Jaunā Gaita Nr. 94, 1973

 

Jouhanness no Ketlumas

 

(Jóhannes úr Kötlum, 1899-1972)

 

TELEGRAMMA UZ PRĀGU

Divi pūķgalvu milži
Atlants un Varšava
dala mūsu ādiņas kā lētu
kaŗā laupītu mantu.

 

Es sarkstu aiz kauna, Vaculik.

Tu izslējies stāvi pret varu,

bet es velkos rāpus

kā izbiedēta, bikla vabole,

ielūdzu pie sevis Dīnu Rasku un Pipeneli

pamīdīties pa manu niecīgumu.

1968.

 

 


 

Torsteins no Hamri

(Thorsteinn frá Hamri, 1938)

KĀ TAS SASKAN
AR DABAS LIKUMIEM

 

Kā tas saskan ar dabas likumiem −

es mērcu savas aptraipītās rokas

tīrā ūdenī.

Drīz visu pilsētu piemeklēs

šī lipīgā sērga −

kā tas saskan ar dabas likumiem.

 

Nezāles,

kur agrāk auga dziedinātājas tējas zālītes;

 

nelieši un maukas,

kur agrāk zvilnēja cienījami pilsoņi −

kā tas saskari ar dabas likumiem.

 

Manas rokas

ir nomazgātas tīras un baltas,

kā tas saskan ar dabas likumiem.

 

Es pasludinu, kas turams cieņā un godā,

un rušinos pats pa savu dārziņu,

kā tas saskan ar dabas likumiem.

Es − vienīgais godīgais visā pilsētā.

 

Un visbeidzot −

kā tas saskan ar dabas likumiem −

es pierādīšu arī, ka manī ir spēks un labestība

 

taisnīgie un netaisnīgie

katrs saņems savu tiesu un daļu,

kā tas saskan ar dabas likumiem.

 

LĪDZJUTĒJI

Laikraksti un radioviļņi vēstī,

ka iznīcinot veselas tautas,

un nu visiem līdzjūtībā būtu jāpaceļ balss.

 

Un tad mēs to arī darām: izraujam savas

sirdis no krūtīm un piespraužam

kā ordeni uz svārku atloka,

un brīdi pastaigājamies,

 

iekām noliekamies gulēt
savās kļūmēs,
līdz neatmaņai
aizsapņojušies..

 

JŪS

Jūs teicāt: Līdz pēdējam pilienam...

Un jūs, kas kritāt aiz šiem vārdiem

pirms gadsimta, vai gada, vai stundas −

jūsu dzīvā, siltā asins vēl plūst.

 

Pēdējais iztur ilgi:

kad pārspēka priekšā it viss

šķiet jau pagalam,

viņa asins sajaucas ar sekotāja asinīm

un uzvar.

 

Un akās, kur spoguļojušās

jūsu nosvīdušās, asinīm klātās un izģindušās sejas,

arī mēs karstajās dienās dzesējam slāpes.

 

Kas tiesa, tas tiesa: ūdens ir vēss un dzidrs,

un ūdens spogulis akās ir skaists...

Mēs noliecamies pār gludo līmeni un skatāmies,

un redzam savas sejas sarkstam aiz kauna.

 

 


 

Snorri Hjartarsons
 

(Snorri Hjartarson, 1906)

 

BALTS ZIRGS
MĒNESS GAISMĀ

Baltas

baltas

kā jauna sapņa spārns

ir tās krēpes

 

Kā ilgs, ilgs jājiens

uz zirga linu balta

ir cilvēka ceļš

 

Bet gaŗi, gaŗi ir ēnu

valstības pirksti

zirga krēpēs

 

ZEMES VIRSŪ

Nākdams pa ceļu no jūŗas

starp mežu un tīrumiem

rudens šonakt aprāvis gājumu

pie savrupa bērza,

sakūris sarkanu sārtu,

sildījis rokas un no rīta

aizsteidzies tālāk − uz mežu,

uz kalnu virsotņu pusi.

