Jaunā Gaita nr. 81, 1970

 

Valda Melngaile

 

ČETRU DZEJNIEKU DABAS SKATĪJUMS:

TAUNS, SALIŅŠ, BIČOLE, IVASKA (1)

 

Latviešu lirikā dabas motīvam piederējusi redzama vieta cauri gadu simtiem. Sākot ar mūsu tautasdziesmām mūsu literatūrā šai ziņā vienmēr valdījis sava veida romantisms. Dabas tematika ir bagāta arī mūsu šāsdienas rakstniecībā, gan Latvijā, gan trimdā. Šķiet, ka nekas latviešu dzejnieku neiedvesmo vairāk nekā dabas parādības, ainavas un gadskārtas; latviešu dzeja lielā mērā sastāv no variācijām par cilvēka un dabas saskari.

Mūsu trimdas dzejā šī saskare ir pārvērtusies saskares meklēšanā; varētu sacīt, ka dzejnieku pārdzīvojums no romantiskā mainījies uz traģisku. Kādā citā referātā minēju, ka šai maiņai atslēga meklējama dzejnieku trimdas pārdzīvojumā, jo viņu dzejā pretstati „dzimtene-trimda” pārvērtušies līdzīgā pretmetā: „lauki-pilsēta”, kur daba kļuvusi simbols zaudētajai dzimtenei. (2)

Mūsu dzejnieku bezsakņu esamība nekur neatklājas tik dziļi kā viņu dabas redzēšanā vai viņu attieksmē pret dabu.

Šai gaismā īsi raksturošu četrus dzejniekus, resp. viņu dabas skatījumu un šī skatījuma maiņu: Linardu Taunu, Gunaru Saliņu, Baibu Bičoli un Astrīdi Ivasku. Dzejoļi, kas ievada katra dzejnieka apskati, ir izraudzīti daļēji to īsuma pēc, jo visu četru pasaules skatījums ir tik noskaņots, ka vai katrs viņu darbs noderētu neviltotam raksturojumam.

 

 

LINARDS TAUNS

„Vienreiz, kad es iegāju dārzos”

Vienreiz, kad es iegāju dārzos,

Es atcerējos,

Ka esmu daudz vīna dzēris no viņiem

Un arī apdziedājis,

Visvairāk mirstošu ziedu un augšāmcēlušos augļu veidā.

Un dārzi to sajuta,

Ka esmu atnācis pie viņiem

Lielos svētkos ―

Un viņi mani sveica,

Izkaŗot karogus

Un skūpstot uz vaiga.

Dārzi soļoja man gaŗām parādes gājienā,

Bet es stāvēju zem

Arvien jauniem,

Arvien mainīgiem

Ziedputekšņu vējiem.

Pēkšņi nolaidās karogi,

Un viņi man atklāja pieminekli.  (3)
 

Taunam raksturīgi ir tas, ka dzejolī redzētā dabas ainava ir dārzs, t.i. ne daba tās visdziļākajā dabīgumā, bet gan ainava, kuŗu sakārtojis cilvēks. Dārzi, it īpaši ābeļdārzi vai vīnadārzi, Tauna dzejā sastopami ļoti bieži. Nereti šī glezna ir bez uzsvēruma un dārzi tikai pieminēti; piemēram, kad meitenes dzejniekam nes „no saviem dārziem rotu” (MM 9), vai kad dzejnieks pastaigājas pa peļķēm, „kā meitenes iet dārzos starp neļķēm” (LP 10), bet dārza glezna parādās arī nozīmīgos savienojumos, piemēram, Tauns runā par vasaras dārziem (MM 76), mēnessērdzīgs no pilsētas spuldzēm viņš iet un aug ar vasaru, „ar vasaras vīnadārziem pa draugam” (MM 78), vai apraksta „pasaules sakņu dārzus” (MM 87). Šie dārzi ir gandrīz vienmēr iedomu, sapņu vai atmiņu dārzi, ne tieši piedzīvoti. Arī rindas

Vienreiz, kad es iegāju dārzos,

Es atcerējos,

Ka esmu daudz vīna dzēris no viņiem

Un arī viņus apdziedājis
 

pieminot atcerēšanos un apstākli, ka dzejnieks ir no viņiem kādreiz vīnu dzēris (t.i., pagātnē) un viņus pagātnē apdziedājis, dzejnieka ieiešanu dārzos parāda nevis īstu, bet iedomātu, atmiņās atsauktu. Vēl vairāk: tālāk dzejnieks redz, kā dārzi soļo viņam gaŗām, t.i., viņš ir tikai skatītājs un ne dārzos iederīgs. Mēs viņu tātad saskatām divkārši attālinātu no dabas kodola: vispirms tādēļ, ka „dabīgu” ainavu šeit aizstāj dārzs, otrkārt tādēļ, ka viss redzētais ir viņa iztēlē.

