Jaunā Gaita nr. 95, 1973

 

 

Literātūras un Mākslas 10. marta numurā parādījās Andreja Dripes raksts „Baibiņas”. Manā nekārtīgā bibliotēkā šo rakstu vairs nevaru atrast, un nav vairs laika to citur sameklēt. Bet lietas apstākļi īsumā bija sekojoši.

Gatavojas filma par Raiņa tēmu Pūt, vējiņi. Viss būtu labi, bet vajag jaunas Baibas, un tādu – no tautas. Domāts, darīts, izsludina konkursu, lai piesakās vidusskolu skolnieces no visas republikas. Žūrijas komisijā cēlo mākslu pārstāvji, dzejnieku I. Ziedoni ieskaitot. Pārbaudītāji izjautā meitenes par latviešu glezniecību, dzeju, folkloru, mūziku, tēlniecību utt. Diemžēl meiteņu zināšanu līmenis ļoti bēdīgs (ne „bī”, ne „bē”), nepadodas pat četrrindu tautasdziesmu citāti. Biedri, sociālistiskā dzimtene briesmās!” sauktu komp. Jānis Cīrulis, bet šoreiz to visā nopietnībā dara Andrejs Dripe. Turpmākos LuM numuros turpinās plašas diskusijas, lasītāju vēstules, padomi, bārieni, pēlumi, slavēšana, aizstāvēšanās utt. Visumā ļoti interesanta lasāmviela, no kuŗas daudz ko varētu, mācīties latvieši visās pasaules malās. Tā piem., LuM 14. aprīļa numurā lasītāja V. Lejniece savu lasītājas vēstuli nobeidz ar vārdiem:

Bet, ja jaunietis tiek barots ar skaļām frazēm, „brīnumšķirstiņš” aizkrīt, apaug ar sūnām... Daudz dārgumu „brīnumlādītē” var iemest skolotājs. Tas skolotājs, kas jaunietī vispirms saskatīs cilvēku, ar alkām pēc laimes, mīlestības, ar šaubām, pretrunām, sapņiem un cerībām.

Ar skaļām frazēm barojam jauniešus visā pasaulē. Ar Niksonu un Brežņevu sākot, beigās nonākam arī pie mūsu mazākiem un lielākiem bļauriem kā Latvijā, tā trimdā.

Bet tas arī vēl nav nekas. LuM 28. aprīļa numurā aprakstīta ievērojama „jaunatnes audzināšanā kompetentu un ieinteresētu cilvēku” konference „pie redakcijas apaļā galda”.

Te daži zīmīgāki, kaut gan stipri izkliedēti citāti:

 

N. Petraškevičs. – Vieglāk izgatavot viskomplicētāko mašīnu, nekā izaudzināt cilvēku. Bet jauniešiem mēs ļoti nodarām pāri. Viņi ir aktīvi, zinātkāri, bet mēs, kaut labi domādami, audzinām viņus vienpusīgi, aizmirstot par nepieciešamību attīstīt arī jūtu pasauli.

Nedrīkst ar bērniem aizpildīt tukšās skatītāju zāles sliktās izrādēs, nedrīkst bērnus ar varu spiest noklausīties neinteresantus filharmonijas pasākumus. Bērni trīc, par tiem izdzirdēdami, bet no viņiem ievāc 20 kapeikas, un, lūdzu, klausies! Tā mēs degradējam mākslu un estētisko audzināšanu.

 

G. Strautmane. –  Zinu literātūras skolotāju, kas, salti preparēdama nemirstīgus daiļdarbus, ieaudzina riebumu pret literātūru.

 

A. Milts. –  Vērojot mūsdienu jaunatni, reizēm izvirzās jautājums: vai nenotiek kaut kas līdzīgs kā „Indrānos” – varbūt sevi piesaka jauna pasaule, kuŗu nepazīstam, tāpēc nesaprotam... Vai varam sarīkot kautrīgo konkursu? Vai šajā gadījumā Baibas nepalika mājās?

