Jaunā Gaita nr. 92, 1973

 

Jautrīte Saliņa

PAR IRONIJU PĒDĒJO GADU LATVIJAS PROZĀ

 


Apceres autore Dr. Jautrīte Saliņa dzimusi 1924. g. Liepājā. Ar dzejnieku Gunaru Saliņu apprecējusies vēl pēdējā vasarā Latvijā. Vācijas trimdas gadi pavadīti Augsburgā. Pēc ieceļošanas Savienotajās Valstīs, dzīvojot Ņujorkas tuvumā, 50-os gados apkārt virmojuši „Elles ķēķa” ļaudis. Piedzimuši 3 bērni. Studējusi Ņujorkā „New School for Social Research”, vēlāk Ratgersa universitātē Ņudžersijā, kur ieguvusi M.A. un Ph.D. gradus vācu valodā un literātūrā. Tagad māca Ņuarkas valsts kolledžā.

Pēdējo gadu Latvijas prozā ironija tā caurstrāvo dažus darbus, ka gluži reālistiski izstāstītais ironijas izgaismojumā iegūst citu nozīmību un citu jēgu, parādās negaidītās sakarībās. Norādīt uz kādu atsevišķu vietu tekstā ir ļoti grūti, un tomēr uzmanīgs lasītājs tūlīt jūt: tas ir ironiski domāts.

Grieķu vārda eironeia pamata nozīme ir izlikšanās; tas apzīmē izteiksmes veidu, kad runātājs saka kaut ko pavisam citu nekā domā. Klausītājam jāuztver vārdos neizteiktais, citādi ironiskais teikums zaudē savu jēgu. Šveices literātūrzinātnieks Allemanns, kas sīki izsekojis šī jēdziena attīstībai literātūrā, uzsveŗ, ka ironija tikai tad ir ironija, kad starp autoru un lasītāju pastāv slepena saprašanās.[1] Piemēram, Bela jaunajā romānā Būris, kas risinās mūsdienu Rīgā, pavisam pēkšņi un gluži neizskaidrojamā kārtā pazūd architekts Bērzs, kas ar nesen pirkto auto izbraucis apciemot savus vecākus uz laukiem. Kad viņa sieva Edīte, vairākas dienas veltīgi izmeklējusies, piezvana savam priekšniekam, tas, jauno ziņu izdzirdīs, izsaucas: „Taisni neticami, – kaut kas tāds notiek mūsu sabiedrībā. Pazūd cilvēks! Vai tas var būt?”[2]

Varam tikai minēt, kā to lasa Latvijā, bet katram, kam vēl atmiņā 40. gadu apcietināšanas un aizvešanas, šis teikums liekas bezgala ironisks. Konteksts nav pašā literārajā darbā, bet tikai lasītāju atmiņās. Bez atmiņām vai zināšanām par Staļina laiku, teikums zaudē savu ironisko nozīmi; paliek tikai kāda augsti situēta pilsoņa lepnums uz to valsti un to iekārtu, kādā viņš dzīvo.

Ironiskajā pretnostatījumā īstenībā slēpjas kritisks salīdzinājums, vārdos neizteikts viegli iezīmējas „labais”, ko lasītājs izjūt, ja viņam ar autoru ir līdzīgs konteksts. Kontekstu var veidot kopīgas zināšanas, kopīgas normas, morāles izpratne, ideāli.

Latvijā par „ironisko prozu” runā daudz plašākā nozīmē nekā tas ir parasts Rietumu teorētiskajos rakstos. – Ironiskai prozai Latvijā pieskaita arī satiriskos darbus, kuŗu hiperbolas un dzēlīgais sarkasms kalpo „sabiedriski nozīmīgajā dzīves pārveidošanas darbā.”[3] Oficiālais viedoklis joprojām nosaka, ka dzīves īstenības atspoguļojums mākslā nav pašmērķis, bet dzīves pārveidošanas līdzeklis. Šo „likumu” var visādi iztulkot. Tā krievu kritiķis Dņeprovs raksta, ka „ikviena īsta māksla jebkuŗā formā un jebkuŗā laikā nevis vienkārši atveido īstenību, bet izvirza jautājumu par esošā attiecību pret vēlamo.”[4] Tik plaši un abstrakti tverta sociālā reālisma definīcija ietveŗ sevī gandrīz visu pasaules literātūru. Kuŗā no pasaules literātūras lielajiem romāniem gan nav vairāk vai mazāk izjūtama „esošā attiecība pret vēlamo”? Ja vēlamo partijas garā nespecificē kā „virzīšanos uz komūnismu, komūnistiskās partijas vadībā,”[5] tad tas var ietvert visādus cilvēces ideālus – un rakstniekam paveŗas jaunas iespējas. Tieši jaunākajā paaudzē netrūkst rakstnieku, kas „vēlamo” savos darbos bazē „abstraktajā humānismā”, kaut gan oficiālā kritika asi vēršas pret šādiem rakstniekiem: viņu darbi „zaudējot jebkādu pretimperiālistisko ievirzi.”[6] Liekas, ka Latvijas jaunie prozisti tomēr jūt, ka no „abstraktā humānisma” bazes iespējama dziļāka tagadējās Latvijas sabiedrības izgaismošana, skaudrāks ideāla un īstenības pretnostatījums nekā programmatiski kaujinieciskajos vai samērā virspusīgajos satiriskajos stāstos un tēlojumos.[7]