Šis novērojums mūs noved tuvu Tauna dabas skatījuma viduspunktam. Dabu viņš ir pazaudējis, kā viņš vairākkārt pats arī tieši apliecina. Viņam „pietrūkst dabas vasaras ābola krāsas” (MM 86), un viņš izsaucas: „Kur lai iegūstu dabu?” jo pilsēta to viņam „nozagusi un neatdod” (MM 84).

Šis dabas zaudējums ir galīgs un neatsaucams. Tādēļ Tauna pasaule „smaržo pēc puķēm un kapiem” (MM 9), viņa „ģeorģīnes lūzt” (MM 11), un viņš dārzus apdziedājis „mirstošu ziedu veidā”. Tādēļ viņš, iedomājoties puķes, abstrakti redz tās šūpojamies sev prātos „kā asiņainus, skrandainus pulku karogus” (MM 9) vai iztēlojas, kā vītenē ap mēnessērdzīgā pieri ir „tilti un kuģi un pļavu cintijas” (LP 42). Tādēļ puķes viņam mīt sirreālistiskos sapņos: „apfrizētas” pļavu un dārzu puķes kafijas tasītēs (LP 18), vai pilsētas rajonos, kur „nīcības smaržošanai bija iekārtotas vienīgi neaizmirstules un lopu kautuves” (LP 38). Puķes gleznu viņš bieži savieno ar gleznu par sievieti. Tā dzejolī „Narcises” meitene iet caur pilsētu un „dārza tāla / Narcises matos tai zied” (MM 68). Bet arī šai dzejolī dārzs ir tāls, bez tam meitene ir zili bāla, un iztēlošanās, kā narcises zied viņai matos un viņas tērpa krokās, šo skatījumu pārvērš vīzijā. Puķe Tauna dzejā simbolizē mīlestību un nāvi.

Ir arī raksturīgi, ka piemēra dzejolī dzejnieks ir pilnīgi pasīvs; viņa vienīgā darbība ir ieiešana dārzos, bet šī rīcība ir pakārtota galvenajai – atcerēšanās, tātad pasīvai, garīgai darbībai. Dārzi ir dzīvi, viņi dzejnieku sveic, skūpsta, soļo viņam gaŗām, ziedputekšņu vēji viņu apbārsta. Visa darbība virzās uz leju, uz dzejnieku; un kāpinājumā dzejoļa pēdējā rinda: „Un viņi man atklāja pieminekli” liek mums nojaust dzejnieka nāvi.

Nāves doma parādās arī „augšāmcēlušos augļos”, jo augšāmcelšanās seko nāvei.
Augļu tēma Tauna dzejā patiesi neizbēgami noved pie nāves, tieši vai netieši. Tur augļi un galvaskausi riņķo kā saules tirgū „un tad atkal bērēs” (LP 52). Dzejolī „Virpuļojiet mani vēl, pasaules karuseļi” miers, kuŗu dzejnieks cer atrast tālā ielejā, un viņa pastāvēšana tur, ar auglību kopā „kā ķekars vīnogulājos” (MM 85), nepārprotami simbolizē nāvi.

Tauna agrākajos dzejoļos augļi bieži ir prizmas vai gaismas, caur kuŗām viņš redz pagājušās dienas. Vēlāk augļi viņa dzejā ir ar augoši simbolisku nozīmi: viņš, piemēram, dzied par „augļu un ielu asinīs pilošiem durkļiem” (LP 12) vai vienā domā apvieno augļus un šķīstību (LP 16), antīkas aprikozes un statujas (LP 16). Beigās viņam augļi „ir un paliek / Neapēdamā klusajā dabā” (LP 22); dabas nāve ir galīga, daba šais dzejoļos patiešām ir klusa, mirusi. Kad Tauns redz bērnu ar krītu uz ietnes zīmējam laivu un trīs zivis, viņš izsaucas: „Tātad tur ir upe” (LP 9). Lai gleznotu kluso dabu ar vārdiem, dzejniekam krāsa jāņem no sejām, jo ābolu, kuŗi reiz lēja gaismu pār viņu, vairs nav, un viņš ņem „pilsētas spuldzes par saulespuķēm rokā” un glezno kluso dabu, „saturēdams krāsas pats sevī” (LP 28).

