Jaunā Gaita nr. 81, 1970

 

 

Eglons Spēks

3. nodaļa „Sapulce zem zvaigznēm” no romāna EĻĻAS KUĢIS 'VIKTORIJA'

Jāņa Gorsvāna viņetes

 

Bālas nakts debesis. Zītarainas mākoņu strēles. Nemanot atsedzas un aizsedzas margojošas zvaigznes. Zeltkalnes kuģis „Viktorija” bija jau aizsniedzis Gvinejas krastus.

Kajītē pret griestiem cēlās zilas dūmu grīstes. Uz galda glāzes un pudeles. Apkārt galdam četri matroži. Trīs motorvīri ar kūpošām cigaretēm pirkstos. Glāzēs zibēja džins.

Trīs ar bārdām, un kaili līdz jostām. Vienam uz pleca tetovēts duncis. Otram uz krūtīm pūķis. Trešajam uz pirkstu virspusēm zilas skeletiskas svītras.

„Jūra pievāc visu,” lēni nodvesa bārdainis ar tetovētajiem pirkstiem un izsvieda pa atvērto gaismas lūku izdzertu alus skārdeni un pakacējās pagaldē pēc jaunas, kamēr matrozis Skābe Miķelis no Rojas turpināja savu stāstu no jūrnieku dzīves. Ap vēderu jostas vietā viņš bija biksēs ievēris baltu nailona virvi. Tie bija spēcīgi vīri, - sviedriem norasojuši un skaļi. Pie sienas virs kojas karājās admirāļa Nelsona portrets. Nez kā tas te bija gadījies starp kailām filmu dīvām? Stalts vīrs ar koka kāju. Galvā melna trīsstūrene. Padusē garš tālskats un rokā kaut kādi papīri, bet aiz baltajām biksēm pulvera dūmu mākoņi. Acij pāri melns pārsējs. Ar melnu pārsēju pār aci arī šeit pa „Viktorijas” klāju dažs matrozis šad tad staigāja. Arī šeit notika kaujas, taču ne tik lielas kā pie Trafalgeras. Skābe stāstīja par kādu igauņu bocmani, - par bocmani Kalamā. Kalamā bija stāvējis Indonēzijā Soreabajas ostmalā ar baltu cauršautu tropu cepuri galvā un lūkojies jūrā.

„...Es viņam teicu,” Skābe stāstot pacēla roku, „neturi tādu baltu cepuri galvā. Tas ir labs mērķis, bet te šauj pa visiem krūmiem tā kā blīkšķ. Bet viņš man atbildēja, ka viņam no lodes vairs neesot bail. Tad jau drīzāk no saules dūriena. Bija palicis pie kādas indonēzietes pa nakti un novēlojis kuģi. Es viņu pievācu. Aizvedu savā kajītē līdz pat Singapūrai.”

„Kalamā bija savādnieks,” pēc īsa klusuma brīža iebilda blonds gotlandietis - matrozis Tronbergs, „savādnieks un bezkaunīgs arī.”

„Kur nu bezkaunīgs. - Īsts misiņa dūre,” Skābe kaislīgi turpināja stāstīt, „un kur nu savādnieks. Mazliet vientuļš. Nekāda cita vaina viņam nebija.”

„Bet uz šī kuģa neviens nav vientuļš,” Tronbergs lepni atcirta un pacēla glāzi.

Atvērās durvis. Kajītē ar alus kasti uz pleca ienāca melns vīrs no Gambijas -kurinātājs Ozolā Jongbojs. Vienmēr viņš kaut ko nesa uz viena pleca. Pirms kāda mēneša viņš aizgāja Santa Kruzas pilsētā ar virtuvē nozagtu lielu siera riteni. Nesa vēlu vakarā pa ielu augšup kalnā. Tādu kā dzeltenu dzirnakmeni. Kādā krustojumā viņam uzbrauca virsū riteņbraucēji, un siera ritenis sāka ripot pa ielu lejup cauri visai pilsētai. Vairāki zēni un Jongbojs dzinās sieram pakaļ, bet velti. Siers pārdrāzās pāri krasta apstādījumiem un iekrita jūŗā.

Ozolā nolika alus kasti un ne vārda neteicis sāka pie izlietnes attaisīt pudeles. Vīri turpināja pļāpāt, ienācēju tikpat kā nemanījuši. Izrādījās, ka arī Tronbergs bija kuģojis ar Kalamā uz viena kuģa.