Šveices rakstnieks Makss Frišs, kuŗa ironiskās lugas Don Žuāns jeb Mīlestība uz ģeometriju un Godavīrs un dedzinātāji sešdesmitajos gados uzvestas arī Rīgā, ironiju nosauc par pirmo staciju ceļā uz emigrāciju. Emigrācija šeit jāsaprot kā bēgšana no visa pārāk parastā, no visa šabloniskā un novazātā – kā pirmā stacija ceļā uz īstenību, uz radoši aktīvo mirkli, kuŗā mēs esam patiesi pret sevi un pret pasauli. Ironijas kustīgums, atkāpe, tās rotaļīgi aizturētā kritika paveŗ pasauli, kuŗā kā šabloniskās, tā dogmatiskās saistības parādās dīvaini nesaderīgas, neatbilstošas. Makss Frišs gan atzīst, ka ironija neceļ, neuzbūvē neko jaunu, bet tā vismaz noārda nederīgo, radot telpu cerībai.[8]

Rietumu izpratnē ironija vispirmā kārtā izpaužas autora nostājā pret attēlojamo un tikai sekundāri tiek apskatīta kā stila paņēmiens, kā viens no tropiem. Tieši nostāju nav viegli fiksēt, sevišķi, ja nostāja neizpaužas skaidrās definīcijās, bet tikai pamazām atklājas darba struktūrā, piemēram, kā zināma situācija, no dažādiem leņķiem parādīta, pēkšņi iegūst citu jēgu.

Bela romānā Būris šādā veidā izgaismota Rīgas intelliģences nosliece uz racionālismu un šauru prakticismu, ko Bels nekur tieši nekritizē, tikai sīki apraksta. Zināmas detaļas variējot un atkārtojot, kritisko nostāju viņš panāk savos lasītājos.

Izmeklētājs Valdis Strūga, kas pats pieder šim sabiedrības slānim, šo ļaužu dzīves veidu apraksta šādi:

Visi šie ļaudis bija samērā vienādi labi situēti un vienādā mērā tiecās pēc personiskas labklājības, uzskatīdami, ka šie centieni un derīgā darbība, centienus realizējot, veicina sabiedrības uzplaukumu.

Ģimenes budžetā dalību ņēma arī sievas peļņa. Ģimenē divi pelnītāji, katra ienākumi caurmērā simts piecdesmit rubļu mēnesī, tātad kopā pa trīs simti rubļu. Visiem bija daudzmaz labiekārtoti dzīvokļi, katrā ģimenē pa bērnam, dažās pat divi bērni, bet tas jau skaitījās daudz.

Viņiem bija izstrādāta savstarpēja atbalsta sistēma, viņi preču deficīta laikā piegādāja cits citam tādas preces kā importa trikotāžu, melnos ikrus, medību atļaujas, un pieeju šīm precēm viņi guva ar tā sauktā „blata” palīdzību.

Visi pirmās nepieciešamības priekšmeti bija arī veikalu plauktos, bet tieši smalkumi, kas piedeva dzīvei netveŗamo šiku un krāsu, bieži vien bija dabūjami ar blata palīdzību. Šai jomā viņi kā veikli biznismeņi redzami izcēlās pārējo līdzpilsoņu starpā.[9]

Kas ir šie „viņi?” „Viņi bija advokāti, skolotāji, ārsti, inženieri, zinātnieki, dzejnieki, rakstnieki, muziķi, tā bija vidējā inteliģence...” (Par augstākās šķiras, vadošo partijas biedru dzīvi Latvijā šajā posmā, cik zinu, nekādu aprakstu nav. Viņi parādās galvenokārt kaujnieciskās situācijās, vienalga vai kaŗā, pagrīdē vai idejiskās cīņās.)

