Jaunā Gaita nr. 76, 1969

 

 

Voldemārs Bastjānis

SAIMNIECISKĀS DZĪVES ATTĪSTĪBA NEATKARĪGAJĀ LATVIJĀ

 

JG 72.numura publicējām Andrieva Ezergaiļa recenziju par „Daugavas” apgāda izdoto prof. Arnolda Aizsilnieka grāmatu Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945. Sekojošā rakstā sniedzam Voldemāra Bastjāņa, visu 4 Latvijas Saeimu deputāta un kādreizējā finanču ministra piezīmes par minēto grāmatu un Latvijas saimniecisko polītiku.

 


Padomju armijām, īslaicīgi ieņemot gandrīz visu Latvijas territoriju, muižu zeme netika sadalīta bezzemniekiem. Padomju Latvijas valdība 1919.g. sākumā zemi pasludināja par valsts īpašumu. Šis bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ sekojošā „baltās un sarkanās rozes” kaŗā jeb atbrīvošanas cīnās, baltie ar sabiedroto un nacionālo igauņu palīdzību ņēma virsroku.

Uzņēmumā: pretlielinieku frontē Latgalē 1919. g.


Agrārreforma – muižu sadalīšana mazsaimniecībās – varbūt nebija attaisnojama no saimnieciskā viedokļa, taču bija citi tobrīd svarīgāki motīvi – vēsturiskais, nacionālais un sociālpolītiskais.

1937.gadā jaunsaimniecību vidējā platība bija 17 ha. Intensīvākais jaunsaimniecību rašanās periods bija no 1921.-1923.g., kad nodibināja 33.814 saimniecības 604.124 ha kopplatībā.

Uzņēmumā: jaunsaimniecība Suntažu pagastā.


Latvijas papīrrūpniecības darbības pirmsākumi sniedzas līdz 17. gs. Meži bija lielākā Latvijas dabas bagātība. 1937. gadā mežsaimniecības nozare deva 149.5 miljonu latu no 260.7 miljonu latu eksporta kopvērtības. Upes, kas tecēja Latvijas territorijā, nesa uz jūŗu Latvijas zeltu. Pašlaik šis barbarisms – koku pludināšana skaistajās upēs ir ar valsts likumu aizliegts.

Uzņēmumā: eksportkoku pievešana kuģim.

 

Šai rakstā pieskaršos neatkarīgās Latvijas dažām saimnieciskās dzīves problēmām, kuŗas plaši apskatījis prof. Arnolds Aizsilnieks savā grāmatā Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945. Nekādā ziņā nevaru pievienoties Aizsilnieka paustajiem uzskatiem par agrāro reformu, valūtas kursa nepazemināšanu 1931.g., cukurfabriku celšanu etc.

Prof. Arnolds Aizsilnieks ir pazīstams kā privātās iniciatīvas un privātu saimniecisku uzņēmumu aizstāvis. Latvijas saimnieciskā dzīvē, it īpaši valsts sākuma 4 gados, darbojās gandrīz tikai valsts pati vai tās uzņēmumi visās dzīves atjaunošanas nozarēs. Valsts atjaunoja ceļus, cēla ēkas, atjaunoja tiltus, valsts gādāja par satiksmi gan uz sauszemes, gan uz jūŗas, gan veica daudzus citus nepieciešamus un vajadzīgus darbus. Tam visam, protams, vajadzēja līdzekļu, kuŗu sākumā nemaz nebija. Un tie, kas bija vai ienāca, bija dažādās valūtās – rubļos, markās, kerenkās, Krievijas valsts domes rubļos, pat Liepājas un Jelgavas pilsētu izlaistās ķīlu zīmēs. To visu vajadzēja kārtot un izlīdzināt, uzliekot protams arī nodokļus. Pēc Aizsilnieka principiāla uzskata visu to vajadzējis nodot privātai uzņēmībai, kas visu būtu veikusi labāk nekā valsts, resp. valsts ierēdņi. Bet visā plašajā grāmatā nekur nav konkrēti parādīts, kā tad tas būtu bijis iespējams.

