Pēteris Dardzāns

STRĒLNIEKU UN ATBRĪVOŠANAS CĪŅU LAIKMETA VĒSTURE JĀPĀRRAKSTA

 

Apskats par Ulža Ģērmaņa monografiju „Zemgaliešu komandieris”

Jaunajā Gaitā no 76. līdz 90. num. tika publicēts fil. lic. Ulža Ģērmaņa pētījums par pulkv. J. Vācieša lomu latviešu strēlnieku pulkos Rīgas frontē un līdz ar to par viņa un latviešu strēlnieku izšķirīgo nozīmi oktobŗa revolūcijas dienās.

Par spīti rūgtajam biķerim, ko U. Ģērmanim nācās tukšot pēc tam, kad viņš bija uzdrošinājies savā 1956. gadā izdotajā grāmatā Pa aizputinātām pēdām ievietot pulkv. Vācieša apcerējumu „Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme” līdz ar saviem kommentāriem par to, viņš šoreiz ar drošu roku atkal ir ķēries pie tā paša temata, iztirzājot to padziļinātā veidā un paplašinātos apmēros. Neviena atsauksme latviešu trimdas presē par to līdz šim nav parādījusies. Redzams, latviešiem neinteresē vēstures fakti, ja tie neatbilst viņu tukšām iedomām un vēlmēm. Citiem vārdiem, mēs faktus cenšamies noklusēt, lai arī cik svarīgi un patiesi tie būtu. Mēs savu vēsturi cenšamies nereti dibināt uz izdomātām leģendām, bet ne uz īstenības un faktu pamatiem.

Pasaulē ir divējāda veida tautas, vēsturiskas un bezvēstures tautas. Kā paraugu pirmajai kategorijai varētu minēt senos grieķus un romiešus, kuŗu sarakstītās vēstures vēl šodien lasa un apbrīno. Kā otras kategorijas spilgts paraugs minama Indija, kuŗas gandrīz 3000 gadu ilgo eksistenci mēs velti meklēsim attēlotu kādā kaut cik pieņemamā vēsturiskā darbā. Visa Indijas vēsture ir tikai viena vienīga leģenda un pasaka. Arī mēs, latvieši, savu strēlnieku un atbrīvošanas kaŗu vēsturi lielāko tiesu esam dibinājuši uz vēlmēm un leģendām. Cik tāda patiesības viltošana ir veicinājusi Latvijas un Baltijas valstu bojā eju, lai tagad atrisina jaunās paaudzes vēsturnieki.

Jājautā, kā tas varēja notikt, ka 55 gadus ilgi latviešu tauta varēja samierināties ar tādu strēlnieku un atbrīvošanas laikmeta vēsturi, kas dibinās uz ieinteresēto personu vēlmēm un mākslīgi radītām leģendām. Vai tad visi latvieši ir bijuši ar aklumu sisti? Manuprāt, galvenokārt tas ir noticis ar ieinteresēto varas vīru presei un sabiedrībai uzspiesto patiesības noklusēšanu.

Kā pirmais tāds gājiens pret patiesību būtu minams maršala Piļsudska 1928. g. runas noklusēšana. Maršals šo runu bija teicis sakarā ar Polijas 10 gadu jubileju. Piļsudskis bija skaidri pateicis, ka latviešu strēlnieki, sakaujot krievu baltās armijas, ir ar to likuši pamatus visu nomaļu valstu brīvībai, Poliju ieskaitot. Ja krievu baltie ģenerāļi būtu uzvarējuši, teicis maršals Piļsudskis, tad Poliju un citas nomaļu valstis krievi būtu izkāvuši un apspieduši. Latviešu valdītājas aprindas toreiz ir darījušas visu iespējamo, lai šī nozīmīgā liecība tiktu noklusēta. (Skat. Strēlnieks Nr. 24./27., 84. lp.)

