Jaunā Gaita Nr. 89-92, 1972-3

 

Pāvils Klāns

KLUSĀ KONTRREVOLŪCIJA?

MŪSU TAUTAS SITUĀCIJA UN PADOMJU VIEDOKLIS DZIMTENES SAKARU JAUTĀJUMĀ

 

Pāvils Klans (Pauls Kovaļevskis) dzimis 1912. g. Liepājā. Studējis tiesības Latvijas universitātē un apmeklējis kaŗa skolu. Vācu okupācijas laikā bijis laikraksta Tēvija redaktors, Vācijas trimdā laikraksta Latvija redaktors. Publikācijas: noveļu krājums Pusnakts viesis (1940), noveletes Sīkums (1944), miniatūras Greizie rati (1949), romāns Rūsa (1954), grāmata par apmeklējumu dzimtenē Rīga retour (1961) u.c. Pēdējā grāmata Karsta dzelzs (1968) recenzēta JG 79. numurā.

Labprāt publicēsim kodolīgas lasītāju vēstules par šo apceri.

(Saimniecisku iemeslu dēļ no Pāvila Klāna plašās apceres spējam publicēt tikai fragmentus, par ko atvainojamies autoram un lasītājiem. JG redakcija.)

 

Ir pagājuši vairāki gadi kopš uzskatu pārvērtēšanas latviešu trimdinieku organizētajā daļā, kad vispirms ļāva krist ilgajam dzimtenes apmeklējumu aizliegumam, lai to vēlāk aizstātu pat ar ieteikumu izmantot šo izdevību. Lūzumu veicinājusi ne tikai polītiskās situācijas attīstība pasaulē, bet jo vairāk paaudžu maiņā notikušā smagpunkta pārvietošanās par labu jaunākiem gada gājumiem ar svaigāku lietu uztveri. Pazīmes liecina, ka viedokļu maiņas process turpinās. Savukārt reakcijas dzimtenē rāda, ka vajadzīgs apmēram gads, lai tur noskaidrotos un varētu tikt pausts oficiāls viedoklis kā atbilde emigrācijā konstatētajiem strāvojumiem. No tā secināms, cik ārkārtīgi lēna ir savstarpējās iztaustīšanas gaita – par sazināšanos te vēl nevar būt runas. Pieņemot, ka emigrācija un tauta gūtu kādus abām pusēm derīgus labumus no tiešiem savstarpējiem kontaktiem ar oficiālas starpniecības ziņu, ir vietā vēl reiz īsumā pārlaist skatienu mūsu tautas situācijai pašreiz, savelkot kopā jau zināmos galvenos faktus. Tāpat svarīgi ir reģistrēt veidu, kādā Rīga atsaucas uz tautai atdalītās daļas domu gaitu.

 

*

 

Katrs aizliegums nozīmē arī zināmu vadību, kuŗai emigrācijas apzinīgākās aprindas, gan ar izņēmumiem, pakļāvās teicamā disciplinētībā. Arī uzmudinājums var nozīmēt vadību, ja tam piemīt kārtotāja griba un spēja virzīt kādu kustību pa zināmiem ceļiem uz noteiktu mērķi. Šādas organizētas gribas mums pagaidām vēl nav, un dzimtenes virzienā pacēlies vilnis rit pats savu pašplūsmas gaitu, jau tagad nesdams sevī arī šādas pašplūsmas rezultātus. Par šī viļņa augstumu un intensitāti mums šajā pusē nav pārskata, toties viņā pusē tam seko ar zinātnisku precizitāti, un no turienes izmērījumiem varam uzzināt arī mums interesantus datus. Tiem ir ne tikai tūristiska un polītiska, bet Rīgā arī techniska un saimnieciska nozīme, ar kuŗu kā ar jaunu apstākli vēl topošās rietumu un austrumu satiksmes ietvaros jārēķinās arī Austrumvācijai un jo īpaši Polijai. Ir jāparedz apmeklētāju skaits, jāplāno apmešanās iespējas, jāorganizē laiki un transporta līdzekļi un jāsagādā personāls šo un citu uzdevumu veikšanai.

Tā no Rīgas avotiem uzzinām, ka kopš 1964./65. g. kad tikko bija nodibinājusies Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (tā ir jauna nodaļa visiem pazīstamajā „Michailova” komitejā, kuŗas funkcijas paaugstinātas un paplašinātas) – tātad 5-6 gadu laikā „ārzemju latviešu tūristu skaits trīskāršojies”, kā konstatē komitejas jaunievēlētais valdes šefs I. Lešinskis (Dzimtenes Balss 2.12.1971)

Var secināt, ka apmeklētāju daudzums audzis zināmā sakarā ar minēto uzskatu maiņu emigrācijā, un tā tas netieši izriet, vismaz laika ziņā, arī no I. Lešinska konstatējuma, ka kopš 1970. g. maija „Rīgā un Jūŗmalā uzturējušās 27 ārvalstīs dzīvojošo latviešu tūristu grupas, ... no tām 15 grupas ciemojušās 1971. g. sezonā” (I.L., turpat). Jāpielaiž, ka polītisko notikumu ietekmē Rietumos arī latviešu sabiedrība vēl mainīsies savos uzskatos, un klāt nāks organizēta jaunatnes iniciatīva, kuŗai – kā liecina pagājušās vasaras piemērs, – pievienosies arī līdz šim ārpusē palikušo baltvācu interese par savu dzimto zemi, līdz ar ko Latvijas apmeklētāju skaits vēl augs.

Mūsu visu acu priekšā, tātad, norisinās attīstība ar vēsturisku nozīmi, kuŗai neesam sagatavojušies un kas tādēļ var dot negaidītus, negribētus un varbūt vēl tomēr ietekmējamus rezultātus. Tā ir attīstība, ar kuŗu jānodarbojas, lai cik delikātiem jautājumiem nāktos pieskarties, un jānodarbojas ne tikai privātu interesentu starpā, bet galvenokārt – organizāciju līmenī. To prasa mūsu pašu deklarētie uzdevumi, cīņa par Latvijas brīvību, kuŗos nav ietverti kādi normatīvi principi par līdzekļu izvēli un kuŗi tāpēc vien vēl nav jāmaina, ka kāds grib, bet cits negrib iet pa šo vai citu ceļu. Arī visjaunāko dzimtenes sakaru viedokļu gaismā runa joprojām ir par metožu maiņu, nevis kapitulāciju, un tas nekādā gadījumā nav viens un tas pats.

Kāda tagad ir tā zeme, kāds ir tās tautas vaigs, uz kuŗu tiecas ilgi svešumā bijušo latviešu interese? Kāds ir okupācijas režīma viedoklis pret šo tieksmi?

 

*

 

Pārskatāmības labad starmeša lokā vēlreiz jāievelk zināmās draudīgās demogrāfiskās pārmaiņas Latvijā, kas emigrāciju saviļņojušas vairāk nekā jebkādas citas negatīvas izpausmes mūsu tautas gaitās: mazās dzimstības un lielā krievu pieplūduma dēļ tā ir straujā ceļā uz minoritātes lomu pati savā Dzintarzemē, kā Latviju apzīmē arī LKP CK sekretārs A. Voss. Ka mūsu un arī igauņu situācija ziemeļaustrumu Eiropā ir eksemplāriska, to uzskatāmi demonstrē salīdzinājums ar lietuviešiem – tas jāpatur vērā: pēdējo 11 gadu laikā kopš iepriekšējās Vissavienības tautas skaitīšanas 1959. g. viņi var uzrādīt dzīvā spēka pieaugumu par 356.000 dvēselēm, kamēr latviešu tautā tas ir tikai 44.000, bet igauņiem – 32,000 (Cīņa 17.4.1971).

Uz bīstamo attīstību šajā virzienā norādīts jau priekš vairākiem gadiem: „Nevienā savienotajā republikā un nevienā Eiropas valstī 1965.-1968. g. nav atzīmēts tik zems dzimstības līmenis kā Latvijas PSR. Vēl 1960. g. uz katriem 1000 cilvēkiem bija 17 jaundzimušo, bet 1965.–1968. g. vairs tikai 14”. Iedzīvotāju atražošanas līmenis te (Latvijā) nenodrošina pat vienkāršu paaudžu maiņu... Pilsētās dzimstība ir zemāka nekā laukos, un vismazākā – Rīgā... Sieviešu aptaujā gūtie rezultāti apstiprina, ka visbiežāk par dzimstības ierobežošanas iemeslu viņas uzskata dzīvokļu trūkumu” (P. Zvīdriņš, Padomju Latvijas Komunists 1969, 6).

Lūk, kā! Tas pats autors šīs parādības iemeslu vidū min arī lielo laulības šķiršanas gadījumu skaitu, kas ieņem vienu no pirmajām vietām visā Krievijā, tāpat kā iespēju trūkumu nodot bērnus uzraudzībā mātes darba laikā. Taču ģimenes dzīve un dzīvoklis ir savā starpā cieši saistīti jēdzieni, kas nevienā Austrumeiropas zemē nav tik aktuāli kā Latvijā tāpēc, ka nekur tā netiek forsēta industrializācija, kas, vietējam darba spēkam pietrūkstot, prasa arvienu jaunu krievu un cittautu masu iepludināšanu – kam taču arī kaut kur jāpaliek. Patiesībā tātad – tām kaut kur jāpaliek uz latviešu mātes rēķina padomju modernā, uzsvērtā internacionālisma labā. Latvijas komjaunatnes CK pirmais sekretārs B. Pugo atzīst, ka „vairāk nekā divas trešdaļas republikas rūpniecības ir koncentrētas Rīgā” (Padomju Jaunatne 30.5.1969), bet „pēc sieviešu nodarbinātības sabiedriskajā ražošanā Latvijas PSR ieņem vienu no pirmajām vietām Padomju Savienībā... Zināma loma te ir urbanizācijas līmenim – mūsu republikai ir viena no pirmajām vietām Padomju Savienībā pilsētu īpatsvara ziņā” (Padomju Latvijas Komunists 1969, 4). Urbanizācija? Kādēļ nesaukt īstā vārdā – industrializācija?

Kā tas izskatās dzīvē, par to nav iespējams pārliecināties nevienam latviešu tūristam, un Kultūras sakaru komitejai arī nebūtu ērti to rādīt. Bet zināmu ieskatu īstenībā dod tās atspoguļojumi dzimtenes literātūrā, kas palaikam sīkāk iztirzāti Jaunajā Gaitā. Piemēram, Regīna Ezera tēlo skolotāja Millera skaisto meitu Rasu, kas aiziet pie divtik vecā Skrastiņa, jo negrib būt rūpnīcā, kopmītnē, kur „astoņas, desmit metalla gultiņas” (JG, 1971, 85). – Ar šīm gultiņām ne tikai latviešu rakstnieku darbos vien tiek rakstītas kādas lappuses Latvijas un Padomju Savienības 20. gs. vēsturē, kuŗu autoram ir tādi paši spalvas vilcieni kā GULAGa nometņu cēlājam Sibīrijā (skat. Boriss Pasternaks, Doktors Živago) vai Ivana Deņisoviča fiziskā un garīgā ieslodzījuma barakas architektam Solžeņicina pieredzē. Klimats un ģeogrāfiskie platuma gradi, protams, citi, bet polītiskie un sociālie motīvi, kā arī garīgā ievirze tā pati, sakņodamās Romanovu dinastijas tradīcijās. Līdzīga kultūras un civilizācijas sfairu organiskā sakarība un izplatība pat tālu izkaisītos novados vērojama, piemēram, Āfrikā, kur briti, pēc viņu koloniālās varas izbeigšanās, tajās pašās 20. gs. vēstures lappusēs atstājuši tikpat neizdzēšamas pēdas melno tautu polītiskās pašnoteikšanās jomā, tīkami izdekorēdami tās ar skolām, slimnīcām, ceļiem un golfa laukumiem. 

Par spīti ārkārtīgajam dzīvojamo telpu trūkumam Latvijā, darba roku trūkums tur kļuvis vēl asāks, resp. to papildināšana no citurienes nespēj panākt industrializācijas tempu. LPSR Valsts plāna komisijas priekšsēdis M. Ramāns 1969. g. novembrī konstatēja: „Darba spēka trūkums pašreiz sasniedz 30.000-32.000 cilvēku” (Padomju Latvijas Komunists 1969, 11). Šis kontingents vēl nevarēja būt ievests dažas nedēļas vēlāk, kad notika Vissavienības tautas skaitīšana, uzrādot krievu, baltkrievu un ukraiņu skaita pieaugumu Latvijā 11 gados par apm. 200.000 cilvēku, no kuŗiem ap trešdaļu var likt uz dabiska pieauguma rēķina, resp. 66.500 pret latviešu 44.000 (sal. arī Brīvība 1971, 5). Pārējie ir importēti. Kāda var būt turpmākā attīstība, liecina VEFa direktora V. Birkenfelda atzinums: „Tālāk paplašināt ražošanu Rīgā loti grūti, jo trūkst darba spēka. Tāpēc mēs jau vairākus gadus balstāmies uz filiālēm, kas atrodas laukos.” (Padomju Latvijas Komunists 1971, 5).


Latvijas tekstilrūpniecības uzņēmumos strādā apmēram desmitā daļa visu rūpniecībā nodarbināto. Pēdējos gados strauji paplašinājusies trikotāžas rūpniecība, viena no visjaunākajām tekstilrūpniecības nozarēm. Attēlā redzama Ogres trikotāžas kombināta šķērētava. Ogres kombināts ir viens no lielākajiem šāda veida uzņēmumiem Eiropā. (V. Ulaseviča uzņēmums)

 

* * *

 

Apzinīga pārkrievošana šo ainu noapaļo. Tā LKP CK agrākais sekretārs J. Rubenis jau kopš gadiem domāja, ka „divvalodības attīstīšana un krievu valodas kā starpnacionālās sazināšanās sfēras paplašināšanai ir sevišķi svarīga progresīva nozīme... Latvijā divvalodība ir plaši attīstījusies” (Padomju Latvijas Komunists 1969, 12). Un cik īsti plaši?  –  „Republikā (Latvijā) izveidots plašs apvienoto skolu tīkls,” saka agrākais izglītības ministrs A. Elvichs, „kur mācības notiek latviešu un krievu valodā... Šādām skolām ir ārkārtīgi svarīga nozīme jaunās paaudzes audzināšanā ļeņiniskajā tautu draudzības garā. Mūsu republikā ir 245 šādas skolas, tajās mācās ap 35% no visiem skolēniem” (Cīņa 1966, 204). – Šīm patālajām balsīm jaunākos laikos atsaucas vēstures zinātņu kandidāts A. Holmogorovs, 1969. gadā konstatēdams: „Krievu valoda kļūst par (latviešu) otru dzimto valodu!” Un, kaut Latvijā šodien ir vairs tikai 56,8% latviešu, kuŗus arī jau draud pārplūdināt ne velti par mūsu likteņupi sauktās Daugavas industrializētā straume, LKP CK pirmais sekretārs A. Voss, pats līdz ausīm šajā ūdenī iegrimis, vēl izmet burbuli pret augsto tribīni Maskavā: „PSRS tautu draudzība ir pati drošākā latviešu tautas brīvības garantija, tās uzplaukuma un laimes ķīla. Tieši tāpēc starptautiskās reakcijas spēki ar latviešu buržuāzisko nacionālistu atbalstu... mēģina iedragāt latviešu tautas draudzību pret citām PSRS tautām, īpaši lielo krievu tautu” (Padomju jaunatne 21.3.71). – Fakti par latviešu un krievu plūsmām Latvijas augstākās mācību iestādēs un par gala pārbaudījumiem krievu valodā jau plaši pazīstami un te vairs nav jāatkārto. Atliek ticēt, ka Latvijas augstskolās augušie akadēmiķi pratīs atšķirt sekas no cēloņiem, ja drīkstēs.

Tāda, plašos – kaut ne izsmeļošos vilcienos tverta, izskatās mūsu nacionālās traģēdijas viena puse. Otru, ko nevar ietvert nekādā statistikā, veido latviešu tautas garīgais noskaņojums, kas precīzāk izsakāms ar psīchiskas un morāliskas rezignācijas un apslāpēta protesta pārdzīvojumu. Nepilnīgu, baiļu ierobežotu daļu no tā atspoguļo Rietumos saņemtās piederīgo vēstules; daudz kas atklājas pašu iedzīvotāju kritikā Latvijas laikrakstos par sadzīves, sociāliem un saimnieciskiem apstākļiem, kuŗu radīto rūgtumu nevar pieskaitīt ne sociālisma jauncelsmes, ne arī individuāla gandarījuma veicinātājiem – pat ne tādās aprindās, kas samierinās ar daudz ko un mēģina dzīvot, kā apstākļi ļauj; bet visvairāk par šo noskaņojumu liecina tā izpaudumi dzejā – arī šeit paļausimies uz Rolfa Ekmaņa vērtējumu Jaunajā Gaitā, (sk. 1970. g. pārskatu; „Iezīmes Latvijas literārajā dzīvē” 1971. 84, 85).

Ko tas nozīmē? Tik ilgi, kamēr ticam, ka dzejnieks ir savas tautas dvēseles tulks, ir jātic, ka cilvēks Latvijā ir noguris no saviem ‘komūnālajiem gaiteņiem’, alkst brīva gaisa. Neatradis nekādus cerīgus solījumus ikdienas apkārtnē, dzejnieks, pievēršas vēsturei, tā ieiedams sava veida internā garīgā emigrācijā, kas pasargāta no aktuālā momenta spiediena un tādēļ dod iespēju zīmēt pārdrošas parallēles: „... varmācīgā apspiešana un nežēlīgā cilvēka pazemošana pagātnē,” Rolfs Ekmanis rezumē, „bija iespējama ne tikai varas pārspēka dēļ, bet arī vienotības trūkuma, gļēvas panesības, polītiskas aprobežotības, gara kūtruma, iedrīkstēšanās baiļu un pat nodevības dēļ.” – Tā domā mūsu dzejnieki dzimtenē, un R. Ekmanis spriež, ka viņi ar tādu, uz konkrētu vēsturisku materiālu balstītu domu gaitu maksimāli tuvojušies mūsdienu apstākļiem.

„Raksturīgi,” uzsver R. Ekmanis, „ka vai visu autoru dzejiskais niknums un dusmas paliek it kā bez īstās adreses – netiek minēta apstākļu vara kā viens no apspiešanas priekšnoteikumiem, nav doti parādību cēloņi, un norēķins par pastrādātajiem šausmu darbiem no galveniem vainīgiem netiek prasīts”.

 


Ļeņina teze, ka „komunisms ir elektrifikācija plus padomju vara” īstenota Latvijā. Lejpus Pļaviņām uz Daugavas uzcelts enerģētikas milzis – Pļaviņu HES, kuŗas jauda ir 825.000 kilovatu elektroenerģijas. Spēkstacijai līdz izaugusi jaunākā pilsēta Latvijā – Stučka. (L. Baloža uzņēmums)

Pēc Otra pasaules kaŗa atjaunoja un paplašināja Slokas celulozes un papīra fabriku. Tagad kombināts ražo arī paškopējošo perforkaršu papīru, kas nepieciešams skaitļošanas mašīnām. L. Baloža uzņēmumā redzams Slokas celulozes un papīra kombināts naktī.

  

* * *

 

Rīgas cenzoriem patiesi liekas, ka tie atraduši īsto vainīgo tādām tendencēm dzimtenes literātūrā. Tas ir buržuāziskais nacionālisms, protams, bet nekādā gadījumā „apstākļu vara”, kaut pirmais ir „jāievazā”, kamēr otrs pietiekamos vairumos ik dienas pieejams uz vietas.

Latvijas padomju rakstnieku savienības 30 gadu pastāvēšanas gadījumā latviešu literātūrai veltīts šāds vērtējums:

Latviešu padomju literatūra ir cīnījusies un turpina cīnīties ar darba tautas šķiras ienaidniekiem, buržuāziskās ideoloģijas ievazātajiem... Un tomēr pēdējos 5-8 gados latviešu rakstnieku – dzejnieku un prozaiķu vienā daļā ir manāma tieksme (un uz to viņus pie reizes paskubina arī dažs kritiķis) vairāk nodarboties ar iekšēju pretrunu un subjektīvu nelaimju mocītiem cilvēkiem, nekā ar sociālistiskās sabiedrības pilsoņiem... (Cīņa 25.10,70.).

Tāds lietu nostādījums būtu kompliments emigrācijas brīvajai domai, vienalga kādā veidā tā sasniegtu Latviju, ja aiz tā nebrēktu vēlēšanās novērst uzmanību no patiesiem apstākļiem uz vietas, no kuŗiem cieš ne tikai dzejnieki vien.