 

VAKARS

Pa kailo koku

smalkajām zaru tīklu acīm

plūst zeltaina straume

pāri vakara sēklim

un sanes tur mirdzošas zivis.

 

Uzvilcis rudu buŗu

atbuŗos mijkrēslis

un izlasīs zivis no tīkla.

 

CEĻĀ

Katrs ceļš projām

ved mājup.

 

Dienu ratam straujuma netrūkst:

jau aiz kalniem

muiža strauta malā,

upes līkums, kur pārnakšņo būdā.

Krēslo. Mēnessirpis

pacēlies pret bālajām zvaigznēm.

 

Soļi apraujas nogrobas malā:

līdz apvārsnim guļ tuksnesis

nosarmojis un salts,

un balti kvēlojot

krīt zvaigžņu vārpas

uz nedzīviem akmeņiem un pelnu smilts.

 

Gaŗa būs nakts, un

ledaini auksta.

 

Bet aiz kalniem,

aiz debess pamalēm

snauduļo laiks

gaismas torņos.

 

Un apklusīs ceļi,

un gājums par sapni kļūs.

 

NAMS ROMĀ

Kluss un tumšs

namā pie Trinita dei Monti

kā toreiz

 

baltas kāpnes piekalnē zvana

ar ziedošās jaunības

trauksmaino, priecīgo zvanu

 

augšā vakara debess

un pa spožai zvaigznei.

 

Es paraugos logā

un arpā pie sienas.

 

Spožā zvaigzne, kaut būtu es nemainīgs!

 

Šeit viņš nozuda tumsā −

zemes jaunais mīlnieks,

kas visjaukāk dziedāja

 

pazuda tumsā

Džons Kītss

 

uz zvaigžņu pusi.

 

 


 

Hanness Petursons
 

(Hannes Pétursson, 1931)

 

BRĪŽI, KAD VISS UN NEKAS

I

 

Dzejas vārdi, kam tie der?

Tēraudam pieauguši spārni,

nu lido

tālāk par ērgli.

Tēraudvārdi, kam tie der?

 

Dzejas tīkls, vai satrūcis?

Sējums bij no kaķa soļiem

un kalnu saknes.

 

Ak tās dienas,

kad pasaule bija zivs

dzejas tīklos!

 

II

 

Knīpele tautiņa −

zem agri dzimušas teikas

plašajām debesīm!

 

Uz viņlaiku spārniem

lidoji brīvībai pretī,

tavs sapnis

un zeme −

svēts kalns jūŗas vidū.

 

Vai tagad gaidi uz paliem,

piesieta pie klinšsalas?

 

III

 

Kas par sodību dzīvot

tuksnesī!

 

Pie dzīvības turamies,

pieķērušies

saukļu gudrībai.

Un lietas rindām

kā nakts ar dienu −

mūžīgi pretstati:

akmens,

zieds.

Nāvei sava un dzīvībai sava valstība.

 

Kas par sodību −

izraidīti no mājām

tuksnesī!

 

IV

 

Manas dziesmas,

tveriet pavasaŗa dzīvību!

nevaldāmus palus,

rūgstošu zemi,

putnus, kas mākoņos ceļu zina,

 

jo saiti vēji

nāks pār pilsētu,

izsalkuši plēsīs lapotni

un rāmus ezeŗus,

salkumā dauzīs jumtu

virs manas galvas.

 

V

 

Uguns doma,

kas tevi kavē?

 

Svied savu liesmu

šo dienu ritumā:

pār mūsu šķobīgo drosmi,

dulbuŗu gudrību,

vārdu plūdiem!

 

Pārvērt pelnos

šo melu mitekli,

šo dižības perekli!

 

VI

 

Pamazītiņām

vēju skavās

sabirzt kalni,

ūdens paņem kalnus

uz rokām un aiznes.

 

Pamazītiņām

tava pasaule izkust no vietas.

 

VII

 

Dīvains rīta svīdums:

apklusināta dieva priekšā

satumst aiz vecuma acis,

dzīve plūst gaŗām.

