Jaunā Gaita Nr. 94, 1973

 

Tors Vilhjaulmsons (Thor Vilhjálmsson, 1925)

RAKSTNIEKS SĀGU ĒNĀ

 


Tors Vilhjaulmsons. Foto G. Irbe. „... velns, cīniņā ar īslandiešiem, vienmēr izrādās muļķāks”.

Lai gan Īslandes rakstniekam ir turpat vai neiespējami ar rakstniecību vien nopelnīt sev iztiku, viņam tomēr ir zināma valdzinātajā vara pār saviem tautas brāļiem; un preču vai zivju tirgotāju vidū laikam neatrastos neviens, kas labprāt neizmaksātu viņam krietnus mēriņus viskija vai Melnās Nāves (Īslandes degvīna) – lai met, cik spēdams, līdz liesmu mēles vai vīdamās iz nāsīm lokās. Kas īsti pamudina cilvēku ziedot mūžu, rakstot šķietami tik mazsvarīgā valodā kā īslandiešu? Valsts, kuŗas iedzīvotāju skaits, aptuveni lēšot, būs tikai par otrtik lielāks nekā bija Šekspīra Londonā, nevar apgādāt rakstnieku ar iespējām papilnam nopelnīt maizi savā zemē. Kas liek viņam turēties tieši pie savas valodas un attur no rakstīšanas citā, kam plašāka publika starp lielo valodu sapratējiem? Vai viņš būtu smaga tarantisma apsēsts, tātad varbūt īpašas literāra paveida slimības, kas sastopama tikai Īslandē un kas manā vārdnīcā citādi izskaidrota kā „histerisks impulss dejot, tarantula kodiena iespaidā”?

Un kā tad īsti ar to „mazsvarīgo valodu”? Saskaņā ar Viktorijas laika angļu džentlmeņu principiem, šis termins attiecināms uz valodām, ko runā iedzimtie, tādējādi apzīmējot it visus ļaudis, kam nav palaimējies būt angļu cilmes. Bet vai maz ir iedomājama kā mazsvarīga šī valoda, kas tuvinājusi mūs cilvēces sirdspukstiem un ļāvusi ieskatīties cilvēka prāta visslepenākajos kaktos, kur labi ieraugām it pazīstamos skaidrības un tumsības spēkus, kas kūsā mūsos visos? Kā lai īslandiešu valoda nu uzreiz izrādītos mazsvarīga, ja tā ir seno sāgu un Edu valoda, ko sarakstīja uz šīs salas tajos pašos gadsimtos, kad Eiropas kontinentā Dante un Džoto formulēja modernā cilvēka būtību, nezinādami protams, ka Īslandē jau sen kā uzrakstīti romāni šā vārda mūsdienu nozīmē, kuŗos individuālais cilvēks un viņa pasaule tverta tikpat patiesi un pārlaicīgi kā renesanses laikmeta dienvidu rakstnieku darbos.

Tātad romāns Īslandē aizsākts pilnus septiņus gadu simteņus priekš plaši izdaudzinātā angļu romāna ar Defo un Ričardsonu. Vai lai rakstnieks, kuŗam dots lietāt valodu, kas sasniegusi šādu izteiksmes pilnību, tad nu pēkšņi pazemīgi pievienotos apgalvojumam, ka viņa valoda ir „maznozīmīga”? Jeb vai viņam tomēr nāktos lietāt šo tik lielisko instrumentu, lai noformulētu sev būtiskus jēdzienus, pirmām kārtām, kā moderns rakstnieks, kam internacionāli plašs skatījums, un otrām kārtām, kā cilvēks, kas dzīvo pasaulē, kuŗā attālumi galīgi sarukuši un visai cilvēcei draud vienas un tās pašas briesmas?