Bels sevišķi izcentrē bērnu problēmu:

Šāda trīs simti rubļu budžeta ģimene parasti stāvēja zināmas piramīdas smailē, kur tad saplūda arī liela daļa ienākumu no piramīdas pamatnes. Pamatni veidoja sievastēvs un sievasmāte, vīratēvs un vīramāte, nākamā pakāpē sieva un vīrs, un smailē – vienīgais bērns, protams, sabiedrības kuplināšanai tā nebija priecīga perspektīva. Taču šie cilvēki baudīja dzīvi.[10]

Izmeklētājs Strūga ir pārliecināts, ka Bērzi ieplānojuši bērnu tuvākajā laikā, „jo pēdējo lielo pirkumu, automašīnu, viņi bija iegādājušies pagājušā gadā. Protams, ar vecāku palīdzīgu maku.” Strūgām izrādās taisnība, ka Bērzi paredzējuši „radīt bērnu vistuvākajā laikā.” Tas biļa ieplānots rudenī, bērna dzimšanai bija paredzēts jūlija mēnesis (droši vien sakarā ar atvaļinājumiem). Tikai pavisam viegli pasvītrojot šo nostāju, Bels pievieno vēl vienu teikumu: „Edīte (pazudušā architekta Bērza sieva) cerēja sagaidīt zēnu un domāja, ka izaudzinās viņu par ievērojamu cilvēku.”[11] Pat tas jau ir ieplānots!

Pirms bērna radīšanas vispirms bija jāiegādājas putekļu sūcējs, televizors, ledusskapis, magnetofons, savs dzīvoklis, drēbes, auto, motorlaiva, vasarnīca. Vienīgi pats pēdējais objekts Bērziem vēl nav iegādāts, bet Edmunda vecāku māja kalpo kā labākā vasarnīca, gleznainā vietā, pie ūdens. Peldēšanās iespējas atrisinātas, ieplānots arī tenisa laukums.

Un tad nāk atkārtojums citā plāksnē. Ironiskā pretnostatījumā arī noziedznieks Dindāns (auto zagļu bandas vadītājs un Bērza slepkava, kā tai brīdī visi domā), – arī Dindāns plāno līdzīgā veidā: „Uzcelšu māju. Nopirkšu mašīnu. Apprecēšu mīļu sievu. Pa niekam strādāšu, kaulus nelaužot. Man būs magnetofons, televizors, ledusskapis, viss pārējais.” [12]


„Alberts Bels ir dzīvs... Alberts Bels ir dzīvs...” Tā viens Grotonvudas 1972./73.g.
2x2 seminārists gadmijā pārfrāzēja J. Kronberga dzejoli „B. Rassels ir miris”.
Uzņēmumā – romāna Būris autors.

Bels nebūt nemēģina pielīdzināt t.s. godīgos pilsoņus šim noziedzniekam. Tiesa, labās dzīves ideāls viņiem ir ļoti līdzīgs, sava līdzība arī nostājā pret likuma apiešanu ar līkumu, bet Bels nevienkāršo: katram ir sava vieta plašajā cilvēku skālā, no sirdī šķīsta svētā līdz pslchopatiskam slepkavam, kam sirdsapziņas nemaz vairs nav. Ironiski izgaismojot vienu otru trūkumu, ironiski izgaismojot zināmas nostājas, Bels neko nepārspīlē, kā tas notiek satiriskajos romānos. Drīzāk otrādi. Nevis hiperbola – pārspīlējums, bet understatement ir raksturīgs ironiskajam stilam. Ne pēkšņs asprātīgs joks, kas liek lasītājam smieklos izlauzties no savas čaulas, bet pavēsa, dzidra gaisma, kuŗā dīvaini nesaderīgās sakarības apjaušot, lasītāja seju pārslīd viegls smīns. (Raksturīgi, ka vienam no trimdas rakstniecības labākajiem ironiskā stila paraugiem – Voldemāra Krodera stāstu krājumam – ir virsraksts Smīnētāji.)