 

* * *

 

Šo mūsu tautas fizisko un garīgo situāciju dzimtenē palīdz novērtēt Latvijas neapskaužamais ģeopolītiskais stāvoklis, ko raksturo gandrīz pilnīga izolācija no ārpasaules: igauņi pagriezušies ar seju pret Somiju, no kuŗas pāri līcim saņem svaiga gaisa pūsmas; lietuvieši pievērsušies savam vēsturiskajam sabiedrotajam Polijai, kopā ar to smeldami spēku slavenā pagātnē un katolicismā; latvieši atrodas starp divām mugurām ar Krievijai plaši atdarītam durvīm austrumos un vienu vienīgu bargi uzraudzītu spraugu, pa kuŗu kādreiz iesūkt rietumu elpas malku pāri Baltijas jūŗai. Jāapbrīno ceļi un veidi, pa kādiem arī tādos apstākļos varēja notikt „mums svešu ideju sludināšana” latviešu kultūras izpaudumos, kas taču no kaut kurienes radās, – kā sūdzas LKP CK pirmais sekretārs A. Voss, likdams „pastipnnāt aktīvu cīņu pret buržuāzijas polītisko stratēģiju, oportūnismu un revīzionismu” (Cīņa 1.10.68). Blakus rutīnas brīdinājumiem te ieskanas Čechoslovakijas notikumu atblāzmas, bet toreiz pārdzīvotais šoks nav aizmirsts un liek vēl šodien A. Vosa kollēgam, LKP CK sekretāram A. Drīzulim bažīties: „... buržuāziskā antikomūnistiskā un pretpadomju propaganda var ietekmēt jaunatni” un tāpēc, sekojot partijas ierosinājumam, P. Stučkas universitātē Rīgā „studentiem lasa speciālu kursu, kas veltīts antikomūnisma, nacionālisma, revīzionisma un buržuāziskās demokratijas kritikai” (Padomju Latvijas Komunists 1971, 8).

Universālās gara vērtības, polītiskie ideāli, kultūras strāvojumi, piederēdami visiem, – krievu imperiālismam izplešoties uz ideoloģiskās cīņas rēķina, – staigā pāri robežām un frontēm un spiežas laika gaitā izkaltēto dogmu vietā ar svaigu veldzi. Tās izplatītāja nav tikai latviešu emigrācija vien, bet arī pati tauta dzimtenē un vēl jo vairāk austrumu bloka nemierīgās aprindas, ar kuŗām Rīgai ir biežāka un tiešāka saskare nekā ar latviešiem ārzemēs. Minētais kurss no Latvijas režīma viedokļa tāpēc ir saprotams un laikam arī visai vajadzīgs, un kā raksturīga laikmeta pazīme liek domāt par vilku, kas jau iesprucis aitās.

Nāk citi laiki.

 

II

 

Ar to, ka ieskatām faktus par industrializāciju un rusifikāciju Latvijā kā mūsu tautas mūža nāvīgu apdraudējumu, nepietiek. Nepietiek arī ar viņu nosodīšanu un apellēšanu pie pasaules sirdsapziņas, kādas īstenībā nemaz nav. Toties jāmēģina noskaidrot, kāpēc Padomju Savienības centrālā vara tādas metodes pielieto, lai uzzinātu mūsu rīcības iespējami pareizāko resp. mērķtiecīgāko un efektīvāko veidu minēto draudu mazināšanai – pašreiz. Tad arī atklāsies, vai vēl vispār pastāv iespēja ko panākt, vai arī visi mūsu tālākie pūliņi jau nolemti neveiksmei un labākā gadījumā kalpo pašapmānīšanās priekam, kaut arī tas nav smādējams, kamēr vien spēj uzturēt mūsos kādu kustības un cerību impulsu.

Varbūt gados jaunākiem latviešiem, – kas aug vai jau ieauguši kritiskā, racionālā, skeptiskā, no sentimenta, romantisma un nacionāla jūtīguma ievērojami atslogotā laikmetīgā vide – ir vieglāk raudzīties patiesībai acīs nekā tām paaudzēm, kuŗu pārdzīvojumā latviešu specifiskā ētiskā un etniskā identitāte vēl saistās ar dzimtenes skolā uzsūktajiem Apsīšu Jēkaba vai Poruku Jāņa priekšstatiem par sirdšķīstiem ļaudīm vai Kārla Skalbes panteistisko, mūsu tautai raksturīgo dabas, vides, resp. dzimtenes mīlestību:

Mans draugs ir putniņš zarā un zivtiņa ezerā” –

Ieskatīsim, ka laika gaita aizrāvusi mūs visus ļoti tālu ne tikai no dzimtenes un tautas, no valstiskās patstāvības, bet arī no brīvības laika vispārējā civilizācijas līmeņa un kultūras izpaudumiem kā mūsu zemē, tā pasaulē; arī mūsu rosība emigrācijā, ko apzīmējam ar „cīņu par brīvību”, savā sākotnējā pēckaŗa iecerē arvien vairāk attālinājusies no tās realitātes, uz ko reiz bija notēmēta. Ienaidnieks palicis tas pats; bet tas ievērojami mainījies kā būtiski, tā metodēs un sekmēs, kļūdams ekspansīvāks un radīdams jaunu situāciju, kuŗai emigrācija savu viedokli nav paguvusi pieskaņot un joprojām „šauj garām”. Reizē tā joprojām lolo emocionāli uzsvērtus brīvības sapņus par kādu atjaunojamu realitāti, kas īstenībā sen kļuvusi par tādā veidā vairs neatsaucamu pagātni, un tā līdz ar ģenerāciju pakāpenisko maiņu aizvelk nebūtībā arī kādu pozīciju, kādu garīgu ievirzi, kuŗai drīz vairs nebūs sekotāju un turpinātāju. Nākotne mūsu priekšā paveŗas kā absolūts tukšums visvairāk tādēļ, ka atpakaļ skatīdamies nebijām pratuši organizēt tās iztaustīšanu priekšdienām un esam sāpīgi pārsteigti, ka pat tagadne vairs neatbilst lielai daļai mūsu priekšstatu.

Viss ir mainījies.

Pazīmes tomēr liecina, ka nākošā grupa paaudžu stafetes skrējienā nebūt nav nometusi līdzdotos ideālus, bez kuŗiem tās pūles zaudētu jebkādu jēgu. Ir vienīgi secināms, ka tā dosies tālāk pa tādu ceļu, kāds viņai pašreiz iespējams. Sagaidīt ko citu nozīmētu nespēju novērtēt realitātes.

 

* * *

 

Aina, kuŗā tuvākos gados dzimtenes virzienā ieies nākošie demokratisko brīvības principu nesēji, kā redzējām, ir visai nomācoša. Turklāt jaunceļamā hoteļa „Latvija” vai vecās „Rīgas viesnīcas” bāros vai Kultūras sakaru komitejas sarīkojumos bij. Benjamiņu savrupmājā Kr. Barona ielā līdz viņiem neatklīdīs ne kolchozu kūts smaka, ne rūpnīcu troksnis, ne tautas balss. Un vismaz šajā vidē vairāk par tūristiskas ziņkāres apmierināšanu un sentimentālu tikšanos ar tautiešiem, kas „visi runā latviski”, tie neiemantos, tāpat kā viņi negūs brīvu iespēju pabūt arī kur citur Latvijā pēc sava prāta, ne arī sagaidīs brīvas diskusijas par to, „kāpēc Latviju industrializē un rusificē”. Fakti par to smeļami ārpusē un pēc tam salīdzināmi ar apstākļiem uz vietas, un jau pirmajā apzinīgas vērtēšanas brīdī, iekām celt kāju pār apsolītās zemes slieksni, tie liks atzīt, ka dzimtene tagad nav skatāma no tā senā viedokļa, kas vēl mājo emigrācijā kā „sava kaktiņa, sava stūrīša” aspekts.

Tam jābūt ar jēgu, ka tieši Baltijas republikās ar tādu steigu un intensitāti īsteno Ļeņina tēzi, ka „komūnisms – tas ir elektrifikācija plus padomju vara”, kur taču neizmantoti gul plaši Krievijas apgabali ar krievu tautai tuvākiem, uzticamākiem laužu miljoniem, kas sociālisma priekšrocības varbūt vairāk pelnījuši nekā latvieši, kuŗiem tik vērienīga labklājība nav ne vajadzīga, ne sagremojama?

, droši vien, ir; taču Padomju Savienība plāno visas savas impērijas un visas 230 miljonu lielās „padomju tautas” mērogā, kuŗai, cita starpā, svarīgi nodrošināt gan produkcijas paplašināšanu un kāpināšanu, gan lētus tirdzniecības un satiksmes ceļus, gan izveidot robežu apsardzību, kuŗu militārais stiprums reizē noder par balstu padomju ekspansijai. Tas mūsu Dzintarkrastam uzspiedis vēsturisko nelaimi – kļūt par jūŗas piestātni un bastionu visai tālajai krievu aizmugurei ar tās saimnieciskajām, polītiskajām un militārajām vajadzībām. Baltijas telpā priekš 27 gadiem piepildījusies Krievijas senā sapņa viena daļa – piekļūt pie pasaules jūŗām, un šī notikuma nozīme Rietumu acīs izbālējusi jaunāku faktu priekšā Tuvajos Austrumos, kur īstenojusies sapņa otra daļa. Atcerēsimies cara Nikolaja I nesekmīgo sadursmi ar Turciju, kas viņu šīs pašas vīzijas dēļ iedzina Krimas kaŗā (1853.-1856. g.), kur to sakāva britu un franču spēki. Bet impērijām un imperiālismam ir savas tradīcijas, ko mēdz mantot nākošās dinastijas, tā padarot iespējamu faktu, ka kādus 115 gadus vēlāk Brežņeva ēra varēja pieredzēt pirmo krievu kaŗakuģu dūmus izvēlamies pa kāroto Dardaneļu vārtiem. Atcerēsimies visos zemes lodes ūdeņos izkaisītās padomju zvejas flotiles arī ar Latvijas piedalīšanos; atcerēsimies Maskavas ilgas – piedzīvot spēcīgas sarkanās flotes eskadras Indijas okeānā; padomju kreiseru manevrus Ziemeļjūŗā, Norvēģijas piekrastē; un Baltijas jūŗā uzmilzušo krievu iznīcinātāju un zemūdeņu floti, kas izvietota pa dažādām bazēm no Kēnigsbergas līdz Kronštadtei. Par Melnās jūŗas flotes bazēm nemaz nerunājot. Kam tas kalpo, arī mūsu piekrastē, mūsu zemē?

Laikmetīgā Krievija grib būt impērija ar visām tur piederīgām varas izplēšanas un nodrošināšanas iespējām, kur katrā ziņā ietilpst jūŗu pārvaldišana – īpaši sacensībā ar rietumvalstīm. Tāpēc tai jābūt stiprai un drošai arī Baltijas jūŗā; arī tāpēc, lai iespētu turēt vaļā Ērezunda šaurumu kā izeju uz Ziemeļjūŗu; lai Somu līča lamatās gulošai krievu resp. padomju flotei vairs neuzglūnētu ne britu, ne franču, ne vācu jūŗas spēki, kā tas Baltijas jūŗā noticis gan Krimas kaŗā, gan abos pasaules kaŗos. Kas par brīnumu tad, ja, piemēram, Ventspils ar savu pateicīgo ģeogrāfisko situāciju un neaizsalstošo ostu kļūst par ideālu naftas pārsūknēšanas bazi – līdzīgi tankotavai, kur ērti uzņemt degvielu dažādām vajadzībām? Kas par brīnumu, ja šo bazi apgādā pa cauruļu vadiem ar tik komplicētu vadības sistēmu, par kuŗu modernākas nav visā Padomju Savienībā? Kas par brīnumu tad, ja naftas cisternu tiešā tuvumā, ērta transporta centrā, rodas projekti par ķīmiskas rūpniecības izveidošanu, kam nepieciešams 300.000 cilvēku roku darbs. Nepieciešams arī tad, ja tas jāimportē?

Reizē atcerēsimies arī, ka Tallinas ostas situācija daudz neatšķiŗas no Ļeņingradas, un Igaunijai, salīdzinot ar Latviju, vispār pietrūkst pievilcības Maskavas acīs no rūpniecības, transporta vai militāro interešu viedokļa. Atcerēsimies arī, ka savukārt Lietuvai ir tikai neliela jūŗas robeža ar Klaipēdas ostu un neizveidotu satiksmes tīklu, kam maza nozīme blakus Baltijas jūŗas sarkanajam bastionam – Kēnigsbergai turpat kaimiņos. Šis salīdzinājums ļauj atskārst, cik nozīmīga krievu plānos tieši Latvija – turklāt ar varenu straumi, kas šķērso tās territoriju un dod praktiskus impulsus un kilovatu rezerves Ļeņina postulātam – elektrifikācijai.

Neizmeklējot iemeslus, kādēļ Krievija forsē industrializāciju arī citur Latvijā, pietiek šī viena ieskata padomju milzīgo ambīciju kompleksā, lai atzītu, ka iekustināta plānošanas mašinērija ar visu grandiozo jaudas un materiāla masu ir pārāk monumentāls pasākums, lai to par zilām acīm uzdāvātu latviešu tautai un turklāt vēl rūpētos, vai tik tāds smags organisms nenospiedīs tās dzīvību. Šīs rūpes ir pašas latviešu tautas lieta, Latvija nav tāda „tautas republika” kā Maskavas satelītvalstis no Polijas līdz Bulgārijai ar savu relatīvu patstāvību, tā ir tikai viena no savienotajām republikām Padomju Savienībā, vai, kā vēsturnieks V. Millers atzīst, „nacionāls rajons” (Padomju Latvijas Komunists 1968, 6), kuŗa dzīvi kārto vienīgi Padomju Savienības likumdošana visas „padomju tautas” interesēs ar lokālām vajadzībām skopi pielāgotiem variantiem. Ne bez iemesla īpaši pēdējos gados padomju propaganda uzsveŗ, ka komūnisma ideju internacionālā rakstura priekšā jāapklust visām nacionālām interesēm. Šādā situācijā latviešiem savā zemē nav pie kā apellēt pat vitāli svarīgu interešu vārdā, un viens tāds nacionālkomūnistu mēģinājums ar agrāko kultūras ministru Kaupiņu priekšgalā beidzās ar viņa un citu atcelšanu no amatiem – tad, kad vēl bija glābjams Staburags, Latvieši pakļauti absolūtai Maskavas patvaļai, un vēsture nevar uzrādīt piemērus, kad kāda vara brīvprātīgi būtu atteikusies ievākt patvaļas krāšņās, neviena nekontrolētās augļu ražas.

Kultūras sakari ar dzimteni visvairāk nepieciešami svešumā izaugušajai baltiešu jaunatnei. Kamēr vecās paaudzes vairākums nesaprot vai nosoda tādus cilvēkus kā Jāņi Zariņu, kas, atgriezies dzimtenē, iestudē operas, (apakšā), vai Veltu Tomu, kas, ciemojoties Latvijā, lasa dzejoļus kultūras sakaru komitejas rīkotajā dzejas dienu sarīkojumā, (pa labi), jaunā paaudze domā un spriež savādāk.

 

* * *

 

Pogas, kas būtu spiežamas, lai aizkavētu kādas mazas tautas lēnu nomērdēšanu, atrodas Maskavā, Vašingtonā, varbūt tās nākotnē būs arī kaut kur Eiropā vai Pekingā, katrā ziņā tās nosauktas vārdā arī kādos starptautisko tiesību kodekos un internacionālās norunās. Par to ir jādomā, un šī iespēja jāatgādina. Taču kuŗai pasaules varai šobrīd būtu interese un kur nu vēl vajadzība saukt palīgā vai nobārt vainīgo, ja jau pagalam noskrandušas tādas cilvēces sirdsapziņas korsetes kā Cerčila un Rūzvelta 1941. g. kopīgi formulētā „Atlantikas čarta” (ar centrālo principu par jebkuŗas nācijas tiesību brīvi izvēlēties savu valdības formu, par reliģiskās un polītiskās pārliecības brīvību; čartai 1942. g. pievienojās arī Padomju Savienība).

Ir jauki, ja pie Baltā nama šodien piebrauc tautas tērpos glīti uzposušies latviešu jaunieši ar saukli: „Mēs prasām brīvību Latvijai, un tūlīt!” – tāda aina priecē aci, ausi un sirdi. Bet prezidentam tādas mantas acumirklī nav pie rokas, ko nu? – Tas atgādina, ka kaut kad mūsu emigrācijas vēsturē notikusi kāda vērtību un jēdzienu sajukšana, kad dekoratīvi žesti iezagušies cīņas paņēmienu kategorijā, kļūdami par atdarinājuma paraugu arī jaunatnē. Latviešu Studentu Centrālā Savienība, piemēram, distancēdamās no sakariem ar okupācijas režīmu Latvijā, gan varbūt tieši tā negribēdama, tomēr ir it kā iecēlusi pati sevi tādā kā labāku latviešu kārtā, kam nepiedien nolaisties līdz diskriminējošam dialogam ar cietumsargu, kaut arī aiz restēm smaktu pati māte.

 

* * *

 

Patiesībā mums jau krietni agrāk vajadzēja meklēt ceļu uz pašu tautu. Lai kā tā būtu pieradusi pie savām kaklā uzkārtām dogmām, lai kā būta nogurusi no propagandas pātariem (U. Ģērmanis), – nebūs tās vidū tādu, kas neredzētu savu posta situāciju un nevēlētos tās atvieglojumu. Uzskatu un vārda brīvības aizliegums, svaiga gaisa trūkums, priekšrakstu žņaugi to vēl padziļina. Bet tauta, kas arī tādā nomāktībā spēj radīt lielas kultūras vērtības un izauklēt izcilas personības, nav ne garīgi, ne fiziski akla, nedz salauzta. (Ar režīma turētājiem būs citādi, bet tos nevar identificēt ar mūsu tautu, tad jau drīzāk ar krieviem, un viņu miesīgās un nacionālās ķibeles ir viņu pašu lieta; gan arī tā zināmos apstākļos nebūs bezcerīgi ļauna). „Būt patiesam, īstam cilvēkam, ir vislielākā varonība, bet jo sevišķi Padomju Savienībā” (Rolfs Ekmanis). Nevar prasīt no visiem, lai tie būtu varoņi; bet var vēlēties, lai viņu vidū būtu pēc iespējas maz neliešu. Ticēsim, ka tā ir.

Pie šīs tautas ar nedaudziem varoņiem un nedaudziem neliešiem mums ir jāiet un jāuzmeklē tā savā vecu vecajā vietā. Tajā vietā, kur tā ar divdesmit divu gadu pārtraukumu atradusies kopš gadusimteņiem un atgrūzta tur atpakaļ arī pašreiz (modernajā 20. gadu simtenī, cilvēka tiesību gadu simtenī), – atgrūzta savā strādnieku un kaŗavīru rezervātā, no kuŗa pagrābt te vienam, te otram kaklakungam. Jāiet un jāmēģina atrast iespēju pabūt kopā ar tiem, ar kuŗiem mums ir kopēja tēvu un tēvutēvu paaudze. Tā ir tā pati, tāpat kā viņas dēli un dēlu dēli, kas Rīgas žargonā pēc sociālās cilmes pieder kapitālistu un buržuāzisko nacionālistu šķirai, – tā pati, kuŗai dažkārt bijis jāiztiek ar baskājainiem brīvības cīnītājiem un sava rītdiena jāizauklē pamestās tranšejās un kartupeļu bedrēs – lai tagad citiem būtu ko noārdīt, nolīdzināt, izputināt.

Tā ir pazemojuma situācija, kas Rietumeiropā vairs nav iespējama tādēļ, ka abi pasaules kaŗi te izrāvuši imperiālismam pamatu zem kājām. Situācija, ko vēl vairāk sarežģī gan mūsu vajātās tautas starptautiskā prestiža noriets, gan viņu sargājošo tiesību ignorance, kam piemīt spēja iekārdināt pat agrāko labvēļu cinismu, kad viens noskaita cilvēkus kā gabalpreci, lai izdotu ienaidniekam; kad otrs nekautrēdamies iebāž roku svešā kabatā, pēc zelta meklēdams; kad trešais pats aizspiež sev muti un ausis, kurlmēmo tēlodams. Daudz ko no mūsu tautas spožajā 20. gadu simtenī prasījusi kailās dzīvības izvilkšana vien, daudz prasījusi cieņas uzturēšana pašas un citu vidū, un daudz no tās vēl tiks prasīts, daudz tai vēl būs jāpanes un jāiztur un jāizdara – ar sakostiem zobiem un paceltu galvu.

Savās drošajās patvēruma zemēs – ar noregulētu sadzīvi starp cilvēkiem un tautām – pretim ļoti neskaidrai nākotnei eksistēdami, bieži vairs neredzam, cik laiks ir bargs tālu ārpusē, un mūsu ne bez iemesla nogurušā mentalitāte labprāt gribētu uzticēt laikmeta smagās nastas kādiem citiem, kam ir vairāk autoritātes un spēka; bet kad arī tas atkrīt, neatliek nekas cits, kā paļauties uz augstāku varu. Rietumvācijas parlamenta debatēs par Bonnas un Maskavas un Bonnas un Varšavas līgumiem šādu garīgi polītisku ievirzi sociāldemokrati nodēvēja par „rietumu fatālismu”. Latviešu sabiedrībā tāda pati ievirze raksturojama ar T. Cirķeļa, Ohaio, 1970. g. rīkotās gleznu sacensības tematu: „Kungs, vedi mūs uz dzimteni un mājām”.

