Jaunā Gaita nr. 82, maijs 1971

 

Benita Veisberga

EŅĢEĻU PILSĒTAS PIEZĪMES

Ēra Antona viņetes

 

Vispirms, kad iznāca no lidostas, bija piedrazota ietve.

Tātad, ļaudis, kas te bariem steidzas iekšā un ārā, jaunās, krāsainās drēbēs tērpušies, pārtikuši diezgan, ka var ceļot lidmašīnās, met uz ielas atkritumus. Tas tā pieņemts - iegājies. Lūdzu, lai neviens nepārprot, es nenosodu. Tikai atzīmēju. Tur tā kožļājamā gumija guļ, pielipusi, un zaļš plastikas sūcamais salms, un papīra dzeramais trauks, saspiests plakans, nekā nevar darīt. Tas, kad iznāk pa glāžu durvīm, ir pirmais.

Iela. Gaidām busu. Gaŗām šalc spēkratu straume. Pāri ielai nami - ne visai augsti, bet, šķiet, tālu, tālu tie aizrindojas. Iepretī, starp ielām neliels, noputējis zālājs – nabadziņš - un kāds piemineklis, vai moderns mākslas darbs. Arī nabadziņš.

Kāpēc?

Šī varēja būt pavisam laba vieta kāda mākslas darba novietošanai - pretī lidostas ēkai, neskaitāmu ļaužu ceļa malā, mazliet atdalīta, un tomēr viņu skatieniem pilnīgi pieejama. Te būtu varējusi rasties kāda oāze acīm, kāda skaista, asa pretruna šai putekļainajai ielai. Bet ne. Tas nav noticis. Skulptūra ir pieņēmusi apkārtnes technisko, nedzīvo raksturu. Apēsta.

Kā ir pietrūcis?

Milzīgā pārpilnībā - milzīgi trūkst kaut kā.

Gaidām. Diezgan karsts.

Tad, it kā visam šai vietā pretī stādāmies, viens ir savādāks. Viens te atšķiras - maigi atšķiras, bez demonstrācijas, bez skaļa protesta. (Arī ziedojumus un pabalstus neprasīdams.) Atšķiŗas ar sevi pašu. Pūš gar vaigu. Jauc meitenēm matus, plivina tos gaŗās, dažāda brūnuma un blonduma strēlēs. Sašķiebj revolucionāras bārdas, aizlien resnam miljonāram aiz zīda krekla. Viegls vējš no okeāna, ar tikko, tikko jaušamu ūdeņu smaržu un vēsumu. Tas liekas kā trausls, bet nenorūpējies svešinieks nedraudzīgā apkārtnē. Nē, nekādus kalnus viņš negāzīs, neko daudz viņš nevar ne līdzēt, ne labot. Neprātis, savā ziņā: vai tad viņš neredz? - viņa atnestās vēsmas tūliņ gaist un zūd. Metalla, akmeņu, asfalta ir par daudz, par blīvu.

Viņš redz gan. Bet tik un tā -neraugoties uz to viņš te nāk, vēsmo. Viņam ir pārliecība, ka tā jādara - vienkārši, ka tā ir pareizi, ka citādi nevar. Jādala savs svaigums - cik ir, cik var - vienalga, kas beigās notiek. Viņš ir no tiem.

Mēģinu viņam pamāt. Raibā, putekļainā pusdienas laika burzmā, Eņģeļu pilsētas lidostā, starp bārdām, somām, ģitārām, steidzīgiem īsbrunčiem, nēģeru vedējiem, turīgiem, baltbikšainiem, brūnpierainiem tēvaiņiem, priecīgai vasaras gaismai ar indīgām gāzēm gaisā jaucoties - piedrazotas ietves malā vicinu savu atzīšanas un draudzības karodziņu šim vējam. Un viņa radiniekiem. Un viņa pirmavotam - visam, kas ir un dara bez atmaksāšanās aprēķiniem.

...un tad žigli stiepju kaklu, lai nenokavētu izlasīt, kurā no trīs pienākušajiem krācošajiem milzeņiem mums jākāpj. Elles smaka, spēcīgās strūklās, nāk no visiem trim, bet mēs ņemam vidējo! Sniedzam naudu tuklam braucējam, lai laiž mums iekāpt...