Jau 1932. g. šo rindiņu rakstītājs žurnālā Burtnieks, februāŗa numurā 105.-111. lp., ievietoja apceri „Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme”, kur pasvītrots, ka bez latviešu strēlnieku uzvarām pret krievu baltajām armijām brīva Latvija nevarēja rasties. Augstie kungi šo rakstu uzņēma ar lielu nepatiku, pat ar naidu un gādāja arī toreiz par tā noklusēšanu.

1956. gadā iznāca iepriekš minētā U. Ģērmaņa grāmata Pa aizputinātām pēdām. Par tādu nedarbu U. Ģērmanim nācās bargi ciest. Par šo bēdīgo gadījumu tuvāk neizteikšos. Labāk lai U. Ģērmanis pats par to stāsta. 1960. g. žurnālā Strēlnieks (Nr. 3) ir mans raksts „Kāda ir latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme”, kur citā apstrādājumā deklarēju jau 1932. g. žurnālā Burtnieks paustās tezes. U. Ģērmaņa bargie tiesneši šoreiz man tomēr atklāti neuzbruka, bet samierinājās tikai ar aizmugurisku pelšanu.

Pēc tam 1967. g. iznāca vēsturnieka prof. Dr. Edgara Andersona plašā 1914.-1920. gadu Latvijas vēsture, kuŗa lielā mērā sadragāja leģendas un nepatiesības, (diemžēl, ne visas), kas bija ieviesušās un pastāvēja mūsu skolu un citās vēstures grāmatās. Daudzi vēl tagad nevar beigt gausties par prof. Andersona pārgalvību, uzdrošināties iznīcināt dažu labu mākslīgi savārstītu leģendu strēlnieku un atbrīvošanas laikmeta vēsturē. Tādas vajāšanas un pārestības kā pret Uldi Ģērmani, pret prof. Andersonu netika vērstas, jo, redzams, leģendu taisītāji bija atskārtusi, ka ar to var paši sev kaitēt. Tomēr arī šoreiz viņi centās pēc iespējas Andersona lielo darbu noklusēt un tā nozīmi mazināt. Tāda īsumā būtu U. Ģērmaņa monografijas „Zemgaliešu komandieris” priekšvēsture un pēcvēsture latviešu presē.

 

Šinī monografijas daļā autors apskata J. Vācieša un latviešu strēlnieku gaitas līdz 1917. gada beigām. Viņš sevi ierobežo laika ziņā, lai toties jautājumus iztirzātu dziļumā.

Pirmajā nodaļā „Pa aizputinātām pēdām” ir apskatītas J. Vācieša atmiņas „Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme” 1. un 2.daļa, kā arī vairāku citu, kā, piem., ģen. Goppera, ģen. Peniķa, Porieša un citu atstātie vēsturiskie raksti. Man šķiet, ka autors maldās, uzsvērdams ģen. Peniķa atstāto rakstu lielo nozīmi. Ģen. Peniķis ir pazīstams ar saviem „noklusējumiem”, kā to pierāda trimdā izdotā Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. Iegaumējami ir pulkv. J. Vācieša vārdi:

Daži grib noliegt to lielo vēsturisko nozīmi, kuŗa bez šaubām pieder latviešu divīzijai (Krievijas frontē - P.D.). Citu varoņdarbi tiek drīz aizmirsti. Tos aizmirst visvairāk tie, kuŗiem pašiem nav ko ierakstīt vēstures lapās. (Vācietis, I, 121. lp. Pa aizputinātām pēdām - 236. lp.)