Bela romānā Būris netrūkst arī ironiski tvertu situāciju, piemēram, architekta Bērza pirmā mīlestība Irisa asi izbeidz kāda vakara mīlas spēli tikai tāpēc, ka viņai mugurā veca veļa. Draudzenes viņai sastāstījušas, ka veļa esot svarīga, un viņai mājās, tak jau laikam šim nolūkam, glabājas skaista franču veļa. Bet diemžēl Bērzs tik ļoti apvainojas par viņas rīcību, ka vairs ar viņu nesatiekas. Tā skaistā franču veļa, kam vajadzēja viņus savest kopā, panāk tieši pretējo.

Zigmunda Skujiņa romānā Kailums, kas iznāca Rīgā 1970. gadā, ironiska ir visa pamata koncepcija: aiz maskām paslēpušies, galvenie varoņi tiecas pēc patiesības, pēc īstuma un tiešuma, bet, kad maskas norautas, nespēj dzīvot. Sabiedrībai kailums nav pieņemams – un par cik galvenie varoņi ir sabiedrības locekli, arī viņi nespēj ar savu kailumu dzīvot. Kailas patiesības ideāls un ikdienas slēpšanās aiz visāda veida maskām un pat bruņām, šķiet nesavienojami. Traģiski ironiska Skujiņa darba koncepcija kļūst ar to, ka tieši tie, kas visvairāk cenšas pēc patiesības un īstuma, vismazāk spēj šo „kailumu” pieņemt.

Viens no ironijas paveidiem ir t.s. sokratiskā ironija. Lai savam sarunu biedram parādītu viņa ģeķību un apgāztu viņa aplamos spriedumus, gudrākais izliekas gluži dumjš. Ar veikli uzdotiem jautājumiem viņš savu sarunu biedru iedzen strupceļā, kur tam pašam jāatzīst, ka kļūdījies. Ļoti laba illustrācija šai metodei atrodama Bela romānā Būris:

Viņam (Bērzam) piemita tā lieliskā īpašība pārsteidzīgi neizpaust savas domas un izjūtas. Viņš prata ar visnopietnāko seju piekrist lielākajām mistērijām un farsiem. Ja kāds izteica acīm redzamu aplamību vai apgalvojumu, pats maldīgi ticēdams savai taisnībai, Edmunds tūlīt savaigstīja visstulbāko seju. Viņam piemita tieksme šādi izjokot cilvēkus. Viņš izlikās, ka piekrīt aplamajam uzskatam, bet lāga tomēr nesaprot, un lūdza paskaidrot lietas būtību tuvāk, sacīdams, ka galvenajos vilcienos viņam viss esot skaidrs, bet reiz viņš tādu pašu uzskatu ņēmies aizstāvēt šaurā sabiedrībā un nav varējis vai nav mācējis atrast pienācīgos argumentus, lai atspēkotu dažus jautājumus.

Un tūlīt, savaigstījis līdzjūtīga cietēja seju, Edmunds sāka uzdot šos jautājumus. Aplamā uzskata izteicējs, sastapis grūtībās nokļuvušu sarunu biedru, lēnprātīgi ņēmās skaidrot, bet vienkāršie jautājumi, ko izsacīja Edmunds, patiesībā bija visnežēlīgākais preparējums, un drīzi vien aplamis saprata, ka izdarījis harikiri. Tad Edmunds viņam tēvišķīgi uzklapēja pa plecu, sacīdams:

– Redz kā, bet es domāju, ka mums taisnība.[13]

Ironiskais stils nekad nav klaji didaktisks, bet zemtekstā allaž atrodams vēlamais, kāds ideāls, kāda morāle. Tādēļ autora un lasītāja attieksmes ir loti līdzīgas attiecībām šai citātā. Tieši tādēļ, ka vēlamais nav klaji izteikts, mēs esam paši spiesti viņu apjaust. Nebūt nav nepieciešams, ka mēs neizteikto skaidri un loģiski izzīmētu savās domās. Tas ienāk mūsu pasaulē, pieņemot rakstnieka nostāju kādā jautājumā – vismaz tik ilgi, kamēr lasām viņa darbu.


No Apsīšu Jēkaba līdz Albertam Belam, romāna Būris autoram, ir gaŗš ceļš. Viens no robežstabiem – iekšējā monologa meistars Zigmunds Skujiņš

Ieklausīsimies, piemēram, kā Zigmunds Skujiņš apraksta Randavas progresu pēdējos gados. Lielajā tekstīlražošanas rūpkombinātā strādā ap trīs tūkstoš meiteņu, „no Daugavpils, no Ventspils, no Jonišķiem, bet visvairāk gan no Baltkrievijas.”