 

*

Eņģeļu pilsēta.

Eņģeļu valdnieces vieta...

Pa busa logiem uz visām pusēm redzams plēšamies milzīgs nepārskatāms, namiem, ielām, asfalta un cementa darinājumiem piepildīts līdzenums. Ir patīkama plašuma sajūta, nami nav visai augsti. Bet kā tas iznācis, ka akmeņi un cements tik blīvi - gandrīz bez atstarpes? Te dzīvo cilvēki. Kā noticis, ka gandrīz neredz zaļuma? Pelēks, pelēks, pelēks. Un debess mēļa, zema, akmeņi karsti. Ā, tur, ielu stūrī, vairākas palmas un vesels paliels laukums nostādīts ar zilām Nīlas lilijām! Kā zils, vēss ūdens malks. Kā maza dzīva sala. Tikai briesmīgi ielenkta un apdraudēta tā liekas. Kaut kā mazliet bailes, žēl viņu.

Kur ir eņģeli? Kur viņi slēpjas?

Braucot pilsētas centra virzienā, akmeņu veidojumi kļūst masīvāki un vēl blīvāki. Zemi neredz. Zeme noklāta biezu kārtu. Dažreiz uz ielām, ceļiem, kad urbj, uzlauž asfaltu, šī kārta labi redzama - bieza, smaga. Lielais smagais auto ar divpadsmit resnām, augstām riepām nemaz nedrīkst kraut pilnu kravu ar šādiem uzlauzumiem, nevar pavest. Tik smaga. Ar tādu zeme noklāta, jūdzēm. Un - brīnumaini! - nedaudzās atlikušās brīvās vietās paceļas... sastatnes jauniem debesskrāpjiem! Viņi ceļ vēl klāt! Piepilda katru brīvo vietiņu! Pēc manas saprašanas te bija tūliņ, bez kavēšanās, jāsāk kaut ko jaukt nost, jāmēģina atlobīt, cik var, zemei akmeņu segumu... Jau tagad te nav lāga - bet vēl ceļ un pilda ciet katru atlikušo spraugu. Vai šo nepārskatāmo līdzenumu pilnīgi – simtprocentīgi - nobetonēs? Un tad? Tad būs redzams pavisam skaidri, nepārprotami, ka tādā vietā dzīvas būtnes nevar uzturēties, un cits nekas neatliks kā - attālināties no tās?

Kādreiz te varbūt bija ar palmām noaudzis, ēnains līdzenums, maiga jūŗas vēja caurstrāvots. Tad tā varēja teikt: eņģeļu valdnieces vieta. Varbūt eņģeļu valdniece dienvidū apsēdās pavēnī zem palmas, ošņāja jūŗas vēsmas, seju tām pretī pavērsusi, un pārdomāja savus tālākos pasākumus eņģeļu pārvaldīšanā. Patiesi, ja iedomājas, ka šis plašais līdzenums bijis pilns dzīviem, šalkojošiem kokiem, slaidiem stumbriem -- Skaidrs, ka tad te bija runa par eņģeļiem.

Ko cilvēks te izdarījis? Kāpēc viņš darinājis sev tādu apkārtni? Kas ir par iemeslu šādam viņa veidojumam - no kuŗa pašam beigās jābēg projām? Iemeslam jābūt - un spēcīgam. Tik spēcīgam kā reti kam uz šīs pasaules - atbilstoši spēcīgam šim nepārredzamam, noputējušam akmeņu klājumam.

Materija. Te acīm uzskatāms, cietu, dzīvībai pretišķīgu cementa krāvumu veidā, ir redzams, cik spēcīgs, cik pārvarīgs ir materiālistiskais dzinulis - un cik neglīts, negants un pašam cilvēkam atriebīgs, ja tas nav atsvarots ar citām vērtībām.

Atkal jautājums Architektam: kāpēc, ja materiālais tik negants, Viņš tam dzīvē ierādījis tik milzīgu, tik pārvarīgu vietu? Kāpēc Viņš izvēlējās tā darīt?!