Otrā nodaļā „Vēstures literātūra” ir apskatīta Padomijas un Padomju Latvijas historiografija par strēlniekiem. Līdz ar Staļina nākšanu pie varas ir sākusies lielos apmēros Krievijas revolūcijas vēstures viltošana. Lai kļūtu par Krievijas patvaldnieku, Staļins pieslēdzas vecajam krievu reakcionārajam nacionālismam un tā pārstāvjiem sarkanā armijā. Šo krievu šovinistu centieni bija nekrievu tautu apspiešana un pārkrievošana. Latviešu historiografiju Padomijā Staļins ir galīgi iznīcinājis. Tās darbiniekus lielajā 1936.-38. gadu terrora laikā vai nu apšāva vai nomērdēja vergu nometnēs. Dzīvs ir palicis tikai viens latviešu vēsturnieks T. Draudiņš (miris 1962. gadā). Bez viņa vēl būtu minami šādi vēsturnieki pēckaŗa Latvijā: Jānis Kaimiņš, Auseklis Sprēslis, Bruno Tomans, Valdis Bērziņš un A. Zīle. Tālāk autors apskata, ko par strēlniekiem ir rakstījuši Baltijas vācieši, krievu emigranti un rietumvalstu vēsturnieki. Jāatzīmē, ka brīvās Latvijas dažas aprindas un it sevišķi kaŗa resora daži vadītāji ir gājuši visu laiku kopsolī ar Staļinu, noliegdami un noklusēdami strēlnieku ārkārtīgo nozīmi un lomu Austrumeiropas un pat pasaules vēstures mērogā.

3. un 4. nodaļā atrodam kalpa dēla Jukuma Jukuma dēla Vācieša biografiju. Interesanta ir J. Vācieša kaŗa akadēmijā iegūtā atziņa, ka īstam komandierim ir nepieciešami pārzināt arī politisko ekonomiju, valsts tiesības un socioloģiju. Tas ar izskaidro apstākli, ka J. Vācietis bija gandrīz vienīgais latviešu virsnieks, kas daudzmaz spēja orientēties Krievijas revolūcijas juceklīgajā norisē.

5. un 6. nodaļā apskatīta latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana un J. Vācieša kā komandieŗa loma 5. Zemgales latviešu str. bataljonā, vēlāk pulkā.

Atzīmējams būtu šāds citējums no J. Vācieša rakstiem:

Šis latviešu strēlnieku kaŗa darbības periods (Rīgas frontē) noderēja kā sagatavošanās mēģinājums uz lielāku vēsturisku darbību. Citas nozīmes šim periodam nav.

Pēdējais teikums jāuzskata kā kļūdīgs Vācieša apgalvojums. Ievērojot krievu kaŗaspēka demorālizāciju un sabrukumu 1915. g. rudenī lielā mērā pareizs laikam gan būs ģen. Bangerska spriedums, ka latviešu bataljoni, aizkavējot vācu pietuvošanos Rīgai, aizkavēja arī vēl lielāku latviešu aizklīšanu uz Krieviju bēgļu gaitās. Bez tam ar savām kaujām Rīgas frontē un it sevišķi ar Ziemsvētku un janvāŗa kaujām strēlnieki ieguva pasaules slavu un līdz ar to pašu latviešu tautu uznesa uz pasaules vēstures skatuves.

Jautājumā par latviešu strēlnieku korpusa dibināšanu ir jāpievienojas ģen. Goppera domām, ka atsevišķos strēlnieku bataljonus pārāk intensīvi izmantoja krievu pulku un divīziju komandieŗi. Turpretī ar latv. strēlnieku korpusu tāda izmantošana nebija iespējama. Bangerskis kļūdījās, aizstāvēdams atsevišķo strēlnieku bataljonu pastāvēšanu.

7. un 8. nodaļā, rakstīdams par strēlniekiem Rīgas frontē un it sevišķi par Ziemsvētku un janvāŗa kaujām, autors ir izmantojis jo plašu gan latviešu, gan ārzemju literātūru. Autora darbs pierāda, cik grūti vēsturniekam ir izlobīt patiesību, ja pats nav bijis notikumu tuvumā, bet jāaprobežojas tikai ar rakstos atstātām liecībām. Autors nav ņēmis vērā apstākli, ka, piem., Bangerskis bija sarūgtināts, zaudējot I. Daugavgrīvas bataljona, vēlāk pulka, komandieŗa vietu sakarā ar marta un jūlija kauju asiņainajām neveiksmēm. Pulkv. Vācietis savukārt bija sagrauzts par 5. Zemgales pulka tiešām katastrofālo neveiksmi 1916. g. 23. decembrī. Tamdēļ šo divu komandieŗu liecības un spriedumi par Ziemsvētku un janvāŗa kaujām ir jāizvērtē ar lielāko piesardzību. Tālāk autors nav izcēlis J. Vācieša maldīgo domu, ka Ziemsvētku kaujas nevajadzējis sākt bez artilērijas sagatavošanas. Tas ir J. Vācieša paviršākais un nepamatotākais spriedums visā viņa mūžā.

