Jaunā Gaita Nr. 99, 1974

 

Jirgens fon Hēns (Jürgen von Hehn)

DAŽAS PIEZĪMES PAR ULŽA ĢĒRMAŅA RAKSTU SĒRIJU
ZEMGALIEŠU KOMANDIERIS

 

Pulkvedis Jukums Vācietis bez šaubām pieder pie interesantākajām personībām apvērsuma gados no 1917. līdz 1920. gadam, kad baltiešu tautās, krievu februāŗa revolūcijas atraisīta, ar lielu spēku izlauzās ilgi sablīvētā enerģija un spējas. Viņa karjera vien ir ievērojama − sākot no algādža dēla līdz krievu ķeizariskās armijas pulkvedim un tad sarkanarmijas virspavēlniekam. Tomēr vēsturē līdz šim viņa attēls ir stipri bāls. Tam ir dažādi iemesli. Materiāli ir trūcīgi, izkaisīti vai arī nav pieejami padomju archīvos. Neatkarīgās Latvijas laikā un arī emigrācijā pēc Otra pasaules kaŗa ilgus gadus saprotamu iemeslu dēļ izvairījās pārāk sīki pētīt daudzo latviešu piedalīšanos lielinieku pusē oktobŗa revolūcijas un krievu pilsoņu kaŗa laikā, bet Padomju Savienībā Vācieša un redzamāko latviešu lielinieku darbi tika gandrīz galīgi noklusēti; tos pa lielākai daļai upurēja Staļina tīrīšanām 1930.-tos gados. Pārmaiņa sākās tikai ar Chruščova runu pret Staļinu. Mūsdienās šos latviešus ne tikai piemin, bet pat liek par paraugu, lai arī viņiem pastāvīgi jāatkāpjas aiz krievu „biedriem”. Bet arī latviešu emigrantu aprindās pa to laiku iezīmējās pārmaiņas, tā ka vairs nevilcinājās pētīt „sarkano” latviešu darbus.

Galvenokārt tas ir Stokholmas vēsturnieka fil. lic. U. Ģērmaņa nopelns. Jau 1956. gadā viņš vērsa vēsturnieku uzmanību uz Vācieti un „sarkanajiem” latviešu strēlniekiem ar savu grāmatu Pa aizputinātām pēdām. Tagad ar pētījumu „Zemgaliešu komandieris” viņš centies sniegt Vācieša dzīves aprakstu līdz oktobŗa revolūcijai, apmierinot zinātniskās prasības. Daudzu gadu rūpīgā darbā viņš izpētījis visu daudz maz pieejamo materiālu un to papildinājis ar vēl dzīvo Vācieša biedru liecībām par laiku, ko viņi kopā nokalpojuši strēlnieku pulkos; tomēr daudzi epizodi Vācieša dzīvē paliek neizgaismoti, sevišķi laiks no 1891. līdz Pirmajam pasaules kaŗam. Tā, piemēram, Ģērmanis nevar nekā teikt par Vācieša nostāju pret 1905. gada revolūciju. Tā kā Vācieti 1906. gadā uzņēma Pēterpils kaŗa akadēmijā, varam secināt, ka viņš izturējies pret cara valdību pavisam korrekti, lai gan viņš bija novietots notikumu degpunktā − Rīgā. Ja viņš būtu izrādījis kaut mazākās simpātijas pret revolūciju un latviešu revolucionāriem, viņš bez šaubām nebūtu pielaists ģenerālstāba izglītībā. Bet arī no vēlākajiem gadiem bieži vien ir zināmi tikai daži Vācieša izteicieni, no kuŗiem varētu secināt viņa viedokli un nostāju. To, protams, var saprast tikai laika notikumu, sevišķi latviešu tautas attīstības gaismā. Ģērmanis to ne tikai atzīst, bet viņa pētījums plašos apmēros izvēršas latviešu to gadu likteņa un dažādo politisko strāvojumu attēlā. Līdz ar to tas kļūst izcils darbs, lai saprastu strēlnieku pulku radikālizācijas procesu un strēlnieku nozīmi lielinieku revolūcijas nodrošināšanā krievu ziemeļu frontes apjomā. Daudzas no Ģērmaņa minētām detaļām palīdz mums saprast notikumu gaitu un sākumā gandrīz vai vieglo boļševiku revolūcijas uzvaru.

Vācietis, kas šķietami tūliņ pieņēma februāŗa revolūciju, turpmākos mēnešos ieņēma mainīgu vai, pareizāk sakot, tīri oportūnistisku nostāju pret augošās revolūcijas attīstību, lai arī viņš pēc iespējas pūlējās aizkavēt disciplīnas sabrukumu vienībā. Vasaras beigās viņš sāka arvien vairāk tuvoties revolucionārajiem spēkiem. Viņš kļuva par tādu kā starpnieku starp 12. armiju un latviešu strēlniekiem, kuŗi arvien vairāk nonāca lielinieku iespaidā. Oktobŗa revolūcijas priekšvakarā viņš izšķīrās kalpot kā militārais vadonis revolucionārajiem spēkiem, ko pārstāvēja 12. armijas kaŗa revolucionārā padome, kuŗā latviešu lieliniekiem bija izšķirīga loma. Šo lēmumu lielinieki tūliņ atalgoja. Vācietis kļuva 2. latviešu brigādes komandieris un dažas nedēļas vēlāk 12. armijas virspavēlnieks, pirmais pakāpiens viņa stāvajā militārajā karjerā boļševiku pusē.

