ZĀLE ASFALTA PLAISĀS
Jānis Kalniņš, Pa gadu kāpnēm. Raksti un recenzijas. Rīgā: Liesma, 1966. 423 lp.
Ingrīda Sokolova, Redzesloks. Kritika. Rīgā: Liesma, 1968. 253 lp.
Kritiķe Ingrīda Sokolova savas grāmatas priekšvārdos aizrāda, ka palaikam raksta stāstus; to darot arī viņas kollēgas J. Kalniņš, P. Zeile u.c. Tas liecina par itin "tiešu" mīlestību pret literāro mākslu. No otras puses - nav jāaizmirst, ka padomju literātūra un kritika ir ciešā sakarā ar komūnistu partiju un ideoloģiju. Literārā darbība saistās ar visādām sekcijām, sesijām, plēnumiem, publiskiem bārieniem, pat soda nometnēm (kā Siņavska un Daniela gadījumā); kritiķim jāņem vērā ideoloģijas praviešu pareģojumi un partijas norādījumi. Arī Rietumos - un it sevišķi jau trimdinieku sabiedrībā - ir dažādi publiski spiedieni (un "iezāģēšana"), bet skaidrs, ka padomju kritiķu brīvība ir daudz mazāka. Reizē mīlēdami mākslu un nedrīkstēdami aizmirst partijas norādījumus, aplūkojamie Latvijas padomju kritiķi manevrē starp mākslu un ideoloģiju, lūkodami sacerēt kaut ko līdzīgu adekvātai kritikai un arī izvairīties no nepatikšanām... Iespējams, ka viņi ģenuīni pieņem vismaz daļu no pašreizējās padomju ideoloģijas; līdz ar to šādās personībās var rasties konflikti starp mīlestību pret mākslu un neviltotu "pareizticību". Šķiet, ka visumā te jādomā gan tikai par konformismu un piesardzību.
Šādas situācijas rezultāti, atklāti sakot, ir diezgan bēdīgi pat aplūkojamās grāmatās, kas laikam ir virs Latvijas padomju kritikas caurmēra un nav bez drosmes pazīmēm. Var manīt, ka Sokolovai un Kalniņam piemīt ģenuīnas, dažā ziņā varbūt pat izcilas kritiķu spējas un ievērojama erudīcija; diemžēl viņu spriedumus laikam savažo apsvērumi ārpus mākslas loka, kas visumā noved pie kaut kā pārāk rātna un necili pelēcīga. Ir tā, ka abi kritiķi gadu gaitā pakāpušies drusku augstāk, un redzesloks zināmā mērā pārvietojies; uzlabojums tomēr itin pieticīgs.
Padomju mākslai, protams, jābūt vairāk vai mazāk utilitārai resp. tādai, kas lasītājus grib "audzināt". Tas nozīmē stipru slieksmi uz propagandu. Propagandu - un it sevišķi jau tādu, kas radusies pēc valdīšanas pavēles - grūti apvienot ar māksliniecisko vērtību; kritiķim slieksme uz propagandu jābremzē, ja viņš mēģina saglabāt tādu literātūru, kas nav pārāk redzams literātūras izsmiekls. Tā Kalniņš vēršas pret lēti aktuāliem, pamācīgiem vājdarbiem:
"...ja šī aktuālitāte dziļāk nesakņojas laikmeta dzīves procesos, ir pavirši vai virspusīgi risināta, tad tā ar patiesu laikmetīgumu tikai šķietami iet roku rokā. Dienas aktualitātei zūdot, izrādās, ka tāds darbs nekādu laikmetīgumu nesatur vai arī tā ir niecīgi maz, un šis darbs jau pēc nedaudz gadiem skan stipri arhaiski. Te pieskaitāma utilitārā daiļliteratūra un moralizējoši didaktiskie darbiņi, kuŗos parasti bez dienas aktualitātes arī vairāk nekā nav. Tā, piemēram, daudzas mūsu 'kolhozu nostiprināšanas lugas' ir bez īsta laikmetīguma, jo būtībā tās bija pateikušas par kolhozu dzīvi kaut ko ļoti nekonkrētu, vispārīgi tvertu. Tas liecina, ka laikmetiskās tematikas darbiem gan ir lielākas iespējas uz patiesu laikmetīgumu, bet tās ir tikai iespējas, ko vajag piepildīt. Tāpēc šodien, piemēram, laikmetīgāk skan Andreja Upīša 'Spartaks', kaut arī tā notikumus no mums šķir gadu simti, nekā minētās kolhozu lugas. Īsts laikmetīgums ir laba darba būtiska īpašība, turpretī vāju darbu šķietamais laikmetīgums parasti ir tikai vienas dienas aktualitāte." (143. lp.)