Pulkv. Vācietis nepareizi apgaismo kaujas norisi 23. dec. 1. brigādes rajonā rakstīdams, ka „katrs šāva un kautiņu veda uz savu roku”. Komplikācijas radīja fakts, ka 2. pulka bataljona komandieris Ozoliņš un 3. pulka bataljona komandieris Klinsons neizpildīja pavēli ieņemt Mangaļu nocietināto punktu, bet patvarīgi aizdrāzās pakaļ 1. pulka daļām uz Skangaļiem un tur apstājās. Vēlāk Latvijā ģen. Peniķim kā 2. p. bijušam komandierim šo nepatīkamo faktu ir izdevies noklusēt.

Aprakstot asiņainās 12. (25.) janvāŗa kaujas 1. brigādes rajonā, autors, diemžēl, pa daļai dibinās uz Bangerska un Peniķa datiem. Jāņem vērā, ka Bangerskis atradās tālu no kaujas lauka, kamdēļ savus aprakstus ir dibinājis uz bieži vien sameisterētiem pulku štābu ziņojumiem, kuŗos latviešu komandieŗi (izņemot Vācieti, Gopperu un Auzānu) baidījās mest kaut kādu ēnu uz krievu daļām, jo tas varēja nelabvēlīgi atsaukties uz viņu karjerām. To piedzīvoja Vācietis. Peniķis ar 2. pulku tās dienas kaujā tīšas vai netīšas nokavēšanās dēļ nemaz nepiedalījās. Līdz ar to dabiski bija spiests pieturēties pie 3. un 4. pulku ziņojumiem un relācijām. Sameisterētās šo pulku relācijas U. Ģērmanim ir laupījušas iespēju pareizi izprast, kādēļ 4. un 3. pulks smagi cieta no vācu flankējošas uguns. Kā aculiecinieks varu teikt, ka tas notika šādu iemeslu dēļ:

1) 12. Sibirijas str. pulkam arī bija pavēlēts iet uzbrukumā 3. Kurzemes pulka labā flanga virzienā uz Lielo Kāpu un Grabu ceļa krustojumu. Bet sibirieši tīšas bezdarbības dēļ, lai neteiktu ko vairāk, to nedarīja un palika ierakumos sēžot, izrīkojot gan lielu urrā brēkšanu un gaisā šaudīšanu. 3. Kurzemes pulka labais flangs palika tamdēļ neaizsargāts pret vācu ložmetēju flankējošo uguni.

2) 12. (25.) janvāŗa uzbrukumu ģen. Trikovskis apzīmēja un noteica kā pēkšņu pārsteiguma nakts uzbrukumu bez artilērijas iepriekšējas sagatavošanas līdzīgi 23. janvāra nakts uzbrukumam. Tā bija pavisam savāda kaujas pavēle. Vispirms jau nevarēja būt runas par nakts uzbrukumu, jo ar pilno mēnesi un skaidrajām debesīm nakts bija gandrīz tikpat gaiša kā diena.

3) Pēkšņuma un pārsteiguma momenta šim uzbrukumam jau nevarēja būt tādēļ vien, ka kaŗaspēks abās pusēs atradās nepārtrauktas kaujas un trauksmes stāvoklī.