Kaut arī Tauna dzejā reizēm iemirdzas laimīgums un viņš sveic pilsētu un jūtas tai piederīgs, kaut arī viņš reizēm jūtas priecīga pasaules daļa, viņš būtībā dzīvei stāv malā, vēlēdamies ar pasauli sakust, meklēdams tajā savu vietu, bet tomēr nevarēdams ietekmēt savu likteni. Tikai nāve viņu atpestīs. Tad pilsētas akmeņi viņam „būs auguši un ziedējuši cauri / Kā kviešu druvas” (LP 16). Daba viņam atklās pieminekli.

Linards Tauns.  „Taunam raksturīgi ir tas, ka dzejolī redzētā dabas ainava ir dārzs, t.i. ne daba tās visdziļākajā dabīgumā, bet gan ainava, kuŗu sakārtojis cilvēks...” „...Dabu viņš ir pazaudējis, kā viņš vairākkārt pats arī tieši apliecina.”

 

 

 

 

GUNARS SALIŅŠ

„Pilsētā pavasaris”

Kādu dienu, kas līņāja
silta un maiga,
es jutu – uz zoda,
es jutu – uz vaiga
ne bārda,
bet pirmā zāle man dīgst.

– Tad atradusi īsto vietu! – pukojos un, kā mācēju,
vairījos pretīnācēju.

Te, kad jau taisījos pazemē pazust,
vieglītiņām kāds saņēma mani zem paduses:
„Cik tu gan nesaprātīgs!
Kur zāle lai citur pilsētā dīgst,
kad tai jādīgst –
uz akmeņiem?”

Paskatījos: viņam uz vaiga
arī zaļoja
zāle maiga
un plauka pirmās vizbulītes...

Bij pilsētā pavasaris. (4)

Arī Gunara Saliņa dzejā atrodama dabas meklēšana, plaisa starp dabas ainavu un pilsētu, starp pagātni un tagadni. Arī viņš paglābjas vīzijās. Bet kas Tauna dzejā ir izteikts kā vēlēšanās vai abstrakta jeb iedomāta atcerēšanās, Saliņa dzejā iegūst īstenības nokrāsu. Piemēra dzejolis vienā plāksnē ir nereāls, absurds – jo kā gan var dīgt zāle uz zoda, uz vaiga? Bet šeit, kā vairumā Saliņa dzejoļu, viņa vīzija ne tikai sakņojas tiešamībā, bet kļūst ar to viena. Tauna dzejolis stāsta par atcerētu dienu, Saliņa dzejolis par īstu dienu, kas līņā. Tauna dzejoļa motīvs ir „nedabīgā” dārza ainava, Saliņa dzejolī jaunas zāles glezna; tur, nāves simboli, šeit dzīvības un dzimšanas apliecinājums; tur dzejnieka pilnīga attālināšanās un nekustīgums, šeit dzejnieka savienošanās ar dabu, līdzdalība dabas radīšanā. Arī plaisa starp pilsētu un dabu ir aizlīdzināta; Saliņam pilsēta nav dabu nozagusi, tā viņam to nevar nozagt, jo viņā pašā ir dabas dīgļi. Viņa pilsētā ir pavasaris. Kā Tauna dzeja apliecina viņa teicienu, ka viņš ienācis pilsētā „atspīdumus vajāt” (LP 22), tā Saliņa dzeja pierāda spēku, kas rodas saskarē ar jebkuŗu dzīvu ainavu: „sīkbūtnēs pārvērsts”, viņš smejas „visas pasaules kaktos”, kaut arī viņš apjēdz, ka pamatā viņam „jāiztiek pašam ar sevi” (MK 17). Saliņš iztiek ar sevi.