 

Dīvains gan:

brīdis pilns strīdīgas gribas un baiļu,

pilns līdz malām pastarās tumsas,

 

un tomēr tik cēls,

tomēr tik skaists

un tomēr tik jauns.

 

SAPNIS

Es iegāju mēnesnīcā
pa zvīļojošu ledu,
pa rūķu ceļu.
Ne putna, ne viļņa vairs
tik labi zināmajā grīvā.
Klusums. Zem kājām −
sasietas viļņu mēles,
kas man bērnībā dziedāja
dziesmas par pavasari.

 

Es iegāju mēnesnīcā.

Ai mirdzošie pali!

Vakaru pusē balti nosarmojis

blāzmo mežiem apaugušais krasts.

Redzi, mana pavasaŗa valstība nu ir

balta un nemainīsies vairs.

Es iegāju mēnesnīcā,

iegāju kristalla dzidrumā!

 

CETURTAIS GUDRAIS

Še es stāvu, un viss nu ir gaŗām un cauri.

Izstieptās rokās es turu dāvanas, un par vēlu

es atnācis esmu − pēc gājiena pa nepiemīlīgu zemi

un bez zvaigznes, kas ceļu rāda. Nu stāvu

šajā svešajā, tumšajā kūtī. Un to

eņģeļu līksmību man vairs nedzirdēt.

 

Par vēlu atnācis, un viens svešā kūtī;

tikai acis, zaļas kā jūras dziļumu fosfors,

raugās man pretī no tumsas.

Es dzirdu − tumsā kāds gremo

blakus silei, kur gulējis bērns.

 

KOPERNIKS

Pret vakaru, kad iedegas zvaigznes un mēness,

viņi atgriežas no tīrumiem. Vējš nēsā

klusas zvanu skaņas, kad tie noliektām galvām

mierīgi iet pa taku gar balto krucifiksu,

pārmetuši pār plecu labi nodeldētos,

tēvu laikos darinātos rīkus,

bet laimīgi, ka viss ir, kā tam nolikts būt:

lūk, tur − mēness un vēji, te − ziedi, ceļi.

 

Vai ik dienas viņš

sveicinājis tos, bet viņi iet un nezina, ka viņš

atcirtis šo zemi

no satrunējušās saknes un iemetis

kā akmentiņu

tumsas un tukšuma dziļumā.

 

 


 

Steins Steinars


(Steinn Steinarr, 1908-1958)

 

FRAGMENTI NO KRĀJUMA
‘LAIKS UN ŪDENS’

I

 

Laiks ir kā ūdens,

un ūdens ir dziļš un salts

kā es pats.

 

Un laiks ir kā ainava,

ko veidojis ūdens

un ota manos pirkstos.

 

Un laiks un ūdens

manī saplūst un zūd

bez ceļu.

 

 

IV

 

Viļņi triecas

pār vaŗa sarkanām smiltīm.

Vēji svelpj

zilā zālē.

Zieds nozied un mirst.

 

Es metu akmeni

pret baltu mūri,

un akmens smējās.

 

 

XVIII

 

Dziļi ūdenī − divas

tumši sarkanas zivis.

Uz baltas sienas −

zila ēna kā nakts.

 

Virs kalnu grēdas −

mēļš vijolīšu mākonis.

 

Tā vēsts, ko man vēstīt,

ir balta;

un zeme dziļā miegā.

 

Un kā lietus atkušņa naktī

zilā ledus ūdenī krīt mani vārdi.

 

JŪŖA

Es esmu klīdis pa saulē izkarsušām krastmalām.

Svešu jūŗu bangas nāca lauzties

ar manām kūsājošām asinīm.

 

Es esmu pametis it visas ostas

un sekojis katram paisumam un bēgumam.

 

Nu dziļā un mānīgā dziļumā

atdusas mans prāts un griba,

un vairs nezinu pats −

vai tā jūŗa esmu es,

vai es pats tā jūŗa.