Izejot no tik vispārējas un konsekventas privāto uzņēmumu un uzņēmēju cildināšanas, Aizsilnieks, protams, nonāk pie tā, ka valsts sākumā veiktais valsts uzbūves darbs nav tik labi veikts, kā tas būtu vēlams. Ja viņš pats to tieši arī nesaka, tad grāmatas lasītājam tomēr pie tāda secinājuma jānonāk. Aizsilnieks valdību par veikto valsts atjaunošanas darbu neslavē, bet to kritizē.

Viens no pavedieniem, kas velkas cauri visai Aizsilnieka grāmatai, ir valsts monopolu un valsts uzņēmumu dažāda vainošana un kritizēšana. Nevienu no tiem viņš neattaisno, jo pēc viņa domām valsts tos radījusi ar apzinātu nolūku kā savus valsts orgānus, savas bagātības celšanai un vairošanai, un tāpēc nav nodevusi tos privātai uzņēmībai. Ja tie būtu nodoti privātai uzņēmībai un pelņu gūtu privātie, tad, domājams, Aizsilnieks tos labprāt ieredzētu. Iznāk tā, ka pati valsts arī būtu tīri vai patstāvīgs un neatkarīgs uzņēmums, kam nav nekādas daļas gar iedzīvotājiem un viņu labklājību. Bet tā tas taču nav. Iedzīvotāji ir valsts galvenā sastāvdaļa, un valsts pienākums ir par iedzīvotājiem un to labklājību gādāt.

Valsts uzņēmumos un monopolos prof. Aizsilnieks redz divas nelaimes: pirmkārt – valsts cenšanos iedzīvoties naudā un mantā, izmantojot saimniecisko uzņēmumu priviliģēto stāvokli un sargājot to operācijas no privātās iejaukšanās, un otrkārt – valsts ierēdņu sliktas saimniekošanas nodrošināšanu, kas radot tikai zaudējumus. Grāmatas 218. lappusē Aizsilnieks pat saka, ka no monopoliem rodoties „iedzīvotāju tukšās kabatas!” Monopoliem autors pārmet vēl citas nebūšanas, piemēram – kukuļu ņemšanu etc. Nevaru un negribu apstrīdēt, ka nebūšanu ziņā Aizsilnieka pārmetumi būtu bez pamata. Bet nebūšanas taču nebija tikai valsts uzņēmumos vai monopolos vien. Par apgādības ministrijas darbību valsts sākumā, par pielaistām kļūdām plašāk esmu rakstījis arī es savā grāmatā Demokratiskā Latvija. Bet jautāsim Aizsilniekam, vai tad privātie uzņēmumi no krāpšanām, kukuļu ņemšanām un citām nebūšanām bija pasargāti? Nebūt ne. Demokratiskās Latvijas laikā mēs taču piedzīvojām, ka privātie uzņēmēji un uzņēmumi centās apkrāpt pat valsti, pielietojot visneglītākos un visnepielaižamākos paņēmienus. Daudz piemēru esmu uzrādījis savā jau minētajā grāmatā. Ir vainīga ne tik daudz saimnieciskā uzņēmuma ārējā forma, (nosaukums un saimnieciskā nozare) un monopola privilēģijas, bet gan tie apstākļi, kuŗos cilvēkiem jāstrādā. Ne par velti laikam mēdz teikt, ka cilvēka prāts ir ļauns no mazām dienām. Šo „prātu” jau laikam var grozīt, ja cilvēka resp. darbinieka mantkārību ierobežo, attiecīgi iekārtojot darbus un darbiniekus kontrolējot. Kā valsts, tā arī privātos uzņēmumos ar šīm nebūšanām gribot negribot jāsastopas visos laikos.

Viens no vissvarīgākiem jautājumiem Latvijas pastāvēšanas pirmā posmā bija mūsu agrārreforma. Autors šo reformu daudzējādā ziņā kritizē.