Sāgu laikmeta īslandieši bija radījuši literātūru visām Skandināvijas zemēm, tā paglābdami tās no barbarisma un aizmirstības. Īslandes sāgu rakstnieka darbi tapuši uz savā ziņā primitīvi ziemeļnieciska mantojuma pamatiem, kas ar saknēm iesniedzas tiklab ģermāņu kultūrā kā, kad runa par atsevišķiem elementiem, varbūt arī slaviskajā, vēl smeļoties no ķeltu iedvesmas avotiem un pieķerot pa stērbelītei no franču un latīņu zinībām. Visus šos atsevišķos iespaidus viņš bija pratis iekļaut īpašā literāras radīšanas procesā, saliedēt vienreizējā un savdabīgā literātūrā. Blakus vareniem romāniem, kas pievēršas caurcaurēm īslandiskiem tematiem, atrodam arī Snorri Heimskringla, kas tiklab pašiem norvēģiem kā visai pasaulei izklāstīja daudzus gadu simteņus Norvēģijas vēstures. Par caurcaurēm īslandiskiem manā uztverē saucami visi tāda veida stāsti, kuŗu darbība norisinās galvenokārt Īslandē un kuŗu ierosinātājs pašos pamatos bijis īslandiskais raksturs un iztēle, dažkārt arī Īslandes vēsturiskie notikumi; literārā nostrādājumā šie notikumi ieguvuši vispārēju nozīmi.

Ko darīt mūsdienu īslandietim? Vai viņa pienākums būtu apzināti apvaldīt savus iedvesmas un vielas avotus un stingri noslēgties savas zemes robežās, jo, šo likumu neievērojot, viņam blakus varētu uznirt kāda kritiķa literātūrpolicejiskā roka, kas gatava grābt kārtības lauzēju aiz viņa nepiedienīgi biezā skausta un valdonīgi pavēlēt tam: īslandieti, vācies mājās! Bet ja nu reiz tā, ko tad, pie velna, Lorenss Durels meklēja post imperium Aleksandrijā, kam neaudzina gurķus Kornvallā, vai neplūc narcisītes Anglijas ezeru zemē, vai nenododas sērojošu gulbju uzmundrināšanai pilsētu parkos Anglijas vidienē, kas tagad, cita starpā, tā piesārņota, ka tas jau būtu gandrīz vai dzejnieka cienīgs darbs, iedvest šiem putniem kaut vai tikdaudz drosmes, lai tie vēl uzdrīkstētos pastaipīt iedzeltenos kaklus, lai – starp visām tukšu kārbu, pudeļu un neparakstītu mīlestības vēstulīšu drazām – uz brīdi atcerētos, ka viņi nav pīles, bet gulbji. Taču neliegsim Durelam viņa Aleksandriju, manis pēc lai viņš dodas ar savu mūzu kaut vai uz Smirnu vai Kualu Lumpuru. Māksliniekam ir neaizkaŗamas tiesības radīt pašam savu māksliniecisko ainavu savā lietu pasaulē, lai viņš nu būtu Robs-Grijē, kas, rakstīdams franciski, izmanto Istanbulas skatus, vai arī Īslandes rakstnieks, kuŗa īslandiskā dvēsele aizcēlusies uz Taškentu vai Valparaizo. Un tomēr: rakstnieks, kas raksta valodā kā īslandiešu, nereti sastopas ar zināmu augstprātību no skaitliski lielāku – bieži tiešām tikai nedaudz lielāku – tautu pārstāvju puses, kuŗi ir it kā gluži izbrīnījušies, ka tādas tik mazas tautiņas rakstniekam varētu būt jel kas vērā ņemams, ko vēstīt miljonu tautām. – Bet vai Eiropas literātūra nebūtu nabagāka bez Strindberga, Ibsena, Hamsuna, Haldoura Laksnesa, Simona Vestdijka, ja uzskaitām tikai dažus autorus, kuŗi rakstījuši „mazsvarīgās” valodās?

Skandināvijas zemēs pašlaik jo spēcīgi strāvo dokumentālās literātūras virziens: raksta grāmatas, kuŗas apkopo un kataloģizē faktus. Uz to pamata tad, polītiskas indoktrinācijas nolūkos, bieži vien izdara pārlieku novienkāršotus secinājumus, pie tam apzinīgi izvēloties banālu valodas stilu, aiz pieņēmuma, it kā strādājošo šķiras būtu ja nu ne tieši garīgi aprobežotu, tad vismaz krietni vientiesīgu ļaužu, kuŗi spēj saprast tikai novienkāršotu runu.

