām masveidā darba meklējumos aizbraukuši Latvijas iedzīvotāji. Nesen izskanēja ziņa, ka ekonomiskās krīzes sekas sākuši asi izjust arī viesstrādnieki. Īrijā daudzi Latvijas viesstrādnieki palikuši bez darba. Polijā jau paspējuši atgriezties ap 30 000 viesstrādnieku, un tiek prognozēts, ka tuvākā gada laikā atgriezīsies vēl vairāk.

Varētu gaidīt, ka nu beidzot mūsu darba meklējumos pa pasauli klejojošie Latvijas iedzīvotāji atgriezīsies dzimtenē. Valdība jau labi sen to definējusi kā vienu no savām prioritātēm — atgriezt Latvijas dēlus un meitas dzimtenē. Dzimtenes mīlestība un tieksme atgriezties tur, kur tavas saknes, vienmēr ir bijusi ļoti spēcīga. Taču vai tā šoreiz notiks? Vai ekonomiskā krīze liks Latvijas iedzīvotājiem atgriezties?

Izrādās, ka Latvijā par dzimtenes mīlestību ir jāmaksā. Lai gan Latvijai ir noslēgti līgumi par dubultās nodokļu aplikšanas novēršanu, pie mums paredzēts, ka ikvienam, kas atgriežas Latvijā no legāla darba ārvalstīs, kur viņš ir maksājis visus attiecīgajā ārvalstī noteiktos nodokļus, jāsamaksā Latvijas valsts budžetā starpība starp Latvijā noteikto 25% iedzīvotāju ienākuma nodokli un attiecīgajā ārvalstī jau samaksāto nodokli.

Tikai šā gada rudenī Latvijas valdība attapās, ka nepietiek tikai deklaratīvi stāstīt par vēlmi atgriezt Latvijas iedzīvotājus darbam Latvijā, bet kaut kas arī būtu jādara un... Latvijas valdība dāsni ierosināja, ka varētu iedzīvotāju ienākuma nodokļa starpību no Latvijas viesstrādniekiem neiekasēt... sākot ar 2008. gadu. Taču Latvijas viesstrādnieki masveidā ārvalstīs sāka strādā nevis 2008. gadā, bet gan vairākus gadus iepriekš.

Īrijā, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir 20%, kas nozīmē, ka Īrijā strādājošie Latvijas viesstrādnieki, atgriežoties Latvijā, būs spiesti samaksāt valsts budžetā 5% no saviem vairāku gadu garumā gūtajiem ienākumiem, turklāt nevis «uz rokas» saņemtajiem, bet gan pirms iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas gūtajiem. Domājams, ne katram Latvijas viesstrādniekam izveidoti šādi uzkrājumi, kurus samaksāt par «ceļazīmi uz dzimteni».

Tādējādi Latvijas viesstrādniekiem, piemēram, Īrijā, kuriem patlaban šajā valstī ir problēmas ar darbu, jāapsver, vai palikt Īrijā un saņemt bezdarbnieka pabalstu un cita veida sociālo palīdzību vai atgriezties Latvijā un par dzimtenes mīlestību samaksāt 5% no visiem saviem bruto ienākumiem Īrijā, vai, nespējot to samaksāt, kļūt par nodokļu parādnieku. Manuprāt, lēmumu nav grūti prognozēt. Tie, kas neatgriezīsies, šo nodokļu starpību nemaksās. Tādējādi vienīgais ieguvums no noteiktās nodokļu starpības samaksas ir nevis šie 5%, bet gan «barjera», lai Latvijas viesstrādnieki neatgrieztos Latvijā. Paliek tikai jautājums: vai tā nav nejēdzība — deklarēt Latvijas viesstrādnieku atgriešanu par prioritāti, bet darbos padarīt to par neiespējamu? Vai tiešām Latvijas valdība uzskata, ka Latvijas viesstrādniekiem par dzimtenes mīlestību būtu jāmaksā?