 

Vispirms, lai tas būtu kā būdams – Baibas lomu tēlos Iecavas vidusskolas skolniece Esmeralda Ermale. Viņas pievilcīgais fotouzņēmums rotā LuM 19. maija numuru.

Saprotams, latvieši Latvijā mēģinās, tikt galā ar šīm problēmām, bet neticu, ka trimdā kaut kas tiks darīts latviešu skolās. Kā ir ar pārmērīgo moralizēšanu, skolotāju personībām un interesēm pašreizējās mākslas tendencēs? Un kā ar direktoriem, kas neierodas mākslinieku darbu skatēs, dzejnieku priekšnesumos, mūziķu koncertos? Lasait uzmanīgi un pārdomājiet!

Bet zināma vaina piemīt mums visiem. Arī šo rindu autoram. Man ir milzīgi robi tēlotājas mākslas robežās. Par šo paviršību man vēl šodien dārgi jāmaksā, jo esmu bieži aicināts atklāt šīs mākslas izstādes. Nupat aizvakar...

 

*

Latvijas 10. marta numurā publicēts mūzikas kritiķa Kurbada Kaparjoda raksts par dziesmu svētku simtgadi Ķelnē. Redakcija piemin, ka „lasītāji nojautīs, ka aiz šī segvārda slēpjas nopietns mūsu skaņdaris, mūziķis un mūzikas kritiķis.”

Labi ka tā, jo ir jau arī nenopietni kritiķi, kas slēpjas aiz segvārdiem.

Raksta sākumā Kaparjods izsaucas, ka „dziesmu svētku simtgade solās izvērsties par monumentālām ceļa zīmēm mūsu trimdas gaitās.”

Ceļa zīmes? Dzirdēts vārds. Tālāk lai runā citāts:

Vēl koncerta pirmajā daļā noslēgumam ievietota Berenikas dziesma no Dievi un cilvēki. Šī pēc Leona Paegles sižeta darinātā opera radusies 1921./22. gadā un to visvienkāršāk varētu apzīmēt par orientālu romantiski revolucionāru mikstūru nevainīga šķidruma vai tablešu formā. Mediņš šai darbā izmēģināja jaunus līdzekļus savas jau tā ievērojamās orķestŗa paletes atdzīvināšanai, gan, jāsaka, tradicionālā stila ietvaros. Berenikas dziesma – viens no uzņēmumiem, kas pārdzīvojis albuma mūžu. Vismaz pagaidām.

Es to klausīšos kā Bel Ami vai Das Lied ist aus, protams, citā kontekstā, bet ar ļoti līdzīgu sentimentu.

Rakstot par Mediņu ir iespējams runāt par sentimentu, jo viņa pasaulē šīs izjūtas vienkārši eksistē. Ar Alfrēdu Kalniņu ir citādi. Kaut tāpat romantiķis, tāpat pus autodidakts, Kalniņa mūzikā nekad nesaklausīsit „brīvību”. Mediņš prata apbrīnojami žonglēt ar labas gaumes robežām, kā to dāmas nereti prot ar savu dekoltē. Vienu centimetru zemāk un tuvākā draudzene neizturēs – „redz, ko šī sadomājusi!” Kalniņš izmēģinājās, pat ļoti veiksmīgi manuprāt, ar visai radikāliem eksperimentiem, bet kopumā „izmainīšanās” viņu mazāk iespaidojusi, kā Mediņu viņa Romance vai vēlīnā kamermūzika.

Izklausās visai lepni. Jūs prastā klausītāju saime sajūsmināsities par Berenikas melodiju, bet es, mūzikas zinātājs, tikai smīnēšu un atcerēšos „Ninon” kafejnīcu Rīgā 1930. gados. Vai arī piemērotāks būtu Švauksta teiciens no Mērnieku laikiem: „Pagrēž, pagrēž, man mīl damen unt bauer lautin! dod ceļ auf deitsch zimer.”