Bet pašiem arī tomēr būtu kas jādara par spīti visām grūtībām. Savas nacionālās identitātes noturēšanai mums vismaz jāmēģina bez kādas labvēļu vidutājības, kuŗas arī nekad nav bijis, pašiem pievērsties savām mājām un tikt galā ar problēmām tā, kā tas iespējams un kā protam. Šīs pievēršanās uzdevumam ir jābūt kam jaunam, līdz šim emigrācijā maz cilātam – mēģināt panākt latviešu svešumā tapušo kultūras vērtību virzīšanu uz Latviju – abās pusēs akceptētu, legālu, atklātu, nepolītisku, uz apmaiņas principa balstītu kultūras sakaru ietvaros. Tas, protams, ir kompromisa, abpusēju aizdomu, pretestības, un – padomju režīma instanču ceļš. Bet tam ir tā priekšrocība, kādas citiem nav – tas vienīgais spēj dot nebijušu impulsu emigrācijas apsīkstošai aktivitātei, spēj kaut cik kopēju interešu vārdā saturēt kopā vienotrai zūdošās paaudzes un tādā kārtā paildzināt tās viengabalainību un līdz ar to arī mūžu – kam tāda pati nozīme arī tautai dzimtenē.

Lai šādu kustību vismaz mēģinātu ievadīt, jāatrod veidi tās organizēšanai; to var izdarīt no kāda centra, no kāda izejas punkta, ja vien tāds pastāv. Mums tāda vēl nav, jo vēl nav pietiekami izdiskutēta arī pati šāda veida sakaru ideja un tās iespējas. Bet ja ir sākums, tad var domāt arī par turpinājumu. Viss cits kultūras sakaru lietā ir pašplūsma un spēku zaudējums.

Domu izmaiņa šajā jautājumā jāsaprot kā papildu ceļu meklēšana mūsu pašreizējai sabiedriskai un polītiskai aktivitātei, un tā nekādā ziņā nenozīmē vēršanos pret to. Gluži otrādi – kopības un spēku ekonomijas princips ir tas, kas ne tikai jārespektē, bet jālūdz talkā arī jaunajos ceļos.

 

III

 

Kāds ir Padomju Latvijas oficiālais viedoklis jautājumā par kultūras sakariem starp latviešu tautu un tās emigrāciju?

Kultūras sakari ir samērā jauns jēdziens, kas izveidojies uz pamatiem, kam ar kultūru nav nekāda sakara. Lai izsekotu tā attīstībai, metams skatiens tālu pagātnē – līdz pat 1946. gadam, kad kulmināciju sasniedza Austrumeiropas bēgļu miljonu dalīšanās mājās braucējos un tādos, kas labāk vēlējās palikt brīvībā. Jāatceras, ka te ir runa par tādu tautu piederīgajiem, kas savu neatkarību zaudēja Otra pasaules kaŗa gaitā resp. tā iznākumā. Berlīnē kopš 1945. g. pastāvēja Sabiedroto Kontrolpadome, kas sastādījās no okupētās Vācijas joslu – ASV, Anglijas, Francijas un Padomju Savienības – militārajiem virspavēlniekiem. Tās uzdevums bija pagaidām uzņemties vācu valdības funkcijas, kas galvenokārt gādātu par vienveidotas vācu polītikas organizēšanu, ietveŗot tajā visas četras okupācijas joslas. Dziļās pretišķības uzskatu un mērķu ziņā noveda pie Padomju Savienības izstāšanās no Kontrolpadomes 1948. g. pavasarī, līdz ar ko minētais organs beidza eksistēt. Vēl pirms tam, norādītajā 1946. g., Padomju Savienības okupācijas joslas virspavēlnieks kā Kontrolpadomes loceklis, Vācijas presē aicināja atgriezties dzimtenē no turienes kaŗa gaitā aizplūdušos bēgļus, norādīdams arī uz baltiešiem.

Šim mājienam bija šoka ietekme, kad bēgļu nometnēs parādījās repatriācijas komisiju locekļi, to vidū arī latvieši, ne tikai aicinādami, bet dažuviet arī panākdami bēgļu aiztransportēšanu. Šis paņēmiens atgādināja 1941. g. masu deportāciju praksi Latvijā un lika bēgļiem meklēt aizsardzību pie pārējo okupācijas joslu pārvaldēm. Repatriācijas kampaņa turpinājās vairākus gadus, lietojot dažādus līdzekļus. Tā, piemēram, kad 1947. g. Parīzē notika mēģinājums noorganizēt miera konferenci, tajā citu delegāciju vidū Padomju Savienības pārstāvju sastāvā ieradās arī okupētās Latvijas delegācija ar ārlietu komisāru prof. P.Vāleskalnu. No šejienes, kur 1919. g. baltiešu delegācijas Miera konferencē iestājās par savu jaundibināto republiku atzīšanu, prof. Vāleskalns ar savu autoritāti iestājās par bēgļu repatriāciju, gūdams arī zināmas sekmes – viņa pūļu tiešā rezultātā uz dzimteni no Blombergas devās rež. Voldemārs Pūce, no Libekas Dr. Bormane uc.

Pieņem, ka kaŗa beigu posmā uz Rietumiem devušies ap 280.000 latviešu. Vairāk nekā pusi no tiem apsteidza padomju bruņotie spēki, piespiezdami atgriezties Latvijā, bet ārzemes palika ap 110.000-120.000 latviešu (sal. Latvijas PSR Mazā enciklopēdija I/473). Arī izklaidus dzīvodami, tie laika gaitā izveidoja organizētu polītisku rosību ar mērķi atjaunot latviešu tautas suverenitāti resp. Latvijas brīvību, kas galvenokārt izpaužas apellēšanā pie Rietumu demokratijām, to informēšanā par okupācijas režīma patvarībām Latvijā, kā arī protestos pret polītisku apspiestību, tiesību ierobežošanu, rusifikāciju, saimniecisku izmantošanu etc. Šīs polītiskās polarizācijas frontē saduras Padomju Savienības, resp. Padomju Latvijas internacionālā komūnisma celšanas ideāli kā „visas cilvēces progresīvo aprindu nākotnes mērķis” ar „buržuāziskā nacionālisma restaurātīvajām tieksmēm”. Tā kā latviešu emigrācija ir daļa no milzīgās citu Eiropas tautu trimdinieku masas, kas domā un rīkojas tāpat, tad Padomju Savienībai pārējo Otra pasaules kaŗa sabiedroto priekšā īpaši pirmajā pēckaŗa laikā radās ievērojami prestiža zaudējumi, kuŗu aizkavēšanai vai pat novēršanai cita starpā kalpoja arī turpmākos gados plaši izvērstā repatriācijas akcija.

Tās veicināšanai Padomju Savienība 1953. g. pat izsludināja vispārēju „amnestiju” Rietumos palikušajiem bēgļiem, kas bija domāta arī dažāda veida pretestībniekiem pašu mājās, par cik tie nebija izdarījuši kriminālus pārkāpumus. Arī šis solis emigrācijas ietekmēšanai nedeva rezultātus. Atcerēsimies, ka vēl pašreiz no Padomju Savienības viedokļa baltieši ir lielās Maskavas valsts pilsoņi un viņu atrašanās „neatļautā prombūtnē”, kā rāda daži atsevišķi gadījumi, vēl šodien ir sodāms vai vismaz vajājams nodarījums. Lieta tā, ka pēc padomju likumiem ikreizējai pavalstniecības maiņai vajadzīga attiecīgās Augstākās padomes piekrišana, ko nevienam latviešu emigrantam nav ienācis prātā prasīt tāpēc, ka gan no paša pieredzes, gan daudzu Rietumu demokratiju viedokļa, gan objektīvā starptautisko tiesību izpratnes nozīmē Latvijas aneksija nav nekas cits kā varmācīgs akts.

Mājās braucēju meklēšana turpinājās arī pēc līdz šim nesekmīgajiem mēģinājumiem. Ar 1955. g. kā padomju repatriācijas aparāta organs austrumu Berlīnē krievu valodā sāka iznākt laikraksts Za vozvraščeņije na roģinu (Par atgriešanos dzimtenē), ko vēlāk izdeva arī baltiešu valodās un kas kļuva pazīstams kā „Michailova lapa”. Bet arī šim pasākumam, aukstā kaŗa laikos, un turklāt situācijā, kad tikko bija noplakusi emigrantu tālākā izceļošana, nebija itin nekādu panākumu. Šo, tāpat kā vēlākos izdevumus, emigrācijai piesūtīja par brīvu, izmantojot dažādos, parasti nelegālos ceļos iegūtas adreses.

 

* * *

 

Acīmredzot bija pienācis laiks grozīt metodes, tomēr nesaraujot saites ar emigrāciju. Ar 1958 gadu sāka iznākt padomju laikraksts Dzimtenes Balss, kas, pretēji „Michailova lapai”, bija dabūjams arī Rīgā. Tas vairs neapellēja pie emigrācijas masas, bet mēģināja kultivēt t.s. selektīvo repatriāciju, dodams iespēju atgriezties „godīgā dzīvē un darbā” dažādu iemeslu dēļ sarūgtinātiem cilvēkiem no emigrācijas vidus. Šis lūzums padomju režīma attieksmēs pret stūrgalvīgo latviešu emigrāciju laika un metožu ziņā sakrīt, piemēram, arī ar Polijas viedokļa maiņu pret savām bēgļu masām īpaši Vācijā un Anglijā, vairs neaicinot tās atgriezties uz palikšanu, bet kārdinot ar dzimtenes apmeklējumiem, bērnu vasaras nometnēm un kultūras sakariem. Bet tā kā Dzimtenes Balss pārāk nodarbojās ar „emigrējušo latviešu nacistisko kaŗa noziedznieku kriminālo pagātni un prettautisko darbību emigrācijā” (sal. LME 1/435), kas izvērtās par nebaudāma stila rupjībām, lasitāji protestēja. Rezultātā šāda veida uzbrukumi nozuda no Dzimtenes Balss slejām, tai vietā dodot tiem iespēju izpausties Svešatnes Atspulgos, kas tad arī pil no kādreiz Rīgā pazīstamo Aizkulišu gara sviedriem, asarām un asinīm.

Tai pašā 1958. g. dzima jauns organs sakaru uzturēšanai ar ārzemēm un netieši arī ar emigrāciju: Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība, kas, tāpat kā citas tāda paša nosaukuma Padomju Savienības biedrības, ietilpst Padomju un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrību savienībā. Pie Latvijas biedrības pieder PSRS biedrību nodaļas – sakariem ar austrumbloka valstīm Rumāniju, Poliju un Austrumvāciju, tāpat arī t.s. republikāniskās nodaļas – sakariem ar rietumvalstīm Zviedriju, Somiju un Dāniju. Šo iekārtojumu kādu laiku – līdz 1966. g. vadīja jau pieminētais prof. P. Vāleskalns, bet pašreiz – latviešu emigrācijai labi pazīstamais Padomju Savienības vēstniecības Stokholmā bij. atašejs Ž. Zakenfelds, kuŗa vietā tagad darbojas red. Liepa, pa laikam aicinādams Zviedrijas latviešu sabiedrību uz dažādiem propagandas sarīkojumiem.

Otrs, tieši latviešu emigrācijai domāts iekārtojums ir 1964. g. dibinātā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar latviešiem ārzemēs, kuŗas prezidija priekšsēdis ir I. Lešinskis, bij. Dzimtenes Balss redakcijas loceklis, ievēlēts 197 l. g. novembrī. Bez jau agrāk šajā komitejā ietilpušajām literātūras, zinātnes un technikas sekcijām klāt nākušas mūzikas, mākslas un jaunatnes sekcijas, kuŗas vada attiecīgo nozaru speciālisti. Arī Z. Zakenfelds ir šīs komitejas loceklis, bet bijušais šefs rakstnieks A. Talcis noslīdējis par vienu no diviem priekšsēža vietniekiem. Cik komiteja plaša, liecina tās 43 valdes locekļi, kas nāk ne tikai no visdažādākām kultūras dzīves nozarēm, bet arī no arodbiedrību padomes, pat no Latvijas jūŗas kuģniecības un paradoksālā kārtā, par spīti ateisma propagandai pašu zemē, kā izkārtne emigrācijas vajadzībām – arī no Latvijas ev.-lut. baznīcas, paša archibīskapa vietnieka V. Ozoliņa personā.

Komiteja izdod laikrakstu Dzimtenes Balss, kas uzskatāms par tās oficiozu un kuŗa redakcijas kollēģijā no 13 locekļiem veseli 7 ir arī komitejas locekļi. Bez tam komitejas pārziņā iznāk resp. iznākuši arī citi ārzemju latviešiem domātie laikraksti: Svešatnes Atspulgi, Amberland (angļu valodā), kā arī ārzemēs iespiestie laikraksti Svešuma Balss, Daugava, Draugs, Mūsu Laikmets, Viesis (Ulža Ģērmaņa dati).

 

* * *

 

Kā redzams, uz emigrāciju notēmēts milzīgs miezeris, kuŗa municijas noliktavās bez minētā iespiestā vārda ir plaša grāmatu produkcija, filmas, skaņu plates, skaņu lentes, daiļamatniecības izstrādājumi, suvenīri, diapozitīvi, prospekti un tūrisma maršruti. Bez tam tai pašā virzienā notēmēti arī Rīgas radiofona dažādi raidījumi, kas laika gaitā mainījuši nosaukumus un šobrīd ar izkārtni „Dzintarkrasts” ieņem apmēram tādas pašas kvalitātes vietu kā Svešatnes Atspulgi.

Šīs materiālās virsbūves pamatā guļ ģenerālštāba plāns – Latvijas kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs statūti, kas paredz:

Attīstīt un nostiprināt ārzemju latviešu kultūras sakarus ar dzimteni. Komiteja stājas sakaros ar Padomju Latvijai draudzīgām emigrācijas organizācijām, klubiem, bibliotēkām, preses izdevumiem, kā arī atsevišķām personām; tā ielūdz svešatnes latviešu delegācijas un atsevišķus tautiešus apciemot LPSR, cenšas veicināt ārzemēs dzīvojošo latviešu tūrisma braucienus uz dzimteni, organizē viņu bērnu atpūtu LPSR pionieru nometnēs un izkārto emigrantu jaunatnes mācīšanos mūsu zemes vidējās un augstākajās mācību iestādēs (citēts pēc Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas II sēj., 105. lp., 1968; I sējums iznāca 1967., III – 1969. g. Sal. arī Dzimtenes Balss Nr. 74, 1964. g. sept.).

Šī programma ir visai interesanta ne tikai ar savu ačgārnību, bet arī ar pretenciozitāti, kas nedurtos acīs, ja tās īstenojums praksē sakristu ar deklarētajiem mērķiem. Notiek taču otrādi – attīstīti tiek dzimtenes sakari ar emigrāciju; bet ja notiktu pēc programmas, tad abām pusēm vajadzētu mandātu, kādu emigrācija oficiāliem sakariem līdz šim nav devusi.

Kāpēc plāna īstenošana visumā nav izdevusies, ir jautājums, kas pelnījis īpašu uzmanību. Kas attiecas uz rīcībā esošo materiālu, tad daļa tā agrākajos gados sasniedza trimdiniekus par velti un bez kāda pieprasījuma, bet pēc viedokļa maiņas emigrācijā un līdz ar to augušo interesi par gara mantām made in Latvia, radies pat pieprasījums pēc tā. Cik liels – to I. Lešinskis raksturo kā „platu straumi, kas ik dienas plūst uz mūsu komiteju” (Dzimtenes Balss, Nr. 49, 2.12.1971). Mums šo straumi nav iespējams novērtēt, bet jāpielaiž, ka tās dēļ tiešām nācies paplašināt komitejas darbu. – No šīs attīstības secināms, ka

1)    padomju režīma interese par latviešu trimdiniekiem Rietumu pasaulē ir nepārtraukta un gadu gaitā pat pieaugusi;

2)    šīs intereses izpaudumos notikušas pārmaiņas, sākotnēja repatriācijas uzdevuma vietā liekot vienā virzienā attīstāmus kultūras sakarus.

Tie ir divi gluži pretēji viedokļi, kuŗu šķirtne meklējama nesekmīgā „Par atgriešanos dzimtenē” pasākuma beigu nopūtās, kas izdzisa 50to gadu otrā pusē. Šo atšķirīgo aktivitāšu izpratnei jāizlīdzinās ar pieņēmumiem, par cik tos var balstīt paša režīma publikācijās, tādēļ autentisks mājiens no autoritatīvas puses vienīgi veicinātu mēģinājumus izgaismot patiesību dzimtenes un emigrācijas attieksmēs, kam ir ārkārtīgi svarīga nozīme mūsu tautas nākotnei.

Laika posmu līdz minētajam lūzumam var uzskatīt par tādu, kuŗā emigrācija pārvilkusi svītru režīma pūlēm ar vismazāko enerģijas patēriņu, vienkārši pagriežot muguru. Pašreiz, kad sākusies zināma pievēršanās dzimtenei no emigrācijas puses, situācija ir gluži citāda un prasa spēju orientēties tajā. Labāka salīdzinājuma dēļ vēlreiz der atskatīties pagātnē:

Ko īsti aizelsušies MVD vīri meklēja latviešu un citu bēgļu nometnēs 1945.-1947. gados? Ko plānoja tā paša izlaiduma speciālisti savā Austrumberlīnes komitejā, izsūtot atgriešanās lūgumu formulārus pat līdz 1950-to gadu beigām? Atbilde tagad piesakās pati.

Laika plūsmai piemīt īpašība dažreiz atsegt pagātnes nogulsnējumus. Tā pazīstamā „17 latviešu komūnistu vēstule rietumu kompartijām”, kas 1972. g. janvārī publicēta vairākos Skandināvijas, Vācijas un Anglijas laikrakstos un radiofonos, likusi anonīmiem Rīgas autoriem ieņemt viedokli pret šajā vēstulē pausto kritiku par padomju režīmu Latvijā, cita starpā arī par tā rusifikācijas metodēm. Cīņa aizstāvības pozīcijas ieņem šādi:

Kas veicināja ... cilvēku ... it īpaši ... buržuāziskās intelliģences pārstāvju aizbraukšanu. Roku rokā ar saviem nacistiskajiem saimniekiem, latviešu buržuāziskie nacionālisti darīja visu, kas viņu spēkos, lai Latvija paliktu ne vien bez materiālajiem resursiem, bet arī bez darbaspēka un kvalificētiem speciālistiem (Ciņa, Nr. 46 24.2.1971).

Runa ir par bēgļu aizplūšanu no Latvijas kaŗa beigu posmā. Ar šo argumentu gribēts vainu par latviešu skaita sarukumu dzimtenē uzvelt pašai emigrācijai. Iznācis citādi: ar šiem pāris teikumiem (labāk par vēlu nekā nekad) atklāta visa „Par atgriešanos dzimtenē” racionālā garā iecerētā pēckaŗa gadu programma – dabūt atpakaļ zaudētā darba spēka tūkstošus un speciālistu smadzenes sarkano skudru valsts vajadzībām. Tas viss.

Kādi humānisma motīvi, kas liktu samanīt cilvēcīgu jūtu sakustēšanos sakarā ar tik ievērojamo nelaimi, Cīņā nav atrodami. No Berlīnes komitejas līdz Rīgas redakcijai līnija noturēta stingri. Jānožēlo tomēr, ka tāds paņēmiens, pat pēc tik daudz gadiem, neko citu nepierāda kā vien tiešām eksistējošu intelliģences trūkumu, šai gadīļumā Rīgas propagandistu vidū. Latvijas iedzīvotājiem – kam Cīņas raksts dod iespēju sekot diskusijām ar emigrāciju (paldies), – acu priekšā vēl ir „latviešu buržuāziskās intelliģences” vajāšana un deportācijas 1941. g., kas ir vistiešākais iemesls 1944./45. g. bēgļu kustībai.

Ko grib panākt Rīgas tagad forsētie kultūras sakari?