Īrijas valdības plānos atbrīvoties no viesstrādniekiem

Apollo  11/06/08    Pēc neoficiālas informācijas, Īrijas valdība jau plānojot veidus, kā panākt, lai viesstrādnieki pamestu valsti, tādā veidā atbrīvojot darba vietas vietējiem cilvēkiem.

Latvijas Televīzijas ziņu raidījums vēstī, ka pēc neoficiālas informācijas Īrijas valdība varētu izmaksāt kompensāciju ārvalstu strādājošajiem ar noteikumu, ka tie uz vismaz diviem gadiem pametīs valsti.

Jau vētīts, ka Īrijā bezdarba līmenis sasniedzis pēdējo desmit gadu augstāko līmeni — 6,3 procentus — un tas turpina pieaugt.

Latvijas vēstniecībā Īrijā pienāk ziņas par latviešiem, kuri, sākoties ekonomikas recesijai, palikuši bez darba. Taču konkrēti skaitļi pagaidām nav apkopoti.

Iespējams, vēstniecībā nav precīzu datu arī tāpēc, ka cilvēki, nonākuši bezdarbnieka statusā, nemaz nemeklē Latvijas varas iestāžu palīdzību, iepriekš norādījusi vēstniecības Konsulārās daļas vadītāja Jeļena Lobzova.

«Pēdējos gados aizvien mazāk bija tādu Latvijas pilsoņu, kas Īrijā strādāja nelegāli. Vairākums slēdza darba līgumus un maksāja nodokļus, un tas nozīmē, ka viņiem ir nodrošinātas visas Īrijas sociālās garantijas,» saka Lobzova.

Bezdarbniekiem ir iespējams saņemt pabalstu, kas ir 170 eiro nedēļā uz cilvēku, vēl 80–90% apjomā tiek apmaksāti īres izdevumi.

Atrast labi atalgotu darbu Īrijā vairs nav tik viegli kā pirms gadiem trim četriem. Pieaugot darba devēju prasībām, viņi vēlas cilvēkus ar perfektām angļu valodas zināšanām.

Kastēns: Jo vairāk strādās VID, jo mazāk cerību atgriezt Īrijā strādājošos latviešus

LETA  11/06/08    Jo aktīvāk strādās Valsts ieņēmumu dienests (VID), jo mazāk cerību sagaidīt atpakaļ Latvijā Īrijā strādājošos latviešus, tiekoties ar Publiskās un privātās partnerības asociācijas (PPPA) pārstāvjiem, šodien norādīja īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC).

Kā uzsvēra Kastēns, viens no būtiskākajiem faktoriem, kas mudina Īrijā strādājošos latviešus neatgriezties mājās, ir 5% starpība, kas būtu jāsedz starp iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmēm Īrijā un Latvijā.

Kā uzskata ministrs, tas nav taisnīgi, jo, ja Īrijā iedzīvotāju nodoklis būtu lielāks nekā Latvijā, diez vai valsts tādā gadījumā šo starpību kompensētu.

Kā secināja diskusijas dalībnieki, Īrijas latviešu nevēlēšanās atmaksāt nodokļu starpību apgrūtina arī informācijas izplatīšanu šo cilvēku vidū, ar kuras palīdzību varētu veicināt ekonomisko emigrantu atgriešanos mājās, jo cilvēki baidīsies sniegt informācijas izplatīšanai nepieciešamos datus.

Tādējādi Īrijas latvieši varētu neuzzināt par jaunām darba iespējām Latvijā, bez kurām, kā uzskata Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītājs Juris Asaris, nav jēgas aicināt Īrijas latviešus atgriezties mājās.

Sekretariāts iecerējis noslēgt vienošanos par konceptuālu atbalstu no PPPA puses, mudinot Latvijas lielākos uzņēmējus ekonomiskajiem emigrantiem piedāvāt izdevīgu darbu Latvijā, papildus tam piedāvājot dažādas sociāla rakstura priekšrocības, piemēram, sedzot pirmo mēnešu dzīvošanas izmaksas.