 

 


 

Jouhans Hjaulmarsons
 

(Johann Hjálmarsson. 1939)

 

*  *  *

Zāle bez vārda

Divi klusējoši putni,

kas gaida

 

Un atnāk nakts,

un mīlestība atnāk

 

Un zāle nomirst

 

*  *  *

I

 

Zvejojām iepretī šļūdonim, un saule

skūpstīja mūsu jūŗu apnikušos vaigus

kā mīļā pēc ilgas prombūtnes;

un tad vēsma nāca no dienvidiem,

tā bija vēsa un veldzēja, mēs

bijām ilgi uz to gaidījuši.

 

Pavārs Nonni novilka savalkāto kreklu un ļāva

vējam spēlēties gar augumu. Viņš bija vienās

rētās, un mēs zinājām, ka tās no haizivju

zobiem un naža dūrieniem, ko viņš dabūjis,

kuģojot ar angļu ogļu kasti pa Dienvidu jūŗām.

Viņš tērgāja par meitām, kas tumsā pusplikas

nākušas uz ostu. Jā, velns parāvis! viņš rūca

un ierāva malciņu no konjaka pudeles, kas uz zveju

viņam vienmēr līdz. Un viņa acīs zvēroja svešāds

spīdums, ko mums pārējiem nebija lemts izprast.

 

Sāk pūst, zēni! sauca bocmanis pa logu un
viņa vaigs bija drūms.

 

Jā, velns parāvis!

 

Vīri uz klāja rāva ārā tīklus, un saka pūst

ziemelis, un dzīve ir kā zivs, kas aiz

tīras laimes papeld āķim gaŗām.

 

 

II

 

Pievakarē

pārradās laivas;

visas, atskaitot vienu.

Mēs nācām malā paši beidzamie

un redzējām ļaudis stāvam uz mola un skatāmies jūŗā;

bet mēs zinājām,

ka te nebija ko gaidīt vairs,

zinājām, ka nāve

ir stiprāka

par rokpeļņiem, kas blenž jūŗā.

 

 

III

 

Rīt no rīta

mēs atkal dosimies

jūŗā,

un pavārs Nonni nepiemirsīs uzpildīt

pudelē konjaku, kas liek asinīm ritēt,

un varbūt

viņš atkal deldēs mēli par meitām Kubā

un haizivīm,

kas ir kāras uz jūrnieka miesu,

un mēs smiesimies par viņa mūžīgo melšanu,

un arī šļūdonis

pasmaidīs

un nogrozīs sirmo galvu.

 

 

 


 

Jouns Ouskars
 

(Jón Óskar, 1921)

 

ŠĪ ZEME

Kad nu beidzot gaisma nāk atpakaļ

pie manis, brizdama pa tumšajām dienām,

es mostos, un acis ierauga šo zemi

rīta svīdumā blāzmainu,

es redzu savu zemi iznirstam

no dziļas, dziļas tumsas, es redzu

šo balto zemi ceļamies augšup.

Un tur viņa nāk atplēstām rokām,

un es sadzirdu balsi, kas sauc:

‘Un es domāju, ka šim miegam nebūs gala!’

 

Un šī zeme atdzimst un ir jauna jaunā gaismā,

un es eju pa gaismu un klausos balsī

dzidrā kā rīts, un balss čukstus man stāsta:

‘Kalna sirds atkal pukst!’

 

PATIESĪBA

Mēs meklējam patiesību, bet tā nav saskatāma aiz mūsu dūšas trūkuma. Ceļi vaimanā, noziegumus redzot. Mēs ejam mierīgi tālāk. Mājas līgojas, kad cerības kājām sabradā. Mēs izliekamies aizmiguši, lai varētu sacīt, ka mēs gan nekā neesam manījuši. Bet rokas trīc. Tās trīc arī, kad noejam pie krāsmatām, un pirksti uz sagrautā mūŗa velk vārdus: Nebija iespējams novērst.

 

 


 

Jouns no Vēras
 

(Jón úr Vör, 1917)

 

PESTĪTĀJS

Vecajā dievnamā

reiz redzēju

kokā izgrieztu pestītāju,

 

− redzēju nabagu zēnu

krastmalā paceļam kluci

un aitu ganāmā laikā

slīpējam nazi uz pelēka akmens

− redzēju viņu

nosirmojam un nomirstam

pagasta nabagmājā.