Runājot par agrārreformas motīviem, viņš min četrus no tiem: vēsturiskos, nacionālos, sociālpolītiskos un ekonomiskos. Pirmos trīs motīvus viņš spiests atzīt, bet ceturto – ekonomisko ne. „Jāatzīst,” viņš saka, „ka šis ekonomiskas dabas motīvs varbūt (kursīvējumi mani. V.B.) varēja izskaidrot muižu neatstāšanu muižniekiem, bet nekādā ziņā ne muižu sadalīšanu mazsaimniecībās (236.lp.). Uz jautājumu, kāpēc muižas nevajadzēja sadalīt Aizsilnieks atbild ar jau dzirdēto –

pieredze visās kultūras zemēs rādīja jau toreiz, ka labību tirgum ražo galvenokārt lielsaimniecības un nevis mazsaimniecības, kādas radīja agrārreforma ... arī Latvijā radītās jaunsaimniecības pašas pirka vairāk maizes labības nekā to ražoja tirgum. (Turpat)

Grāmatas autors ir tik liels mūsu agrārreformas radīto jaunsaimniecību pretinieks, ka apsūdz agrārreformas izlēmējus un īstenotājus tādā paviršībā, ka tie, dalot muižu zemi, tā aizrāvušies no šīs dalīšanas, ka aizmirsuši painteresēties par radāmās jaunsaimniecības nepieciešamo platību. Viņš raksta (238.lp.):

...skatot cauri pārskatus par Latvijas agrāro reformu, nekur nav redzams, ka problēma par radāmo saimniecību optimālo lielumu būtu tikusi diskutēta, nemaz nerunājot par to, ka tās noskaidrošana būtu uzticēta kādai lietpratēju komisijai. Tā vietā Latvijas agrārās reformas īstenotāji uzskatīja kā pašu par sevi skaidru ideālu tā sauktās „darba saimniecības”. (Pasvītrojums mans. V.B.)

Neesot arī ticis pētīts, cik īsti liela ir darba saimniecības platība, un tā nu redzams, ka

...darba saimniecību vietā Latvijā veidoja vien- un divzirgu saimniecības, t.i. saimniecības lielumu piemēroja zirgam, un nevis saimnieka ģimenei ar savu darba spēku. (Pasvītrojums mans. V.B.). (239.lp.)

Man tiešām jābrīnās, ka prof. Aizsilnieks, kuŗu taču pazīstam kā saimnieciskās dzīves izpratēju un sapratēju, varēja šādu lietu ierakstīt savā grāmatā, un pie tam vēl ironiskā nozīmē. Kas Latvijā dzīvojis un daudz maz pazīst laukus un lauku dzīvi, taču zina, ka vienzirga un divzirgu saimniecība ir tas skaidrākais un drošākais mērs mazsaimniecību apzīmēšanai. Ja teiktu 15 ha vai 30 ha saimniecība, tad būtu vēl jājautā, cik ha no tiem aramas zemes, cik pļavu, cik ganību etc., lai saprastu, cik zirgu un cilvēku šīs platības apstrādāšanai būtu vajadzīgs. Vissvarīgākā bija aramās zemes platība, sevišķi Vidzemē, un pa daļai arī pļavu platība, jo tas noteica vajadzīgo zirgu skaitu. Tāpēc arī parasti lietoja zirgu (ne cilvēku) normas.

Aizsilnieks nemierā, ka nav tikusi iecelta kāda „lietpratēju komisija”, kas pētītu un noskaidrotu radāmās jaunsaimniecības vēlamo lielumu. Šai sakarībā man gribētos atgādināt profesoram Aizsilniekam 1917.g. rudens notikumus Krievijā šinī pašā agrārā jautājumā. Kamēr Krievijas pagaidu valdība (pilsoņi, sociāldemokrati un krievu revolucionāri) visu vasaru sprieda un rēķināja dalīt Krievijas muižas un cik ha katram zemniekam dot, novilcinot ar to Krievijas agrāro reformu līdz rudenim, nāca Ļeņins un sīkās pētīšanas vietā sauca grabj nagrablennoje, tas ir – laupi salaupīto – un sagrāba varu Krievijā. Zemnieki nu varēja laupīt un dedzināt muižas. Vai to pašu vajadzēja darīt Latvijā un ar sevišķām lietpratēju komisijām arī vilcināt mūsu zemes reformas īstenošanu? Domāju, ka ne, un man šķiet, ka Aizsilnieks arī to nevēlētos.