PPPA šo sekretariāta ieceri pagaidām gan vērtē diezgan atturīgi. Kā norādīja asociācijas valdes loceklis, būvfirmas "Re&Re" valdes priekšsēdētājs Ainārs Pauniņš, būvniecības nozarē šobrīd nav izteikta darbaspēka trūkuma. Pat ja no Īrijas atgrieztos šajā nozarē strādājošie, viņiem nāktos izturēt konkursu, lai iegūtu darbu kādā no būvuzņēmumiem.

"Protams, ja cilvēks būtu augsta līmeņa speciālists, varētu runāt par kādām sociālajām priekšrocībām," norādīja Pauniņš.

Rīgas Reģiona attīstības aģentūras valdes priekšsēdētājs Dans Bērtulis uzskata, ka vairumā gadījumu priekšrocība tiks dota darbiniekiem, kuriem šādas garantijas nebūs jādod, tostarp arī citu valstu iebraucējiem.

Vairāki PPPA biedri arī uzskata, ka šādā gadījumā valstij būtu finansiāli jāatbalsta uzņēmēji, kuri piedāvās sociālās priekšrocības no Īrijas atbraukušajiem latviešiem, taču Kastēns pret šo ieceri izturas skeptiski, norādot, ka diez vai valsts piekritīs atklātai finansiālās atbalstīšanas formai.

Turklāt, kā akcentēja PPPA pārstāvji, būs jādomā arī par nevienlīdzības problēmu, dotējot Latvijā atpakaļ atbraukušos ekonomiskos imigrantus, kuriem tiktu sniegtas daudz lielākas priekšrocības salīdzinājumā ar Latvijā strādājošiem.

Kastēns piesardzīgi vērtē ziņas par Īrijas latviešu atgriešanos

LETA  11/07/08    Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC) piesardzīgi izturas pret ziņām, ka pieaugošā bezdarba dēļ arvien vairāk Īrijas latviešu atgriežas Latvijā.

Kā tiekoties ar Publiskās un privātās partnerības asociācijas pārstāvjiem norādīja ministrs, vienīgais veids, kā panākt šo cilvēku atgriešanos, ir piedāvāt izdevīgus ekonomiskus apstākļus.

Kā secinājuši ministra sekretariāta darbinieki, tiekoties ar Īrijā dzīvojošajiem latviešiem, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai Īrijā, šie cilvēki nevis meklē iespējas atgriezties Latvijā, bet dodas tālāk uz tām zemēm, kuras ekonomiskā krīze tik būtiski nav skārusi. Populāri galamērķi šobrīd ir Kanāda un Jaunzēlande.

Kā pastāstīja sekretariāta ārvalstīs dzīvojošo tautiešu atbalsta nodaļas vadītāja Dana Heiberga, lai arī ir grūti noteikt, cik daudz latviešu no Īrijas dodas tālāk uz Kanādu, palielinājusies latviešu aktivitāte šajā zemē, kas varētu liecināt arī par Kanādā dzīvojošo latviešu skaita palielināšanos.

Viņa arī norādīja, ka salīdzinājumā ar ASV un vairākām Eiropas valstīm Kanādu krīze ir skārusi mazāk un tās darba tirgū joprojām ir pieprasījums, piemēram, pēc būvniecības nozarē strādājošajiem. Piedevām kopš 2007.gada 31.oktobra Kanāda ieviesusi bezvīzu režīmu ar Latviju, kas atvieglo ekonomisko emigrantu nokļūšanu šajā zemē.

«Jebkurā gadījumā sarunas ar Īrijā dzīvojošajiem latviešiem liecina, ka daudzi no viņiem Latvijā atgriezties nevēlas,» norādīja Heiberga. Arī sekretariāta vadītājs Juris Asaris norāda, ka lielākā daļa ārzemēs dzīvojošo latviešu Latvijā atgriežas patriotisku jūtu vadīti, tomēr, ja valsts par ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem neliksies ne zinis, viņi dosies tālāk uz jaunām zemēm.