Jau bēdīgāk kļūst ap sirdi, lasot vārdus par Jāņa Mediņa žonglēšanu ar lubas gaumes robežām. Lubu literātūra, sēnalu literātūra, pornogrāfija klasificējas turpat vienā apcirknī pēc Latvijas skolu likumiem. Tāpat nezinu nevienu latviešu komponistu, kas būtu izticis bez sentimenta, pašus jaunākos ieskaitot.

Viegli saprotams tagad, kāpēc mūsu „nopietnais skaņdaris, mūziķis un mūzikas kritiķis” slēpies aiz segvārda.

 

*

Latvijas rajonu un pilsētu koŗus uzmanīgi un nesaudzīgi pārbauda žūrijas komisija, lai pārliecinātos, vai tie pilnā mērā sagatavoti dziesmu svētku simtgadei. Žūrijas komisijas priekšsēdis ir komponists un diriģents Daumants Gailis. Viņš savus pieredzējumus ļoti atklāti apraksta LuM nesenos numuros. Te tiek lietoti ļoti asi vārdi. Piemēram:

Piezīmi par neapmierinošu kopmēģinājumu plānošanu pelnījis rajona virsdiriģents Z. Zvagulis. Nekādi nevar attaisnot faktu, ka kopkoris uz žūrijas komisijas pieprasījumu nespēja nodziedāt V. Kaminska kantāti un ukraiņu tautasdziesmu.

Piezīmi izpelnījies arī Tukuma vīru koŗa diriģents Jānis Zariņš, kas savā laikā nobeidzis konservatoriju. Bet Zvagulis tagad beigts cilvēks! Ka nevar nodziedāt vairs pat Kaminska kantāti, ir tiešām neattaisnojama lieta. Jācer, ka pie mums trimdā ar kantātēm ies labāk! Kā sacīt jāsaka, mums jau arī ir par ko kantātēt. Fondi, nami, mūža biedri, protesti, petīcijas, iesniegumi. Mūs varēs nākošās paaudzes pieminēt ar A. Pumpura vārdiem „vectēvu slavenie darbi.”

Arī citas problēmas šķiet kopējas. LuM 19. numurā Daumants Gailis raksta par „Mācīsim jauniešus mīlēt dziesmu”, sevišķi izceļot Gulbenes rajona koŗus. Kāds balzams dvēselei, jo tā jau mana dzimtā puse!

Turpretim Gulbenes rajonā pilnīgi pretēja aina – tur pamatos jau atrisināta jauniešu problēma. Daudz jaunatnes redzējām Tirzas, Lizuma, Lejasciema, Jaungulbenes, rajona kultūras nama un vēl citos koros. Līdz ar to dzidrāks un svaigāks ir koru skanējums, kolektīviem nodrošināta rītdiena – aug  – jaunā maiņa. It īpaši labvēlīgi tas atspoguļojās pārliecinošā kopkora sniegumā (virsdiriģents Daumants Reiters).

Gulbenes rajonam senas dziesmotas tradīcijas. Skatē klausījāmies divus kolektīvus, kuriem pirms pāris gadiem jau apritēja simtgade. Tirzas kori pazinām jau kopš iepriekšējo svētku skates, patīkami, ka arī Jaungulbenes koris atjaunojis darbu un sekmīgi piedalījās skatē.

Jāatzīmē Gulbenes rajona skates teicamā organizācija (orgkomitejas priekšsēdētājs Pauls Lasmanis). Tur valdīja pavasarīga noskaņa, bija ziedi un uzmundrinoši apsveikumi no katra kolektīva dzimtajiem novadiem. Skates noslēgumā kori saņēma īpašu piemiņas adresi ar žūrijas komisijas locekļu parakstiem.

Vēl tomēr paliek jautājums: „Vai mēs gatavojamies dziesmu svētku simtgadei pienācīgi, un vai mūs attiecīgi pārbauda?” Vai jūtamies tiešām pavasarīgi? Vai visā nopietnībā saprotam dziesmu svētku vienreizējo nozīmi latviešu vēstures soļos?

 

Imants Sakss


Jaunā Gaita