Mūsu priekšā ir gluži cita aina nekā vēl priekš gada, un, protams, daudz citādāka nekā toreiz, kad dibināja Kultūras sakaru komiteju. Jāpatur vērā, ka gan pēckaŗa posma repatriācijas aparāta, gan mūsdienu Komitejas anonīmā un tomēr zināmā priekšniecība ir viena un tā pati – ar visām speciālajām skolām un instrukcijām. Ar tādu vērtējumu arī pārlaižam skatienu 1965. g. dibinātā sakaru institūta programmas pieteikumam, kas skan šādi: „Gribam sniegt draudzīgu roku pāri jūŗām un okeāniem” (Dzimtenes Balss, Nr. 74, 1964. g. sept.). Un ar to pašu rezervi pieņemam zināšanai, ka „visplašākās sabiedriskās aprindas sociālistiskajā dzimtenē galīgi un negrozāmi izlēmušas nodot aizmirstībai visu, kas kādreiz šķīris un traucējis saprašanos starp tautu un tās svešumā nokļuvušajiem locekļiem, visus pagātnes noslāņojumus, tā plaši atverot durvis auglīgai sadarbībai.”(Turpat.) No šejienes, par spīti 7 gadu atstarpei, nav tāls solis līdz Dzimtenes Balss dvīņu brāļa Svešatnes Atspulgu slejām, kur tā lasām:

Veicinot un atbalstot kultūras sakarus ar ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, Padomju Latvijas sabiedrība vadās no humānisma apsvērumiem. Ir taču skaidrs, ka bez kontaktiem ar kultūras dzīvi dzimtenē latviešu kultūras rosmēm ārzemēs draud straujš apsīkums, iznīcība... Fakts ir tas, ka absolūts to latviešu vairākums, kas nepaklausīja labi domātajam repatriācijas aicinājumam, šodien ir integrējies mītnes zemju sociālajā struktūrā... Vairāk nekā gadsimta ceturksni turienes latvieši ar savu darbu cēluši nevis Latvijas, bet svešu zemju labklājību (U. Andersons, Svešatnes Atspulgi, Nr. 8/9, 1971).

Šo pašu domu atrodam Komitejas jaunā valdes priekšsēža I. Lešinska referātā, kas nolasīts 1971. g. novembrī komitejas plēnumā: „... cēlais darbs, ko veic mūsu komiteja, humānisma vārdā atbalstot izkliedē dzīvojošo latviešu centienus pēc tuvības ar dzimteni, gūst atbalstu un atsaucību plašās ārzemju latviešu aprindās” (Dzimtenes Balss, Nr. 49, 2.12.1971).

Tie ir vārdi, kas tiešām varētu aizstāt labdarīgu plaukstu uz trimdas drudzī sakarsušas pieres, ja aiz komitejas kulisēm nedarbotos dezinformācijā un šķelšanā piedzīvojis režisors, kuŗa balss līdz emigrācijai tikpat kā nekad neatskan: cik ir to trimdas latviešu, kas regulāri lasa Rīgas izdevumus  – Cīņu, Padomju Latvijas Komunistu, Padomju Jaunatni, vēl citus? No tiem uzzinām, kā vēlāk redzēsim, ka režīma augstākos reģionos, tātad īpaši kompartijā, nekur un ne zem kā nekādas svītras nav pavilktas, nekas nav nodots aizmirstībai, bet emigrācija tikpat kaislīgi mīlētā cik nīstā latviešu emigrācija joprojām ir visai zemas kategorijas cilvēku materiāls, kas apdraud sabiedrisko iekārtu Latvijā.

 

* * *

 

Kas uztur padomju varu – sarkanarmija vai jaunā paaudze, kam tagad salīdzinājumā ar pēckaŗa gadiem daudz labākas dzīves, darba un izglītības iespējas? Uzņēmumā augšā – sarkanarmijas parāde Rīgā. Pa labi – Latvijas vidējo mācības iestāžu pārstāves ierodas Padomju Latvijas skolu jaunatnes 3. dziesmu un deju svētkos Rīgas Mežaparkā 1972. g. 1. un 2.jūlijā, (J. Krieviņa uzņēmums)

Bet atpakaļ pie Kultūras sakaru komitejas sūtības.

Aicinājums „atgriezties godīgā dzīvē un darbā” tātad sen izskanējis. Repatriācijas ēra beigusies. Bet ne interese par pazudušajiem dēliem. Tā tikai citādi formulēta – tēvišķīgāk, iejūtīgāk, arī drusku rezignēti. Un adresēta ne vairs muskuļu, bet gara spēkam. Kāpēc?

Taču tad, kas mums emigrācijā draud, vislabāk zināms mums pašiem. Šie draudi nekādā gadījumā nav tik lieli kā tie, kas lika nepaklausīt labi domātajiem repatriācijas aicinājumiem; jo integrēties pašreizējo mītnes zemju sociālajā struktūrā tomēr nav tas pats kā integrēties Pad. Savienības izsūtījuma vietās. Bet ja arī šī drauda nebūtu, paliktu otrs, tikpat bīstams, ko reljefi izcēlis LKP CK pirmais sekretārs A. Voss savā runā 1971. g. 1. aprīlī PSRS KP kārtējā XXIV kongresā, citējot Ļeņinu: „Ja grib būt internacionālists, tad jādomā ne tikai par savu nāciju, bet augstāk par to jāstāda visu intereses” (Cīņa, Nr. 77, 3.4.1971). Citiem vārdiem – asimilācijas programma mazākumtautībām.

Lielajai krievu nācijai tāds norādījums der, un no viņas spēku viedokļa tas arī īstenojams. Taču mazu tautu normāli domājošu cilvēku galvās šāda loģika, būdama pretdabiska, ne par ko nelien, kā to vislabāk zina paši rīdzinieki. Tāpēc emigranti, kā Svešatnes Atspulgos pareizi sacīts, vairāk nekā gadsimta ceturksni tiešām cēluši nevis Latvijas, bet svešu zemju labklājību pēc brīva prāta – negribēdami būt vajāti, negribēdami būt internacionālisti, negribēdami celt komūnismu, negribēdami palīdzēt krievu imperiālismam, nespēdami ticēt padomju sociālisma priekšrocībām; bet gribēdami – tāpat kā visas citas tautas itin visur brīvajā pasaulē – palikt tie, kas viņi ir un dzīvot brīvu dzīvi savā brīvā zemē. Tās ir elementāras vēlmes un ideāli, kas te vēl neparasts? Vai varbūt aizliegts?

Pēc bēdīgā Prāgas rudens, Rīgas viedoklis sakaru jautājumā dokumentējas šādi:

1969. gadā:

Tautas aizmēztie buržuāziskie nacionālisti ... nepārtrauc pūlēties saindēt cilvēku apziņu, graut ticību komunisma ideāliem... Emigrantu preses lappusēs, bijušo buržuāzisko darboņu runās galvenais vadmotīvs ir centieni iekvēlināt pretkrieviskas noskaņas, spekulācija uz nacionālām jūtām, cenšanās nomelnot PS KP un nacionālās polītikas ļeņiniskos principus. Protams, nebūtu pareizi pārvērtēt dažnedažādo apmelojošo radioraidījumu, rakstu un izteikumu ietekmi, taču nevar tos arī pilnīgi ignorēt. (LKP CK sekretārs J. Rubenis, Cīņa Nr. 179, 2.8.1969).

1970. gadā:

Komjaunatnes vecuma jauniešu galveno daļu tagad veido tie, kas dzimuši un auguši ne vien pēc kaŗa, bet arī pēc tam, kad mūsu zeme jau bija pārvarējusi fašistu iebrukuma smagās sekas. Nepazīdami grūtības, daži jaunieši un jaunietes nevar pienācīgi novērtēt to, ko izcīnījuši viņu tēvi un vecākie brāļi. Tāpēc zināmā jaunatnes daļā rodas nihilistiska attieksme pret sabiedrisko dzīvi, tieksme visu kritizēt, skepse ... Komjaunatnes organizācijām ... mūsu jaunatnē jāieaudzina neiecietība un naids pret jebkādām tenkām, pļāpāšanu un bezatbildības izpausmēm, kuŗu nolūks ir graut mūsu iekārtas polītisko stiprumu ... jāieaudzina jaunatnē draudzības jūtas pret brālīgo sociālistisko valstu tautām ... nesamierināmi jācīnās pret jebkādām nacionālās aprobežotības izpausmēm” (LĻKJS CK pirmais sekretārs B. Pugo, Padomju Jaunatne, Nr. 36, 21.2.1970).

Apgalvojums, ka padomju vara iznīcinājusi nacionālismu, varētu parādīties blakus citiem līdzīgiem, piemēram, ka padomju vara iznīcinājusi patstāvīgu domāšanu vai normālu jušanu – visu pseudopatiesību liktenis – ir vienāds: tām neviens netic, ieskaitot viņu autorus. Bet ja Potjomkina sādžu celšanas paņēmiens mazajā Latvijā ar dilstošo dzīvo spēku bijis vajadzīgs kā kāda polītiska režīma sasniegumu manifestācija, tad ar tā palīdzību vēlreiz ienākam tajā novadā, kam pieder arī emigrācijas interese: problēma šobrīd ir par to, kā mūsu tauta pārdzīvos rusifikāciju, un nevis par to, kādā sabiedriskā iekārtā viņa tagad spiesta veģetēt. Viņas vitālās intereses pieder tai pašai, un līdz ar to latviešu tautas daļai ārzemēs, un tās ir suverēnas un neaizkaŗamas; turpretim rusifikācijas briesmas kā joprojām neapvaldītā (kur nu vēl iznīcinātā) krievu nacionālisma izpaudums nāk no ārpuses un arī gribēdams nevar spītēt cilvēku dabai un ieperināties latviešu mentalitātē kā akceptēts vai vēl akceptējams nokārtojums.

Šeit guļ kultūras sakaru jautājuma kodols – vienādi svarīgs abām pusēm. Latviešu komūnisti nespēdami un, kas zina, daži no tiem arī negribēdami aizcirst durvis uz ārpasauli, lai apturētu kaitīgo ietekmju ieplūšanu, vismaz Maskavas gubernatoru priekšā ir spiesti klusināt joprojām dzīvo, taču nievāto „latvietību” pašu mājās; emigranti savukārt ir spiesti balstīt šo pašu latvietību kā tautas, tā savas atšķeltās grupas vārdā, kā to prasa šī kopīgā etniskā organisma tālākās pastāvēšanas intereses.

Par šiem jautājumiem nenāktos runāt vairak nekā par kādiem tūrisma nokārtojumiem, ja latviešu tauta atrastos, piemēram, lietuviešu situācijā, kam dzīvības briesmas neeksistē. Mūsu gadījums ir citāds un pēc sava pesimistiskā rakstura arī vienīgais Eiropā. To zina arī Valdemāra ielā un neko neiebilst, bet, gluži otrādi, visādi sekmē šīs traģiskās attīstības galīgu nokārtojumu. Jāpielaiž, ka tādā nostājā vainojams Maskavas grūti atvairāmais spiediens kā galvenais stimulants polītisku un saimniecisku aprēķinu dēļ. Ar tādu teorētisku pieņēmumu kaut cik atslogojama režīma turētāju sirdsapziņa Rīgas latviešu vidū, un būtu jānožēlo, ja tas izrādītos maldīgs, jo tad nekas vairs nespētu novērst no viņiem inkriminējumu, kas kā līdzīga satura delikts iegājis vēsturē arī ar apzīmējumu Endlösung der Judenfrage. Kuŗš latvietis to grib – Latvijā, Krievijā, visā pasaulē? Kuŗš komūnists, kuŗš nekomūnists?

 

* * *

 

Šeit citētie Rīgas preses un periodikas izvilkumi, kuŗus varētu turpināt pēc patikas, kopš gadiem ir līdz apnikumam līdzīgi savā starpā kā saturā, tā izteiksmē. Vienīgās variācijas dod kādas reakcijas uz norisēm ārpus Padomju Savienības, to vidū īpašu vērību pievēršot latviešu emigrācijas rosībai. Šajā spogulī arī ieraugāms vesels tādu kategoriju saraksts, kam no padomju viedokļa kāda nozīme režīma apdraudējuma izpratnē.

Aprobežojoties ar pēdējiem 6-7 gadiem, varam konstatēt, ka šajā laikā Rīgā (tātad Maskavā) komūnistus visvairāk nodarbinājusi

1)    Rietumu kritika par Padomju Savienības tautu nacionālās eksistences apdraudējumu;

2)    pret krievu tautu vērsti nacionālisma izpaudumi pašā Padomju Savienībā;

3)    t.s. buržuāziskā nacionālisma apkaŗošana Padomju Savienībā;

4)    t.s. buržuāziska nacionālisma – ka revīzionisma un citu kaitīgu ideju nesēja – iepludināšana Padomju Savienībā;

5)    rūpes par literātūras un mākslas nosargāšanu pret režīmam svešām idejām;

6)    rūpes par jaunatnes izolēšanu no Rietumu demokratiju ietekmes;

7)    emigrācijas pieaugošā aktīvitāte kultūras sakaru izveidošanā kā režīmam svešu ideju pārnesēja.

Šis provizoriskais saraksts uzrāda jūtīgu pielāgošanos norisēm un raksturīgs ar aizsardzības pozīcijām, kas ieņemtas pret iekšējiem un ārējiem ideoloģiskiem ienaidniekiem. Tā ir parādība, kas atbilst līdzīgam viedoklim Austrumu bloka valstīs, piem. Vācijas demokratiskajā republikā, kas tieši pēdējā laikā jutusies spiesta deklarēt savu norobežošanos (Abgrenzung) kultūras jomā, kā tas noticis austrumvācu rakstnieku un mākslinieku kongresā 1971. g. rudenī, vēl SED šefa Ulbrichta laikā, un atkārtojies šajā pavasarī Honekera ērā. Vispārpazīstamas arī patstāvīgi domājošu kultūras darbinieku vajāšanas kopš pag. gada novembŗa īpaši Ukrainā un Čechoslovakijā, nerunājot par pašu Padomju Savienību. Citādi garīgi izkaltušā Rīga, vismaz šai ziņā ir visai moderna un laikmetīgajiem strāvojumiem neatpaliek.

Tas, kas šajā ideoloģiskajā aizsardzības metodē liek ārpusē stāvošam vērotājam aizturēt elpu, ir tās manipulātīvais un degradējošais raksturs: iemesli neapmierinātības izpaudumiem tautā, – kas pēc šeit citētām režīma reakcijām vien spriežot ir permanenti un plaša apjoma, – tiek meklēti nevis pašmāju iekārtas nepilnībās, bet visu atbildību par tiem padomju organi uzveļ kādai imaginārai buržuāziskā nacionālisma ietekmei no ārpuses. Citiem vārdiem – latvieši dzīvotu savā nebijuši augstajā līmenī gluži apmierināti un nekādas nedienas neapzinātos, ja kāds tīši tos nekūdītu atvērt acis. Nerunājot nemaz par to, ka šāds paņēmiens pazemo mūsu tautu tās intelliģences pakāpē un patstāvīgas spriešanas spējās, ir jābrīnās, ka propagandas jautājumos citādi tik erudītais režīms ķeŗas pie tik nedroša paņēmiena, kur taču ap Rīgu uzcelts Berlīnes mūris sarga tautu no infekcijām un pašu avīzes dienu dienā pilnas sūdzību par neciešamiem dzīves apstākļiem.

Būdams neatbilstošā, Marksa neparedzētā vidē īstenots, komūnisma eksperiments dažos gadu desmitos deģenerējās. Mūsu un citu boļševizēto Eiropas tautu jaunākā vēsture ir marksisma atmiršanas un krievu nacionālisma gumdītā padomju imperiālisma izplēšanās vēsture, kad Rietumu civilizācijas progress kļuvis par nāvīgu draudu vecmodīgām dogmām. Arī Rīgas latviešu komūnistu mīņāšanās savu laiku pārdzīvojušās propagandas pozicijās no vienas puses liecina par ideoloģisku tukšumu, bet no otras – rāda centību Krievijas imperiālisma balstīšanā. Tādā pārejas situācijā atsedzas daža vāja vieta padomju sistēmā, dodama iespēju celt galvu t.s. buržuāziskam nacionālismam. Tā kriminālā daba – no boļševiku viedokļa – izpaužas nesamierinātībā ar krievu buržuāziju un tās nacionālismu. Abu šo parādību klātiene mūsu modernajā laikā liecina par vairāk nekā 50 gadus ilgās krievu sociālistiskās evolūcijas raksturu – tas ir atpakaļrāpulīgs, ar savām atgriezeniskajām smailēm tiekdamies noslēgt loku pie tā paša sliekšņa, pie kuŗa reiz sākās Krievijas šķietamā garīgā emancipācija. Ir vietā šai parādībai izsekot, lai ieraudzītu, cik ļoti mūsdienu padomju ideoloģija nošķiebušies attieksmē pret saviem izejas punktiem, kļūdama par nemākulīgu aizsegu režīma forsētajam imperiālistismam. Mūsu tautas vēsture liecina, ka to var pārdzīvot, turoties kopā.


* * *

Kultūras sakari kā modernās latviešu dzīves aktualitāte un nepieciešamība liek pārlaist skatienu liberālisma un nacionālisma ienākšanai polītisko kategoriju jomā 19. gs., bez kuŗu pavadoņa – romantisma uzplaukuma literātūrā un mākslā, nebūtu domājama tā garīgā vide, kuŗā bija iespējama mūsu tautas atmoda, jaunā strāva (1850-1905) un tālākie ceļi pat pāri zaudētai neatkarībai. Jāatceras arī, ka, izvērsdamies aizvadītā – 18. gs. apskaidrības laika pēdās, romantisms ar saviem priekšstatiem par gara vērtībām un mākslas formām pārvaldīja visu to nozīmigo periodu, kas sniedzas no Bastilijas ieņemšanas līdz sociālistisko partiju dibināšanai ap 1880. gadiem, un Amerikas pilsoņu kaŗā tāpat kā Krievijas nemieros izpaudās kā viena un tā paša impulsa – franču 1789. g. revolūcijas vēlīnas atskaņas.

 

* * *

 

Krievija kopš Pēteŗa Lielā bija kļuvusi par lielvalsti ar dižciltīgo kārtu kā vienīgo kultūras nesēju. Napoleona kaŗa laikā krievu nacionālā pašapziņa guva spēcīgus impulsus, kuŗu savdabību noteica Krievijas attieksmju īpatnības pret pārējo Eiropu. Bez tam bija radusies interese par pagātni, no kuŗas savukārt izauga vēlēšanās piedalīties pasaules vēsturisko notikumu attīstībā. Bet dižciltīgo šķira savu ideālistisko vidutājas poziciju, ko tā ieņēma starp tautu un valsts varu, zaudēja nesekmīgajā dekabristu sacelšanās mēģinājumā 1825. g. Radās plaisa starp šo izlasi un troni, jo dumpis izrādijās par sitienu ūdenī – tauta vēl nesaprata polītiskas brīvības nozīmi un labāk turējās pie visvarenā cara un tā autokratijas, kas vienīgā, likās, varēja nosargāt viņu no muižnieku patvaļas. Šīs dīvainās situācijas pamatā ir fakts, ka Krievijai toreiz vēl nebija t.s. trešās šķiras, nebija vidusšķiras – pilsonības, kādu to pazīst Rietumeiropa šinī laikā buržuāzijas izskatā. Tās lomu gadu gaitā uzņēmās liberālā intelliģence, kuŗu vienoja vēlēšanās izmantot savu izglītību kā ieroci cīņā pret carismu – par sociālu taisnigumu. Tās kreisās aprindas drīz nokļuva sociālistisko ideju varā.

 

* * *

 

Aleksandrs II bija slavofilisma balstītājs. Šī garīgā kustība attīstījās ap 1830. g. kā pretspēks ar Napoleona kaŗiem uzplūdušām Rietumeiropas ietekmēm – slavisko īpašību saglabāšanai, tā pirmo reizi atsegdama krievu nacionālisma vēl neizkoptos vaibstus. Bet no šīs saskares ar Rietumiem, kad Krievija piedalījās koalicijās pret frančiem, bija radies rūgšanas process, un ap 1840. g. krievu progresīvā sabiedrība sašķēlās t.s. „rietumniekos” un „slavofilos”.

 

* * *

 

Kad revolūcija beidzot bija uzliesmojusi, buržuāziskais nacionālisms atklāja, cik nāvīgu draudu tas nozīmē krievu valstij. Ar Staļina un Ļeņina parakstiem 1917. g. bija stājusies spēkā deklarācija Krievijas tautām, kas tām paredzēja gan vienlīdzību un suverenitāti, gan pašnoteikšanās tiesības – ieskaitot izstāšanos un pilnīgu neatkarību no Krievijas, gan nacionālo un reliģisko privilēģiju likvidēšanu, kā arī nacionālo mazākumtautību brīvu attīstību un etnogrāfisku grupu eksistenci Krievijas valsts terntorijā. Viena pēc otras šīs tautas tagad atdalījās no „māmuļas” un deklarēja patstāvību – Somija, Ukraina, Lietuva, Igaunija, Grūzija, Armenija, Aizkaukaza federatīvā republika, Latvija, īsā laikā Krievija saruka līdz Maskavas lielkņazistes apjomam, kāda tā bija pastāvējusi pirms Ivana Bargā. Boļševiki steidzās kļūdu labot – Staļins deklarēja, ka mazo tautu pašnoteikšanās tiesības nav jāsaprot kā buržuāzijas, bet attiecīgas tautas darba ļaužu pašnoteikšanās tiesības. Bija par vēlu. (Pagāja gadi, līdz aizklīdušās avis pa daļai izdevās atkal piepulcināt lielajam ganāmpulkam). Un jo vairāk ieilga kaŗš un jo grūtāk klājās pašai krievu revolūcijai, jo lielākas cerības Ļeņins lika uz revolūciju Vācijā. Jo lielāka bija viņa vilšanās, kad tā tur neizdevās ne 1919., ne 1920. g., kur nu vēl pasaulē.