Atbilde uz pašu svarīgāko agrārreformas jautājumu – kāpēc vajadzēja muižas dalīt „divzirgu un vienzirgu” saimniecībās skan: visa latviešu tauta taisni tādai dalīšanai piekrita un to akceptēja. Tāpēc, ka tā toreiz bija vienīgā pareizā rīcība.

Aizsilnieks atzīst, ka muižas slikti apstrādātas un tāpēc (pie tam vēl tikai „varbūt”) tās vajadzējis atsavināt. Bet viņš nemaz neredz un grāmatā to arī nesaka, ka visi kaŗavīri un arī citi bezzemnieki nepacietīgi prasīja zemi un zemi tiem vajadzēja dot. Autors pat zobojas par sociāldemokratiem, kas agrāk gan aizstāvējuši lielsaimniecības kā izdevīgākās, bet tagad arī piekrituši dalīšanai. Jā, tas tiesa, sociāldemokrati pašā pēdējā brīdī, kad bija jāizšķiŗas: vai nu par Latviju kā neatkarīgu un demokratisku republiku ar zemes prasītājiem piešķirtu zemi, vai pret atsavinātās muižu zemes dalīšanu, noraidot ar to visus zemes gribētājus pie krievu komūnistiem, kuŗi solīja zemi dot un arī Latvijas valsti, protams komūnistisku – sociāldemokrati izšķīrās par Latvijas neatkarīgi demokratisku republiku līdz ar muižu zemes dalīšanu.

Profesora Aizsilnieka nostāja par racionālajām lielsaimniecībām jau laikam būtu pilnīgi pareiza, ja runa nebūtu par Latviju un latviešu tautu, bet par kādu citu tautu un citu zemi, piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur jau tagad maizes labību un citus pārtikas produktus ražo lielsaimniecības, resp. pārtikas fabrikas ar daudzām mašīnām, bet ar maz cilvēku darba spēku. Vai tas būtu iespējams arī Latvijā, sevišķi Vidzemē, ar daudziem nemeliorētiem purviņiem, grāvīšiem un ežiņām, ar latviešu lauku cilvēka psīcholoģiju? Autors, varbūt, teiks – jā, ir iespējams. Tagad jau komūnisti Latvijā savos kolchozos to dara, bet kāds ir rezultāts?

Agrārā reforma ar atsavināto muižu dalīšanu nomierināja latviešu tautu, un jaunie zemes ieguvēji varēja saimniekot savas saimniecības turpat 20 gadus. Pretējā gadījumā zemes gribētāju vairums pārietu pie komūnistiem, un sarkanā armija iebruktu Latvijā, pārvilktu krustu neatkarīgajai demokratiskajai republikai jau toreiz, pašā valsts sākumā. Tik liela nozīme bija zemes dalīšanai agrārās reformas laikā. Jāievēro bija ne tik daudz racionālo saimniecību iespējas, bet gan latviešu tautas psīcholoģija un bezzemnieku prasības.

Vēl vienu apsūdzību pret Latvijas agrāro reformu ceļ prof. Aizsilnieks. Kopā ar šīs reformas īstenotājiem viņš vaino arī pašu valsti un tās valdību. Savus īstos reformas nolūkus valsts sākumā esot pavisam noklusējusi, tātad mānījusi tautu. Šis galvenais noklusētais nolūks bijis – iedzīvošanās mantā uz agrārreformas pamata (240.lp.). Valsts esot pievienojusi saviem īpašumiem mežus bez kāda likumīga pamata. Viņš raksta:

...agrārās reformas īstenotāji un veidotāji, diemžēl, nav tomēr skaidri un atklāti visus savus motīvus deklarējuši. Tāds noklusēts, bet tai pašā laikā, šķiet, loti iespaidīgs motīvs ir bijis tā laika valsts vadītāju tieksme izmantot agrāro reformu, lai vispirmā kārtā valsts pati vairotu savus īpašumus, tas ir – iedzīvotos sociālizācijas ceļā ... (240. lp) Interesantākais pie tam ir tas, ka valsts īpašuma vairošana šādā veidā nav nemaz paredzēta agrārās reformas likumā formulētajos mērķos nedz tieši, nedz netieši. (241. lp)

Agrārās reformas likuma I daļas 1. pantā teikts, ka agrārās reformas likuma mērķis:

Jaunsaimniecību ierīkošanai un pastāvošo sīksaimniecību paplašināšanai, kā arī dažādu saimniecisku uzņēmumu, sociālu labierīcību un kulturālu vajadzību apmierināšanai, pilsētu un miestu paplašināšanai nodibina valsts zemes fondu. (241.lp.)