Pietiek salīdzināt tikai dažus abu dzejnieku gleznu režģus, lai saskatītu to, kas viņus dabas pārdzīvojumā šķir. Tauns sapņo par dārziem, kamēr Saliņš sevi redz pļavās ar zāli un sienu; viņš rada pasauli pēc savas patikas, viņa dabas ainava ir gandrīz pirmatnēja, gandrīz cilvēku roku neskarta. Tā ir krāšņa un dzīvībā kūsājoša ainava, ar zāli, kas aug, ar medu, kas līst no puķēm, ar govīm, kas ganās pļavās, un ar pļāvēju sievām, kas rakstā griež izkaptis (piem., MS 63). Tiesa, Saliņa dabas idilles ir iedomātas, bet tās mūsu acu priekšā kļūst dzīvas caur dzejnieka fantāzijas un īstenības spēku. Pazaudētā daba kļūst augšāmcēlusies, jaunradīta daba.

Ko Tauns kāro, Saliņš izdara. Piemēram, dzejoļa „Ķirbji” beidzamajās rindās Tauns aicina: „Brāļi, dzejnieki, iesim procesijā ar ķirbjiem Ņujorkas, Londonas ielās, / Ienesīsim maigo pakalnu dvēseli akmens pilsētas ielās” (MM 88). Saliņš līdzīgi iesāk dzejoli, vēstuli Dzintaram Sodumam:

Kad iebrauksi kailajā Ņujorkā,
būsi ar mums Tu vienis prātis:
tā jāapmežo!

Un varētu apmēram tā:

Un Saliņš sīki apraksta, kā to izdarīt, ar tādu iedomas spēju, ka mūsu priekšā atdzīvojas lauku ainava ar kokiem, ogām, meža cirtējiem, putniem un lauku dzīvniekiem (MS 7).

Saliņa dzejā viss kustas, darbojas, viss ir dzīvs. Ja viņš raksta par dārziem, viņš redz sevi tos laistām (MK 20 u.c.), viņa iemīļotā dzejas glezna ir ūdens, it īpaši lietus vai plūstošas kustības veidā. Viņš brien „basām kājām pa peļķu peļķēm” (MK 24), pastaigājas lietū pa Greničas ciemu (MK 12) vai iedomājas sevi puķu podā ar vīnu pāri līstam (MK 23). Šo atkārtoto dzīvības un kustības motīvu pastiprina radniecīgas gleznas: ļaudis, piemēram, Menhetenā „plūst” pa ielām (MK 15), tāpat Saliņš daudzreizēji lieto darbības vārdu „irties”. Tauns stāv mierā, viņš augstākais plīvo vai ļaujas sevi nest; Saliņš virzās mērķtiecīgi: ļaudis „iras pa neona varvīksnām augšup” (MK 15), dzejnieks nespēj nomirt, jo viņš var „tikai turpināt irt” (MK 17) u.tml. Viņš ieglaužas dobē ar visu augumu, „rakdamies pirkstiem zemē /sakņu spurgalām klāt” (MK 27), pretstatā Taunam, kas gan, izsaucoties, ka pilsēta viņam nozagusi dabu, arī jūt, ka viņam „ar delnām, muti un krūtīm” jāpiekļaujas pie zemes, bet to nevar (MM 84).

Vienīgā vairākkārt izmantotā glezna no dzīvnieku pasaules Tauna dzejā ir zivis, mēmas, bieži beigtas. Saliņš savas patiesās kaut paša radītās dabas idilli izrotā ar putnu, tauriņu un īpaši bišu gleznām: puķu mīlniekam jāpārvēršas par biti (MK 28), „ar biti, ar nejaušu vēsmu / dzimis ir vīns” putekšņu rotaļā (MK 33), un sveces dveš vaska smaržu, un bites, nes medu no vasarām, kas nāks (MK 51). Maigā un dzīvības devēja bite piederas pļavu un ziedošu puķu gleznām un bagātina Saliņa dabas ainavas visā to pirmatnējībā, ainavas, kur „vasara, vasara, vasara vien / Un medus un medus un piens” (MK 26). Saliņa dabas idilles ir iedomātas, bet pēc vīzionārās un gandrīz murgainās atbalsta punkta un dabas meklēšanas, kuŗu saskatām Tauna dzejā, viņš iet soli tālāk: savā dzejā viņš patiešām izglābjas no pilsētas laukos un sasniedz mistisku atgriešanos pie dabas pastorālā pasaulē, kuŗa kūsā pāri malām ar dzīvīgumu un krāšņumu.