Dogmām un doktrīnām, ar kuŗām krievu marksisti bija saauguši gadu desmitos un izlietoja tās cara patvaļas gāšanai, Rietumu pasaulē ne tikai pietrūka īstās fascinācijas, bet arī brutalitātes to īstenošanai; un bez tam Marksa mācību nivelēšanas principam bija jāsastopas ar kaut ko, kas izrādījās dabiskāks, vecāks un tādēļ noturīgāks par krievu destruktīvo fanātismu, – ar tautu pašapziņu, viņu nacionālo integritāti. Kaut kur Rietumu pasaulē tātad bija kāda garīga un kāda vērtību robeža, pie kuŗas krievu marksismam nācās vismaz apdomāties. Nav grūti aiz tās saskatīt nacionālo pašapziņu kā identitātes saturētāju un līdz ar to sargātāju elementu, kuŗa eksistenci nācās ieskatīt arī pasaules revolūcijas organizētājiem. Nav grūti saskatīt arī ignoranci pret cita veida nacionāliem organismiem, kuŗu identitāte pastāv viņu piederībā kādai atšķirīgai kultūras jomai un garīgās orientācijas tradicijās. Tādas Baltijas telpā bija radušās gan vācu virsslāņa ilgajā klātienē, gan īpaši zviedru, tāpat poļu laikos. Neatkarīgo Baltijas valstu eksistencei Staļina uztverē nebija nekādas nozīmes, acīm redzot Ļeņina atziņas ietekmē, ka revolūcijas laikā no Krievijas atdalījušās zemes ar laiku pašas atradīs ceļu atpakaļ uz to. Cik šī garīgā atšķirība no Krievijas bija liela polītiskā nozīmē, rāda J. Raiņa un J. Jansona-Brauna apliecinājumi, ka latviešu sociālistiskā kustība bijusi orientēta uz Rietumeiropu, ne Krieviju. Lielās izmiršanas sākumā – 1931. g. – Staļins pirmo reizi griezās pie padomju rūpniecības vadītājiem ar kaislīgi dedzīgu aicinājumu darīt visu iespējamo, lai pārvarētu Krievijas atpalicību no Rietumiem. Tā bija sava veida apellēšana pie padomju tautas – visas padomju tautas nacionālajiem instinktiem grūtā brīdī. Bet tas viņu nekavēja vērsties pret lokāliem nacionāliem instinktiem, kad Krievijas maizes klētī Ukrainā vispārēja posta zīmē bija sākušas izpausties dažādas autonomijas tieksmes. Te Staļina paša radītie nacionalitāšu polītikas principi vairs nederēja – 1933. g. viņš ievadīja plašu terrora akciju, kuŗas gaitā no kompartijas Ukrainā izslēdza 28.000 biedru, atcēla 237 partijas sekretārus, uzpildīja cietumus un masu kapus ar neuzticamiem elementiem un izdzēsa ukraiņu intelliģenci. Tās ir brūces, kuŗas ukraiņu tauta vēl šodien laiza kā Krievijā, tā emigrācijā.

Šai laikā Eiropā notikušas dziļas polītiskas pārmaiņas, Hitleram gūstot varu Vācijā, bet Polijā, Baltijas valstīs un Somijā demokratija pārdzīvo krizi un tās viena pēc otras pievēršas vairāk vai mazāk autoritārai valsts iekārtai. Uz Krievijas posta un bada makābrā pamata savukārt galvu slien padomju patriotisms, kuŗam īsto uzmudinājumu dod krievu ledlauža „Ceļuskin” avārija kādā polārā ekspedīcijā – apkalpi izglābj gaisa ceļā, kas uzskatāms par tais laikos apbrīnojamu veikumu.

No šī brīža padomju laikraksti atkal sāka lietot kopš revolūcijas laikiem apsmieto jēdzienu „mūsu lielās dzimtenes dēli”, kam blakus parādījās sen vairs nelietotais Krievijas vārds. Dažādu vajadzību sakarā partija tagad arvienu biežāk apellēja pie padomju tautu kopīgas „padomju apziņas”, taču gadu gaitā tajā arvienu vairāk bija izmanāma vēsturisko tradīciju atgriešanās, ieskaitot nacionāli krieviskā momenta uzsvērumu. Jau 1934. g. 16. maijā, dienā, kad Latvija piedzīvoja autoritārās iekārtas nodibināšanos, Krievijā tautas komisāru padomes īpaša rezolūcija prasīja jaunu vēstures grāmatu izdošanu augstākām skolām. Drīz marksistiskās sabiedriskās zinātnes šajās skolās aizstāja atjaunotas vēstures mācības, bet universitātēs atkal sāka darboties vēstures fakultātes. Vecās vēstures grāmatas tika aizstātas ar jaunām, kuŗās pienācīgi tika cildināti „Padomju savienības tautu nacionālās pagātnes dižums un cieņa.”

Būdams visu šo pārvērtību režisors, Staļins bija meklējis iespējas, kā atjaunot krievu vēstures kontinuitāti, kam revolūcija bija nocirtuši tās laikmetīgo galu.

 


Aina no A. Skultes operas Princese Gundega un karalis Brusubārda pirmizrādes 1971. gadā Rīgā. Tagad, kad jaunākās paaudzes iespaidā svešumā sākušies „mērnieku laiki”, nav pilnīgi izslēgts, ka kādu dienu klusā un jaunatnes šķietami pamestā biedrības māja pēkšņi būs stāvgrūdām pilna – sakarā ar Imanta Ziedoņa vai koŗa „Ave Sol” viesošanos.

Šajos mēģinājumos izpaudās sintezes meklējumi starp nacionālajiem un marksistiskajiem elementiem. To – centrālā parādība bija krievu pagātne un krievu nacionālās tradīcijas, kaut pretstatā cara laikiem te pirmo reizi tika aplūkota arī citu Krievijas tautu vēsture. Bet neviena no tām nevarēja sacensties ar krievu izcilajām vēsturiskajām figūrām – lielkņaziem un cariem, svētajiem un kaŗavadoņiem kopš vecu veciem laikiem. Gļinkas opera Dzīvība par caru atkal drīkstēja parādīties repertuāros ar tās seno nosaukumu, un nekādus protestus neizraisīja arī cara himnas nodziedāšana. Gleznotājs Repins, kas pēc revolūcijas tika uzskatīts par kontrrevolūcionāru, tagad atkal guva uzmanību īpaši ar saviem vēsturiskajiem tematiem. Puškina 100. dzimšanas diena 1937. g. izvērtās par grandiozām nacionālām svinībām. Tai pašā rudenī ar godbijību tika pieminēta kauja pie Borodino priekš 125 gadiem, kaŗavadoņi Suvorovs un Kutuzovs atkal kļuva dzīvi uz teātŗu skatuvēm un kino ekrāniem. Bet Trocka radītā revolucionārā kaŗa padome tika likvidēta, likumi atkal atjaunoja tēvzemes nodevības jēdzienu, armijā 1935. g. no jauna ieveda vecos dienesta pakāpju apzīmējumus, no kuŗiem augstākais bija maršals, un te piederēja arī revolūcijas gados noplēsto uzpleču rehabilitācija. Asu kritiku saņēma tie zinātnieki, kas bija nonievājuši kristietību: tā tagad izrādījās īsti progresīva, jo grieķu ortodoksā baznīca bija spēlējusi ievērojamu lomu Kijevas valsts dibināšanā, bet klosteru celšana veicinājusi iekšējo kolonizāciju...

 

* * *

 

Pie šo pārvērtību priekštečiem pieder arī lūzums līdzšinējā ideoloģiskajā koncepcijā. Ļeņins bija domājis, ka proletariāts gan spēj pārņemt varu kādā zemē, spēj gāzt buržuāziju, bet tam nepietiek spēka sociālisma īstenošanai – šai vajadzībai nepieciešama citu zemju proletariāta palīdzība. Trockis savukārt bija pārliecināts, ka sociālismu var nodrošināt uz plašas internacionālas bazes, ja arī Rietumu pasaulē izceļas revolūcija. Staļinam bija pašam sava izpratne – tā kā ne Ļeņina, ne Trocka cerības nebija īstenojušās, viņš attīstīja tēzi par „sociālismu vienā zemē”, kur pat nepieciešams to realizēt, lai krievu sociālisma liktenis nekļūtu atkarīgs no komūnisma situācijas ārzemēs. Līdz ar to viņš bija nostājies uz sava veida nacionālkomūnisma ceļa, taču būdams apzinīgs diezgan, lai nepamestu tos garīgos resp. Marksa dotos pamatus, uz kuŗiem pats bija izaudzis. Šī formula par „sociālismu vienā zemē” ļoti drīz un ļoti pamatīgi iesakņojās partijas organizāciju domāšanā un pavēra nebijušas perspektīvas padomju tautas pašapziņas atraisīšanā. Šis atrisinājums izrādījās labs pretsvars Eiropā radušos totalitāro režīmu ietekmēm, un tajā ietvertā sociālistiskās dzimtenes un padomju patriotisma ideja izlīdzināja arī Trocka internacionālo mērķu pievilcību.

Savukārt tiltu celšana uz pagātni noderēja kā atsvars rosīgajam, nekad neapklusušajam ukraiņu (tā dēvēto mazkrievu) nacionālismam, kam pretim varēja nolikt lielkrievu pašapziņas izpaudumus.

Šī pašapziņa drīz guva arī jaunus tālāknesējus – klātpienākušo paaudžu izskatā, kas pašas uz savas ādas nebija izjutušas neko no revolūcijas, kaŗa, sarkanā terrora un bada posta, un aizrāvās ar technikas un saimniecības jauninājumu panākumiem padomju dzīves, t.s. „sociālisma celšanā”. Jaunu lauksaimniecības novadu apgūšana, ceļu, tiltu un jaunu spēkstaciju būve, polāro apgabalu pētniecība un aviācijas attīstība darīja savu – jaunākajām paaudzēm drīz sāka likties, ka krievu tauta pārējo padomju tautu priekšgalā ir visprogresīvākā nācija pasaulē. Marksa cerības, Ļeņina turpinātas, Staļina ērā jau likās vedam pretim „laimīgākai nākotnei”.

Radās jauna intelliģence – padomju intelliģence, kuŗas tapšanu veicināja vadītāju funkcionāru permanentais trūkums dažādās nozarēs – zinātnē, mākslā, presē, tautas veselības un audzināšanas jomās, parallēli tām vajadzībām, kādas nācās apmierināt rūpniecībā, saimniecībā, aizsardzības sistēmā. Šai funkcionāru šķirai tauta drīz piedēvēja „aparatčiku” pavārdu – tā bija daļa topošās padomju buržuāzijas. Laika gaitā tā savu priekšrocību situāciju vēl vairāk nostiprināja un izveidoja, kad ne tikai pieauga tās materiālie ienākumi, bet radās arī dažas privilēģijas pretstatā pārējai tautai. Tā, piemēram, augstākā izglītība kļuva par padomju intelliģences priekšrocību ar 1940. g., kad atcēla bezmaksas izglītību augstākās mācību iestādēs. Tas bija sitiens jaunatnei, kas līdz šim bija lepojusies tieši ar šo padomju sasniegumu. Stipendijas bija pieejamas visiem – bet visdrošāk un vieglāk tiem, kas aktīvi un demonstratīvi balstīja režīmu un piederēja jaunās intelliģences – funkcionāru kārtai. Tai pašā laikā t.s. „Darba spēka rezervju galvenā pārvalde” dabūja tiesības „iesaukt” mācībās arodu, amatniecības un dzelzceļnieku skolās abu dzimumu bērnus 14-15 g. vecumā, kur tie, saņemdami visu par brīvu, skaitījās mobilizēti valsts dienestā ar pienākumu pēc mācību beigšanas stāties tādā darbā un tur, kur valsts lika.

Bet jau pirms tam, lielo 1936.-1938. g. tīrīšanu nobeigumā, – kā tagad dēvēja „sarkanā terrora” pēcteci, – kuŗu gaitā Staļins atbrīvojās no visiem īstajiem un iedomātajiem sāncenšiem un ienaidniekiem, partija un tās organi bija zaudējuši savu proletārisko raksturu. Ar partijas XVIII kongresa lēmumu 1939. g. sociālās vienlīdzības vārdā intelliģence tika pielīdzināta strādnieku un zemnieku šķirai, līdz ar ko izbeidzās proletariāta līdz tam baudītās īpašās labvēlības situācija un funkcionāru klase ar partijas piekrišanu tagad bija guvusi priekšrocību pozicijas.

Padomju patriotisms līdz ar to atklājas kā režīmam uz dzīvību un nāvi padevīgo kārtu uzticības apliecinājums – tā nesēji ir padomju intelliģeņce, akadēmiskā virsšķira, aparatčiki, rūpniecības augstākā vadība, drošības iestādes, armijas virsnieki. – Vai līdzīga aina nepavīdēja arī jau agrāk, cita rakstura iekārtās, citā patriotismā?

Otra pasaules kaŗa biedi jau 1939. g. sākumā bija likuši arī armijā iepludināt citu domāšanas veidu. Jaunajā zvērestā vairs nebija atsaukšanās uz darbaļaužu šķiras apziņu, pasaules revolūciju un tautu brālību, bet to vietā stājās tautas, dzimtenes un valsts jēdzieni. Vācu un krievu kaŗa gaitā, kad militārie pametumi jau nozīmēja nāvīgu apdraudējumu padomju režīmam, Staļinam nācās izmantot visus līdzekļus, lai kāpinātu tautas pretestību, nācās koncentrēties uz valsti, uz tās tradicionālajiem vēsturiskajiem spēkiem. Tam bija panākumi. Bet jo auglīgākā zemē nacionālās paroles krita armijas rindās, kur vēl bija cieņā revolūcijas laiku ieražas, simboli un atmiņas – to visu tagad nomainīja jauni nokārtojumi. Kaŗa komisāru vietā stājās polītiskie vadītāji – poļitruki; ierindas kareivjiem tika norādīts, ka tiem nav jāveic kādas sociālistiskas saistības, bet vienkārši jākalpo tēvijai tāpat, kā to darījuši viņu tēvu tēvi. Godā atkal nāca gvardes apzīmējums, kas kopš 1917. g. bija kļuvis par nicināmu cara varas paudēju jēdzienu. Uzpleči dabūja zelta ielokus, kuŗiem līdz šim piemita kontrrevolūcijas simbola nozīme. Armijā atjaunoja dienesta pakāpes un sveicināšanas pienākumu, Staļins pats ar 1943. g. kļuva par maršalu, un ilgi diskriminētās kazaku formācijas, kuŗas uzskatīja par īstenajām kontrrevolūcijas nesējām, tagad piedzīvoja augšāmcelšanos.

Kad kaŗā bija zaudēta Baltkrievija un Ukraina, pašas Krievijas kā Padomju Savienības kodola aizstāvēšana guva īpašu nozīmi un līdz ar to krievu tauta. No avīžu galvām pazuda Marksa lozungs „Visu zemju proletārieši, savienojieties”, tai vietā liekot kaŗa paroli „Nāvi fašistiskajiem iebrucējiem.” Krievu valsts un krievu tauta guva centrālu lomu padomju patriotisma izpausmēs. Prese uzsvēra, ka krievu tauta ir īstenā Krievijas vēstures veidotāja. Turklāt Staļina teorija par „sociālismu vienā zemē” guva tik nepārprotamu nacionālu uzsvērumu, ka vairs netrūka daudz, lai boļševiku režīms pārvērstos par krievu nacionālboļševismu.

Tai pašā laikā arī baznīca guva zināmu rehabilitāciju, ar ko partija saistīja cerības uz joprojām vēl visai plašo reliģiozo aprindu piesaistīšanu kopējai lietai. Šim solim bija divkārša pozitīva nozīme – tas guva ievērību ārzemēs, un tas labvēlīgi ietekmēja Balkanu zemes, kuŗu loma kaŗa gaitā arvien vairāk izvirzījās priekšplānā. Te Staļins apzinīgi mina cara polītikas pēdās. Šobrīd bija svarīgi izmantot tās kopīgās saites, kādas krievu pareizticīgo baznīcai pastāvēja ar Balkanu grieķu ortodoksajām baznīcām.

Par šīs līnijas turpinājumu kļuva panslavisma atdzīvošanās, kuŗa pazīmes kļuva jūtamas jau 1941. g., padomju ārpolītikas uzmanībai pievēršoties Rumānijai, Bulgārijai un Jugoslavijai. Tai gadā Maskavā nodibināja „Visslavu komiteju”

 

* * *

 

„Lielais tēvijas kaŗš” pagāja, bet tajā uzjundītie spēki un emocijas tik viegli vairs neatgriezās vecajā gultnē. Bez tam bija noticis kas tāds, kam liela nozīme dažu ideoloģisku parādību izpratnē kā pirms, tā pēc kaŗa. Simti tūkstoši, lai neteiktu miljoni padomju kaŗavīru, t.s. austrumu strādnieku, Vlasova armijas piederīgo un gūstekņu bija nonākuši saskarē ar Rietumu pasauli. Radās vajadzība nosargāt ne tikai padomju režīma, bet arī krievu nacionālās pašapziņas pamatus pret svešām ietekmēm. Tāpat kā pēc Napoleona kaŗiem. Tāpēc kaŗa laikā uzsvērtā visa krieviskā izcelšana un cildināšana bija jāpatur. Staļins 1945. g. pēc Vācijas kapitulācijas uzdzēra laimes krievu tautai. Ne vairs revolūcijai, padomju varai vai proletariātam. Ždanovs, polītbiroja loceklis un Ļeņingradas partijas sekretārs, būdams lielkrievs, Staļina pacelto glāzi laida tālāk. Viņa ierosmē radās propagandas un aģitācijas centrālā pārvalde, viņa iniciatīvā partija sāka intensīvi jaukties Padomju Savienības kultūras dzīvē.

Padomju gara dzīves norobežošanās no Rietumiem varēja kļūt gandrīz liktenīga. Zaudējot saskari ar universālo kultūras attīstību viņpus robežām, zuda arī jebkādas ierosmes svētība un mērauklas zaudēja ticamību. Bet krievu kultūras veikumu nacionālistiskā slavināšana izvērtās šovinistiskā pārākuma apziņā, kuŗas izpaudumiem piederēja tieksme pierādīt vai nu technisku atradumu vai dabzinātnisku likumu u.c. krievisko prioritāti. Lietas aizgāja tik tālu, ka 50-os gados populārs anekdots jautāja, vai tik arī Adāms nav bijis krievs, darinādams Ievu no savas ribas.

 

* * *

 

Par visai svarīgu notikumu šajā attīstībā kļuva 1950. g. uzsāktās diskusijas par valodniecības jautājumiem, kuŗu atskaņām ir vienādi svarīga nozīme kā Rīgā, tā latviešu emigrācijā. Līdz ar to esam nonākuši pie šīs apceres nobeiguma, kuŗas sākumā likti divi jautājumi – par mūsu tautas situāciju un padomju viedokli dzimtenes sakaru jautājumā. Atbilde pati atrodas tur, kur saduras mūsu tautas intereses ar padomju impērijas interesēm.

Minēto 1950. g. ievadīto valodas diskusiju pamatā bija marksistiskās lingvistikas autoritātes – prof. Marra uzskats, ka valoda, tāpat kā filozofija un māksla, pieskaitāma cilvēku sabiedrības virsbūvei. Līdz ar to tā tika uzskatīta par ikreizējās ekonomiskās un sabiedriskās situācijas funkciju, par kaut ko sekundāru, kās atkarīgs no materiālās bazes. Tāpēc svarīgāka par valodu savstarpējām lingvistiskajām attieksmēm bija attiecīgo tautu ikreizējā attīstības pakāpe. Ar šāda uzskata palīdzību bija iespējams pareģot jaunas, pārnacionālas valodas – sociālisma valodas rašanos, kas reiz iekaros sev tiesības pēc boļševisma uzvaras.

Bet starplaikā bija izaugusi jauna, dažādu vēsturisku apstākļu ietekmēta padomju ideoloģija, radusies arī jauna Padomju Savienības polītiskā situācija, kuŗā šāds pieņēmums vairs neiederējās. Zinātnieku pārrunās iejaucās arī Staļins, kas savu viedokli formulēja šādi:

a)    valoda nepieder ne pie virsbūves, ne pie pamata; tā ir kaut kas gluži patstāvīgs;

b)    valoda nav atsevišķu šķiru, bet veselas tautas problēma;

c)     valoda laika ziņā nav ierobežota, bet mūžīga, un pārdzīvo daudzus vēsturiskus periodus;

d)    vairāku valodu sastapšanās gadījumā tās nesajaucas par kādu jaunu valodu, bet gan viena no tām uzvar pārējās un nodibina savas tiesības; krievu valoda vienmēr bijusi uzvarētāja.