„Kalamā taču bija traks! Viņš savā kajītē turēja divus metrus garu čūsku!” Tronbergs skaļi izsaucās, bet Skābe viņu tūlīt pārtrauca:

„Kur nu traks. Čūska nebija indīga. Ar to viņš tikai baidīja kuģa puikas un visādus afēristus, kas nāca ostās uz kuģa augšā,” Skābe diženi skaidroja, un Tronbergs atslāba.

„Un kā tu pats, mans mīļais Tronberg, gāji piedzēries pa Londonu ar mērkaķi uz pleca?” Skābe sarkastiski iesmējies teica, bet Tronbergs negribēja klausīties.

„Ak ko nu Londona,” viņš atgaiņājās ar roku. „Londona ir daudz ko vairāk pieredzējusi.”

„Bet mērkaķim taču sala,” Skābe sašutis blenza Tronbergā. „Bija ziema un toreiz sniga. Pats atceros, kā man knieba ausīs.”

„Japānā ir tādi mērkaķi, kas dzīvo pa ziemu lauka un pat peldās starp ledus gabaliem,” Tronbergs taisnojās.

„Bet tas taču nebija Japānas mērkaķis?”

Skābe tincināja.

„To es nezinu,” Tronbergs strupi nobeidza un sarunas pajuka.

Bārdainis ar tetovēto dunci uz pleca pieliecies Tronbergam jautāja, ko viņš ar mērkaķi izdarīja.

„Mērkaķis palika krogū,” Tronbergs saīdzis atkliedza un tad negribīgi piebilda: „Par duci alus kāds snobs viņu pievāca.”

Atvērās durvis un kajītē ienāca kurinātājs Šachmatovs. Šachmatovu pirms trīs mēnešiem uzvilka uz kuģa Dārdaneļu šaurumā tikpat jau kā noslīkušu. Viņš bija nolēcis no kāda krievu kuģa un nu jau bija iedzīvojies uz „Viktorijas” gluži labi. Smaidīja gan mazliet pajēli un likās būt aplam pazemīgs un godīgs. To citi saprata kā pateicību un bija par to apmierināti. Skaidra lieta. - Pateicīgam, vismaz kādu laiku, viņam bija jābūt.

„Bet kā īsti bija ar Kalamā, kad Rantala nositās?” Tronbergs atsāka no jauna, jo cik varēja saprast, tad viņam pret Kalamā, kā mēdz sacīt, - kaut kas bija.

„Viņu tak izraudzīja aiznest atraitnei sveicienus!” Tronbergs stingri noteica.

„Jā, - tā bija gan,” Skābe svinīgi apstiprināja. Rantala nokrita no masta tieši tai datumā, kad krita Okinava.”

Bārdainis ar tetovētajiem pirkstiem iesmējās, bet Skābe turpināja:

„Arī stūrmanis Dīns toreiz bija uz tā kuģa. Bet es zinu. - Dīns cieš klusu.”

Vīri, Dīna vārdu pieminot, mazliet sadurstījās, un Tronbergs dzīvi čukstēja:

„Kas īsti ir ar Dinu? Viņš vienmēr tāds kluss.”

„Dīns ir daudz ko pieredzējis,” Skābe lēni atteica, „tādi daudz nerunā.”

„Tieši tāpēc viņam vajadzētu runāt. Kur viņš bijis? Ko darījis?” Tronbergs centās Skābi iekustināt uz stāstīšanu, bet Skābe nolūkojās uz Tronbergu ar neslēptu augstprātību.

„Prasi viņam pats.” Viņš nevērīgi atmeta un Tronbergs pavērsies pret pārējiem teica:

„Tas nav labi. Dažreiz liekas, ka Dīns dzīvo tā kā citā pasaulē.”

„Vai tā ir pareizi, kā tu dzīvo?” Skābe smēja.

„Es.-Es...,” Tronbergs meklēja vārdus, bet tad atmeta ar roku. „Ech. -Vienalga. Bet kā bija ar Rantalu?”

Visu acis pievērsās Skābem.

„Tas bija tā,” Skābe smagi noteica un iedzēris krietnu malku džina, brīdi padomāja un atsāka no jauna, „Tas bija tā. - Kapteinis gribēja kādam inspektoram demonstrēt radaru un ieslēdza aparātu nemaz neapskatījies, ka Rantala sēž radarmastā un krāso. Rantala nokrita un nositās. Tad kapteinis pavēlēja nosūtīt Rantala sievai telegrammu ar šādu tekstu: 'Jūsu vīrs šodien nokrita no masta un nositās'.”

Durvīs sēdētāji pamanīja stūrmaņa Dīna seju. Atskanēja izsaucieni, lai Dīns nāk piesēsties. Skābe slējās kājās, bet Dīns teica, ka meklējot matrozi How Kok Kee un jungmani Oh Čing Čengu. Viņam nemaz neesot laika, bet citu reizi viņš labprāt piesēdīšoties.