Gunars Saliņš.  „Saliņa dabas idilles ir iedomātas, bet pēc vizionārās un gandrīz murgainās atbalsta punkta un dabas meklēšanas, kuŗu saskatām Tauna dzejā, viņš iet soli tālāk: savā dzejā viņš patiešām izglābjas no pilsētas laukos un sasniedz mistisku atgriešanos pie dabas pastorālā pasaulē, kuŗa kūsā pāri malām ar dzīvīgumu un krāšņumu.”

 

 

 

BAIBA BIČOLE

„Pavasarī II”

Ar lēnu Un karstu muti
mani aptekā saule,
ap mani dejo ceriņu krūms,
ābele sārta, degošas tulpes,
dūkdamas bites ap mani krīt. (80) (5)

Savos vēlākos dzejoļos Saliņš sapņo par pilnīgu sevis un dabas savienošanos, viņš pats kļūst par zemi, pļavām un ezeriem. Baibas Bičoles dabas pārdzīvojums ir līdzīgs šai metamorfozei. Ja Taunam daba ir vīzija un nereāla, ja Saliņam daba ir vīzija, kas kļūst tikpat spēcīga kā realitāte, Bičole ir ar dabu viena, dabas pilnīgi apņemta. Tomēr arī viņas pamata pārdzīvojumu varam apzīmēt par traģisku. Tajā Taunam raksturīgā pasīvā padošanās pasaulei (Bičoles dzejā – dabas elementiem) sakūst ar Saliņam zīmīgo dzīvo dabas pārdzīvojumu (Bičole ar dabu tās vispirmatnējākā veidā). Daba viņas pasaulē cilvēkam nav draugs. Bičoles dabas ainava ir mežonīga un trakojoša, viņas piedzīvojums ir mistiska savienošanās ar dabu, savienošanās, kas ir fantāzijas uzburta, citiem vārdiem, vēl arvien meklēšana.

Piemēra dzejolis ir viens no Bičoles mierīgākajiem šai tematikā. Saule, ceriņu krūms, ābele, tulpes un bites ir dabiski pavasara vēstneši. Bet saules lēnā un karstā mute, jušanās, ka viss apņem un gūsta, noved pie morbīda dzejoļa iztulkojuma – mēs nojaušam, ka dzejnieci aprīs, ka šis pavasaris būs viņas nāve. Daba no Bičoles šķiet pieprasām pilnīgu padošanos. Kad līst, viņa sarūk sīkā gludenā olī, kuŗu „kratīdamās smieklos, nes upe” (87). Kad viņa raksta par peldēšanu ūdeņos, viņa tiem paļaujas ar tādu pat tīksmi kā Saliņš jūŗas saulē (MS 46), bet viņš atgriežas krastā, kamēr Bičole ieslīd vasaras dienā „laiski un ļāvīgi”, un dzejolis izskan nevis ar viņas atgriešanos, bet gan ar aprakstu, kā „silti un rāmi ūdeņi / cilājas” (90). Vēji un uguns plosās viņas dzejā, smaržas viņu piedzirda. Janvāŗa naktī viņa dzird visas vētras: vasaras pērkonu, rudens vētru un ziemeļvēju, un „prātā jukusi” nakts raugās caur viņas durvīm un logiem, „iekārē elsdama” prasot no viņas siltumu un gaismu (78). Mēs atkal zinām, ka viņa padosies. Dabā dzejnieci aiznes citā eksistences sfairā, un viņu paņem neuzvarami un atbaidoši spēki.

Šī apskata ietvarā un kustībā no dabas pazaudēšanas (Tauns) uz dabas jaunradīšanu (Saliņš), Baiba Bičole šķiet sasniegusi punktu, no kuŗa nav atceļa: viņa ir it kā izraisījusi dabas spēkus, kuŗus viņa vairs nespēj savaldīt, tā ka viņas „es” izkūst un izzūd dabas ainavā.

Baiba Bičole. „Ja Taunam daba ir vīzija un nereāla, ja Saliņam daba ir vīzija, kas kļūst tikpat spēcīga kā realitāte, Bičole ir ar dabu viena, dabas pilnīgi apņemta. Tomēr arī viņas pamata pārdzīvojumu varam apzīmēt par traģisku.”