Mums Īslandē gan nav tāda vispārēja uzskata, ka katrs strādnieks tūdaļ būtu vientiesis vai muļķis. Ka patiesībā būtu sakāms tieši pretējais, liecinājusi mana paša jūrnieka un zvejnieka pieredze uz kuģiem, tāpat pieredze, strādājot kopā ar zemniekiem un citiem fiziska darba strādniekiem. Varbūt citās skandināvu zemēs šādam nožēlojamam pieņēmumam ir kāds pamats, (kaut arī es tam pārāk neticu); ja nu tā, tad šis apstāklis izdala mūs no skandināviem un liecina, kāda milzu svētība bijusi ķeltu asinīm, kas rit mums dzīslās.

Tieksme uz pārlieku jebšu nepamatotu dokumentālistisku novienkāršojumu, manā uztverē, īpaši sazēlusi Zviedrijā, kas jau tā ir smieklīgi uzņēmīga pret modes kliedzieniem literātūrā un mākslā, un kur pat domāšanu pakārto dekadām. Zviedri pašlaik noņēmušies par katru cenu runāt jo plaši par revolūciju, nemaz nemēģinādami revolūcijas nozīmi izprast, ne arī darīt kaut ko, lai reāli virzītos tuvāk tās īstenošanai; un viņu varenākie grāmatu apgādi pakļauti neķītrībās izvirtuša bara terroram, kas prasa no literātūras – it kā cilvēces labā, vai revolūcijas vārdā – lai tā pilnīgi noraidītu augļus un labumu, ko nes fantāzija, vai noraidītu, kā Dante teicis, il ben dell’ intelletto.

Ne jau, ka es nesaredzētu nepieciešamību pēc dokumentālas literātūras, bet tai sava reize; nedz arī, ka es neatzītu polītisku literātūru – brošūras, saukļus, lugas un dzejoļus, kas domāti, lai tautā padziļinātu polītisko ideju izpratni un iekustinātu ļaudis kādam rīcības plānam, kas tiešām virzītu pretī jaunai, humānai, sociālistiskai valsts iekārtai. Taču blakus tai mums vēl vairāk nekā jebkad ir nepieciešama literātūra kā māksla, kas spējīga ienirt individuālā cilvēka dvēseles dziļumos un var izgaismot tiklab paradoksālo un sarežģīto modernā cilvēka būtību, kā arī viņa dzīves ārējos apstākļus, kuŗu iespaidā veidojas visi mūsu nosacījuma refleksi. Mēs nevaram iztikt ar vienu vai otru vien, mums ir vajadzīga abējāda rakstniecība.

Ja nu vēl pakavējamies pie mākslinieka vai rakstnieka lomas, tad vēlreiz jāuzsveŗ, ka viņš nav nekas cits kā caurcaurēm mākslinieks. Es izaicinu uz disputu visus deklamātorus, kam nav kauna kāpt katedrā un dažādajos literātu kongresos dogmatiski sludināt, ka mākslinieks taču neesot nekas pārlieku sevišķs, tikai tāds pats darba cilvēks rakstu novadā, kam galvenokārt pienākums izturēties paklausīgi pret komisāriem un polītisku organizāciju aktīvistu komitejām un sekot viņu priekšrakstiem. Šie ļaudis labprāt vienā rokas vēzienā patvarīgi iznīcinātu sensenos uzskatus par mākslinieku kā gaišreģi, pūšļotāju, priesteri, burvi un klaunu, par mūsu individuālās un visu kopējās sirdsapziņas katalizatoru, par gara un jūtu uztvērēju.

No manis laikam sagaida, ka es pakavēšos arī pie mūsu literātūras zīmīgi skandinaviskajiem vaibstiem; taču tūdaļ man jāatzīstas, ka nejūtos kaut kā īpaši skandinavisks. Senāk uzskatīja par vispārēju patiesību, ka īslandieši un norvēģi ir vistuvākā rada, bet šāds kails apgalvojums nav mani pārliecinājis; turpretī zinu gan, ka pašlaik starp Īslandi un Norvēģiju nepastāv kaut viena nozīmīgāka kultūras saite, ka nav neviena abpusēja strāvojuma mākslās un nav arī tikpat kā nekādas saskares citās jomās.