Politikā: tautā, valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

Dramatiski kritušies TP reitingi

DELFI   11/03/04    Oktobrī dramatiski kritušies Tautas partijas (TP) reitingi, arī koalīcijā esošo TB/LNNK un LPP/LC popularitāte joprojām ir tik zema, ka vēlēšanu gadījumā šīs partijas nebūtu pārstāvētas Saeimā, liecina jaunākā "Latvijas faktu" sabiedriskās domas aptauja.

Kā liecina laikrakstā "Diena" publicētie partiju reitingi, ja Saeimas vēlēšanas notiktu oktobrī, par TP būtu gatavi balsot 2,9% vēlētāju, savukārt septembrī par šo partiju bija gatavi balsot 4% pilsoņu. Par LPP/LC oktobrī balsotu 4,5% vēlētāju, savukārt par TB/LNNK - 3,1% vēlētāju. Visaugstākais reitings no visām koalīcijas partijām joprojām ir Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), par kuru gatavi balsot 6% vēlētāju.

Savukārt par opozīcijā esošo "Saskaņas centru" gatavi balsot 12,9% vēlētāju, par "Jauno laiku" - 5,1%, par "Pilsonisko savienību"- 3,4%, bet "Sabiedrību citai politikai" - 3,0% vēlētāju.

Par Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju savas balsis gatavi būtu atdot 2,8% vēlētāju.

Aptauja liecina, ka 30,4% pilsoņu vēl nav izlēmuši, kuru partiju atbalstīs, bet 17,2% uz vēlēšanām neietu.

Saeimas komisija sāk rediģēt novadu karti

LETA  11/04/08    Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija otrdien sāka izskatīt priekšlikumus un izvērtēt iesniegtās novadu kartes, lai Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojektu sagatavotu pieņemšanai galīgajā lasījumā.

Uz komisijas sēdi bija uzaicināti to Balvu, Rēzeknes, Ludzas un Preiļu rajona pašvaldību vadītāji, kuri nav apmierināti ar Ministru kabinetā akceptēto novadu karti un vēlas savu pagastu pārveidot par novadu vai veidot citādu pagastu apvienību.

Likumprojekts paredz, ka, lai izveidotu novadu, tajā jābūt vismaz 4000 pastāvīgo iedzīvotāju un pilsētai vai ciemam ar vismaz 2000 iedzīvotāju. Patlaban Latvijā ir izveidoti 37 novadi, bet kritērijiem par nepieciešamo iedzīvotāju skaitu neatbilst 32 iecerētie novadi, liecina Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas informācija.

Tā kā sēdes sākumā bija neliels reformas pretinieku pārsvars, komisija nobalsoja par pašreizējā Balvu rajona Baltinavas pagasta ar 1440 iedzīvotājiem pārdēvēšanu par Baltinavas novadu, bet sēdes beigās deputāti atzina šo lēmumu par "neloģisku".

Deputātu atbalstu saņēma arī Rugāju novads, kurā apvienos Rugāju un Lazdukalna pagastu. Rugāju novadā ir 2730 iedzīvotāju un nav attīstības centra ar vismaz 2000 iedzīvotāju.

Pēc tam, kad no komisijas sēdes aizgāja deputāts Pēteris Hanka (ZZS), mazo novadu atbalstītāju un pretinieku skaits līdzsvarojās un komisija ar vienas balss pārsvaru noraidīja ieceri Rēzeknes novadam pa vidu kā "salu" izveidot Maltas novadu.

Tika arī nolemts, ka Ciblas novads tomēr jāpievieno Ludzas novadam, jo tā pagasti atrodas Ludzas pievārtē.

Novadu kartes rediģēšana nonāca strupceļā, apspriežot Preiļu rajona Jersikas novada un Vārkavas novada likteni. Jersikas pagasta, kas piekļaujas Līvānu pilsētai, pārveidošanai par Jersikas novadu kā būtiskākais arguments tika minēts vēsturiskais Jersikas nosaukums. Ar vienas balss pārsvaru deputāti tomēr nobalsoja par Jersikas pagasta iekļaušanu Līvānu novadā.