 

 

 

ASTRĪDE IVASKA

Pavasara naktī pasviežu sānis segu
un klausos, vai dārzā nešmukst zaķi.
Šorīt dūdoja pirmā ūbele,
bet vēji iegriezās vēlreiz austrumos.
Pavasara naktī ausos un domāju,
cik tālu ir nākošā dzejnieka māja. (12) (6)

Astrīdes Ivaskas dzeja šai skatījumā ir kā jauns sākums. Aplis ir noslēdzies, jo plašākā kontekstā mēs sazīmējam virzīšanos no dabas īstenības agrākā latviešu dzejā uz dabas pazaudēšanu (Tauns), jaunradīšanu (Saliņš), tad pazušanu dabā (Bičole) un beidzot atkal uz stāvokli, kuŗā cilvēks ar dabu ir normālā un līdzsvarotā attieksmē. Ivaskas dzejā daba atkal eksistē patstāvīgi, un tā ir tikai jāizbauda un jāiztulko, tās ainava ir saskaņā ar dvēseles ainavu.

Ivaskas dzejolis atkal izteic sakļaušanos ar īstenību. Viņas pavasaŗa nakts ir īsta nakts, īsti ir zaķi dārzā, ūbele un vēji. Dabas priekšmeti vairs nav simboli vai vīzijas, bet gan tas, kas viņi ir, un viņiem piedēvētās darbības ir dabiskas. Dabas pārdzīvojums noved pie pārdomām, varbūt pie ilgu vai vientulības sajūtas un pie vēlēšanās dalīties ar izjūtām, kuŗas izraisa pavasaŗa nakts. Cilvēks un daba stāv viens otram blakus, neviens nevalda pār otru. Citur Ivaska iet cauri tumšam parkam un jaunām eglītēm un „pasaulei bij atkal svaiga garša”, dzejnieces smagums ir zudis (10). Viņa staigā gar ūdenskritumiem, mežos un kalnos, un daba viņai dod mierinājumu. Ja dabai ir kāda vara pār dzejnieci, tad miera vara, savienošanās, kuŗā viņa ieiet rimti, kā viņa ieiet sniegotu kalnu „dzidrajās dzīlēs” (80). Arī Ivaskas valoda atspoguļo rāmumu un dzidrumu – viņas rindas ir mazāk izgreznotas, savā vārdu izvēlē viņa ir klusa un domu pasniedz ar iespējami mazāko uzsvaru. Cilvēks ir atkal kļuvis dabas daļa.

Astrīde Ivaska.  „Ivaskas dzejā daba atkal eksistē patstāvīgi, un tā ir tikai jāizbauda un jāiztulko, tās ainava ir saskaņā ar dvēseles ainavu.” Vai daba patiešām simbolizējusi mūsu dzejnieku pazaudēto dzimteni, un viņi tagad atsāk dabu redzēt, kāda tā ir...

 

Vai šo četru dzejnieku dabas skatījumu pilnīgi noteikuši viņu raksturu dažādīgums un atšķirības vidē, kādā viņi raksta? Jeb, ja mēs saskatām kādu attīstību, vai tā vienkārši pieder literatūras plūdumam, kur laikposmiem, kuŗos valda emociju balss, pārmaiņus seko rāmāki vērtētāji periodi? Jeb vai daba patiešām simbolizējusi mūsu dzejnieku pazaudēto dzimteni un viņi tagad atsāk dabu redzēt tādu, kāda tā ir, it kā pieņēmuši trimdu par īstenību un atvēruši acis tai dabas pasaulei, kuŗā viņi dzīvo? Astrīde Ivaska raksta:

Dzejolis, Jaungada laime,
no jūtu alvas lieta,
nozīmē visu un neko,
           visu un neko,
           katrs to var tulkot
           pēc sava prāta. (27)

 

 

 

 

V Ē R E S

 

1) Referāts lasīts Baltijas zinātnieku literatūras konferencē Ohaio valsts universitātē 1970. gada februārī. Angļu valodas versija žurnālā Lituanus.

2) „Svešatnes motīvs mūsdienu dzeja”. Laiks (1969), nr. 51-53.

3) Mūžīgais mākonis, Ziemeļblāzma, 1958, 90. Citātos atzīmēts ar MM. Dzejoļu krājums Laulības ārpilsētu, Upeskalns, 1964, atzīmēts ar LP.

4) Melnā saule, Grāmatu Draugs, 1967, 9 (MS). Citāti arī no Miglas krogs, Grāmatu Draugs, 1957 (MK).

5) Citāti no Ceļos, Grāmatu Draugs, 1969. Skat. arī Atrita, Upeskalns, 1966.

6) Citāti no Ziemas tiesa, Upeskalns, 1968. Skat. arī Ezera kristības, Upeskalns, 1966.