Par pārliecinošu gala pierādījumu šajā lietā varbūt varu izmantot nostāstus, ka norvēģi mēdzot kļūt ļoti nopietni tiklīdz runa par elli vai velniem, un visādi pūloties no tiem izvairīties, kurpretī – spriežot pēc īslandiešu folkloras avotiem – velns, cīniņā ar īslandiešiem, vienmēr izrādījies muļķāks, tā ka pagasta turīgākie varējuši viņu izmantot par kalpu un izsūtāmo zelli. Var jau būt, ka dzīve Īslandē bijusi pārāk grūta, lai pats velns vairs liktos bīstams; un tā viņš kļuvis par jokdari, lai būtu par ko pasmieties dzīves drāmas vieglākos brīžos. Bet spokus tomēr domāja esam bīstamus; un atrodas ļaudis, kas vēl aizvien tic visādiem dabas gariem, gan milzu troļļiem, gan mazām laumiņām, kaut arī tagad troļļi, kā šķiet, sāk pamazām izmirt. Šajā zemē sastopama ārkārtīga interese par parapsīcholoģijas fainomeniem un pārdabīgas uztveres gadījumiem, tādēļ rakstniekam, kas grāmatās šādas lietas necilā, mazāk izredžu iekļūt ar saviem darbiem Ziemsvētku tirgus bestselleru sarakstos.

Sendienu nežēlīgie vikingi ar varu aizveda verdzībā lielāku skaitu Īrijas un Skotijas iedzīvotāju, un lai neaizmirstam nolaupītās īru princeses, kuŗas Atlantijas okeāna viļņi nereti izmeta uz klinšu lāviņām, kur perēja jūras putni, un kur viņas dzemdēja šo – no Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas un citurienes nākušo – laupītāju piegulētos Īslandes dzejniekus. Mēdz notikt, ka uzvarētie beigās kļūst par uzvarētājiem, paglābjot uzvarētājus no varas akluma, tā ka tie redzēdami sāk redzēt un dzirdēdami dzirdēt. Un vai gluži tas pats nenorisinājās Īslandē, kad brutālie vikingi sajaucās ar sagūstītajiem ķeltiem, kas savukārt nāca no zemes, kur bija smalki izkopta kultūra un bagātīgais leģendu pūrs bija jau pārvērsts dzejā un prozā? Tādā kārtā tapa jauna nācija, ko izkala no kopā sanestajiem elementiem nepielūdzams dabas spēks: ainavu valdzinošā burvība (ko sāgas gandrīz vai nepiemin, jo tās apraksta cilvēcisko drāmu, kuŗā skatuves dekorācijām nav nozīmes).

Šāsdienas pasaulē, kur radio, preses un citu nivelētāju faktoru iespaidā mūsu garīgā, bagāža tagad ir kļuvusi visām tautām lielā mērā kopēja, Īslandes mākslinieks dzīvo tādu kā dubultdzīvi. Lai arī esam izkliedēti pa visu zemeslodi – un lai nu mēs dzīvotu kur dzīvodami, kalnos vai ielejās, pie krācēm vai tundrā, neona apgaismotās jaunceltņu pilsētās vai dziļi džungļos, vai klīstu tuksnesī ar tranzistoru radiouztvērēju un bez ceļa, lai zagtu vai tiktu apzagti pampās, lai dzenamies pakaļ bez astes paklīdušiem suņiem, kas mūs apsteiguši un jau ošņājas metropoļu labirintu atkritumu spaiņos pēc kaut kā ēdama, lai mēs dzīvotu lauku sētās vai zvejniekciemos, vai pie šļācošiem geizeriem, jebšu arī plūkdami siltumnīcu vīnogas Īslandē vai vilkdami kailu dzīvību starp Bombejas svētajām govīm, kuŗas aizvien vēl par svētām, lai ziedotu cilvēcei savu bifšteka tiesu – mūs visus apdraud gluži tās pašas briesmas, mums jāatrisina gluži tās pašas problēmas un jāizdibina, kā spēt sadzīvot, vai arī, uz piesārņotām zemēm, zem saindētām debesīm, pie nosmacētiem okeāniem un ezeriem un upēm, mēs pamazām visi kopā aiziesim bojā, varbūt mirdami beidzamajā armagedonā.