 

Sašķiebušās stāv visas tās ēkas, ko viņš cēlis;

aizmirsti ir bērni, kam viņš dzīvību devis,

jo viņa vārds sadega

priekš daudziem Tā Kunga gadiem

kopā ar mācītāja baznīcas grāmatām.

Savu radītāju

viņš bija izgriezis

kokā.

Nu nav arī Kristus vairs

virs luktas durvīm,

jauna baznīca jau uzcelta

un Viņš nebija vairs cienīgs

šī pagasta goda.

 

Jēzum Kristum, kokā grieztajam,

atradās vieta

Nacionālajā Mūzejā

galvaspilsētā.

 

KALNA SKAISTUMS

Nerunājiet par debesu dzidro skaistumu

un šļūdoņu zilgo skaidrību,

mēs tak izdzinām ceļu

uz karstajiem avotiem

un uzcēlām būdu kalnupes līkumā

Kjerlingarfjellos.

Simt četrpadsmit dienas

rasa vai salna uz kurpēm

telts spraugā,

auzu biezputra un sālīta zivs,

rupjmaize un sastāvējies margarīns,

un zili ledus kluči peldēja

Hvitaurvatna saules atspulgu ugunīs.

 

Toreiz bija kaŗš Spānijā

un nekādas Amerikas,

tikai viens sprauslājošs Fords.

Ik pārnedēļas

tas vilkās pie mums

tuksnesim šķērsām pāri

pa pusgatavo ceļu         ,

ar svaigu pienu kravā.

 

Seši jaunekļi ar laužņiem un lāpstām,

dienas kā bezgalība −

lietus, akmeņi un zeme,

nodeldēti joki.

Un tā aizklunkurēja vasara

par sešsimt kronām

ziemas iztikai.

 

Dvēsele −

toreiz mums nebija nekādas dvēseles.

Atcerieties to, cienījamie ceļotāji!

Šeit ir skaisti, ja skatās

pa jauna limuzīna logu.

 

−−− Nē, tas gan nav stāstāms.

−−− Bet bija viena tāda pievakare

un brīnum jauka

un rāma svētdiena, kad saule

spīdēja pār šļūdoņa ledājiem,

un pēdējā sālītā zivs bija apēsta,

un arī pēdējā rupjmaizes

rika un kartupelis.

Tovakar

pa lavas pauguru sarkanajām

it kā zagļu iemītajām takām gar kalnezeru

lavījās trīs ieklīdeņi, kam vēl bārda pat neauga,

un rokas turēja kapļa kātu.

Un gulbju pāris slaidiem kakliem

spalvas mešanas karstumā

nepamanīja uzglūnošās briesmas.

 

Es pats viņus nenositu,

bet klāt es tur biju ,

un pirksti bija apžņaugušies ap kapļa kātu

Un es ēdu −−− todien’ es ēdu

kalnu skaistumu,

dzejnieku sapni,

Bergeivinda karstavotā izvārītu.

 

JŪŖA UN KALNS

Kalns pārkāries mums pār galvām

pelēks, draudošs un kails;

jūŗa gāžas mums virsū

un dzied, un sauc.

Kur mums būs palikt?

 

Starp rīta svīdumu un nakti

ejam un meklējam,

ko viļņi būs atnesuši

no saulainām zemēm.

 

Kapsētā starp mums

atdusas sveši jūŗas braucēji

zem krustiem bez mirušā vārda.

 

Mūsu dievnams ir krastmala:

jūra sludina patiesības vārdus
par dzīvību un nāvi.

 

DIVI VECI

Savada sirds

kad tā uz trauslas rudens

lapas peld pa nāves jūŗu.

 

Melnā zirgā

tu aizjāji,

skaista un jauna,

kad biju atnācis,

lai atdotu tev savas uzvaras.

 

Ilgus gadus gājām nesatikušies

to pašu ceļu.

Pie kapa tu vienīgā

raudāji.