Par to, ka arī valsts no šī fonda varētu kaut ko dabūt, neesot likumā nekas teikts.

Un par spīti šim noteikumam nevis bezzemnieki, uz kuŗiem vispirmā kārtā šai pantā atsaucās agrārās reformas īstenotāji, ieguva valsts zemes fonda lielāko dalu, bet to paturēja sev pati valsts, kļūstot tādā kārtā par Latvijas lielāko mežu īpašnieku, jo tai 1921. g. piederēja 84% no visiem Latvijas mežiem. (241.lp.)

Jāsaka, ka savā laikā Latvijā bija dzirdamas balsis, kas jautāja, kāpēc jaunsaimniecībām nepiešķiŗot arī mežus? Uz šo jautājumu citi atbildēja ar pretjautājumu: ko jaunsaimnieks iesāks ar viņam piešķirto meža gabaliņu? Nocirtīs malkā? Taču katram jaunsaimniekam nevarēs piešķirt tādu meža gabalu, kas noderētu viņa būvēm un citiem būvmateriāliem. Viņam mežs būtu jāpārdod, un to viņš arī darītu. Un kur tad ņemtu būvmateriālus tie jaunsaimnieki, kuŗiem pašiem tādu mežu nebūtu? Viss būtu izdalīts un sadalīts, un zemes fondam, resp. valstij arī vairs nebūtu ko dot, jo rezervju nebūtu. Šo iemeslu dēļ pacēlušās balsis par mežu piešķiršanu jaunsaimniecībām apklusušas.

Bet šīm toreizējām runām par mežu piešķiršanu jaunsaimniekiem nav nekāda sakara ar prof. Aizsilnieka izvirzīto jautājumu, resp. apsūdzību. No minētajiem citātiem taču ir redzams, ka „valsti” Aizsilnieks uzskata par kādu patstāvīgu vienību vai uzņēmumu, kuŗš, savukārt, padots vēl kādai augstākai vai plašākai vienībai, bet kuŗai par veikto darbu, šinī gadījumā – agrāro reformu – pienākas kāda atlīdzība vai peļņa. Ka iedzīvotāji paši arī būtu tā valsts vai vismaz valsts galvenā sastāvdaļa, par kuŗu valsts orgāniem, šinī gadījumā valdībai jārūpējas un par kuŗu labklājību jāgādā, tas no autora domu gājiena neizriet. Gluži otrādi. Pēc Aizsilnieka secinājumiem iedzīvotāji un valdība ir divas šķirtas lietas. Tie ir konkurenti, kas stāv gan blakām, bet cenšas viens otram atņemt, ko tik var un cik tik var.

Pie šī savādā autora domu gājiena bija jāapstājas un tas jāatsedz, jo prof. Aizsilnieka plašajai grāmatai cauri kā sarkans pavediens velkas doma, ka valsts, resp. valdība un tās uzņēmumi (arī monopoli) ir nāvīgi konkurenti ar iedzīvotāju privātiem uzņēmumiem, kur vienas puses ieguvums nozīmē otras puses zaudējumu. Ja valdība, sevišķi valsts sākumā, dibināja monopolus, bankas un citus valsts uzņēmumus, tad taču ne tāpēc, lai vājinātu pilsoņus, lai atņemtu iedzīvotājiem darbu un maizi, bet gan tāpēc, lai izpostīto zemi ātrāk atjaunotu, lai gūtu ienākumus, ar kuŗiem atjaunošanas darbus realizētu. Un toreizējā K. Ulmaņa valdība, tāpat arī vēlākās, atrada valdības, resp. savu uzņēmumu un monopolu rīcību par drošāku un svarīgāku, un tāpēc arī šos monopolus un uzņēmumus dibināja un atbalstīja. Bez autoritatīvas un tiešas valsts varas rīcības nekas toreiz nevarēja iznākt. Autora ieskats, ka tikai privātiem uzņēmumiem piešķiŗama saimniecisko funkciju veikšana valstī, un ka visas valdības un to vadītāji privātos uzņēmumus Latvijā it kā nīduši un vajājuši, ir ļoti nepareizs.

