Astrīde Ivaska
EZERS IR DEBESTURIS
Somu vasaras atspulgas
I
Smagi dvašo vaivarāji. Šodien spiedīgs, saule tikai bālgans plankums aiz mākoņu villaines, pat odi tāda nebīstas. Parasti man odi nav jābīstas dienas laikā, šeit uz klintsraga sēžot, ko esam iesaukuši par Dzejnieka klinti. Bet šodien odi nav aizlidojuši diendusā, nedz arī par tiem vēl negantākās spindzeles. Bet lejā Mežezers spoguļo krastus, atdodas mežiem, auklē tos savās skavās. Mežezers un mežs ir viens, tie trīs viens otra apkampienā. Ir diena pēc Jāņiem, vasara pārkāpusi saules kalnu, jau iedvesmojas rudens nojauta. Bet pļava, mūsu pļava par to vēl nekā nezina. Pļava zied zilos pulkstēnīšos un briedina pirmās zemenes. Ap lielajiem akmeņiem tās sārto, kur zāle īsa un govis nebradā. Pļava plēšas atkalnē pret lielo riju, kas stāv kalngalē, ezermales augstākā vietā, skaidri saredzama kā baznīcas tornis. No meža iznākot un tā veco riju ar šķūnīti kalngalē ieraugot, nodreb sirds savādā bijībā. Simtgadīgā pelēkā baļķu rija ir svētvieta, ir piemineklis. Kam? Taču tam cilvēkam, kas melnajās rudens naktīs ārdēja, kūla un vētīja graudus citai vasarai. Tam cilvēkam, kas viens izdzīvoja gaŗos, tumšos un drēgnos rudeņus un bezgalīgās, spelgonīgās, sniegotās ziemas. Izcieta līdz jaunai vasarai, kad darbs atkal lieca muguru un cilvēka spēks mērojās ar zemi un akmeni. Tam rija palikusi par pieminekli ar saviem nokvēpušiem ārdiem un rudzu salmiem nojumto jumtu.
Bet ap riju ir kalnmales pļava. Šur tur rēgojas lieli akmeņi un mazāku akmeņu grēdas, aug pa paeglītim. Ap pļavu stāv egļu audzes, pār tām zilzila debess ar kuplajiem vasaras mākoņiem. Tie aug starp egļu galotnēm kā briedīgi garaiņi. Var nogulties uz muguras un vērties šais egļu galotnēs un šais mākoņgrēdās starp zilajiem pulkstenīšiem. Tad pulkstenīši ir augstāki par mākoņiem, viss apvārsnis pilns pulkstenīšu un vasaras. Šur tur starp pulkstenīšiem vīd sarkanzilās anniņas, kāpu un smiltaiņu zvaigznītes. Kā sīkas liesmiņas tās spīgo starp zilajiem zvaniņiem. Kādēļ gan pļavas skaistums tā sāp? Sāp tā, ka aizraujas elpa. Laikam tam tā jābūt, ka skaistums sāp, jo tas ir pagājīgs. Cik ilgi vēl pulkstenīši un anniņas, cik ilgi kuplie sienalaika mākoņi, cik ilgi vēl pati rija? Drīz pļava saplauks ugunspuķēs, tad naktis kļūs krēslainākas. Nākamgad atkal būs zilie pulkstenīši un anniņas, bet tās būs citas, un diezin vai vairs būs vecā rija un šķūnītis. Katra vasara ir viena un sava un neatkārtojama, un tādēļ tās skaistums tik ļoti sāp.