Bet ne. Materija pati par sevi nav ļaunums. Visas dzīvības viena puse ir materija. Zilās Nīlas līlijas arī ir materija. Tikai - tai jāatrodas kādā dīvainā, neizpētītā, bet absolūti nepieciešamā attieksmē, saistībā ar garu. Citādi sāk spokoties pastardienas jausmas.

 

*

Bet palmas!

Ielu, māju, debesskrāpju malās paceļas šie koki, parasti pa vienam, pa diviem - pa gabalam. Zaļuma iespaidu, tādējādi, tie nedod; bet skaists ir to augstums, pacelšanās, stumbru slaidās, gludās līnijas. Skaisti ir, apakšā stāvot, uz augšu skatoties, vērot stumbru vieglo, tikko jaušamo līgošanos, jaust viņu tvirto dzīvību un tās skaudro atšķiršanos no apkārtnes cietuma.

Tur tie eņģeļi ir! Tur augšā, gar palmu slaidajiem stumbriem viņi tveŗas un mitinās. Zināms. Kaut kur viņiem bija jābūt.

Bet arī kaut kas trausls, apdraudēts ir šais palmās, neraugoties uz to, ka tās ir četru, piecu stāvu augstumā. Akmeņu izplatījums ir pārāk nesamērīgs, pārāk nomācošs. Vai viņām nav skumji - un arī baismīgi - raugoties lejā uz pelēko, nocietināto līdzenumu ap sevi; zinot savas saknes ieslodzītas zem smagajiem asfalta lējumiem? Droši vien. Bez skumjām jau nebūs. Un tomēr viņas te ir, aug, ceļ savu slaido dzīvību pāri akmeņiem, radīdamas ap saviem stumbriem liela skaistuma jausmu arī šai cietajā betona valstībā.

Atkal: dzīves mūžīgais brīnums un neparedzamība. Trausls, bet paļāvīgs, nerēķinātājs skaistums uzplaukst, pastāv visnegaidītākās vietās un reizēs.

Labi. Maigais jūŗas vējš, tā tad nav gluži viens.

 

*

Kā šīs vientuļās, atšķirti stāvošās palmas kaut ko atgādina! Ai, kā šīs palmas kaut ko atgādina - ko man negribas uzrakstīt uz papīra, melnu uz balta –

 

*

Pusdienas laiks. Iela. Spīd maiga saule, un pretī tai ceļas nepārtrauktā straumē garām slīdošo spēkratu saceltie putekļi un izgarojumi. Šī te lieta - ka gaišā dienas laikā pretī saulei triecas dūmi un negantas smakas tomēr ir aplama. Ir. Es nedomāju, šobrīd, no veselības viedokļa, ekoloģisku apsvērumu un secinājumu dēļ. Citādāk. Latviešiem ir teiciens: neprot goda. Jā, kaut kas tāds. Laiž saulei tādus draņķus acīs -

„Kas tā dara!” pirms trīsdesmit gadiem dusmīgi sauca veca lauku māmiņa, kad puikas, ar riteņiem braukādami, tīši bremzēdami, cēla putekļu mākoņus uz ceļa viņas ganību malā.

„Vai jūs, razbainieki, neredzat, kā tā zālīte noput, ko?!”

 

*

No centra uz Pasadēnu braucot, apkārtne uzlabojas. Pakalnos redzamas cerīgākas vietas, ar mežonīgiem krūmiem, kaktusiem, klintīm. Ar atstarpi, galvenais, cilvēka darinājumu starpā, ar atelpu no asfalta, cementa, sakarsuša metalla zibšņiem. Jā, un pavisam sasniedzamā attālumā paceļas augsta, masīva kalna siluets, gan tikko saskatāms, dūmakā tīts. Tur, zināms, jābūt pavisam kam citam. Iespēja tā tad ir. Vajadzības gadījumā kaut kur var izsprukt.

Labi domādama, saku šejienietim, jauki, ka tik lieli kalni tik nelielā attālumā no pilsētas.

„Jā,” viņš saka, „šodien ir viena no retajām reizēm, kad kalnus var redzēt.”

Redzēt. Nevar redzēt. Var manīt - mazliet tumšākā pelēkumā nekā mēļā debess kalns zīmējas vienā apvāršņa malā. Un šī tad ir izņēmuma reize. Normāli pat pelēkā silueta nav.