„Nu tā nekā...” Skābe, rokas noplātījis , nosēdās, un Dīns jau bija aizsteidzies tālāk.

„Dīns zina,” Skābe atsāka stāstīt, „arī viņš toreiz bija tur uz tā kuģa. Mēs gandrīz visi protestējām, ka tādu ziņu nu gan vajadzēja sūtīt Rantala sievai ar mācītāja starpniecību, bet kapteinis par to negribēja ne dzirdēt. Tad nolēmām paši, ka Kalamā aizbrauks pie Rantala sievas ar visām viņa mantām. Tas jau nebija tālu, un viņam tāpat uz to pusi bija braukšana. Arī es braucu līdz.”

„Tu ari?” Tronbergs ziņkāri blenza Skābē. „Jā. - Es arī. Lieta tāda, ka Kalamā viens negribēja braukt, un kad mēs stāvējām pie Rantala sievas durvīm, viņš pēkšņi teica, ka man tas viss esot jāsaka, jo viņš nevarot izgudrot nekādu joku, kā lai smago vēsti padarītu vieglāku. Bet kad atvērās durvis, viņš man aizlēca priekšā un, spocīgi paklanījies, teica, ka gribot runāt ar atraitni. Rantala sieva teica, ka te nekādas atraitnes neesot. Tad Kalamā sāka skaļi smieties un, izstiepis roku, prasīja viņai. - 'Vai saderēsim, ka ir'?” Sēdētāji dzīvi sakustējās. Atskanēja murmināšana, smiekli, un Tronbergs skaļi izsaucās: „Nu? - Vai neteicu! Kalamā bija jucis! Kas tad tā kondolē!”

„Kas tā par dzīvi!” Bārdainais ar tetovētajiem pirkstiem sāpīgi izdvesa.

„Nu skaidrs, ka viņš bija dīvains,” Skābe iejaucās valodās”, bet kas tad lai zina, kādi velni viņam virs galvas lēkājuši? Tā ir - dažs paliek gluži mīksts pa visādām peklēm kuģojot. Dažs nokrīt no masta, cits ielec jūrā, vai gluži vienkārši nokrīt kādā renstelē, un pilsētas aptīrītāji to aizvāc uz morgu.”

„Bet ir arī tādi, kas ceļas!” uzvaroši iesaucās Tronbergs: „Un kā piemēru varu jums minēt, ka reiz bija tāds matrozis Garibaldijs, kas sacēla kājās visu Itāliju. - Iztaisīja revolūciju! Pieminekļi viņam ir visās malās.”

„Tu nu gan neesi nekāds pieminekļu cienītājs,” Skābe smīnēja, bet pārējie par Garibaldiju tikpat kā nekā nebija agrāk dzirdējuši, un sarunas aprāvās. No blakus kajītes atskanēja ģitāras trinkšķi un skarbas, zēnīgas balsis. Kaut arī dziesma neko lāga neskanēja, tomēr melodijā bija dzirdams maigs, sapņains skaistums, kas vilināja domāt par kādu skaistāku pasauli un dzīvi.

„Un bija viens matrozis vārdā Gordons Stīls, kas kļuva miljonārs vienā naktī,” Tronbergs valdonīgi turpināja stāstīt.

„Vai tad viņš kaut ko loterijā vinnēja?” jautāja bārdainis ar tetovēto dunci uz pleca.

„Nē.- Apprecēja miljonāri.” Tronbergs smēja, „tagad viņš ir disponēts, jo viņa dispozīcijā ir krietna tiesa tās miljonāres naudas.”

„Nauda, nauda,” īdzīgi iesaucās bārdainis ar tetovētajiem pirkstiem, „kas par krāpšanu! Tā jau nav mīlestība!”

„Nekļūsti sentimentāls,” viņu pārtrauca vīrs ar tetovēto dunci, „mums jāiztiek ar to, kas ir.”

Bija aizkārta, kāda jūtīga stīga - lielie ideāli, pēc kuriem tik daudzi alka - Brīvība, Mīlestība, Taisnība, Patiesība.

„Būtu jāpaprasa, ko Dīns par tām lietām domā,” kāds iebilda, bet Tronbergs, glāzi paceļot, bravūrīgi iesaucās:

„Bet kuģis iet tālāk!”

„Iet gan. - Iet.” Skābe pēc brīža sāka smejoties rezonēt un tad dziedāt:

Iet un iet un neapstājas.
Ceļa vidū nav tai mājas.
Mazā sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu p asaciņa.

Jaunā Gaita