Jaunā Gaita nr. 82, 1971. gadā

 

 

Cīņā par rakstnieka Solžeņicina tiesībām čelliniekam Rostropovičam palīgā nākuši vijolnieks Oistrachs un pianists Richters, Par izrunāšanos un izrakstīšanos Solžeņicina labā Kremļa valdība aizliedza Rostropovičam piedalīties kādā koncertā, kur bija paredzēti arī Oistrachs un Richters. Tagad savu līdzdalību atsaukuši arī abi pārējie. Rostropovičam noliedza arī parādīties Rietumu pasaulē nākošos sešos mēnešos, tāpat viņa sievai, ievērojamai dziedātājai Gaļinai Višņevskajai, atņēma titullomu operas Madama Butterfly Maskavas uzvedumā. 1970. g. decembŗa Maskavas preses konferencē ārzemju korespondenti jautāja pašai Furcevai (P.S.R.S. kultūras ministrei), vai Rostropovičam atļaus ierasties Rietumu koncertturnejā pēc 1971. g. 30. jūnija. Ministre pārskaitās, neatbildēja uz jautājumu, bet nikni uzkliedza korespondentam, lai nebāž savu degunu „mūsu iekšējās darīšanās”.

Bet kas gan ir Rostropovičs, Oistrachs un Richters iepretī Kremļa varas vīru polītikai? Tie gluži labi var iztikt bez viņiem, un Kremļa vienīgās rūpes ir tikai t.s. technisko zinātņu elite. Taču arī tur viss nav vislabākā kartībā (piem., matemātiķis Pimenovs), bet par šo tematu neesmu kompetents spriest.

 

*

Visumā labi izdevās latgaļu dziesmu diena 1970. g. oktobrī Toronto ar 101 dziedātāju, no kuŗiem kāda daļa bija arī vidzemnieku un kurzemnieku. Kā raksta Latgolas Bolss 1970. g. 7. novembŗa numurā, šo svētku iniciatori, dalībnieki un apmeklētāji bijuši ļoti apmierināti. Tas nu būtu atkārtots pamudinājums akceptēt kādu latgaļu dziesmu nākošos latviešu dziesmu svētkos Amerikā vai Eiropā. Vismaz Klīvlendā par to jau runā un spriež. Izvēle ir liela, jo nesen iznāca latgaļu dziesmu krājums.

 

*

Laikraksta Austrālijas Latvietis 1970. g. 20. novembŗa numurā lasām rakstu „Nav paguruma” kuŗā K. iztirzā Melburnas latviešu biedrības jauktā koŗa „Rotas” koncertu. Raksta vidū lasām arī sekojošas rindas:

IEBILDUMI PRET DIVĀM DZIESMĀM

Ņemot vērā trimdinieku polītisko nostāju, iebildumi var būt pret divām dziesmām koncerta programmā, īpaši tādēļ, ja tās ir uzņemtas nākamo kultūrdienu programmā: P. Baritona Dziesmai šodien liela diena ar okupētās Latvijas dzejnieka A. Skalbes vārdiem, un J. Reinholda dziesmu Sviniet gaviļu dienu ar Leona Paegles tekstu. Pret pirmo tādēļ, ka tā tiek uzskatīta par okupācijas varas rīkoto dziesmu svētku himnu. Tā ir himna dziesmu svētkiem, kuŗos latviešiem jādzied 60% dziesmu ar slavinājumiem padomju iekārtai, kuŗos 38% ir sveštautu dziesmu, galvenokārt krievu. Vai arī mēs savos svētkos sāksim dziedāt slavas dziesmu šai iekārtai?

Ne visai piemērota mūsu dziesmu svētkiem šķiet arī Jāņa Reinholda dziesma. Reinholds mira jau brīvās Latvijas laikā, neieguvis nekādu redzamāku vietu mūsu skaņražu vidū. Viņa kreisās polītiskās ievirzes dēļ Reinholda muzikālo darbību gan pašlaik īpaši izceļ tagadējais režīms, apgalvojot, ka šī darbība bijusi saistīta ar „darba tautu”. Reinholda dziesmas – Sviniet gaviļu dienu teksta autors ir labi pazīstamais komunistiskais dzejnieks Leons Paegle, un par to, par ko gavilē Paegle, mums nebūtu nekāda iemesla sajūsmināties, vismaz ne pašreiz – mūsu trimdinieku polītiskajā situācijā. Arī dziesmai pašai nav tādu muzikālu vērtību, ka tā šo vērtību dēļ vien būtu jādzied.