II
Ūdens krokošanās, kalts metalls. Viņa krasta priekšējās egles ir tumši, skaidri robotas, aizmugurējās miglā ievīstītas. Svelpj kāds putns - kā būtu lakstīgala, kā nebūtu. Kluss. Neviena trokšņa. Gaišs. Var saskatīt vissīkāko līniju delnā. Jāņu nakts miglā. Migla te pletīsies atkal, rudenī un agrīnā pavasarī. Un ziemu būs ledus ezerā un eglēs sniegs. Vasara būs pagājusi kā saules stars mākoņu spraugā, kā pūsma pār ezera līmeni, īsā Somijas vasara, vasariņa. Būs gaŗas miglas un tumšas dienas. Gaŗā tumsa. Bet vēl ir Jāņu nakts - miglā. Stāvēt uz laipas, justies kā ezera vidū, kā daļa no tā. Ezers ir daļa no zemes un arī daļa no debess. Vairāk no debess, ko tas auklē savās rokās, savu krastu šūpulī. Ezers ir šeit tikai, lai turētu debesis. Ezers ir debesturis. Bet šonakt tam debesis nav jātur, tā ir aizmākusies, smagu miglas mākoņu autos ietinusies. Tad ezers savā nodabā krūzojas un ļauj vēsmai laipot pa savu līmeni. Un tas šonakt ir aizdudzis un nespodrs kā seno laiku metalla spoguļi. Jāņu naktī ezers pārdomā šo un to savas virsmas vieglajos krokojumos. Rudenī tas būs atkal zvaigžņturis, un krītošās zvaigznes ienirs pašā dziļākā vietā, pašā ezera sirdī.
III
Saule sāk rietēt - aurinko laskee - saule grimst. Tikko saule sāk rietēt, kļūst vēss. Tā vien liekas, ka dzestrums slēpies eglāja roboto galotņu pastarpēs kā platspārnis putns. Tagad tas nedzirdamiem spārnu vēcieniem nolaižas uz ezera. Bet saule vēl nav norietējusi, tikai tās atspulga iekritusi ezerā kā spožs kapara vērdiņš, biezs un jauns vērdiņš, tikko kaldināts. Un saule pati sēž egļu galotnēs apaļa, apaļa un sārtāka par austošu rudens mēnesi. Milzīga tā slīd caur egļu pakāpēm un met kvēlošu laipu pār ūdens līmeni pret mūsu melno laivu. Nesasniedz, gluži tomēr nesasniedz. Nepanāk. Tuvu tuvu tā bija, un pēkšņi ir tālu tāl, nogrimusi silu dziļumos, nesasaucama.
IV
Braukt motorlaivā pa vakarīgiem ūdeņiem, krastiem palēnām paslīdot gaŗām, salai aiz salas, Vilkusala, Akmenssala, Kalnasala, pa vareniem ūdeņiem, kas plēšas tālu tāl līdz pat jūrai. Riets ir noremdējis ūdeņus, tie līgo gludi un zilgi pelēki. Krasti ar egļu audzēm un priežu liemeņiem arī ir pelēki - zaigi pelēki; slīpajos staros uzzibsnī vienīgi bērzu baltums. Vareni vienmuļā Somijas ainava, varonīgā somu ainava. Par mūžību tā runā, bet ne to, kas aiz kapa. Par to mūžību, kas ir tagad, tā runā. Par to, ka ūdens ir pelēks, un krasti arī. Ka mēs, esam dzīvi, un mirušie arī. Ka dzīve ir dīvains sapnis, no kā nevar atmosties. Un nāve arī. Un mēs, kas esam šai sapnī, šai laivā, šais pelēkos ūdeņos pelēku krastu ieskāva, mēs nekad netiksim ārā no šī sapņa. No tā nevar pamosties, var tikai ieslīdēt citā, dziļākā sapnī, kā laiva ieslīd citā, dziļākā selgā. Mēs esam sapnī mūžīgi mūžam, mēs esam sapnis. Mums lemts pamosties tikai uz brīdi, uz to mirkli, ko sauc par mīlestību. Varbūt tā mums apmātajiem sapņotājiem ir vienīgā īstenība. Varbūt tā ir vēl dziļāks sapnis pašā sapņa sirdī. Nē, tā ir mūsu atmoda, mūsu ietiekšanās īstenībā. Bet mēs esam par vāju, un īstenība aizslīd mums gaŗām kā šīs salas, laivai attālinoties. Un mēs esam atkal zilgi zaļgajā sapnī, kas ir dzīve, un mēs nepamodīsimies, jo arī nāve ir sapnis, tikai citāds, tikai dziļāks, tikai bezgalīgāks.
(1972)