Tāpat kā kaŗavīri atvaļinājuma stundās, viņas reti gāja pa vienai, bet turējās pulciņos. Raudzījās pretim ar drošiem skatieniem, skaļi sarunājās, smējās. Un vairums, nudien, glītas, apģērbušās un sasukājušās pēc pēdējās modes. Lakoti kāju nadziņi, izkrāsotas acis. levecojusī rajona pilsētele bija sasodīti progresējusi.[14]

Ko Skujiņš izmanto kā piemēru šim „sasodītajam progresam”? Gandrīz kā matemātisks vienādojums izklausās: lakoti nadziņi, izkrāsotas acis – sasodīts progress. Nemaz nevajag pazīt Skujiņu labāk un zināt, ka viņam smeldz nevērība pret pagātnes mantojumu, ka viņš ir jūtīgs pret ekoloģijas problēmām, lai jau pēc šī apraksta par rūpkombināta meitenēm izjustu skepsi pret šādu „progresu”. Mēs nenorijam gatavu kumosu, kādu loģiski pamatotu un skaidri noformulētu pamācību, bet tikai iestādām sevi tā, ka zināma skepse ieplūst arī mūsos – laikam tādēļ, ka neskaidri nojaušam: varētu būt arī citāds, patiesāks progress.

Rotaļīgāk nekā Bela darbus ironija caurstrāvo Andŗa Jakubāna stāstus. Labākajiem raksturīga distance un tieši tāda veida detaļu izgaismojums, kas ir tik būtiska ironiskā stila iezīme. Nekas nepaliek ēnā, nekas neiegūst ķēmīgi sašķobītas vai emocionāli pārspīlētas kontūras. Bieži sastopams atkārtojums un variācijas.

Stāstā „Šonakt snigs”[15] Jakubāns variē tēmu „Taisnība ir baltajam sniegam, kaut arī tas krīt uz melnas un slapjas zemes.” Tas ir latviešu valodas skolotājas Benitas Zaras iemīļots teiciens, ko viņa bieži atkārtojusi saviem skolēniem. Un daudzi no viņas skolēniem šo teicienu arī atceras, sevišķi grūtos brīžos. Ko teiciens nozīmē? Droši vien katram kaut ko citu, bet visi aiz tā dzird savas vecās skolotājas balsi, kas viņiem apgalvoja, cik viņi ir skaisti un stipri. Viņas vīrs, fizkultūras skolotājs, domā, ka viņa visiem melojusi, tā teikdama – arī viņam pašam. Bet viņš arī zina, ka tieši tāpēc viņi bija tik labi sapratušies, ka tāpēc skolēni viņai vēl arvien raksta vēstules, kaut gan kopš viņas nāves jau pagājuši pieci gadi – un sešas dienas. Un tieši šī pēdējā detaļa, ka viņas vīrs zina, cik dienu pagājušas no viņas nāves, izsaka vairāk par viņu abu attieksmēm, nekā to vecais fizkultūras skolotājs spētu izteikt vārdos. Kad viņš kādam grib ko mierinošu teikt, arī viņam pašam prātā tikai sievas teiciens par balto sniegu. Vienīgais, kas pret šo teicienu saslejas, ir Andris Jakubāns, kuŗš šinī stāstā figurē kā viens no bijušajiem skolēniem, kas sācis rakstīt stāstus. Viņš vēstulē savai vecajai skolotājai šaubās, vai literātūra spēj padarīt cilvēkus labākus. Viņš apgalvo, ka nemākot dot cilvēkiem padomus un nekad neesot sapratis teicienu par balto sniegu, bet – un tad seko ironisks kūlenis – viņš pēkšņi pārmet savai vecajai skolotājai, kāpēc viņa nekad neesot teikusi: domājiet un dariet paši, nebaidieties, esiet patstāvīgi un drosmīgi. Rotaļīgi, izvīta pašironija, jo kas tad raksta šos vārdus – nebaidieties, esiet patstāvīgi un drosmīgi – ja ne Andris Jakubāns, kuŗš pirms mirkļa apgalvoja, ka viņš nemākot dot cilvēkiem padomus.