4) Otra un trešā punkta apstākļu dēļ Trikovska uzbrukuma pavēli latviešu pulku komandieŗi bija tiesīgi uzskatīt par armijai kaitīgu un pat par noziedzīgu rīkojumu, un tamdēļ tiem bija tiesība no tā izpildīšanas atteikties. Šo tiesību ar sekmēm jau bija izmantojis pulkv. Goppers Ziemsvētku kauju sākuma dienās. Bet šinī gadījumā latviešu pulku komandieŗiem pietrūka pilsoniskas drosmes, lai droši nostātos pret Trikovska pavēli. Atbildība līdz ar to par 3. Kurzemes un 4. Vidzemes pulka lielajiem zaudējamiem nenoliedzami jānes abu šo pulku komandieŗiem − pulkv. Kalniņam un pulkv. Zeltiņam. Šo abu pulkvežu raksturojumu atstāšu jaunās paaudzes vēsturnieku ziņā. Šinī 12. (25.) janvāŗa uzbrukumā kritušo skaits sastāda gandrīz pusi no kritušo skaita visā Ziemsvētku un janvāŗa kauju laikā, no 1916. g. 23. janvāŗa līdz 1917. g. 31. janvārim. Kaujas lauks Maztīreļa purvā bija sniega balts un līdzens kā galds, un nakts tikpat gaiša kā diena. Purva virsma bez tālskaša bija labi pārredzama kilometriem tālu. Ievainotos precīzas un nepārtrauktas vācu ložmetēju uguns dēļ no priekšas un no labā flanga, no Lielās Kāpas, nebija iespējams iznest, un tie visi bargajā salā sastinga nāves miegā.

Mūsu dzejnieki un rakstnieki ir apzīmējuši Ziemsvētku un janvāŗa kaujas par „dvēseļu puteni”. Manuprāt, tas dzejisks pārspīlējums un leģenda. Ja mēs arī pieņemtu Ziemsvētku un janvāŗa kauju zaudējumu lielāko ciparu − 10.000, tad tomēr patiesi kritušo varētu būt tikai 2-2500, jo attiecība starp kritušo un citādi no ierindas izsisto (ievainoto, saslimušo, apsaldēto) skaitam I pasaules kaŗā bija kā 1 pret. 5. Kas tad tas galu galā ir par „dvēseļu puteni”, salīdzinot ar to „dvēseļu puteni”, kas plosījās Austrumprūsijā, Karpatos, Kaukāzā, ap Varšavu, Augustovas mežos un citur, ar saviem apm. 30.-35.000 kritušiem latviešiem.

9. nodaļā ir apskatīta februāŗa revolūcija un armijas politizēšana. Tā kā šie notikumi iztirzāti jo plaši kā Latvijas, tā ārzemju literātūrā, tad autoram nav trūcis autoritatīvu avotu un laikmeta aculiecinieku liecību.

10. nodaļā ar virsrakstu „Revolūcijas krāšņākā roze” lasām par latv. strēlnieku piesliešanos komūnistiem.

11. nodaļā apskatīta slavenā Juglas kauja, 2. latv. strēlnieku brigādes un it sevišķi 5. Zemgales latv. str. pulka loma tanī, sedzot un izglābjot apm. 300.000 krievu no aplenkuma un krišanas vācu gūstā. Autors nav pietiekami izcēlis šīs kaujas nozīmi un nav norādījis, kas varēja notikt, ja latviešu 2. brigāde šo glābšanas darbu nebūtu veikusi. Tagad var droši apgalvot, ka tādā gadījumā vācieši pie Rīgas un Vidzemē nebūtu apstājušies, bet gan netraucēti būtu gājuši līdz Pleskavai un Pēterpils pievārtei. Krievija būtu jau toreiz lūgusi mieru un revolūcija arī būtu gājusi citu ceļu, neizslēdzot pat monarchijas atjaunošanu Krievijā.