Taču bez visa tā, Īslandes mākslinieks ir cieši saistīts pie savas zemes, un viņš kalpo savas zemes ļaudīm. Projām no metropolēm un pie sevis viņu vilina – ar balsīm un klusumu, ar žilbinošu gaismu un mānīgi mainīgām ēnām, ar spēcīgām krāsām un ekstravagantiem veidoliem – pati Īslandes daba, kur zeme aizvien vēl turpina dzimt. Īslande – ar gaišajām vasarām pilnīgi bez nakts, un ar bezgala gaŗām ziemas naktīm, kad laiks kustas lēni – sauc viņu atpakaļ.

Īslandiešiem bija nepieciešama šī kvēlā mīlestība uz literātūru, lai viņi vispār spētu izdzīvot zem dabas uzkrautajām grūtībām un zem šausmīgā svešinieku varmācības jūga, kas bada, ledus un uguns briesmās ilga simtiem gadu, un daudzi tāpat gāja bojā. Citi ziemas salā izcīnījās cauri stindzinošiem puteņiem, skandējot visādus sarežģītus četrrindu pantiņus un buŗamos vārdus. Kopš sāgu laikiem dzejniekam šai zemē bijušas piedēvētas šamanistiskas spējas, lai gan man jāatzīstas, ka Rakstnieku Apvienības pilntiesīgo biedru vai profesionālo rakstnieku starpā līdz šim novērotie dotumi lielum lielo tiesu liecina par visai nabadzīgām spējām šajā virzienā.

Īslandē var atrast daudz teicēju, kam netrūkst, ja vajag, labu stāstu, vai kas prot neskaitāmus dzejoļus no galvas, un cilvēku, kas pie reizes nespēj sacerēt dzejoli, vairs neuzskata par īsti pilnīgu. Vārsmošana būtu jāsauc par tautā visizplatītāko sērgu, blakus tādām kā šacha spēlēšana, stāstu un nekrologu sacerēšana (kā dzejā, tā prozā), vispārizglītojošā suņu problēmas apcerēšana (vai tie turami pilsētā, vai ne), tad vēl strīdi par rūķu, laumiņu un citu gariņu mitināšanos akmeņos un uzkalniņos, kā vispareizāk uzrunāt spoku un vai būtu krietnāk ikdienā uzrunāt otru ar tu vai ar jūs. Īslandē tiešām netrūkst dzejas amatieŗu, kuŗi, vai nu nevēlēdamies vai arī netiekot pie publicēšanās, piekrāj pilnas atvilktnes, tīnes, koferus, mucas un cepuŗu kārbas, piedevām izbāzdami vēl putnus, lapsas un vietējo policistu formas tērpus ar slepus sacerētiem dzejoļiem, cildinošiem nekrologiem un mīlestības pantiņiem. Līdz ar to profesionāla rakstnieka situācija var kļūt ļoti nepatīkama, jo kuŗš katrs nožēlojams nepraša var ne vien iedomāties esam tikpat teicams kā īstenais rakstnieks savā novadā, bet var turklāt vēl atklāti uzbrukt tev par nekautrīgo uzdrīkstēšanos pelnīt maizi ar savu pilna laika nodarbošanos: rakstniecību.