Pārāk vieglu, pārāk rotaļīgu ironiju varētu apdraudēt pārliecīgs intellektuālisms. Intellektuālisms ir būtiska ironijas sastāvdaļa, bet nesagrožots tas var novest pie artistiskas sterilitātes, pie akrobātisma. Ne velti Nīcše[16] apgalvo, ka ironiskā nostāja robežojas ar cinismu, un Kjerkegora uztverē ironija nav apvienojama ar patiesu atbildības sajūtu.[17]

Bet atgriezīsimies pie Bela. Dažreiz viņš ironiski izzīmē veselu tēlu, piemēram, rakstnieku Nupātu. Nupāts architekta Bērza pazušanu izmanto, lai uzrakstītu kriminālromānu – pie tam kriminālromānu līdzīgu simfonijai ar dažādām tēmām un to izvērsumiem. Viņš prāto, ka finālam būtu jābūt traģiskam, bet ar optimistisku izskaņu. Beidzot viņš izšķiras rakstīt romānu kā klavierkoncertu. Vēlāk izrādās, ka vienīgā līdzība starp koncertu un viņa kriminālromānu pastāv abu iedalījumā trijās daļās.

Kas šeit ironisks? Nupāta domu gājiens un viņa izdarības tiek precīzi aprakstītas, bez kādiem komiskiem vai groteskiem pārspīlējumiem. Inkongruentais – neatbilstošais, nesaderīgais – parādās Nupāta attiecībā ar temu. Parasti kriminālromānu nemēģinām iekļaut traģēdijas ietvaros. Lai cik veikli uzrakstīts, kriminālromāns parasti pieder t.s. patapas literātūrai, grāmatām, ko var izlasīt pāris stundās, lai tad aizmirstu. (Un Bels liek noprast, ka Nupāta romāns nebūs citāds.) Ironija šeit ir atskabargaina, jo Bels pats, Būri rakstīdams, raksta kriminālromānu. Bels acīmredzot paironizē par savu tieksmi savos kriminālromānos (pat Izmeklētājs, Bela pirmais publicētais romāns, zināmā mērā pieder šai kategorijai) iestrādāt visādas filozofiskas tēmas, to izvērsumus un apvērsumus. Tāpat kā šveicietis Dirrenmats (kuŗa proza pēdējos gados izdota arī Latvijā) Bels izmanto kriminālo elementu ne tikai intereses kāpināšanai, bet cilvēciski būtiskas situācijas radīšanai.


Visvaldis Lāms (Eglons) arī veicinājis sava veida „ieiešanu sevī”, iedziļināšanos cilvēka jūtu un domu pasaulē. Pēdējie romāni – Visaugstākais amats un Jokdaris un lelle (Liesma, 1972.)

Izmeklēšana, pats izmeklēšanas process ir viena no būtiskajām modernās literātūras situācijām. Gluži metafiziskā plāksnē tā parādās Kafkas darbos, dažnedažādās filozofiskās un psīcholoģiskās plāksnēs arī Kāmī Svešniekā (Camus, L'Étranger) un Tomasa Manna Burvju kalnā (Der Zauberberg). Latviešu literātūrā izmeklēšana līdzīgā veidā figurē Gunša Zariņa romānos Mieles un Apsūdzēts. Bels, tāpat kā Guntis Zariņš, izmeklēšanu bazē ikdienišķā situācijā, kuŗa izmeklēšanas gaitā iegūst agrāk neapjaustas eksistenciālas dimensijas.

Bela pirmajā romānā Izmeklētājs[18] konfrontēšanās ar laikmetu un sabiedrību notiek vairāk psīcholoģiskā plāksnē; tai trūkst tās ironiski izgaismotās daudzplākšņainības, ar kādu dzirkstī, piemēram, „būŗa filozofija”. Kāpēc to sauc par būŗa filozofiju? Situācija romānā ir šāda: Architekts Bērzs, par kuŗu visi domā, ka viņš ir noslepkavots, īstenībā atrodas būrī, lielā labi celtā būrī ar betona grīdu un dzelzs stieņiem sienu vietā. Būris ir tik pamestā meža nostūrī, ka tam kāda mēneša laikā neviens pat gaŗām nepaiet. Bērzs liek lietā visu savu intelliģenci, lai būrī pēc iespējas ilgāk noturētos pie dzīvības. Viņam izdodas izrakt mazu bedrīti, kuŗā krājas ūdens. Viņš nošķin visus riekstus, kas atrodas aizsniedzamā attālumā. Viņam izdodas pat noķert četrus baložus.