Žēl. No pieredzes zinu, ka ir milzīgi vērtīgi, ja tu, pilsētā dzīvodams, piemēram, mazliet noguris, no darba nākot, vari uzskatīt kalnu grēdu, kas paceļas pilsētas malā - ļaut acīm slīdēt gar tās galotnēm, ieplakām, ēnojumiem. Tas palīdz. Tāpēc milzīgi žēl, ka tur tas lielais kalns cilvēkam ikdienas gaitās nav vismaz ar acīm aizsniedzams.

Pat tāds liels, labs milzis dūmos pazudināts.

*

Pēdējā vakarā uz lidostu braucot, it kā mūsu apziņās vēl kaut ko jo stingri iespiest gribēdams, buss veda pa šaurām, ciešām, spēkratu pieblīvētām ielām, krākdams griezās pa asiem līkumiem, līda patiltēs, kamēr ielīda kādā pajumtē - stacijā, pilnā ar citiem tādiem pašiem milzīgiem, krācošiem busiem un viņu gāzēm samaitātu gaisu. Te bija pekle. Te bija rāmi, rāmi jāsēž, sakniebtām lūpām, bez kustēšanās, jāpūlas dziļi neelpot un garā un dvēselē bija jāsāk jau posties un pacelties, tas ir, jāmēģina kaut kādā veidā ietekmēt, palīdzēt busa smagajai masai ātrāk, ātrāk, drīzāk, drīzāk sākt kustēties no šīs vietas projām - kas mums arī brīnišķīgi izdevās. Braucējs izmetās no ratiem, pieskrēja pie lodziņa, paņēma kaut ko, iemetās atpakaļ busā, parāva bremzi - un mēs braucām! Varbūt viņa dvēsele bija jutusies un darbojusies līdzīgi mūsējām - ar tikpat kvēlu ilgošanos pēc gaisa - un tā, pa visiem kopā, mēs dabūjām busu ātri no tās vietas ārā.

Lidlauka kafejnīcā, lielā burzmā, mazliet iekodām. Mūs apkalpoja jauna, apaļa nēģeriete un - uzsmaidīja tik cilvēciski! Teica dažus vienkāršus, nosvērtus, īstas laipnības vārdus. Viņa pienāca mierīgā gaitā, viņas soļos nebija baigā skriešanas kustība, vaibstos bija dabiska, pret visiem vērsta laipnība - cik skaisti un baudāmi tas likās šai apkārtnē!

 

Pie maza blakus galdiņa sēdēja divi jauni iemīlējušies cilvēkbērni, viens otram pretī, brīžiem viegli, pirkstu galiem viens otra rokas aizkārdami. Meitene gaišiem, taisniem, vaļējiem matiem, īsā, apspīlētā tērpā; viņš kreklā, tumšiem, pagaŗiem matiem, melnu vaigu bārdu. Abi necila izskata, bet jauni, un bija skaidri saredzamas viņu jūtas - tas tā atšķīrās no parastās vaļīgās hipīšu maigošanās publiskās vietās. Viņi, palmas, melnā apkalpotāja, zilās puķes ielas malās - šķita kā brīnumi. Kā zāles asni akmeņu spraugās, zaļi, dzīvi, maigi, ievainojami, labi un arī - dīvaini, neizskaidrojami stipri. Lūk, kā tie lauzās ārā, pavisam nelaipnās, negaidītās vietās, nenoturami, nenoslāpējami, acīm redzot - it kā kāda pilna, bagāta pirmavota dzīti. Vai te nebija kāds norādījums - vai pierādījums? Jā, kāds labs pierādījums tam, ka dzīvības maigums, cilvēciskums, skaistums - ir stipri. Stiprāki vēl, beigās, par mūŗiem, dzelžiem, indīgiem kvēpiem. Tas te bija redzams, gluži grafiski - brūnā, laipnā vaibstā, stumbra enģeliskā līnija.

Labi, ka tā.

 

*

P.S.

Un tad: tur tai akmeņu klājienā, brūni mēļajam mākonim apakšā - viens sēž. Zināt - kā mazāki bērni kādreiz sēž savās sētiņās, apkārtni aizmirsuši un milzīgi nodziļinājušies, liek klučus. Tā viņš tur ir atsēdies, pamatīgi. Un brūnais mākonis virsū.