Šīs Staļina tezes guva ārkārtīgu nozīmi padomju sadzīvē. Ar tām, pirmkārt, bija jānodarbojas visdažādākajām zinātņu nozarēm. Otrkārt – viņa formulējumi iekļaujas tajā pašā līmenī, kuŗā ietilpst padomju patriotisma atraisīšana un nacionāli krieviskās pagātnes atdzīvinājums. Ja krievu tauta, kā saka Staļins, padomju valstī ir īstenais vilcējs spēks, tad arī krievu valodai nenovēršamā kārtā piekrīt īpaša loma. Kā padomju tautu un ar tām saistīto tautas demokratiju „vecākā brāļa” valoda, krievu valoda veido vienojošu saiti šīs jaunās imperiālās valsts celšanā un kļūst par „valsts valodu” ar visām polītiskajām funkcijām. Bez tam šādā veidā priekšrocību situācijā nostādītā krievu valoda kļūst par saiti starp visiem padomju pilsoņiem, neatkarīgi no viņu diferencēšanās pašā Padomju Savienībā. – Un treškārt – ideoloģiskā ziņā Staļins ne tikai noliedza kādas virsbūves sekundāro lomu, bet, gluži otrādi, saskatīja tajā milzīgu aktīvu spēku. Jo pie virsbūves pieder arī valsts. Markss gan bija domājis, ka kapitāla magnātu savstarpējās cīņas novedīs pie valdošās šķiras sabrukuma un proletariāta diktatūra nodibinās jaunu kārtību, kuŗā valsts vispirms atmirs kā šķiru kundzības instruments, un tad reiz izzudīs pavisam. Bet tas nekas. Staļina domu gaitas konsekvence noved pie valsts kā „vadoša un virzienu rādoša spēka” sabiedriskās dzīves plānveidīgā attīstībā. Līdz ar to Padomju Savienība kā valstisks organisms ar savu padomju armiju kā pašreizējā pasaules komūnisma avangardu nostājas internacionālā proletariāta vietā, kam taču sākotnēji bija jāuzņemas pasaules revolūcijas iznesēja loma. Prof. Strauchs šajā sakarā norāda:

a) tezei par pasaules revolūciju pretim stāv antiteze par Padomju Savienības virskundzību;

b) sintezē iedomājama vienīgi tā, ka pasaules komūnisms sasniedzams tikai ar šo Padomju Savienības virskundzību.

Staļinu dēvēja par tautu tēvu. Gan tādēļ, ka partija viņam jau agri bija uzticējusi rūpes par nacionalitāšu polītiku nākotnes boļševistiskajā Krievijā un viņš tās uzdevumā bija devies uz Vīni, lai tur studētu Donavas monarchijas tautu sadzīvi; bet šis tituls viņam visvairāk tika nodrošināts ar padomju resp. krievu patriotisma pamodināšanu, kam viņš pievērsās, jau būdams tautas komisāru padomes nacionālo lietu tautas komisārs. Šeit citētie Staļina uzskati valodu jautājumā ievērojami cēla viņa autoritāti, kļūdami par vienu no elementiem ar viņa vārdu tieši saistītajā personības kultā. Šo kultu Padomju Savienības KP CK 1956. g. 30. jūnija lēmums nosodīja galvenokārt tādēļ, ka Staļins bija veicinājis šķiru cīņas saasināšanos Krievijā, un tās upurus pašu boļševiku, vidū vēlāk nācās rehabilitēt. Par lielkrievu šovinisma atdzīvināšanu viņu nekritizēja – kaut pret to vajadzēja cīnīties partijas X un XI kongresiem 1921. un 1923. g., kad, saskaņā ar ļeņinisma principiem, nācās „atmaskot un sagraut savās rindās nacionālistiskos novirzienus, to vidū lielkrievu šovinismu”. Tā šīs personības kulta paliekas, neviena neapturētas, turpina dzīvot mūsdienu Padomju Savienībā, arī Latvijā, kur ar to popularizēšanu rusifikācijas virzienā nodarbojas kā Latvijas, tā Padomju Savienības kompartijas augstākā vadība ar sekretāriem A. Drīzuli, A. Vosu, J. Rubeni, V. Pugo, A. Pelši un citiem priekšgalā. Ļeņins tur neko vairs nevar iebilst.

 

IV

 

Šī atskatīšanās pagātnē rāda, ka jau t.s. kaŗa komūnisma laikā sācies process, kas, cauri trīsdesmitajiem gadiem un pēckaŗa periodam attīstīdamies, pamazām atdevis Krievijai atpakaļ gandrīz visu, ko revolūcija bija sagrāvusi. Tam pievienojās arī privātīpašuma tiesības, kaut, ierobežotas. Un Ļeņina noliegtais nacionālisms tomēr nenoturējās pagrīdē, kļūdams pat nepieciešams pasaules komūnisma labad. Tā tapšanas gaitā radusies vesela jaunu jēdzienu kategorija, / iederēdama šī elementa aprakstīšanai padomju terminoloģijā, kur tā korespondē attiecīgajiem vecajiem apzīmējumiem: buržuāziskajam nacionālismam blakus stāv padomju patriotisms; vecajai buržuāzijai – padomju funkcionāru resp. aparatčiku kārta; kapitālistiskas valsts jēdzienam kā valstiskas struktūras apzīmējumam – padomju valsts jēdziens; kapitālistiskajam imperiālismam – padomju imperiālisms; nācijai – padomju tauta, apmēram tādā nozīmē kā runā par amerikāņu tautu. Marksam ar to visu maz kopēja.

Īstāka skaidrība par šo jēdzienu nozīmi rodas, kad nonākam pie retoriskā jautājuma par to, kādā valodā padomju tauta runā. Kā jau Staļins norādījis, tā var būt tikai krievu valoda. No šejienes, kā redzējām, ved taisns ceļš uz krievu tautu kā padomju valsts pamattautu ar savu pamatvalodu.

Tā pie valodas nozīmes nonākam arī pa citiem, ne tikai padomju ceļiem vien. Arī tie noved pie atklājuma, ka „valoda pārdzīvo daudzus vēsturiskus periodus”, ja vien tai nelaupa dzīvības pamatus. Latviešu tautai, kam strēlnieki cerēja gūt vairāk taisnības, lielā oktobŗa milzīgie ieguvumi nav atnesuši neko citu kā viņas nacionālās un fiziskās eksistences apdraudējumu. Tās dzīvības pazīme ir viņas valoda un to ļaužu skaits, kas tajā runā un veido savu kultūru. Uz tik elementāriem lielumiem sašaurinātas mūsu dabiskās tiesības. Viņu nosargāšana šobrīd ir aktuālāka par visu citu.

LKP CK bij. sekretārs J. Rubenis situāciju novērtēja pareizi, starprepublikāniskajā konferencē par darbaļaužu internacionālo audzināšanu 1966. g. novembrī sacīdams:

Savos mēlnesīgajos izdevumos buržuāziskie nacionālisti apzināti izkropļotā veidā izklāsta Rietumu lasītājam faktus par nacionālās polītikas īstenošanu Padomju Savienībā. Piemēram, tautu tuvināšanās jēdzienu viņi identificē ar varmācīgu asimilāciju, internacionālismu – ar denacionalizāciju; krievu valodas izveidošanu par starpnacionālu sazināšanās līdzekli viņi iztulko kā rusifikāciju un latviešu valodas likvidēšanu un tamlīdzīgi. Šī naidīgā falsifikācija izplatās pa daudziem aizrobežu kanāliem un to dažkārt pie mums atbalsta atsevišķi neapzinīgi, nacionālistiski noskaņoti elementi. Tāpēc cīņa pret nacionālisma paliekām Latvijā, tāpat kā pārējās Baltijas republikās, vienmēr bijusi un ir partijas un visu sabiedrisko organizāciju uzmanības centrā... (Padomju Latvijas Komunists, Nr. 12, 1966. g.)

Pret faktu pasniegumu šajā formulā nav ko iebilst – tie saskan ar padomju praksi: cīņa pret nacionālismu ir denacionalizācija, tautu tuvināšanās padomju izpratnē ir asimilācija, un krievu valodas uzspiešana ir rusifikācija. Nav saprotams, kāpēc J. Rubenis šīs objektīvās patiesības Rietumu kommentāros uzskata par falsifikāciju. Te vēlreiz jāatgādina Padomju Savienības nacionalitāšu polītikas autoritātes Staļina principiālais viedoklis šajā svarīgajā jautājumā: jau agri viņš ieskatīja, ka mazo tautu pašnoteikšanās tiesības ir nevis buržuazijas, bet attiecīgās tautas darbaļaužu pašnoteikšanās tiesības. Buržuazija – tās parastā nozīmē, – kā zināms, nepieder pie Padomju Savienības sabiedriskās iekārtas; bet darbaļaužu pašnoteikšanās tiesības vismaz formāli ir padomju iekārtas priekšrocība; padomju iekārta savukārt pastāv Padomju Savienībā, kuŗā iekļauta arī agrāk brīvā Latvija. Padomju Savienībā, vēlreiz citējot Staļinu, vilcējs spēks ir krievu tauta, un šim spēkam ir sava – krievu valoda. Par krievu valodas lomu, no kuŗas izriet citas polītiskas konsekvences, lasāms Staļina t.s. „lingvistikas vēstulēs” šeit minētajā valodu disputā Krievijā, un arī J. Rubenis Pravdas 1950. g. 20. jūnija, 4. jūlija un 2. augusta numuros var pārliecināties, ka tās nav nekāda falsifikācija.

Tā kā Staļins savus uzskatus šajā krievu prioritātes jautājumā izteica, atrazdamies diktatora resp. visaugstākajā polītiskās, administratīvās un militārās varas pozīcijā, kāda vien Padomju Savienībā iespējama (PSRS KP CK ģenerālsekretārs, PSRS ministru padomes priekšsēdis un PSRS bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks ģenerālissimusa dienesta pakāpē), un tos neviens nekad nav atsaucis, tad tiem piederēja un joprojām pieder nacionālpolītiskas normas nozīme. Tā harmoniski iekļaujas padomju imperiālisma ietvaros un, arī Latvijas KP pārņemta, kļuvusi par Rīgas boļševiku nacionālās polītikas organisku sastāvdaļu – par rusifikācijas uzdevumu pašu tautā. Kā katrai normai ar likuma raksturu, piemēram, angļu vecās ieražu tiesībās, arī šai normai piemīt tāda līdzi dota mērķtiecība, kas prasa viņā guldītā nosacījuma īstenojumu.

Latviešu valoda, Staļina paredzētajā procesā sastapdamās ar krievu valodu, jau pašā sākumā atrodas grūti aizstāvamās pozīcijās. Tās raksturo, kā redzējām, latviešu skaita procentuālais sarukums sakarā ar krievu un citu tautību piederīgo iepludināšanu Latvija, divvalodu sistēma kā rusifikācijas līdzeklis, krievu valodas ieviešana sabiedriskajā satiksmē un administrācijā un latviešu iedzīvotāju mazais pieaugums, kas pat vairs negarantē atjaunošanos vienas paaudzes apjomā. Staļina teze, līdz galam īstenota, nenozīmē neko citu kā krievu valodas uzvaru pār latviešu valodu. Ja tā notiktu, tad par nākamo padomju tālredzīgās nacionalitāšu polītikas konsekvenci galva neko daudz nav jālauza. Tauta bez savas valodas nav tauta.

 

* * *

 

Ar latviešu tautas situācijas apskatu šīs studijas sākumā mēģināts raksturot draudus tās substancei. Tie nav radušies vietējā iniciatīvā. Ar atskatu Padomju Savienības nacionalitāšu polītikas resp. krievu jaunā nacionālisma tapšanā mēģināts noskaidrot mūsu traģiskās situācijas cēlonību ar tās loģiskajām sekām, kādas tās izriet no boļševisma pārveidošanās iekšējās likumības. Tas, kas Latvijā notiek praktiski, ir Padomju Savienības polītisko principu īstenojums. Tie ir kategoriski, masīvi un milzīga spēka balstīti. Cerības ar pašu pūlēm panākt tajos kādus būtiskus grozījumus, kas nozīmētu atvieglojumu mūsu tautai, ir tikai cerības. Turpretim mēģinājumi ar pašu spēkiem kaut cik balstīt latviešu pašapziņu dzimtenē, var būt vairāk nekā mēģinājumi vien. Emigrācijas lielākā kļūda ir, ka vairāk par visu pati sevi un savu prestižu mīlēdama, tā līdz šim gāja dekoratīvi pateicīgāko un polītiski ērtāko ceļu, apellēdama pie pasaules sirdsapziņas, bet norobežojās no daudz akmeņainākā gājiena uz dzimteni, – kamēr piedzīvoja 1970. g. tautu skaitīšanas šoku.

Lai kā bijis – mēģinājumos izveidot ciešākus sakarus ar tautu uz nezināmiem laikiem būs jāsaduras ar panslavisma un rusifikācijas spiedienu, kāds tas izaudzis padomju imperiālisma auglīgajā zemē. Importētās revolucionārās idejas, ieskaitot to īstenošanas receptes, kā minēts, izrādījās pārāk neorganiskas pat tik impulsīvā vidē, kādu veido krievu tauta, lai viņa iespētu saaugt ar tām un pretdabiskā eksperimenta īstenošanas inercē aizdzīvotu līdz Marksa sapņotai „laimīgai nākotnei”. Daudz reālāka ir šī sapņa aizstājēja – tā ikdiena, kas iespējama cilvēku dabai atbilstošā kārtā. Bet tā nav ar pasaules revolūciju atbrīvotās cilvēces ikdiena, – tā ir krievu tautas ikdiena un ikdienišķa dzīvošana pretim šādai vai tādai nākotnei tādos apstākļos, kādus radījusi un joprojām rada jaunā krievu autokratija; – pret demokratiju immūna būdama, pati tauta nav varējusi iztikt bez stingras vadības ne vēsturē, ne mūsu dienās. No revolūcijas mantojuma viņa veselīgā kārtā paturējusi to, kas tai visvairāk noderīgs – krievu nacionālismu pašmāju vajadzībām un panslavismu kā komūnisma nostiprinātāju ārpusē. Buržuāziskais nacionālisms kā jebkuŗa nekrievu nacionālisma izpaudums „aizslaucīts vēstures mēslainē” (tas, starp citu, ir boļševiku pretinieka Trocka dots apzīmējums revolūcijas kritiķiem pašu vidū), tā novācot no ceļa šķēršļus joprojām lolotai komūnisma resp. Padomju Savienības dominacijai pasaulē. Tā, kā redzējām, īstenojama ar padomju imperiālisma metodēm.

Bet tā ir nākotnes aina, kāda tā rādās no Krievijas perspektīvas un ar šo pazīmi vien jau padara pati sevi problemātisku. Turpretim „aiz robežām”, kā Krievijā joprojām saka, franču revolūcijas pēcteči – nacionālisms un liberālisms, brīvi attīstījušies, turpina itin spirgti dzīvot pārveidotās, joprojām visai intensīvās formās, kas, savstarpējas tolerances balstītas, ne tikai nekavē, bet pat veicina jaunu starptautiskās sadzīves organismu rašanos – ar vislabākām izredzēm laika gaitā piedzīvot Eiropas polītisku apvienošanos. Modernos apstākļos tāda brīva attīstība iespējama bez jebkādu imperiālisma pazīmju klātienes, ar ko savās līdzīgajās tieksmēs pēc tādas pašas apvienošanās nevar lepoties Padomju Savienība – savā ietekmes sfairā ar savu tautu miljoniem. Mēģinājums ieaudzināt vai pat iedzīt tiem kādu nacionālas solidaritātes izpratni ir pasākums ar jo mazākām izredzēm, jo vairāk varas tiek pielietots drīzu sekmju piesaukšanai. Vēsturē tam netrūkst pamācīgu piemēru, pašu Krieviju ieskaitot.

Šī situācija, kad blakus vienotrai eksistē dažādas sabiedriskas iekārtas, ir ne tikai saimnieciska, militāra un no Krievijas perspektīvas arī ideoloģiska rakstura, bet tā galvenokārt ir garīga situācija no neuniformēto, objektīvo, ja gribam – no mūžīgo ētisko vērtību viedokļa. Līdz ar to tā ir sacensības situācija. Te meklējamas Padomju Savienības milža bailes no buržuāziskā nacionālisma, kas nav nekas cits kā nevarības izpaudums kāda jauna polītiska fainomena priekšā ar visām tā svešajām, krampjainā boļševisma ailēs neietilpināmām pazīmēm un konsekvencēm. Vienīgi senā ienaidnieka nosaukums palicis tas pats, adresēts galvenokārt Rietumeiropai, šai klasiskajai sociālisma ideju auklētājai, kur bijis iespējams pat tik laikmetīgs lūzums kā deklarēta norobežošanās no sevi pārdzīvojušām Marksa dogmām. Nacionāli plaukstoša, aktīva, saimnieciski un polītiski integrēta Eiropa – tas ir tas izaicinājums, kas dara nemierīgu vecmodīgo funkcionāru valsti. Modernās sakaru technikas, starptautiskās tirdzniecības un zinātnes sasniegumu apmaiņas laikos pilnīga izolēšanās tai vairs nav iespējama. Pa gribot, negribot pavērto durvju spraugu ieplūst arī kāds lielās pasaules blāzmojums. Tas uzmet spilgtu gaismu pašmāju ideoloģiskajam tukšumam un apniclbai.

Funkcionāru A. Vosa un A. Pelšes mēģinājumi aizsegt spožo staru ar Kapitāla nodzeltējušajām lappusēm atgādina gurdenu prusaku čabināšanos pa sausām sīpolu mizām vecā Zemgales mājā. Bet J. Rubeņa spalgie plakāti cīņai pret nacionālismu „Latvijā un pārējās Baltijas republikās” izskatās vēl jo archaiskāki tādā ģeogrāfiskā situācijā, kur blakus it jauki uzziedējis somu nacionālisms, un nekādas vainas nav arī austrumvācu, poļu un citu vēsturisko kaimiņu nacionālai pašapziņai. Staļina deklarācija par nacionalitāšu polītiku tādu diskrimināciju, kādu praktizē Rīgas boļševiki, neparedzēja.

Bet Rīgas boļševikiem nebūtu jāsūdzas par naidu starp tautām, ja nebūtu kāds, kas tam dod iemeslu. Emigrācija – un buržuāziskais nacionālisms tās vidū – nepazīst mūsdienu rusifikācijas metodes. Tad protestiem jāmeklē citi cēloņi – varbūt pašu mājās? Acīm redzot, tur ir kāds, kam tiek nodarīts pāri, un ir kāds, kas pie tā vainīgs. Par ko tad galvenokārt runā „17 komūnistu vēstule”? – Emigrācija, pieturēdamās pie organiskām saitēm ar savu tautu, grib būt noderīga tur, kur jāpalīdz. Šai tieksmei A. Voss devis „klusās revolūcijas” apzīmējumu. Tas ir nepelnīts pagodinājums visai ierobežotām spējām, turklāt gluži neatbilstošā situācijā. Kontrrevolūcija var vērsties vienīgi pret revolūciju vai tās mantojumu. Bet rusifikācija taču nav revolūcija? Un revolūcija nav rusifikācija? Vai tomēr – kā mantojums?

Kāda skaidrība no autoritatīvas puses šai lietā būtu vairāk nekā vēlama. Kamēr tā nav radusies, ir vietā turēties pie praksē nu jau labi sen pārbaudītām patiesībām. Apmēram tikpat veci kā Komunistiskais manifests ir arī t.s. somu Valodu kaŗi, kad, kā norādīts, starp zviedru un krievu pārtautošanas paņēmieniem iespiestā tauta atjēdzās nacionālai eksistencei. Pāri laikiem, pāri Somu jūŗas līcim no Turku universitātes līdz mūsu dienām atskan romantiskā nacionālisma un tautas atmodas pravieša Arvida Arvidsona vārdi:

Tikai nācija kā kopība veido patstāvīgu būti. Vienīgi tai pieder neatkarīga dzīve; indivīdu nosaka un vada kopība un viņa apkārtne... Tik ilgi, kamēr vien tiek saglabāta mūsu mātes valoda, jūtamies kā tauta. Ja to zaudējam, zūd un izdziest arī tauta. Visi, kas runā vienu un to pašu valodu, veido dabisku, nešķiŗamu vienību, viņus saista dvēseles, un domu iekšējās saites, kas ir stiprākas un ciešākas nekā visas ārējās saites. Jo valoda veido dvēseliskās, zeme – materiālās robežas; taču pirmā ir stiprāka, jo gars nozīmē vairāk nekā matērija.

Vārdi, kas sacīti mūsu tautai līdzīgā situācijā. Tiem var ticēt, kā somu piemērs rāda.