 

Nu zinu, ka

mīlestību ar uzvarām nepērk,

bet dod un saņem

pazemībā.

 

... to saprast mācījos, kad

bāla rudens lapa nokrita

uz mana šķirsta.

 

 


 

Vilborga Dagbjartsdoutīre
 

(Vilborg Dagbjartsdóttir, 1930)

 

DZELTENĀS NARCISES

Nākošā rītā nāca sievas

raudāt pie kapa.

Un redzi: Viņas atrada dzeltenus ziedus,

nakti saplaukušus.

Tātad tomēr

pavasaris.

 

CETURTĀ STĀVĀ
VIRS GALVENĀS IELAS

Novietnē spēkrati pieplok pie zemes

kā nobaidīti bruņurupuči,

vai peles.

Es ilgojos nokāpt pie tiem,

lai noglāstītu.

 

 


 

Sigurdurs A. Magnusons
 

(Sigurdur A.Magnússon, 1928)

 

PIE NEZINĀMĀ
KAREIVJA KAPA

Teic paldies likteņa labajam prātam

par neziņas apsegu,

bezvārda brāli:

kļuvi par Svēto,

ko miesnieki pielūdz.

 

Karaļi, ministri un tautas komisāri

nes tev vainagu upuri un teic tavu godu,

jo tu ļāvies kā klausīgs jērs,

lai aizved uz bluķi,

 

kamēr tie laizīja asinis no pirkstiem

svētkiem sapostās svinību zālēs

un plānoja jaunus upuŗu svētkus.

 

Sardzē pie tava kapa

stāv nākamais upura jērs

un blenž kā no miega uztraukts

tuksnesīgā dienā

un gaida uz svētku reizi.

 

 


 

Einars Bragi
 

(Einar Bragi, 1921)

 

VĒRPĒJAS

No rudenīgas mēness gaismas, no salnas

un baltiem vakarmākoņiem

laiks viņai vērpj sudraba

matus, vienai tā gaŗus,

gaŗus vakarus sēdot ar sakārstu

pelēku vilnu klēpī un klausoties

ratiņa dūkoņā,

līdz dziesma apklust

un vērpējas māsas līksmas saklausa

vēsti nakts klusumā pār jūŗu:

Laiks vērpumu rādīt!

 

PIEVAKARĒ

Es redzēju, ka pret vakaru balts briedis, visu vasaru neklaiņojis baram līdz, skumīgi palūkojās nokaltušo smilgu stiebros zem kājām, tad it kā negribīgi aizgāja no ganībām uz Kidjakalnāja pusi, lai mirtu vientuļā nogāzē, kur tikai salti stari krita uz tā baltajiem ragiem.

 

RUDENS IZSTĀDĒ

Stājies zem manas paceltās rokas:

varbūt piedzīvosi,

ka jauns mēness

kā ņiprs kucēns būs uzrāpies uz kalna

melnā kupŗa, glūnēs

un sukstīs aitu pēdas starp klinšu bluķiem.

 

Stājies zem manas paceltās rokas:

izgadīsies un

ieraudzīsi;

jā, pat kāda dzirkstele varbūt no šārudens ilgotās zvaigznes

ielēks tavās gaišredzībai nepiemērotās acīs

tai mirklī, kad tā sašķīdīs putekļos.

 

SLAVA

Lēnām

 

savelkas cilpa

ap izdēdējušo kaklu,

 

un virsājā putns

izbijies iedziedas skaļāk,

 

tad uz mirkli pieklust visi

pasaules trokšņi,

 

un ļaudis aizgrābti

klausās putna dziesmā,

vij vēl vienu virvi.

 

KREŅĶI

Ta velns, mūsu izplatījuma kuģi un mākslīgie zemes pavadoņi viens pēc otra plunkšķēdami krīt ēnā, ko met mākonis biksēs; tās zaļajās revolūcijas jaunības dienās tam steigšus uzrāvis kājās jūsmīgs dzejnieks. Kāda velna pēc viņš nenošāvās agrāk?

 

 

Jaunā Gaita