Es negribu kommentēt Barisona dziesmu (teksts nav piemērots trimdas latviešiem), jo esmu bijis viņa skolnieks, bez tam viņa īso pēckaŗa muzikālo darbību pazīstu tikai no dažām cenzētām publikācijām. Toties daži vārdi par Reinholdu un Paegli, Nav noslēpums, ka Reinholds bija kreiss pēc polītiskās pārliecības, bet par komunistu gan neviens viņu nevarēs pārvērst. Viņa koŗa dziesmas „Sviniet gaviļu dienu” (L. Paegle) un „Aust rīts” (A. Upīts) uzņēma arī 62 dziesmu krājumā (iznāca 1920-to gadu vidū Rīgā), kuŗa virsredaktors bija prof. Jāzeps Vītols. Rīgas radiofonā visu brīvās Latvijas laiku diezgan bieži atskaņoja Reinholda solo dziesmas, no kuŗām populārākā kļuva „Manā sirdī” (A. Kurcijs), tāpat, ja atmiņa neviļ, arī „Berceuse” – skaņdarbu vijolei. „Sviniet gaviļu dienu” Latvijā dziedāja dažkārt arī novadu dziesmu dienās, arī koŗu koncertos. Neredzu nekādas „piedauzības” šās dziesmas tekstā. Saprotams, nekāda spožā zvaigzne Latvijas komponistu sabiedrībā Reinholds nebija, taču nedomāju, ka viņš tanī laikā latviešu mūzikai ko ļaunu nodarījis. Viņš vadīja Rīgas strādnieku koŗus, kad citi to negribēja darīt. Reinholdam bija visai trūcīga muzikālā izglītība (gan apbalvots ar labu intuīciju, viņš dažreiz apmulsa modulācijās), un kaut arī viņš ļoti centās, dzīves ārējie apstākļi viņam neatļāva plašākus apvāršņus un iespējas. Sevišķu muzikālu vērtību Reinholda dziesmās tiešām nav, bet tādu nav arī Žilinska „Karogā” (Ed. Virza) vai Ivanova „Arāja ticībā” (R. Bebris). Un cik laimīgi jutās latviešu diriģenti 1940./41. g. koŗu darbībā, ka varēja iestudēt Reinholdu – latviešu komponistu un varēja atvairītie s no Danajevska un Aleksandrova. Ka Leonu Paegli varētu saukt par „labi pazīstamo komunistu dzejnieku”„ varētu būt arī dažādās domās, jo vismaz, „labi pazīstams” viņš nekad nekļuva. Komunistu partijā viņš ir bijis (cik ilgi, kas to zina!), bet viņa drāmas sižetu „Dievi un cilvēki” operā pārvērta Jānis Mediņš. Esmu lasījis viņa literāros darbus, kuŗus šodien nepiemin LME un esmu skatījies viņa dramatiskos darbus skolnieku skatuvei Latvijas demokratiskā laikā. Tad – 1958. gadā latviešu dziesmu svētkos Ņujorkā atskanēja J. Zālīša vīru koŗa dziesma „Katordznieka dziesma” ar L. Paegles vārdiem, un mēs jutām pat kaut ko laikmetīgu un aktuālu.

Katrā ziņā es neko negribu ieteikt, pamācīt vai noliegt, bet pirms sprieduma pasludināšanas ir jāiepazīstas ar visu pieejamo un kādreiz – ne tik viegli iegūstamo informāciju un apstākļiem.

Ar prieku tomēr jāapsveic kā Melburnas latviešu biedrības jauktais koris viņa 21. darbības gadā, tāpat Sidnejas latviešu vīru koris, kurš dzied jau 15 gadus.