 

V

 

„Sociālisma celšana” sastāv ne tikai no imperatīviem, bet arī no dažādiem noliegumiem, lai nodrošinātu šī uzdevuma netraucētu veikšanu. Tas ir process, kuŗā bez deklarēta nodoma un bez pozitīvas ieinteresētības piedalās arī emigrācija – kaut iztālēm, būdama tautas organiska sastāvdaļa un kā tāda uzrādīdama dabisku tieksmi pēc saskares, ar savu celmu. Trimdas latviešu līdzdalība izpaužas viņu vērtējumā par režīmu un norisēm Latvijā, kas visumā ir gan kritisks, taču nekavējas atzinīgi pieminēt dzimtenes ļaužu pozitīvus veikumus – īpaši kultūrā un sportā.

Tā kā emigrācijas satiksme ar tautu blakus personiskiem kontaktiem var notikt vienīgi garīgā jomā, jo praktiski tās viena no otras atrautas, un tā kā latvieši Rietumu pasaulē neatrodas Padomju Savienības jurisdikcijas jomā, kas par nepiedienīgu uzvešanos varētu draudēt ar sodu, – tad Latvijas poziciju turēšanai padomju garīgās aizsardzības sistēmā radusies vesela noliegumu virkne. No tās elementiem sastādāms padomju režīma oficiālais viedoklis pret emigrācijas sakariem ar tautu, ko citādi velti meklēt kādos dekrētos vai lēmumos. Šis viedoklis, kā redzējām, ir kategoriski noraidīgs pret jebkāda veida no ārpuses nākušām ietekmēm, ja tās neatbilst padomju ideoloģijas priekšstatiem, vainagodamies „idejisko tiltu” noliegumā starp emigrāciju un tautu. Buržuāziskais nacionālisms visās savās formās ir režīma galvenais ienaidnieks.

Blakus šim sastingušajam negatīvajam viedoklim režīma pagarinātās rokas – Kultūras sakaru komitejas aktīvā rīcība, turpretim, no aizstāvības pozicijām iesniedzas emigrācijas aprindās ar kultūras propagandu un reizē ar trimdas latviešu šķelšanas uzdevumu. Cik kritiska ir emigrācija pret režīmu, tik režīms kritisks pret emigrāciju, bez izņēmuma noliegdams to visā visumā un, kā Komitejas darbs liecina, līdz šim neuzrādīdams ne mazāko vēlēšanos atzīt kādus tās pozitīvus veikumus, izņemot gadījumus, kad emigrācijas vidū notikusi padomju propaganda. Abas metodes – kā partijas, tā šīs Komitejas – kalpo vienīgi režīma balstīšanai. Un tā kā „nacionālisma pamati” Latvijā likvidēti, tad ne viens, ne otrs viedoklis ar kādām īpatnām latviešu demogrāfiskām vai dzīves ziņas problēmām nenodarbojas. Šīs tiesības rezervētas Maskavai. Rīgai par savām rūpēm jāklusē.

Bez režīma un emigrācijas vairāk vai mazāk atklātajiem gluži pretējiem uzskatiem pastāv arī vēl trešais – vairākuma domas abās pusēs, kuŗām nav izdevības izpausties. Viņā pusē tādēļ, ka režīms brīvu domāšanu aizliedz; šajā pusē tādēļ, ka zināma pašdisciplīna liek respektēt trimdas organizāciju pagaidām vēl aktuālo pārliecību par tiešu un atklātu kontaktu nevēlamību starp emigrāciju un režīma iestādēm. Šī nostāja nav gluži konsekventa, jo tai pašā laikā pat veicina tūrisma sakarus, kas nav domājami bez šādām oficiālām attieksmēm. Tukšajā telpā starp šīm aprindām un oficiālo viedokli rodas pašplūsma satiksmē ar dzimteni, izvērsdamās par kritēriju trimdas sabiedriskās domas stingumam, kas tai var kļūt liktenīgs. Bet lai kādos apstākļos – emigrācija dzimtenes virzienā uzrāda vairāk drosmes un progresīvas domāšanas nekā tas iespējams otrādi, kur pašdisciplīnu aizstāj čekas modrība.

Šo pašdisciplīnu emigrācija uztur par spīti tam, ka nebūt nav tik labi organizēta kā var likties, spriežot pēc tās daudzo institūciju un kopu rosības. Ir, tātad, plašas aprindas, kas emigrācijas dzīvē piedalās iztālēm vai nepiedalās nemaz, un tomēr ieinteresētas savas tautas liktenī. Kā no šejienes, tā organizētās daļas nāk spēcīgi impulsi aktīviem kultūras sakariem arī otrādā virzienā – no ārzemēm uz Latviju. Tos pagaidām kavē šādi iemesli:

  1. Latvija tos nevēlas;
  2. trimdas organizācijas tos nevēlas;
  3. kultūras darbinieki sargās kļūt par padomju propagandistiem, kuŗiem dzimtenē mēģinās izvilināt atzinību režīmam;
  4. kultūras darbinieki sargās no emigrācijas kritikas, kāda tos sagaidītu pēc publiskas uzstāšanās dzimtenē.

Savukārt dzimtenē īpaši kultūras darbinieku vidū pastāv vēlēšanās, kas šai emigrācijas interesei nāk pretim – vēlēšanās iepazīties ar ārzemju latviešu gara dzīvi. Zināmu iemeslu dēļ šai vēlmei Latvijā nav iespējams plašāk izpausties un, diemžēl, mūsu rīcībā ir pārāk maz pieturu, lai spriestu par šīs dabiskās tieksmes apjomu. Tā varētu būt visai plaša, kā var secināt no cita veida sakariem – intensīvās sarakstes, nepārtrauktiem dāvanu saiņu sūtījumiem un tūristu skaita pieauguma. To liecina arī atsevišķu kultūras darbinieku apmeklējumi dzimtenē, ap kuŗiem radusies ievērojama interese, – pēc tam, protams, arī leģendas abās pusēs.

Viens no pirmajiem šādu divpusīgu sakaru iniciatoriem – un pagaidām arī viens no ļoti retajiem, – ar savu ierosinājumu nāca klajā 1970. g. maijā, kad tika ievēlēta jauna Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs un par valdes priekšsēdi kļuva I. Lešinskis, agrāk Dzimtenes Balss redaktors (Padomju Jaunatne Nr. 103; 30.5.1970). Kā šai sakarā ziņoja Rīgas radiofons, Komitejas plēnumā Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors gleznotājs Indulis Zariņš par mākslinieku kontaktu attīstīšanu sacījis šādus vārdus:

Mēs visi zinām, ka īsta māksla var pastāvēt un attīstīties tikai dzimtenē, tomēr jāatzīst arī, ka emigrācijā ir mākslinieki, kas godīgi nodarbojas ar mākslu. Vispirms es domāju, ka būtu ļoti labi, ja šeit izstādītos, šajās telpās vai kur citur mūsu republikas galvaspilsētā, tie mākslinieki, kas patiešām ir turpinājuši godam attīstīt mūsu latviešu mākslas tradīcijas emigrācijā. Es gribētu novēlēt, lai šie mākslas sakari attīstās ar ārzemniekiem, ar mūsu emigrāciju ārzemēs, lai vairāk būtu izstādes aiz mūsu zemes robežām, kur emigrācija varētu iepazīties ar mūsu mākslinieku darbiem (Laiks Nr. 49, 20.6.1970).

Ko par tik progresīviem uzskatiem saka režīms? – Induļa Zariņa labajai ierosmei – kas, acīm redzot, bija radusies sakarā ar viedokļu maiņu emigrācijā, – līdz šai dienai nav bijis reālu sekmju. Kāda jau plānota trimdas gleznotāja Jāņa Gaiļa izstāde Rīgā nav notikusi, Andreja Jansona kokļu ansamblis uz Latviju nevarēja braukt, pianists Arturs Ozoliņš nav spēlējis ne Maskavā, ne Rīgā, un arī sportā piedzīvota vilšanās, kad rīdzinieki nedrīkstēja pieņemt emigrācijas dāvāto kausu. Kultūras sakaru komitejas deklarētajiem mērķiem tāda gražošanās neatbilst nemaz un lieku reizi to diskreditē.

Īstais baiļu lietuvēns tomēr visvairāk spiež rakstniecību Latvijā, kas bieži bārta ne tikai tādēļ vien, ka nav atbildusi režīma prasībām. Kritiku, kādu saņēmuši kultūras sakaru iniciatori dzimtenē, vēlēdamies iepazīties ar emigrācijas darbiem, var attiecināt uz garīgo situāciju Latvijā vispār. Latvijas KP CK sekretārs un vēsturnieks Aleksandrs Drīzulis, kultūras sakaru problēmu aplūkodams, reizē nāk ar veselu polītisku programmu:

... nevar apiet klusējot arī tas balsis, kas prasa publicēt vairāk materiālu par emigrācijas literāro dzīvi, ka ‘būtu vajadzīgi raksti, apraksti, tāpat labāko stāstu, dzejoļu un tamlīdzīgas publikācijas’. Ko praktiski nozīmē šāda prasība? Objektīvi tas nozīmē atbalstīt emigrācijas darboņu koncepciju par vienotu latviešu kultūru, kuŗa it kā uz vienlīdzīgiem latvietības pamatiem veidojoties gan dzimtenē, gan svešumā. Tāpēc, lūk – drukājiet mūs, bet mēs drukāsim jūs. – Var iebilst – bet kā tad ar sakariem, ar kontaktiem, mēs taču esam par to? Jā, mēs esam par sakariem un kontaktiem, bet nevis par koķetēšanu ar mums svešu ideoloģiju. Mēs vēlamies, lai cilvēki, kas dzīvo aiz mūsu valsts robežām, iepazīstas ar padomju reālo dzīves īstenību un pārstāj ticēt emigrācijas dažādo reakcionāro barvežu izdomājumiem. Mēs esam par to, lai atbalstītu progresīvas tendences svešatnes latviešu sabiedriskajā, tai skaitā arī literārajā dzīvē. Tai pašā laikā nevar būt ne runas par kaut kādu mierīgu līdzās pastāvēšanu starp mūsu padomju literatūru un emigrācijas literatūru ... jo, kā norādījis Ļeņins, sociālistiskā literatūra bija, ir un būs daļa no proletariāta; tautas, partijas kopīgā darba... Šodien iespējami tikai divi celi – vai nu sociālisms, vai kapitālisms. Citu ceļu nav. ... Bet gaušanās par latviešu tautas likteni, ka to svaida kā smilšu graudiņu jūŗā, nav nekas cits, kā utopiska nacionālegoisma izpausme (Karogs Nr. 7, 1971).

Šim visumā jau pazīstamajam viedoklim šoreiz piemīt tā priekšrocība, ka te citētajā atkārtojumā pirmo reizi tik autentiskā veidā atklāti norādīts uz kādu kultūras sakaru iniciatīvu Latvijas rakstnieku vidū ar vēlēšanos apmainīties darbiem abos virzienos. Vēlreiz arī dots atklāts mājiens emigrācijai un tās literātūrai no tik augstas tribīnes – kļūt „progresīvai”. Pirmo reizi tik profilēts funkcionārs ieņem viedokli sakaru jautājumā tādā formā, kas tam piešķiŗ vidūtājības pazīmes. Kā Berta Brechta lugā karalis Eduards II, kas tumšā skatuvē runā par savu tautu, tā A. Drīzulis norāda uz latviešu rakstniekiem aiz kulisēm, kur daudz ko var nojaust, bet maz redzēt: publika ir ārpus spēles, tā aicināta vienīgi aplaudēt. – Kultūras sakaru komitejas I. Lešinskis spriež tāpat:

Būtu naīvi domāt, ka cilvēki, kas visu mūžu nodzīvojuši kapitālistiskajā sabiedrībā un atrodas tur valdošo ideoloģisko strāvojumu ietekmē, no vienas vai vairākām ciemošanās reizēm varētu pilnīgi mainīt savus ieskatus, kļūt par mūsu sabiedriskās iekārtas jūsmīgiem atzinējiem. (Dzimtenes Balss Nr. 49; 2.12.1971). –

Pastāv tātad cerība, ka aplausu reiz neiztrūks. Kam? Taču ne kultūrai, kā skaidri norādīts, bet režīmam. Arī A. Drīzulis uzsveŗ „sociālistiskās literātūras” lomu, kam – pēc dialektiskā materiālisma dogmām – ir viens vienīgs uzdevums – kalpot padomju varai, komūnisma ideoloģijai.

Kultūras sakaru jēga un to vienpusīgais raksturs līdz ar to lieku reizi pasvītrots ar tik sarkanu zīmuli, ka vēl uzskatamāk novilkta arī robeža starp to, kas latviešu kultūrai pieder un pienākas, un to, ko Rīgas cenzūra tajā ietilpina. Tā ar vieglu roku varētu norakstīt no mūsu gara dzīves to ļoti kuplo devumu, ko tai gadu desmitos pienesusi brīvi domājošā tautas daļa svešumā; varētu – ja kultūra būtu polītiska disciplīna, un ja to būtu iespējams radīt ar varas dekrētiem. Pasaule tomēr iekārtota citādi. Un mūsu mazā tauta nav arī tik pārmērīgi bagāta, ka drīkstētu šķiest savu vienīgo vēl atlikušo īpašumu pasaules lāpīšanas labad, reizē neizšķiežot arī savas eksistences pamatus.

Šie nacionālās eksistences pamati ir apdraudēti ne tikai rusifikācijas un mazās dzimstības dēļ, bet arī cilvēciskas aprobežotības dēļ režīma vadībā. Normālā sabiedrībā nekur pasaulē nevienam – arī idejisku pretinieku starpā – nav ienācis prātā polītisku motīvu dēļ apšaubīt kādas tautas eksistences tiesības, izņemot nacionālsociālistus. Tādēļ ir vajadzīgs daudz savaldības, lai ar vēsu prātu lasītu šādu izpaudumu, ko pasniedzis A. Drīzulis jau citētajā Karoga rakstā, runādams par emigrācijas rūpēm:

... gaušanās par latviešu tautas likteni ... nav nekas cits kā utopiska nacionālegoisma izpausme.

Bonjour, tristesse... Socioloģijā pazīstamie jēdzieni par ģimeņu, grupu, tāpat tautu egoismu šai cilvēciskajai īpašībai piešķir dzinuļa lomu kopības interešu sargāšanā un attīstīšanā. Mūsu tautā šis dabiskais instinkts arvienu vairāk tiek nomākts gan ar materiāla, gan ideoloģiska spiediena palīdzību. Tas saprotamā kārtā rada reakciju, ko A. Drīzulis noraida, tā parādīdams ceļu uz kollektīvu pašnāvības mentalitāti. Atņemot apzinīgai būtei paļāvību uz tās eksistences jēgu, tiek paralizēts arī eksistences impulss. Šīs mērķtiecīgās metodes lietošana liek jautāt – kam par labu? Taču tam, kas spēcīgāks, lielāks, – tā ir padomju nācija, kuŗai par savu likteni nav jāgaužas vismaz no tās imperiālistiskā kodola viedokļa. Ieplūšana šajā mākslīgajā tautu saimē pēc A. Drīzula mājiena visdrošāk iespējama pa nacionālas iznīcības vārtiem: „Atsakies no tā, kas tu esi, tad tu dzīvosi – kaut arī kā padomju nulle.”

Tāds būtu bijis emigrācijas liktenis, ja tā savā laikā būtu paklausījusi atgriešanās mudinājumiem, kas Rīgas uztverē arī šodien vēl tēlojas kā „labi domāti”. Šis ceļš ir vaļā arī emigrācijas kultūras sniegumam – šodien.

Kā vēl lieku reizi augšējā citātā izlasāms, nacionālisms, – ja tas nav padomju nacionālisms, traucē sociālisma celšanu, traucē kā dzimtenē, tā emigrācijā. Dzimtenē lietas rit savu gaitu. Savukārt emigrācijā ar latviešu tautas problēmām deklarēta humānisma vārdā nodarbojas Kultūras sakaru komiteja. Tās prestižs ir viņas pašas lieta. To nevairo trimdas latviešu nepārtraukta diskreditēšana. Un to nevairo „arī tādu vispārpieņemtu ētisku normu diskreditēšana, pie kuŗām cilvēki un tautas pieturas savstarpējā satiksmē:

Dzīve rit savu gaitu. Un ko lai dara, ja aizvien biežāk par to var pārliecināties no nekrologiem, kuŗu skaits latviešu avīzēs aug līdz ar svešumā pavadīto gadu skaitu. Tā kā ar ābecēm joprojām ir trūcīgi, tad bērni mācās lasīt no sēru sludinājumiem... Vismaz lielāki un vieglāk salasāmi burti (Svešatnes Atspulgi Nr. 12, 1971).–

Civīlizētā sabiedrībā par tādām lietām nesmejas, arī ne tad, ja tās izdomātas.

Tādas lielos vilcienos ir ideoloģiskās robežas un ētiskās vērtības, ar kuŗām pret kultūras sakaru ietekmēm mēģina nodrošināties Rīgas režīms. Tās pieder pie sociālisma bazes, uz kuŗas A. Drīzulis atļautu sastapties abām tautas daļām. Bet tās nepieder pie mūsu tautas mentalitātes. Kā teica Arvids Arvidsons?

 

* * *

 

Pēdējā laikā padomju aizsardzības bastions pastiprināts arī ar formāli tiesisku aizspriedumu grāvi. Gluži jauns moments tautas un emigrācijas satiksmē ir dzimteni atstājušo latviešu pavalstniecības jautājums, kas pēkšņi kļuvis svarīgs, acīm redzot sakarā ar pieaugošo tūristu skaitu un viņu ietekmi dzimtenē. Līdz ar to radusies vajadzība šķirot latviešu tautu dzimtenes pamatiedzīvotājos un ārzemniekos. Tas formulēts šādiem U. Andersona vārdiem:

Viņu (ārzemju latviešu) absolūtais vairākums ... kļuvis par šo (svešo) zemju pilntiesīgiem pavalstniekiem ... Ja arī šī pāriešana citā pavalstniecībā notikusi bez formālas atteikšanās no padomju pilsoņa statusa, lietas praktiskajā būtībā tas neko negroza. Dodot pavalstnieka lojalitātes apliecinājumu svešām valstīm, šie latviešu izcelsmes cilvēki kļuvuši par ārzemniekiem iepretim Latvijai (Svešatnes Atspulgi Nr. 8/9, 1971).

Norādījums uz pavalstniecības jautājumu atklāj savu īsto nozīmi ne tikai sakarā ar jau citēto režīma brīdinājumu, ka „neviena valsts pasaulē necietīs ārzemnieku iejaukšanos savā iekšējā polītikā”, bet gūst arī īpašu saturu saskaņā ar I. Lešinska komentāru:

... šie kungi (patentētie trimdotāji) savos rakstos un runās atklāti propagandē cinisko domiņu par kultūras sakaru izmantošanu pret mūsu valsts un sabiedrisko iekārtu, pret padomju tautu draudzību vērstai graujošai darbībai (Dzimtenes Balss Nr. 49, 2.12.1971).

 

VI

 

Šai apcerei, diemžēl, bijis jāpievēršas gandrīz vai vienīgi negatīviem un destruktīviem momentiem mūsu tautas ikdienā. Taču tas nenozīmē, ka tie dominētu pašā tautā vai šo rindu autora nodomā­tie izriet no problemātikas, kas nodarbina visai plašas aprindas kā Latvijā, tā īpaši emigrācijā. Tā ir tikpat veca, cik veca ir Padomju Latvijas resp. emigrācijas vēsture, un jau abu šo laika posmu sakrišana liecina par vienu, resp. tādu kopīgu pazīmi abām pusēm, kas viņām var palikt raksturīga arī turpmāk: tā ir parallēla soļošana pretim nacionālai bezcerībai. Traģisku akcentu šai ainai piešķiŗ fakts, ka brāļi – arī postā, kaut gribēdami, nav pratuši sadoties rokām, palikdami katrs savā ceļa malā.

Zināmajā un šeit tuvāk aplūkotajā mūsu tautas situācijā, ar draudiem tās tālākai pastāvēšanai, tāda nevienprātība nes gan sava laikmeta zīmi, – kas var kļūt par nolemtību, gan paaudžu paguruma zīmi, – kas var būt pārejoša. Nākotnes aspektā viss atkarīgs no tā, vai mēs, runājot par abām pusēm, esam spējīgi – kaut varbūt jau pēdējā brīdī – radīt tādu atmosfairu un tādus nosacījumus, ar kuŗu palīdzību varētu mēģināt ja ne vairāk, tad rast kādus morāliskus atvieglojumus vai pat uzmudinājumus mūsu tautai.