Apspriežot Vārkavas novada veidošanas lietderību, deputāti līdz balsošanai nemaz nenonāca, jo atkal kāds deputāts bija pametis apspriežu zāli. Palikušie deputāti piekrita Mārim Kučinskim (TP), kurš ierosināja vispirms uzklausīt ar reformu neapmierinātos Kurzemes, Vidzemes un Zemgales pašvaldību vadītājus un tikai pēc tam balsot par piedāvātajiem novadu kartes variantiem.

Komisijai būs jālemj, vai kartē iekļaut 128 novadus, kā to ierosina Zaļo un zemnieku savienība, vai atbalstīt Ministru kabineta priekšlikumu par 103 novadu izveidi. Tāpat komisija izskatīs partijas "Pilsoniskā savienība" frakcijas ierosinājumu izveidot 133 novadu administratīvās teritorijas.

Godmanim Šlesera «ielikteņi» neinteresē

Māra Libeka,  Latvijas Avīze   11/05/08    Satiksmes ministra šoferis, apvainojies uz žurnālistiem, atsakās no 900 latu mēnešalgas vērtā padomes locekļa amata.

Ministru prezidentu Ivaru Godmani neuztrauc šķiešanās ar naudu valsts uzņēmumu padomēs, jo tā neesot valsts budžeta nauda, bet gan uzņēmumu līdzekļi, no kā valsts budžetā tiek iemaksāti nodokļi.

Tā ir daļa no premjera atbildes uz manu jautājumu, vai valdības vadītājs, kurš par to vien domā, kā ieviest visstingrāko taupības režīmu valstī, nejūtas apsmiets no satiksmes ministra Aināra Šlesers puses, kurš valsts akciju sabiedrības "Latvijas autoceļu uzturētājs" padomē, sākot no šā gada augusta, ir iedabūjis savu šoferi Elmāru Upenieku. Ar valdības vadītāja Edgara Vaikuļa starpniecību noskaidroju, ka I. Godmanis neesot informēts par šo gadījumu (jāpiebilst gan, ka publiski medijos tas izskanējis jau 20. oktobrī). Bet kad E. Vaikulis pēc mana lūguma pastāstīja Ministru prezidentam par satiksmes ministra rīcību, dodot iespēju savam šoferim tikt pie padomes locekļa amata ar 900 latiem mēnesī, valdības vadītājs atbildējis, ka neplānojot to ar Šleseru apspriest un ka padomes locekļiem atalgojumu maksājot no uzņēmumu līdzekļiem, kas neesot valsts budžeta nauda.

Bijušais ekonomikas ministrs deputāts Aigars Štokenbergs ("Sabiedrība citai politikai") aicina premjeru nerunāt muļķības, jo, piemēram, valsts akciju sabiedrības "Latvijas autoceļu uzturētājs" vienīgie ieņēmumi esot valsts budžeta līdzekļi. Un arī tādi uzņēmumi, kā, piemēram, "Latvenergo", kuriem ir ienākumi no savas saimnieciskās darbības, valsts budžetā ieskaita 27% no peļņas, kuru, nenoliedzami, ietekmē padomes locekļi, saņemdami no uzņēmuma līdzekļiem milzīgas naudas summas. "Atliek vien konstatēt, ka valsts vadītājs nezina vai izliekas neredzam, ka politiķu iebīdītās personas padomēs vistiešākajā veidā tiek uzturētas par nodokļu maksātāju naudu, kas vistiešākajā veidā atsaucas uz valsts budžetu," saka A. Štokenbergs un aicina premjera biroja pārstāvjus steidzīgi sagatavot valdības vadītājam precīzu informāciju, lai Ministru prezidents nemaldinātu sabiedrību.

Katram, kas seko līdzi gadiem atspoguļotai tēmai par treknajām "politiskā galma" barotnēm – uzņēmumu padomēm –, ir skaidrs, ka valsts jau sen finansē politiskās partijas, saka Saeimas deputāte Ilma Čepāne (Pilsoniskā savienība), kura ne reizi vien publiski uzstājusies ar informāciju par milzīgajām naudas summām, kas tiek tērētas "politiskā galma" uzturēšanai.