Brokastīs viņš ēd deviņus riekstus un piedzer ūdeni, pusdienās zaķa kāpostus un vienu sēni, vakariņās zelē kaltētu baloža kāju. Visiem spēkiem viņš mēģina tikt ārā no būŗa, bet paliek vēl diezgan laika, lai visādi izdomātos. Bels pats būŗa filozofiju raksturo šādi:

Smejies, Pajaco, jo smieties tev ļauts!

Kas ir stiprs, salauž stieņus. Kam nav spēka, tas ironizē par stieņiem. Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būŗa filozofiju.[19]

Kas ir būris? Kad trīs vīri iegrūž Bērzu būrī, tad viņam „masīvs aizvirtnis noklangstēja acu priekšā.”[20] Vēl citējot Belu: „Būris bija rupja spēka forma.”[21] Būris ir visas tās nežēlīgās varas, kas cilvēkam neļauj brīvi kustēties, brīvi attīstīties, neļauj strādāt to darbu, kas viņam dotu piepildījumu, neļauj būt kopā ar vismīļāko cilvēku pasaulē. Protams, būris reiz sabruks – un šeit visskaidrāk parādās tas, ka Bels nav eksistenciālists tādā nozīmē, kā, piemēram, Guntis Zariņš. Bela būris neaptveŗ cilvēku neizbēgami, – būtiski. Vai tas sabruks tad, kad pasaulē sabruks nežēlīgās varas? Kad iestāsies ideālais komūnisms? Bels pats ironizē:

Ja laime no manis novēršas? Un – es palieku būrī uz visiem laikiem? Uz mūžu? Tad man atliks cerēt vienīgi uz laiku. Atliks cerēt uz sniegu, lietu, sauli, atliks cerēt uz rūsu. Rūsa tomēr reiz saēdīs nolādēto būri.

Laiks strādā manā labā, bet man no tā labāk nekļūst. Jo pārāk dažādi ir tie ātrumi, ar kādiem mēs tuvojamies savam galam.[22]

Tik daudz par būŗa simboliku, īstenībā tikai par vienu no iespējamiem izskaidrojumiem, jo Bels nepārprotami norāda arī uz to, ka mēs katrs nēsājam savu būri sev līdz, ka būris var būt arī dzīvošana aiz restēm citādā nozīmē: aiz pieraduma restēm, aiz šablonu restēm, atz dogmu restēm. Visāda veida būŗi un režģi mūs šķiŗ no tiešā un patiesā.

Bet būŗa simbolika nepieder pie šī temata, tāpēc atgriezīsimies pie būŗa filozofijas, kas ir tik dziļi, tik būtiski ironiska. Ja nu tu reiz esi būrī, tad mācies dzīvot, kā tas būrī pieklājas. „Ja es meklēšu būrim tikai vainas, dzīve kļūs nepanesama,”[23] saka Bērzs. Nedrīkst domāt par to, kā agrāk bija, nedrīkst domāt par to, kas varētu būt, „visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas”.[24] Ja viņš būtu būrī piedzimis, domā Bērzs, tad viņam būris liktos vienīgā un pareizā vieta. Kas par to, ka būrī svarīgs ir tikai uzturs un dzīvības izvilkšana. Tieši šajā nostatījumā atklājas dzīves vienreizība un dzīves vērtība. Gandrīz katrā teikumā spēcīgāk par vārdos izteikto skan vārdos neizteiktais.

Man vairs nav jātaupa nauda benzīnam, jauniem auto sēdekļu pārvalkiem, uzturam. Nav jāmaksā gāze, īre, elektrība, sanitārie izdevumi.

Beidzot esmu sasniedzis taupības ideālu un patiešām lēti izdzīvoju.[25]

Un vēl kāpinot ironizēšanu, ieskanas jau karātavu humors:

Man pieder lieliskākā ēka pasaulē, būris, kur beidzot sasniegta iecerētā saskare ar dabu.

Daba ienāk interjerā, kļūst par interjera sastāvdaļu. Tas ir pareizi, un es pats agrāk tā runāju. Un esmu droši pārliecināts, ja viss, kā tāpat gājis, ies savu gaitu un mani visdrīzākā laikā neatradīs, ... es kļūšu par dabas sastāvdaļu, tādējādi ieplūzdams vēl lielākā harmoniskā vienībā.