Ir, protams, zināmas techniskas dabas problēmas, ar kuŗām Īslandes rakstniekam tā vai tā jāsaduŗas, ja viņš nolēmis kalpot literātūrai. Viņam nebūs pārāk grūti atrast publicēšanās iespējas, ja viņš nenoraida minimāli zemus honorārus. Valsts ik pa laikam izdala pa naudas summai stipendiju veidā, taču tās samērā niecīgas, un tās piešķiŗ pārāk reti. Tā kā prese ar televīziju arī daudz nepūlas palīdzēt iztiku nopelnīt, tad Īslandes rakstniekam pašam saviem spēkiem būtu jāpiekļūst plašākām lasītāju aprindām. Tas nākas ļoti grūti, ja raksta mazā valodā, kaut vai tā vienkāršā iemesla pēc, ka tikai retais spēj pietiekami labi pārcelt sarežģītu literāru sacerējumu no īslandiešu valodas citā mēlē. Ja arī kādā lielā apgādā rakstniekam izdodas sastapties ar cilvēku, kas vadās no patiesas mīlestības uz literātūru, tad lemšana katrā ziņā būs kāda mazāk apgaismota tirdzniecības ierēdņa rokās, kuŗš tūdaļ izsauksies: „Bet jūs taču nesagaidāt, lai es pārdotu no Īslandes nākušu grāmatu, ko sacerējis kāds tur nebūt zellītis, kam nav ne Nobela prēmijas!” Bet tiesa jau, ir arī mums laba daļa neeksportējamas literātūras, kas piemērota tikai pašmāju patēriņam.

Beidzot varētu jautāt, vai Īslandes literātūras diženās tradīcijas kaut kā nestājas ceļā jauna autora radošajām iecerēm. Es pats gan neesmu tajos uzskatos, ka šī kādreiz tik neapejamā sāgu tradicija varētu šodien traucēt kādu jaunu rakstnieku darbā, jo vairāki vareni priekšteči jau sacēlušies pret to un reducējuši par ierosmju avotu. Izcils to starpā ir Haldours Laksness, kuŗam 1955. gadā piešķīra Nobela prēmiju par jauninājumiem un modernizējumiem Īslandes sāgu tradīcijā. Tā kā viņš nu ir ierindojams starp pasaules slavenākajiem episkā stila rakstniekiem, tad nervozākiem talantiem viņa paraugs un vētrainā klātiene stājusies senāk tik draudīgās sāgu tradīcijas vietā.


Īslande pati ir kā milzu skulptūra. – Rietumīslandes piekraste pie Isafjorda. Foto: Thorst. Jósepsson.

 

 


Mirdzoša virsotne – vai šķērslis? – Nobela prēmijas laureāta Haldoura Laksnesa (Halldor Laxness) autoritāte un orākuliskie vērtējumi ilgus gadus bijuši par šķērsli Īslandiešu modernā romāna attīstībai. Neapstrīdama tomēr ir viņa loma sāgu episkās tradīcijas turpinājumā mūslaiku rakstniecībā. Foto: Icelandic Review.

 

 


 

RICHARDA ZARIŅA BALVA

Jaunās Gaitas ierosinātā Richarda Zariņa balvas sacensība par labākajām latviešu grāmatu zīmēm 1973. gadā nobeigusies. Pirmie balvas laureāti ir:

Juris Soikans, Rietumvācijā, (... par izteiktu formu, tēlu vienkāršojumu un grafiski izturētu burtu zīmējumiem) un

Otto Mednis, Padomju Latvijā, (... par daudzveidību, raženību un izjusti humoristisku tēlainību).

Ar žūrijas komisijas lēmumu abiem piešķirtas vienlīdzīgas balvas – $75.00 katram.

Goda raksti piešķirti Gunāram Jurjānam (Austrālijā), Ansim Bērziņam (ASV) un Vilim Krūmiņam (1891-1959).

Žūrijas komisijas sēdē Sanfrancisko piedalījās mākslinieki Ivars Hiršs, Gvido Augusts, Raimonds Staprans un architekts Raimonds Slaidiņš.

Balvas komiteja izsaka sirsnīgu pateicību māksliniekiem, grāmatzīmju īpašniekiem un Zinaīdas Lazdas fondam, Kalifornijā, kas ziedoja $100.00 š.g. apbalvojumiem.

Plašāka informācija līdz ar attēliem tiks publicēta JG 95. numurā.

 

Gvido Augusts

Jaunā Gaita