12. nodaļa veltīta oktobŗa apvērsuma sagatavošanai un norisei ziemeļfrontē un Petrogradā ar apakšnodaļām: − „Pulkvedis Vācietis un strēlnieku loma oktobŗa revolūcijā” un „Ļeņina valdība sauc palīgā latviešu strēlniekus”. Ar to tad arī beidzas U. Ģērmaņa apcerējums.

 

Strēlnieku loma Krievijas revolūcijā latviešu presē un rakstos ir tikai daļēji dokumentēta. Viens otrs nozīmīgs fakts līdz šim nav pietiekami izcelts. Tā, piem., autors pierāda, ka latviešu lielinieku partijai un strēlniekiem izdevās pakļaut savam iespaidam visu XII armiju un aizturēt krievu daļas iet palīgā Kerenskim. Autoram ir pareizs secinājums: „Ja pagaidu valdība laikus būtu izrādījusi lielāku izpratni par latviešu autonomijas centieniem un Latgales apvienošanu ar pārējo Latviju, tad latviešu demokrātisko aprindu pozīcijas būtu bijušas stiprākas un lielinieku aģitācijai būtu atņemti vairāki iespaidīgi argumenti. Tagad turpretim arī latviešu pilsoniskajiem politiķiem Kerenska valdības lielkrieviskās centralizācijas tieksmes arvien vairāk sāka atgādināt gāztā reakcionārā režīma nekrievu tautu apspiešanas un pārkrievošanas politiku.”

Autors pareizi aizrāda, ka Ļeņina apsardzei ir sastādīta latviešu izlases (komūnistu -P.D.) rota 248 strēlnieku un 5 virsnieku sastāvā. Šo rotu drīz pēc tam papildināja un pārveidoja par apvienoto latviešu strēlnieku bataljonu. Autors nepareizi raksta, ka 6. Tukuma latviešu str. pulks ir 1918. g. janvārī piedalījies Krievijas satversmes sapulces padzīšanā. (Skat. P. Sudraba rakstu „Pretraksts J. Ezergailim par 6. Tukuma pulku”, Strēlnieks Nr. 28.-33., 139.lp.).

Savu un latviešu strēlnieku pāriešanu lielinieku pusē pulkv. Vācietis motivē ar vārdiem: „Mums, latviešiem, vajadzēja pabalstīt Krievijā to partiju, kuŗa atzina mūsu brīvību un patstāvību. Un tāda bija Krievijas lielinieku partija. Citas Krievijas partijas negribēja nekā dzirdēt par mazo tautu neatkarību. Daudzi nezina līdz šim laikam, kāda nozīme priekš latviešu strēlnieka ir lozungam: Brīva Latvija.”

Nobeidzot šo savu apskatu, gribu apgalvot, ka fil. lic. Uldis Ģērmanis monografijā „Zemgaliešu komandieris” ir ieguldījis milzum daudz rūpīga darba, un ka tā ir nozīmīgs etaps ceļā uz latviešu strēlnieku un atbrīvošanas kaŗu vēstures tik ilgi nokavēto pārrakstīšanu. Cerēsim, ka U. Ģērmanis nekavēsies ķerties pie J. Vācieša un latviešu strēlnieku likteņu vēstures sarkanās armijas rindās, vēl jo vairāk tamdēļ, ka iedziļinoties tā laikmeta notikumos, jānāk pie secinājuma un atziņas, ka nevaram un arī nedrīkstam mūsu strēlniekus šķiŗot sarkanos un baltos, bet gan kā vieni, tā otri ir miesa no mūsu miesas un asinis no mūsu asinīm un kā vieni, tā otri ir savas asinis lējuši par savu tautu un tās brīvību no lielkrievu verdzības važām. Kā vieni, tā otri ir iznesuši latviešu tautu, brīnišķīga likteņa vadīti, uz pasaules vēstures skatuves un radījuši tādus vienreizējus apstākļus, kas deva iespēju nodibināties ne tikai brīvai Latvijai, bet arī veselai rindai citu tautu brīvvalstīm bijušās cara Krievijas nomalēs.