 

*

Kā Latvijā, tā jau arī Austrumvācijā un Cechoslovakijā lielu popularitāti iemantojis estrādes mūzikas komponists Raimonds Pauls. Un tas pats sakāms par patvēruma zemju latviešu sabiedrību, kur līdzīgi ansambļi vairojas kā sēnes pēc lietus. Raimonda Paula skaņu plates plaši reklamē arī trimdas latviešu laikrakstos. Viņa ietekmē nonākusi kā vecā, tā arī jaunākā paaudze. Kaut arī Paula dziesmu izpildījumi šo rindu autoram liekas nelatviski un jēli, pievienojos tomēr vairākuma domām, vēlot viņam ilgu mūžu, ja vien iespējams.

 

*

Kā šinī, tā viņā pusē mūzikas kritikās izveidojušies īpatni, nenozīmīgi, pat prasti izteicieni. Daudzās šajās recenzijās iztrūkst nevien koncertu laiks un vieta, bet arī programmas saturs, ko, vismaz pirmatskaņojumos, būtu diezgan svarīgi pieminēt. Parastie izteicieni pašlaik: „manuprāt”, „visnotaļ”, „pienesums”, „ieguldījums”. Par pirmo jāpiebilst, ka tas nepasaka, cik recenzentam pašam ir prāta, otro sapratīs vienīgi Pietūka Krustiņš (tāpat kā „alzo”, ko „smalki” cilvēki runā), trešais ir prasts, ko katrs lops var izdarīt, ceturtais atgādina bankas vai „prieka mājas”.

Kungi un biedri! Manuprāt – neieguldīsim un nepienesīsim visnotaļ par daudz!

 

*

Daugavas Vanagu lielo prēmiju mūzikā (1000 dolāri) saņēma komp. J. Norvilis par kompoziciju „Senā gadskārta” (38 tautasdziesmu apdares) jauktam korim. Kā pēdējās ziņas liecina, krājumu kopīgi izdos latviešu dziesmu svētku biedrība un Daugavas Vanagu Kanadas valde. Lai arī nākotnē katros nākamos dziesmu svētkos redzētu kāda latviešu trimdas komponista jaunu dziesmu krājumu!

 

*

Pavisam nesen Losandželesas dziesmu svētku rīkotājs V. Lapenieks ātri ņēmis vārdu laikraksta Laiks slejās un ieteic dziesmu svētkus nerīkot tik bieži. Neapskatot šī priekšlikuma „par” vai „pret”, jāpaskaidro vienīgi, ka dziesmu svētku galvenie rīkotāji ir dziedātāji un dejotāji paši, resp. viņu demokratiskā veidā izvēlētie pārstāvji un vadītāji. Ar visu iespējamo uzmanību un cienību mums jāuzklausa dziedātāju un dejotāju domas, tās virzot tālāk uz svētku organizācijas sanāksmēm. Līdz ar to te vēl viena piezīme par Kanadas (Toronto) dziesmu svētku atskaņām. Izrādās, ka Kanadas latviešu dziesmu svētku biedrība izpelnījusies Kanadas latviešu nacionālās apvienības kritiku nevien par „polītiskā apakštoņa” trūkumu (sk. iepriekšējā JG numurā), bet arī par minimālo ceļa naudu izmaksu koru un deju kopu dalībniekiem. Netieši nomanām, ka šī apvienība vēlētos lielāku vai pat pilnīgu noteikšanu nākotnes dziesmu svētku rīkošanā. Kaut kas te atgādina Latvijā pirms 1934. g. dzirdēto dziesmas parafrazi:

Pēc naci'nālas diktatūras
sirds ilgojas, sirds ilgojas...

Arī 1973. g. Klīvlendas dziesmu svētku rīkošana jau strauji uzsākta un Laika 90. numurā (1970.g. 11. novembrī) lasām rindas:

... Pieņemot, ka dziesmu svētki ilgtu četras dienas, tie kulminētos trešajā dienā ar kopkoŗu galveno koncertu, kas būtu bez runām un apsveikumiem.

Bet kur tad paliks „polītiskais apakštonis”?

 

*

Š.g. janvārī vīru koris „Viesturs” (Toronto) savā gadskārtējā koncertā atskaņoja arī divas Padomju Latvijas komponista Edmunda Goldšteina tautasdziesmu apdares: „Balta puķe ezerā” un „Pērkons veda vedekliņu”. Abas izpelnījās dzīvu piekrišanu, pēdējā bija jāatkārto. Žēl, ka nevarējām izsaukt autoru.

Imants Sakss

 

 

Jaunā Gaita