Kā skaidroja Šlesera preses sekretārs Ģirts Dripe, pieredzējušā politiķu šofera Upenieka (viņš vadājis arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Jāni Krūmiņu, Jāni Bunkšu, Ivaru Gateru, arī satiksmes ministru Anatoliju Gorbunovu) misija esot sniegt informāciju ministram par Latvijas ceļu stāvokli. Pats Upenieks bija vārdos skops, jo esot aizvainots par žurnālistu uzbrukumiem. "Jūs panācāt, ka "Latvijas ceļu uzturētāju" padomes sastāvā būs izmaiņas. Viss. Neko vairāk es nekomentēšu," sacīja Upenieks un nevēlējās stāstīt, par ko īsti viņš saņem algu. Bet ministrijas preses sekretāre Ilze Eida noskaidroja, ka E. Upenieks "ir izteicis vēlmi atsacīties no darba padomē". Jāpiebilst, ka "Latvijas autoceļu uzturētājs" padomē ir 11 locekļi un viņu algošanai gadā aiziet vairāk nekā 122 000 latu. Taču šādu valsts uzņēmumu padomju ir padsmitiem, un žurnālisti ir rēķinājuši, ka padomes locekļu algām gadā tiek tērēts vairāk nekā miljons latu.

I. Godmanis ar sava preses sekretāra starpniecību teica, ka vajadzētu pārskatīt padomes locekļu skaitu.

Par to varēs pārliecināties, vērojot, vai A. Šlesers virzīs "Latvijas ceļu uzturētāju" padomei kādu citu sev uzticamu cilvēku vai tomēr apsvērs ideju samazināt šīs padomes locekļu skaitu.

***

CITĀTS

"Elmārs Upenieks ir pieredzējis autovadītājs. Tā kā "Latvijas autoceļu uzturētāja" pamatfunkcija ir autoceļu uzturēšana, it īpaši ziemas periodā, tad Upenieka kunga funkcija "LAU" padomē ir uzraudzīt, vai šie darbi veikti pietiekami ātri un kvalitatīvi. Bieži vien tieši autovadītāji ir galvenie viedokļu paudēji par to, vai valsts ceļi ir gana labi un operatīvi uzturēti. Tad nu tieši šī sfēra ir nodota Upenieka kunga pārraudzībā, kurš var profesionāli izvērtēt, vai "LAU" ir izdarījis visu, lai nodrošinātu drošu braukšanu uz valsts ceļiem." Tāda ir satiksmes ministra A. Šlesera padomnieka Ģirta Dripes atbilde raidījumam "Kas notiek Latvijā?" uz aicinājumu pastāstīt vairāk par E. Upenieka izglītību un citu iepriekšējo pieredzi, kas ļautu labāk spriest par viņa kvalifikāciju uzņēmuma padomes locekļa amatam.

VID darbiniekiem pirms Godmaņa rezolūcijas prēmijās izmaksāts pusmiljons

LETA  11/05/08    Arī finanšu ministra Ata Slaktera (TP) padotībā esošais Valsts ieņēmumu dienests (VID) saviem darbiniekiem izmaksājis prēmijas vēl pirms premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) rezolūcijas ar aizliegumu izmaksāt prēmijas valsts pārvaldes iestādēs.

VID Komunikācijas nodaļā aģentūrai LETA apstiprināja, ka daļai no apmēram 5000 VID strādājošo tikušas izmaksātas prēmijas par labiem darba rezultātiem, kā to paredz valdības 2005.gada noteikumi Nr.995 par tiešās pārvaldes iestāžu ierēdņu, darbinieku un amatpersonu samaksas sistēmu.

Noteikumi paredz, ka ierēdni, darbinieku un amatpersonu, kā arī iestādes vadītāju reizi gadā atbilstoši kārtējam darbības un tās rezultātu novērtējumam saskaņā ar instrukciju var materiāli stimulēt, maksājot līdz 120% no mēnešalgas, ja viņš darba novērtējumā saņēmis atzīmi "A", līdz 100% no mēnešalgas, ja novērtējums ir "B", un līdz 80% no mēnešalgas, ja saņemts novērtējums "C".