Iegūšu augstāko svētlaimi, jo tur būšu atbrīvots no pašām pēdējām rūpēm. No rūpēm par savu dzīvību.[26]

Tieši būŗa filozofijas pēdējā daļā, kur Bels iztirzā dažādos būŗa veidus, ironija brīžam ieslīd pārāk intellektuālā plāksnē. Gandrīz liekas, ka Bels lieto ironiju pašaizsardzībai, lai izvairītos no tāda veida eksistenciālām atklāsmēm, kas radikāli pārvērš, piemēram, Merso (Mersault) Kāmī Svešniekā. Katrā ziņā neliekas, ka pārdzīvojums būrī būtu Bērzu pārvērtis būtiski. Bet varbūt Bels ar vēsu ironiju tieši to grib parādīt, ka būris nav nekāds līdzeklis labāka cilvēka veidošanā, tā cilvēka, ko Latvijā tagad mēdz rakstīt ar lielo burtu. Romāna izskaņā Bērzs atkal atgriežas ikdienā. Liekas, Bels rezignēti konstatē, ka viss sparīgi ievirzās vecajās sliedēs.

Vienalga, ko mēs ietulkojam Būŗa beigās, ironija tās padara daudzplākšņamas un interesantas. Ironija dod autoram iespēju visu kritiski izgaismot, kritiku nemaz tiešos vārdos neietveŗot. Vēsa atkāpe un kustīgums ar mūžam mainīgiem leņķiem rada tik pārredzamu pasauli, ka lasītājs var nonākt pats pie sava kritiska secinājuma, pats pie sava zemteksta. Pēdējos gados daži jaunie prozisti Latvijā no saviem lasītājiem sagaida tieši šāda veida saspēli.
 

 


Rakstnieku jaunrades nams Dubultos, Rīgas jūrmalā. Skauģi, varbūt, teiktu – arī sava veida būris.

 

NORĀDES



[1] Beda Allemann, Ironie und Dichtung, Pfullingen, Günther Neske, 1956.

[2] Alberts Bels, Būris, Rīga, Liesma, 1972. 43. lp.

[3] Astrīde Skurbe, „Ideaīs kā literāra rakstura veidošanas princips”, Literatūra un Māksla, 4.1.69.

[4] V. Dņeprovs citēts A. Skurbes rakstā „Ideāls kā literārā rakstura veidošanas princips”, ibid.

[5] Īsa literātūrzinātnisko terminu vārdnīca, Rīga, Latvijas valsts izdevniecība, 1957.

[6] Rolfs Ekmanis, „Tas 1970. gads – Iezīmes Latvijas literārajā dzīvē”, Jaunā Gaiļa, Nr. 84, 1971.16.

[7] Šeit domāti tādi pēdējos gados Latvijā publicēti darbi kā Miervalža Birzes Lielā žūrija vai Bruno Saulīša satiriskie stāsti. Nekādā gadījumā tas neattiecas uz mūsu satirisko prozu vispār, kur sākot ar Mērnieku laikiem un beidzot ar literātūru trimdā netrūkst visādā ziņā lieliskas satiras.

[8] Max Frisch, „Das Engagement des Schriftstellers heute”, Frankfurter Allgemeine Zeitung, 14.9.1958. Nr. 265.

[9] Alberts Bels, Būris, 64., 65. un 66. lp.

[10] Ibid., 65. lp.

[11] Ibid., 29. lp.

[12] Ibid., 129. lp.

[13] Ibid., 35. lp.

[14] Zigmunds Skujiņš, Kailums, Rīga, Liesma, 1970, 32. lp.

[15] Andris Jakubāns, Mana baltā ģitāra, Rīga, Liesma, 1968.

[16] Friedrich Nietzsche, Werke, Band I, Leipzig, 1899-1911, 347.

[17] Kierkegaard, Über den Begriff der Ironie, mit ständiger Rücksichf auf Sokrates, München & Berlin, 223.

[18] Alberts Bels, Robeža, Tilta apgāds, 1969.

[19] Alberts Bels, Būris, 175. lp.

[20] Ibid., 144. lp.

[21] Ibid., 177. lp.

[22] Ibid., 174. lp.

[23] Ibid., 171. lp.

[24] Ibid., 163. lp.

[25] Ibid., 175. lp.

[26] Ibid., 176. lp.

 

 

 

Jaunā Gaita