Svarīgi ir šādas iespējas priekšnoteikumi – laba griba abās pusēs. Būtu aplam uz šajā apcerē minēto faktu pamata izdarīt secinājumus, it kā Latvijā, tāpat kā emigrācijā, valdītu tāds antagonisms vienai pusei pret otru, kāds tas izpaužas oficiālajā viedoklī. Aiz skarbiem uzbrukumiem un kritikas, ar kuŗu emigrācija, piemēram, vēršas pret režīma metodēm Latvijā, patiesībā stāv gan vislielākās labvēlības un simpātiju pārdzīvojums, kāds tas izpaužas trimdinieku masas dabiskajās attieksmēs pret savu tautu, gan tā pati nostāja kā oficiāli deklarēts emigrācijas viedoklis. Tā to, piemēram, pauž Amerikas latviešu apvienības sēdē 1969. g. 30. martā pieņemtā rezolūcija, kuŗā cita starpā sacīts:

ALA konstatē, ka latviešu kultūras nosargāšana un jaunrade ar sekmēm iespējama galvenokārt tai latviešu tautas daļai, kas palikusi saistīta ar tēvu zemi un tautas gadu simtiem ilgām tradīcijām. ALAs vadība apliecina dziļu un patiesu apbrīnu latviešu mākslas un kultūras darbiniekiem, kas, par spīti sevišķi grūtiem apstākļiem, spējuši radīt jaunas un paliekamas vērtības, ar to uzturot dzīvas cerības tautas nākotnei un brīvībai. (Laiks, 1969. g. 2. aprīlī).

Ar to ir runāts, griežoties pie nacionāla organisma, kuŗa dabiskā sūtība ir mūžīgāka nekā kāds vēstures periods. Ka tā nav nekāda buržuāziskā nacionālisma kaitīga iedoma, liecina Staļina uzskats par Valodu, kas ir mūžīga – tātad arī attiecīgā kultūra – un pārdzīvo dažādus vēstures periodus. Mūsu vēsture to apstiprinājusi jau pirms viņa, un nav pamata pieņemt, ka šajā faktā un ticībā būtu notikuši vai nepieciešami kādi grozījumi.

Kompartijai vai Kultūras sakaru komitejai šāda līdzīga vērtējuma par emigrācijas lomu un veikumiem nav, tādēļ tas arī nekur nevar izpausties. Bet tas nenozīmē, kā redzējām, ka pozitīvas attieksmes pret ārzemju latviešiem nebūtu šo režīma pārstāvju aizmugurē, no kuŗas mūs sasniedz šifrēta zīmju un mājienu valoda. Tā ieslēpta arī Rīgas balsīs, kad viņas tiek adresētas emigrācijai. Ieinteresētām aprindām Latvijā ir visai vienkārši izsekot tam, kas no trimdinieku dzīves un domāšanas vaļsirdīgā kārtā parādās viņu publikācijās. Turpretim emigrācijai, sekojot norisēm Latvijā, vairāk jānodarbojas ar zemtekstu un dažādu pazīmju izvērtēšanu, un tā savos secinājumos var kļūdīties, spriezdama par kādiem strāvojumiem vai tendencēm dzimtenes sabiedriskajā domā. Taču jau šīs apceres ievadījumā dotais norādījums uz Rīgas visai plašo uzmanību, kāda parādīta emigrācijai, ļauj ne tikai ieraudzīt ārzemju latviešu nozīmīgo vietu mūsu tautas dzīvē, bet pat mudina uz pieņēmumu, ka propagandas un trimdinieku šķelšanas nodomiem no Komitejas puses piejaukti vai vismaz piejaukušies arī tādi tīri latviski domu gaitas un pārdzīvojumu elementi, kas nav izšķīlušies marksisma retortēs, bet izveidojušies latviskas mentalitātes ietekmē. Tā ir vecāka, organiskāka un tāpēc uzticamāka nekā polītiskas dogmas.

Šīm pozitīvajām parādībām resp. viņu atklātām vai slēptām izpausmēm ir jātic tāpat, kā par nenovēršamu jāpieņem mūsu visu piederība vienai un tai pašai tautai, – ir jātic kā mūsu nacionālās kopības apziņas apliecinājumiem tādā formā, kādā tie šobrīd iespējami. Vilšanās, ko var radīt pretēja pieredze kā visu lietu dabiska pavadparādība, kalpo vienīgi par izņēmumu vispārējās likumības pierādījumam. Šādas vilšanās palaikam mēdz rasties arī gluži teorētiskā plāksnē, kam ar praktiskām norisēm tikai attāls sakars, piemēram, abās pusēs lietoto jēdzienu izpratnē – te sava nozīme padomju leksikai ar savu emigrācijai svešo jēgu.

Nav šaubu, ka šeit skartās „labās gribas” baze vismaz šobrīd ir visai šaura, taču tās eksistence, kaut ar grūtībām, ir sazīmējama. Par emigrācijas vēlmēm jau runāts, tajās vajadzīgi vienīgi principiāli nokārtojumi, kuŗos organizāciju un sabiedrības viedokļi tiktu saskaņoti, padarot tos par vispārībai lietojamām mērauklām satiksmē ar dzimteni. „Viņā pusē” joprojām ir spēkā A. Drīzuļa norādījums, ka „nacionālā kopība iespējama vienīgi uz sociālisma pamatiem”. Tā ir nerealizējama prasība, jo emigrācijai nav bijis ne iespējas, ne arī tā vēlējusies iepazīties ar sociālismu kā padomju nācijas galveno raksturīgo pazīmi. Savukārt I. Lešinskis ar dvīņubrāli U. Andersonu domā, ka emigrantiem īsā laikā nav iespējams kļūt par dzimtenes sabiedriskās iekārtas apbrīnotājiem. Acīm redzot šīs pretrunas konsekvencē radies kompromiss, ko var uzskatīt par „piespēlētu bumbu” kādiem tālākiem domu risinājumiem ( – ja vien ir vēlēšanās šo manevru uztvert), un kas formulēts kā „kontaktu un sakaru iespējas starp Latviju un ārzemju latviešiem etniskā plāksnē” (U. Andersons, Svešatnes Atspulgi Nr. 8/9, 1971). Tātad – tautiskā plāksnē. Arī ar visu rezervēšanos pret šādām vai tādām Rīgas deklarācijām, kuŗu nenoturība pierādījusies pagātnes pieredzē, nevar skatīties pāri šī bikli pasniegtā priekšlikuma laikmetīgajam raksturam, kas visumā atbilst nokārtojumiem abu sadalītās vācu tautas daļu starpā – te ir runa par divu dažādu sabiedrisku iekārtu pakalpojumu vienai un tai pašai nācijai.

Nepiešķirot šim mājienam vairāk nozīmes, nekā tam dotajā situācijā piemīt, arī emigrācijas viskonservatīvākajām aprindām jāieskata, ka pasaules pārveidojušies polītiskie vaibsti veselu gadsimta ceturksni pēc kaŗa beigām pirmo reizi ļauj sagaidīt kādas brīvākas satiksmes iespējas starp kaŗu un auksto kaŗu pārdzīvojušām pretējām nometnēm. Tas arī trimdas sabiedrību nostāda jaunas situācijas un jaunu iespēju priekšā, no kuŗām, ja vien vēlas, tā var radīt sev arī jaunu uzdevumu. Ar gandarījumu reģistrējams, ka šis pagrieziens lielajā polītikā noticis Rietumu iniciatīvā; iniciatīva vienmēr ir tā, kas izraisa reakciju – vienalga, draugu vai ienaidnieku vidū. Reizē ir svarīgi atzīt, ka emigrācija – visumā konservatīva un neelastīga būdama, nav nonākusi kontroversālā attieksmē pret savu apkārtni, kaut vīlusies – tai pašā laikā saglabādama savu identitāti un palikdama savās dabiskajās garīgajās un nacionālajās pozicijās.

Tieši tādēļ var sagaidīt, ka Rīga turpmāk vēl pastiprinās savus centienus šķirt trimdas organizācijas no viņu vēlētājiem un pārējās latviešu sabiedrības svešumā, lai iegūtu dzimtenes sakaru atzinēju simpātijas un uzticību, tā radot plaisu starp „progresīviem” un „reakcionāriem” spēkiem emigrācijā. Taču emigrācija – kā organizēta sabiedrība līdz šim varējusi pastāvēt un uzrādīt respektējamus nacionālus, kultūras un saimnieciskus veikumus tādēļ, ka bijusi vienota. Vienotības saglabāšana ir tās dzīvības un nāves jautājums – kā internajā dzīvē, tā satiksmē ar ārpasauli un turpmāk vēl jo vairāk arī satiksmē ar dzimteni. Ja šo principu patur vērā un balsta to arī ar visu iespējamo toleranci attieksmē pret dažādu uzskatu eksistenci pašas vidū, tad tās raksturs un loma arī turpmāk var palikt tikpat nozīmīgs kā līdz šim. Šis mūsu organizētās sabiedrības mugurkauls ir tās konservatīvā dala. Tās uzdevums pagātnē ir zināms un lielā mērā piepildīts; tagadne no tās sagaida noturību un uzticību tiem jaunākajiem spēkiem no pašas vidus, kas bez kādas polītiskas un vēsturiskas pieredzes šajā mūsu tautas vienreizējā situācijā ar labiem nodomiem mēģina turpināt daudz apsmietā „latviskuma saglabāšanu” zem jauniem karogiem un ar jauniem lozungiem – tā paša vecā uzdevuma vārdā. Tāda pati izpratne, un tolerance sagaidāma arī no jauno karogu nesējiem. Paaudžu un uzskatu kontinuitātei pieder dziļas liktenības raksturs – kas to pamet, vai nu uz priekšu traukdamies vai atpakaļ raudamies, tas vai nu zaudē pamatu vai atrauj to citiem, kas mūsu visai ierobežotajos apstākļos būtībā nozīmē vienu un to pašu – nevienprātību, spēku sadalīšanu un beidzot sairumu kā šīs neatbildības sekas. Un otrādi – viengabalainība un kopēja mērķtiecība ir visu sekmju pamatā.

Īpašu akcentu trimdas sabiedrības jaunajai situācijai piešķiŗ tas, ka viņa savos centienos palikusi viena, kad tai vairāk nekā jebkad agrāk jāpaļaujas uz pašas spēkiem. Tas ir vienreizējs moments tās vēsturē, arī visas tautas vēsturē tas tāds ir. No šejienes izaug kategoriskā prasība – vadīties no pašas polītiska saprāta un pašas spējām vairāk nekā no emocijām un aizspriedumiem. Tā slēpj sevī iespēju parādīt vairāk pašapziņas, uzņēmības un atbildības nekā agrākajās polītiski izšķirīgās situācijās bijis jāparāda. Tagad un vēsturē.

 

* * *

 

Tai attīstībai, kas draud ar mūsu spēku sadalīšanu un apsīkumu, var mēģināt aizsteigties priekšā, savlaikus izņemot tai vēju no buŗām. Tas nozīmē paturēt un izmantot iniciātivu.

Lai tas būtu iespējams, vajadzīgas kādas polītiskas vadlīnijas un principi to īstenošanā, kādu emigrācijai diemžēl nav. Pastāvīgās sadursmēs ar padomju režīma rūpīgi izsvērtām metodēm tas izrādījies liels minuss. Par to liecina, piemēram, nesenā pagātne, kad paaudžu maiņā sabiedrības spiediens pret novecojušo oficiālo viedokli sakariem ar dzimteni lika to grozīt, tā panākot lūzumu un dodot morālisku un reizē polītisku atvieglojumu visām ieinteresētām aprindām. Tāda nokavēta attīstība nebūtu iestājusies, ja emigrācijas vadībai būtu jau iepriekš pastāvējusi kāda polītiska programma, kuŗā sava vieta ierādīta arī praktiskiem jautājumiem satiksmē ar dzimteni. Zīmīgi, ka šo pagriezienu Rīga pasteidzās nostādīt kā savu panākumu, identificēdama padomju režīma pievilcību ar sadalītās tautas interesēm.

Šis vadlīniju trūkums kļūst jo jūtamāks tagad, kad kustībā uz dzimteni iestājusies vēl nebijusi rosme. Atliek pašplūsma. Tās gaitā bijis iespējams, ka, piemēram, latviešu jaunatne emigrācijā ķeras pie iniciatīvas, aicinādama savā pasaules kongresā Londonā jaunatnes pārstāvjus no Latvijas. Tas bija apsveicams un nozīmīgs solis. Tas visumā atbilda emigrācijas vairuma viedoklim, ko varēja secināt no nelielā iebildumu skaita. Bet šim solim bija tikpat ievērojams un nozīmīgs trūkums – tam nebija cita mandāta kā vien pašas jaunatnes, resp. tās organizāciju mandāts. Apsveicamā kārtā no šī gadījuma nav radušies kompetenču un prioritātes strīdi. To var iztulkot kā zīmi, ka emigrācijas organizācijas, galvenokārt Pasaules brīvo latviešu apvienība un atsevišķo kontinentu organizācijas savu mandātu devušas klusu ciešot resp. saticības labad paciešot to, kas noticis.

Tas liecina par emigrācijas uzticību savai jaunatnei, bet neliecina par trimdas gatavību paredzēt, ietekmēt vai pat vadit tādas polītiskas norises, kam tiešs sakars ar tautu – ar to tautu, par kuŗas likteni daudz runāts. Lai sagaidītu kādu Latvijas jaunatnes pārstāvi Londonā, bija jāgriežas pie Latvijas iestādēm un organizācijām. Te tātad pirmo reizi emigrācijas vēsturē praktiski parādās atklāto un tiešo kultūras sakaru moments. Tas ir jautājums, kas interesē visu latviešu emigrāciju un ir būtiski svarīgs tai visā kopumā. Parādoties iniciatīvai un iztrūkstot protestam vai apstiprinājumam no emigrācijas organizāciju puses, tiek radīts precedents nākotnei. Jājautā – kuŗa trimdas organizācija šai ceļā būs nākošā? Varam būt pārliecināti –lietām šādā virzienā attīstoties, Rīga varēs pretendēt uz latviešu emigrācijas sabiedriskā un kultūras centra lomu. Kādā situācijā tad atrastos mūsu emigrācija kā latviešu polītisko bēgļu organizēta sabiedrība?

Ir pienākusi emigrācijas lielā stunda, kad tai pašai jāizšķiŗas, ko darīt. Vai arī viņas vietā izšķirsies citi.

 

* * *

 

Šajā apcerē daudz vietas veltīts padomju režīma dažādo attieksmju raksturošanai pret emigrāciju. Reizē ar to mēģināts raksturot to vidi un mentalitāti, kuŗā latviešu trimdiniekam būs jāieiet, ja viņš savas attieksmes pret dzimteni gribēs izmantot ne vairs tikai ziņkāres un sentimenta apmierināšanai, bet arī apzinīgi veidot tās kā sava laikmeta un dotās situācijas nepieciešamību. Kultūras sakaru komitejas darbs ir galvenokārt polītisks uzdevums, kam jānodarbojas ar to sabiedrību, kas tai pieejama. Tas arī no emigrācijas prasa polītisku apzinīgumu. Tāds var izpausties vienīgi kādā konstruktīvā, mērķtiecīgā formā, par ko līdz šim nav domāts. Kā norādīts, šo tukšumu draud aizpildīt pašplūsma, kuŗai drīz radīsies arī savs kārtotājs un virziena devējs. Ir loģiski, un emigrācijas vēsture un tās jēga prasa, lai emigrācija būtu tā, kas pati izšķir un kārto savas problēmas.

Tas nozīmē, ka trimdinieku organizācijas jāpapildina ar kādu organu, kas nodarbotos ar dzimtenes sakaru jautājumiem. Ar to būtu ne tikai jādod segums arvienu plašumā briestošai pasaules brīvo latviešu satiksmei ar dzimteni, bet šī satiksme iespēju robežās arī jāregulē, dodot tai impulsus un palīdzību. Tas ir tas, kas Rīgai vismazāk patiks. Bet padomju režīmam emigrācijas darbībā arī līdz šim daudz kas nav bijis pieņemams, un tā viedoklis nav trimdinieku rīcības vai domāšanas kritērijs – mēs eksistējam sevis, savas tautas, nevis padomju režīma labad. Ja režīma drošības sajūta paliek neapdraudēta un tas pasargāts arī no kompromitējošas satiksmes ar reakcionāriem, fašistiem un ulmamešiem, buržuāziskā nacionālisma bīstamajiem izplatītājiem, tad principā galdam vajadzētu būt tīram. Arī pēdējais nosacījums nav neizpildāms, ievērojot to, ka trimdinieku organizācijās arvienu vairāk parādās jaunāki ļaudis, kuŗus pagātnes mantojums Rīgas acīs vairs nevar apgrūtināt.

Šo interesanto, svētīgo un nepieciešamo jautājumu pārrunas emigrācijā, diemžēl, aizkavējušās par vairākiem gadiem vienas mūsu sabiedrības daļas pārāk konservatīvās, lai neteiktu stūrgalvīgās nostājas dēļ. Taču šai laikā noritējusi jo dzīva domu apmaiņa dažādās citās aprindās. Lai atļauts šeit pasniegt Jaunās Gaitas lasītājiem un citiem interesentiem divus ierosinājumus sakaru regulēšanas jautājumā, kas radušies šo interno diskusiju gaitā.

Viens no tiem pieder literātam Arturam Plaudim (Austrālijā), kas ierosina pārkārtot latviešu emigrācijas struktūru tā, lai tā pārstāvētu pēc iespējas visus latviešus svešumā, ne tikai tos vien, kas tieši vai netieši saistīti ar kādām organizācijām. Pēc viņa pārliecības šādas nomaļus stāvošas aprindas ir visai plašas. Lai tās iesaistītu kopējos pasākumos un dotu tām iespēju paust savu viedokli, jārada tautas pārstāvība kā visas emigrācijas vēlēts institūts. Šo rindu autors savukārt ierosina izmantot jau esošo emigrācijas aparātu, izveidojot pie tā jaunu nozari vai centru, kas nodarbotos speciāli ar dzimtenes sakaru jautājumiem pozitīvā, tos veicinošā nozīmē.

Abus šos ierosinājumus vada viena un tā pati doma – atbrīvoties no stagnācijas emigrācijas dzīvē un ar jauniem uzdevumiem gūt jaunus impulsus tās rosmei – kā pašas, tā dzimtenes latviešu interesēs.

Abiem tiem arī vienādi apgrūtinājumi – trimdas struktūras pārveidošana prasītu ne tikai interesi, bet arī lielu piepūli tā jau noslogotajā aktīvajā emigrācijas daļā, kam pa priekšu jāiet arī pozitīvai nostājai pret šādu pasākumu. Savukārt ierosinājums radīt kultūras sakaru centru jau esošo organizāciju ietvaros var sadurties ar šādas idejas pretinieku viedokli. Bet nākotni nevar plānot šķelšanās riska ēnā. Vai šāda ēna ir vai nav, var noskaidrot vienīgi pārrunās.

Viss, tātad, atkarīgs no pašas emigrācijas intereses visplašāko aprindu nozīmē. Ja tā ieskata latviešu tautai draudošās briesmas un grib viņai palīdzēt, tad tai jārīkojas. Šī jautājuma iztirzāšana var vēl prasīt laiku. Varbūt kādu turpmāku diskusiju rezultātā rodas arī vēl citi projekti; to vidū gluži reāls varētu būt ierosinājums – iēvelēt visdažādāko aprindu, profesiju un vecumu pārstāvju Kultūras institūtu, kuŗa uzdevums būt par vidutāju starp dzimteni un emigrāciju. Tā locekļiem varētu novēlēt apsēsties ar rīdziniekiem pie viena galda.

Kas sēj, tas pļauj. Bet sēklai jābūt ļoti tīrai.

 

(Literātūra: Bolšaja sovetskaja enciklopedija, Moskva 1926; Enzyklopädie des Wissens, Literatur, Frankfurt / M., 1965; Blese, E., Latviešu literātūras vēsture, Hanavā, 1947; Johansons, A., Latviešu literātūra, Stokholmā, 1953; Jutikkala, E., Geschichte Finnlands, Stuttgart, 1964; Latvju enciklopēdija, Stokholmā, 1953; Latvijas PSR Mazā enciklopēdija, Rīgā 1967-1970; Ļeņin, V.I., Sočiņeņija, Wien 1958; Šilde, A., Bez tiesībām un brīvības, Kopenhāgenā, 1965; Spekke, A., Latvieši un Livonija, Rīgā, 1935; Stalin, J.V., Marxismus und Fragen der Sprachwissenschaft, Berlin, 1951; Strauch, G. v., Geschichte des bolschewistischen Russland, Frankfurt / M., 1963).

 


 

JG DZEJAS PLAKĀTI

Krāsaina dzejas plakātu sērija visiem garā jauniem latviešiem. Iznākuši Olafa Stumbra dzejoļi (grafiķis T. Ķiķauka) un Pāvila Johansona dzejoļi (grafiķis I. Šteins). Cena $1.50 gabalā (ar piesūtīšanu). Čeki vai naudas pārvedumi izrakstāmi uz „Jaunā Gaita Magazine” vārda.

Pasūtinājumi adresējami Mārai Zandbergai, 801 Concession St., Apt. 408, Hamilton 53, Ont., Canada.

 

 

Jaunā Gaita