Neatkarīgās Latvijas jaukta saimnieciskā iekārta ar valsts, privātiem un sabiedriskiem (pašvaldību, kooperatīviem un citiem) saimnieciskiem uzņēmumiem jāatzīst par pareizu. Sevišķi tas sakāms par izpostītās zemes atjaunošanu, kas bez valsts varas tiešas līdzdalības arī saimnieciskā laukā nemaz nav domājama. Žēl, ka savam lielajam, vērtīgajam darbam Aizsilnieks ar savu privātas iniciatīvas dievināšanu un valsts rīcības noraidīšanu uzspiedis negatīvu zīmogu.

Nevar un nav arī jānoliedz, ka viss neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas gados celtais un atjaunotais būtu veikts bez jebkādām kļūdām un trūkumiem. Ja neskatoties uz visām korrupcijām, valsts apzagšanām un citām nebūšanām, par kuŗām autors savā grāmatā nemaz nerunā, Latvijas neatkarīgā republika tomēr auga un plauka saimnieciskā laukā, tad tas rāda, ka valsts vadītāji gājuši pareizā virzienā.

Otrs svarīgs jautājums, pie kuŗa jāpakavējas, ir patiesībā teorētiskas un principiālas dabas jautājums, kas lai gan valsts dzīves praksē atgadās retāk, bet tomēr ir ārkārtīgi nozīmīgs.

Šim jautājumam arī grāmatas autors Aizsilnieks piešķīris lielu vērību, iztirzājot un kritizējot neatkarīgās Latvijas valdības un parlamenta rīcību 1931. gadā. Tas ir jautājums par Latvijas valsts valūtas (lata) kursa pazemināšanu vai nepazemināšanu.

Ir zināms, ka eksportam un importam liela nozīme valsts saimnieciskā dzīvē un ka visas valdības tam pievērš lielu vērību. Sevišķi tas svarīgs saimnieciskas depresijas un krizes laikā, kad ar eksporta samazināšanos samazinās arī ārzemju valūtas ieplūšana valsts kasē. Tas prasa arī importa samazināšanu un noved pie dzīves dārdzības celšanās. Visas valdības tad meklē līdzekļus un ceļus, lai to novērstu. Šie ceļi un līdzekļi ir dažādi, par kuŗiem savā grāmatā runā arī Aizsilnieks, bet pie visiem tiem mēs nepakavēsimies. Mēs skarsim tikai jautājumu par lata kursa nepazemināšanu.

1931.g. 30. septembrī Anglijas valdība pazemināja savas angļu mārciņas kursu par kādiem 25-30 procentiem. Tam tūlīt sekoja Īrija, Indija un citas Anglijas kolonijas, bet vēlāk arī citas Āzijas, Afrikas un Eiropas valstis. Latvija šiem valūtas pazeminājumiem nesekoja, jo pret to nostājās plašas tautas un parlamenta aprindas. Šo Latvijas valdības soli Aizsilnieks neattaisno un uzskata to par ļoti kļūmīgu. Tas nesaskanot ar ekonomisko zinātņu principiem un tam Latvijā bijušas tālejošas sekas kā attiecībā uz iedzīvotājiem, tā arī uz pašu valsti. Par saviem maldiem Latvija esot dārgi maksājusi. Kas ir šie „maldi” un kāda ir „maksa” par tiem? Aizsilnieks pievienojas kādam ekonomista A. Zalta formulējumam, kas skan tā:

1931. gadā izšķiršanās varēja būt vai nu par lata vērtības attiecības pārkārtošanu pret ārzemju valūtām nolūkā stimulēt eksportu resp. uzturēt līdzsvarā ārējās tirdzniecības bilanci, vai arī par importa ierobežošanu resp. ārzemju valūtas tirdzniecības kontroli, devīžu aizplūduma ierobežošanu. (449. lp.)