Citur viņš iebilst pret saviļņojoša konflikta trūkumu, šabloniem, provinciālismu, nedabiski cēliem varoņiem. Līdzīgas "bremzējošas" piezīmes šad tad izsaka arī Sokolova, piem.:
"Birze rakstīja, kā tolaik to prasīja kritika un vispārējais noskaņojums literatūrā - utilitāra intonācija, šodienīgums - par katru cenu, ja arī tēmas dēļ jāupurē mākslinieciskums. Tādēļ jau arī viņa stāstu krājums 'Pirmie ziedi' pieder pie grāmatām, kādu ir daudz katrā literatūrā un kuras nav ne sevišķi spožas, ne arī kliedzoši neveiksmīgas. Un tomēr Birzes talants pat te kā sīksta zālīte spraucās cauri asfalta segumam". (93. lp.)
Padomju kritiķim jāteic un jāslavē sociālistiskais reālisms - un līdz ar to viņš tūdaļ iekuļas nepatīkamā situācijā, ja vien ir kaut cik īsts kritiķis. Sociālistiskais reālisms patiesībā ir pseudoreālisms; te jārunā drīzāk par "sociālistisko pozitīvismu" - tas jau būtu godīgs apzīmējums... Īstais, piem., Flobēra, Blaumaņa, Ezeriņa u.c. reālisms ir eksplorātīvs un samērā bezpartejisks; tas nav apvienojams ar Padomju Savienībā pieprasīto kaujiniecisko partejiskumu un stīvi dogmatiskiem uzskatiem; valdošajiem slāņiem - un sevišķi jau autoritāram vai totālitāram režīmam - tas palaikam šķiet subversīvs, neaprēķināms, to tur aizdomās. Šāds reālisms ir vērtīgas literātūras augsne (galējs romantisms visumā ir ar necilu kvalitāti), un īstam kritiķim pret to mēdz būt simpatijas, kuŗu dēļ var rasties konflikti ar "ticību". Partijas cilvēki ar nevainojamu stāju īsto reālismu, kā šķiet, reizēm apzīmē par naturālismu - pat tad, ja trūkst naturālismam raksturīgās neizvēlīgās pieejas sīkdaļu ziņā; Andrejs Upīts, ja pareizi atceros, tā izrīkojies ar Dagnijas Cielavas (Zigmontes) nepatīkami atklāto, īsti reālistisko darbu "Zelta putekļi"; naturālisms padomju izpratnē nozīmē treknu mīnusu. Tālāk - īsts kritiķis palaikam intuitīvi jūt, ka laba māksla skatījumā ir drīzāk daudzpusīga nekā vienpusīga un ka romantisms tai nepieciešamo reālismu var atzīstami papildināt. Diemžēl, "kungiem" romantisms nepatīk, jo tas pasvītrā subjektīvo, individuālo, maz atbilst marksisma ievirzei uz masām un šķiru cīņu, tādēļ tas no "pareizticīgo" viedokļa ir gaužām apšaubāms, kaut kas līdzīgs apledojušam ceļam. Kalniņš romantismu zināmā mērā aizstāv; Sokolova šai ziņā neatzinīgāka (ja autors par jaunas sievietes egoisma cēloni uzskata viņas fizisko skaistumu, tas Sokolovas izpratnē ir "romantiski" un nav pareizi - egoismam laikam būtu jāsaistās ar kaut ko "buržuāzisku" u.tml.). Pret īsto reālismu abiem kritiķiem diezgan stipras simpatijas, īpaši Kalniņam. Abi atzīst kaut cik subtīlāku, ne pārāk barbariski pretmāksliniecisku sociālistisko pozitīvismu. Sokolovai šai ziņā vairāk entuziasma; droši vien tādēļ viņa pasvītrā literātūras intellektuālo aspektu: tas var noderēt par tiltu starp ideoloģiju un mākslu.
Kalniņš daudz rakstījis ne tikvien par grāmatām, bet arī par teātri. Sokolovas kopojumā atrodama arī kritika par Latvijas padomju kritiku; par trūkumiem minēti spriedumi "bez mugurkaula", draugu būšana, vāja erudīcija, interese galvenokārt par honorāru, individuālas izteiksmes trūkums, teorija bez iejūtas, apatija, ļaunprātība etc. Uzjautrina, ka padomju jaunie literātūrzinātnieki dažos gadījumos uzskatot "zem sava goda pievērsties 'prastām' recenzijām". Varbūt negribas pārāk iztapt redaktoriem? - Kalniņš iebilst pret ļoti ierobežotu skatījumu daudzās Latvijas padomju kritiķu recenzijās, tāpat pret nekritisku jūsmu, skolmeistarīgiem viedokļiem u.tml.
Gundars Pļavkalns