VID aģentūrai LETA informāciju par konkrētu prēmiju apjomu solīja sniegt tuvākajā laikā.

Aģentūras LETA rīcībā esošā patlaban oficiāli neapstiprinātā informācija liecina, ka vidēji vienam no VID reģionālo iestāžu un teritoriālo nodaļu darbiniekiem, kas prēmēti par darba rezultātiem, izmaksāti 130 lati, bet kopējā prēmiju summa lēšama ap 0,5 miljoniem latu.

Jau ziņots, ka Finanšu ministrijas (FM) darbiniekiem par labiem darba rezultātiem izmaksātas prēmijas 44 290 latu apmērā. To apstiprināja FM Komunikācijas departamenta direktore Diāna Bērziņa.

30.oktobrī izdots rīkojums, kas paredz prēmiju izmaksu par likumprojekta "Par valsts budžetu 2009.gadam", tā paskaidrojumu un vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvara 2009.-2011.gadam sagatavošanu, ieguldot liela apjoma darbu materiālu izvērtēšanā.

Prēmēti darbinieki un ierēdņi, kuri bija tieši iesaistīti likumprojekta izstrādē un to veica īsos termiņos, strādājot arī brīvdienās. Kopējais prēmēto skaits bija 79 darbinieki, pamatā Budžeta departamenta, Tautsaimniecības analīzes un fiskālās politikas departamenta, Nodokļu politikas departamenta, Administratīvā departamenta darbinieki, kas veido 19% no visiem FM strādājošiem.

Kopējā prēmijā izmaksātā summa pēc nodokļu nomaksas bijusi 38 980 lati, bet vidējā prēmijas summa - 490 lati.

Savukārt 31.oktobrī izdots rīkojums, kas paredz, ka prēmija izmaksājama saskaņā ar Ministru kabineta 2005.gada 20.decembra noteikumiem "Noteikumi par tiešās pārvaldes iestāžu ierēdņu, darbinieku un amatpersonu un Centrālās vēlēšanu komisijas un Centrālās zemes komisijas darbinieku darba samaksas sistēmu un kvalifikācijas pakāpēm, kā arī ierēdņu pabalstiem un kompensāciju" darbiniekiem, kuru ikgadējā darbība novērtēta oktobrī.

Prēmēti deviņi FM darbinieki atbilstoši darbības novērtējumam. Kopējā izmaksātā summa pēc nodokļu nomaksas bijusi 5310 lati, bet vidējā prēmijas summa - 590 lati.

FM uzsver, ka lēmumi par šo prēmiju izmaksu tika pieņemti pirms premjera rīkojuma, kas paredz, ka šogad prēmijas valsts pārvaldes iestādēs netiek izmaksātas līdz īpašam valdības lēmumam.

Jau ziņots, ka premjers novembra sākumā izdeva rezolūciju, kas turpmāk liedz izmaksāt prēmijas valsts pārvaldes iestādēs līdz īpašam valdības lēmumam.

Pētījums: Latvijas iedzīvotāji uzticas bankām un ekspertu viedoklim

LETA  11/05/08    46% Latvijas iedzīvotāju visvairāk uzticas Latvijas banku un dažādu ekonomikas ekspertu paustajam viedoklim, liecina mediju aģentūras "OMG Latvia" veiktais pētījums. Iedzīvotāju uzticību ekonomikas turbulences apstākļos bauda arī masu mediji - televīzijai uzticas 31%, interneta portāliem un blogiem - 21%, kā arī starptautiskiem laikrakstiem - 20% aptaujāto.

Sievietes vairāk uzticas dažādu ekspertu prognozēm un vērtējumam, savukārt vīrieši vairāk tic Latvijas banku izteiktajām ekonomikas prognozēm.

Pētījuma dati parāda, ka no Latvijas komercbankām iedzīvotāji visvairāk uzticas "Swedbank" - 27%, kas ir gandrīz trīs reizes vairāk nekā "SEB" un "Parex bankai", kā arī vairāk nekā interneta portāliem un blogiem, k