Lai izskaidrotu Vācieša izturēšanos, Ģērmanis norāda uz viņa spēcīgo pašapziņu un lielo godkāri, bet mēģina arī uzsvērt (vairāk nekā tas pēc šī recenzenta domām būtu attaisnojams) nacionālus motīvus.

Tiesa, Vācietim bija spēcīga latviska apziņa, kas pat vairākkārt izpaudās pārākuma sajūtā pret krieviem, bet šajā ziņā viņš maz atšķīrās no daudziem vadītājiem latviešu boļševikiem. Te der atgādināt, ka no 1919. gada latviešu padomju republika ģerbonī pieņēma izkapti sirpja vietā, lai uzsvērtu Latvijas pārāko kultūras pakāpi. Vācietis bija pirmā vietā kaŗavīrs. Viņš gribēja tikt uz priekšu un būt nozīmīgs. Toreiz šķita, ka lielinieku puse tam varētu dot vislabākās izredzes, it sevišķi tādēļ, ka Vācietis domāja, ka ne cara, ne Kerenska valdība viņu nenovērtēja pēc viņa spējām. Katrā ziņā izšķiršanos viņam atviegloja tas, ka toreiz lielinieki daudz labāk saprata un bija atsaucīgāki pret Krievijas tautību prasībām un vēlmēm nekā visas citas krievu partijas un grupas, lai arī šim latviešu nacionālajam momentam Vācieša apsvērumos nebija izšķirīgas nozīmes. Vēlākas liecības, īpaši viņa darbā Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme, nepārliecina. Ģērmanis pats uzsveŗ, ka to Vācietis rakstījis ar tādu nolūku, lai nolīdzinātu sev ceļu atpakaļ uz Latviju pēc tam, kad viņa karjera Padomju Krievijā acīmredzot bija beigusies. Šķiet neiedomājami, ka Vācietis būtu tā nodevies Latvijas neatkarības idejai kā daudzi toreizējie latviešu polītiķi, piemēram, demokrātiskā bloka vadītāji vācu okupētajā Rīgā, bet jāatzīst, ka toreiz (1917.-18. gadā) tādam kaŗavīram kā Vācietim pēc pakāpes un spējām bija grūti iedomāties, ka varētu sasniegt pilnīgu Latvijas neatkarību no Krievijas.

Jāaizrāda, ka sevišķi ievērojamas ir darba ievada nodaļas. Tajās Ģērmanis iztirzā latviešu strēlnieku lomu historiografijā, sevišķi padomju. Viņa dotais pārskats no 1920-tajiem gadiem līdz tagadējiem laikiem skaidri rāda, cik ļoti mainīga bijusi Maskavas vadības nostāja tautību jautājumā un cik spēcīgi arvien vairāk uzvarējis lielkrievu nacionālisms. Pašreiz tas latviešu tautai ir daudz bīstamāks nekā tai uzspiestā padomju iekārta. Ģērmanis pieiet visiem jautājumiem un problēmām lietišķīgi un bez aizspriedumiem. Tā viņš spēj būt taisnīgs ne tikai pret latviešu pilsonisko un latviešu lielinieku viedokli, bet arī pret baltvāciem, kuŗi sava polītiskā, sabiedriskā un saimnieciskā pārsvara dēļ toreiz bija latviešu tautisko un sociālo centienu galvenie ienaidnieki. Tiem, kas vēlētos iegūt pilnīgu spriedumu par Vācieti kā par cilvēku un kaŗavīru un noskaidrot un izvērtēt sarkano latviešu strēlnieku nozīmi krievu pilsoņu kaŗā, jācer, ka Ģērmanim izdosies turpināt un nobeigt darbu par Vācieti.

 

V Ē R Ē S

1) Jaunā Gaita, Nr. 76/1969 - Nr. 90/1972.

2) Salīdziniet manu bibliografisko apskatu „Zur Geschichte der lettischen Schützenregimenter und der Person des ersten sowjetrussischen Oberbefehlshabers Vācietis.” Jahrbücher für Geschichte Osteuropas. N. F. VI, 497-505.

3) Salīdziniet manu pētījumu „Die Entstehung der Staaten Lettland und Estland, der Bolschewismus und die Grossmächte.” Forschungen zur osteuropäischer Geschichte. IV, Berlin 1956, 164.

 

No vācu valodas tulkojusi Inta Ezergaile


Jaunā Gaita