Bez šaubām, viņam tur ir interesantas lietas. To jau nevar noliegt. Govis - tādas pārmūžīgas, brūnas, nezin no kādiem laikiem. Apšu pūķi. Runcis. Bet galvenais ar visām tām lietām un to runci ir tas, ka viņa kažoks, zaļās acis, telpas gaismojums un ēnojums kaut kādā veidā ir tik veseli, stingri, attīrīti, ka viss baigais sodrēju mākonis pazūd - neskaitās - aiziet pa gaisu! Redzat? Tādas lietiņas viņam tur ir.

Tas labi.

Bet sētiņa. Manī ir asa izjūta, urdīga dziņa, ka sētiņa būtu jāpārvieto. Jā. Sētiņa būtu jānoliek kaut kur, teiksim, kur zāle būtu drusku vairāk redzama, kur būtu mazliet kāds pacēlums, būtu kādi krūmi un tā. Kur vējš mazliet pūstu - papūstu nost tos dūmus, kas viņam lēni viļņo gar aceņu rāmjiem (aceņu logātiem taču ne? varbūt ietvariem). Jo, redzat, viņš jau visam tam klāt vēl sūc resnu cigāru, tā tā lieta. Tas arī vēl nāk klāt. Nekādas pilis, villas, peldbaseinus jau nevajag. Ak, viss tas, un vēl vairāk, laimīgā kārtā, jau ir papilnam, pavisam pa rokai, pēc izvēles un garastāvokļa, un sekmīgu, izdarīgu tautkopju trimdā arī ir vai cik, tā kā patiesībā tam vajadzētu būt tikai tādam sērkociņam - palikt sētiņu drusku nost no tā mākoņa, tas viss.

Taisni kā apsēsta - visu atceļu, lidmašīnai caur tumsu drāžoties, no gaisa šņācieniem, svilpieniem, griezieniem neatdalāma, svētā, iekšķīgā pārliecībā urdījās sētiņas pārvietošana. Kaut kur pa starpu pavīdēja arī iespēja, ka viņš par to varētu kļūt ellīgi nikns. Jā, jā. Viņš varētu sākt spārdīties. Nejēdzīgi brēkt, varenā rīklē, lai liekas mierā, lai nebāžas viņa lietas, un tā tālāk - brrr! Iespējams tas ir. Viss ir iespējams - ar to jārēķinās. Bet tik un tā. Patiesības mīlētāju tas nevar atbaidīt. Tāda tā sajūta bija. Nekā nevar darīt. Visu atceļu. Sētiņas tādās vietās neliek, dzīvos dūmos. Sētiņas liek zālītē. Zem koka, mežmalā - tā kaut kur. Un tad - ir dažas lietas, ko bērni vienkārši neapjēdz. Tas tā ir. Vēlāk, piemēram, viņi ne par ko negrib saprast, ka viņiem šad un tad tomēr ir jānomazgā mute. Nē, viņi to nedarīs! Tā ir viņu mute. Es zinu. Viņi strīdēsies un skaidrosies ilgi un dikti, bet muti viņi nemazgās. Tev tā mute ir jāņem un jānomazgā, ar varu. Jākļūst ienaidniekam un viss tas nepatīkamais, vēl pirms gulētiešanas. Tādas reizes dzīvē ir.

Nakšņainā apgaismojumā pienāca lidmašīnas meitene, skaistā koraļļu krāsā, sniedza piparmētru bombongas. Paņēmu bombongas, sūkāju. Atgriezos pie pārvietošanas. Ātri pārceļ, viens moments, un gatavs. Viņš nemaz nemanītu. Viņam jau viena alga, vai smacenis, vai tāds gaiss, vai citāds gaiss - vai, pareizāk sakot, tā nav viņa darīšana, viņa lauks. Taisni tāpēc jau jāpārvieto! Lai taču, kamēr viņš noņemas ar tiem pūķiem, runčiem, meitenēm, visām tām lietām, ātrslidotājiem - lai taču visu to laiku, nepārtraukti, katru dienu, katru minūti, katru sekundi, tie kvēpi vismaz nelien iekšā - nu?

 

1970.g. vasarā

Jaunā Gaita