Un nelaime nu bijusi tā, ka Latvija izšķīrusies ne par pirmo, bet par otru alternatīvu. Kāpēc izšķiršanās par otru alternatīvu bijusi tik slikta un kļūmīga, to autors paskaidro šādi:

Anglija tai laikā bija lielākais brīvais preču tirgus un arī viens no lielākajiem finanču centriem pasaulē. Bez tam Anglija bija arī vislielākais Latvijas eksportpreču pircējs. Bet sakarā ar to, ka Latvija savu lata kursu 1931. gadā nepieskaņoja (t.i. nepazemināja V.B.) Anglijas jaunajam mārciņas kursam, Latvija zaudēja lielu dalu no šī tirgus. Un tas maksāja ļoti dārgi tiklab Latvijas eksporta rūpniecībai, kā arī Latvijas lauksaimniecībai. (452. lp.)

Pēc šī paskaidrojuma autors ironiski jautā:

Var rasties jautājums: vai tad toreiz Latvijā nebija tautsaimnieku, kas to redzēja un izprata? Bija, bet ar viņu uzskatiem nerēķinājās tie, kas noteica saimniecisko polītiku. Vēl vairāk. Tautsaimniekus ar šādiem uzskatiem pat vajāja šo uzskatu dēļ. (452. lp.)

Uz varbūtējiem jautājumiem, kas tad bijuši tie tautsaimnieki, ar kuŗiem noteicošās aprindas nav rēķinājušās, autors min toreizējo finanču ministrijas darbinieku – Albertu Zaltu un kuģu īpašnieku tautsaimnieku – Maksi Kalniņu. Vajāts, protams, ticis Zalts kā valsts ierēdnis.

Ir taisnība, ka ekonomists Alberts Zalts 1931.g. rudenī aizstāvēja lata kursa pazemināšanu, pieskaņojot to angļu mārciņas jaunajam kursam, un personīgās sarunās ar Saeimas deputātiem (arī ar šo rindiņu autoru), kuŗiem šis jautājums bija jāizšķir, ieteica to darīt. Uz šo ieteikumu Zaltam atbildējām, ka tam nevaram pievienoties, jo viņš vadās tikai no ārējām attiecībām (eksporta samazināšanās), bet neņem vērā iekšējās pārmaiņas resp. cilvēku psīcholoģiju. Ja šodien lata kursu pazeminās, tad rītu to jutīs visi iedzīvotāji, it īpaši algu saņēmēji, tas ir – cilvēki, kas dzīvo, tā sakot, no rokas mutē. Nopirkt par latu to pašu ko līdz šim vairs nevarēs, jo cenas būs cēlušās, un mūsu lats būs kļuvis mazvērtīgāks. Mūsu mierinājumiem un solījumiem, ka ar laiku viss izlīdzināsies un ka lata kursa nepazemināšana novestu pie tā paša neviens neticēs un vainos Saeimas deputātus par lata kursa pazemināšanu. Tāpēc piekrist lata kursa pazemināšanai mēs nevarējām. Vēlāk arī pats A. Zalts, attaisnojot valdības rīcību lata kursa nepazemināšanas lietā, rakstījis, ka par pamatu nepazemināšanai bijuši „dziļi psīcholoģiski apsvērumi”. Bet prof. Aizsilnieks to negrib atzīt, jo apsvērumi balstījušies uz nepamatotiem ekonomiskiem pieņēmumiem.

Rūpīgi pārlasot šos „psīcholoģiskos apsvērumus” saka Aizsilnieks, kļūst redzams, ka tie savukārt ir balstījušies vismaz uz četriem pilnīgi nepamatotiem ekonomiskas dabas pieņēmumiem. (450. lp.)

Tālāk Aizsilnieks sīkāk analizē katru no šiem ekonomiskiem „pieņēmumiem”, pie kuŗiem es nepakavēšos. Viņam ir skaidrs, ka nekādu psīcholoģisku iemeslu dēļ ne valdība, ne valsts dzīvi vadītājas personas nedrīkst atkāpties vai novērsties no teorētiski pareizu ekonomisku konsekvenču pildīšanas. Latvijā tas 1931.g. rudenī noticis, tautas psīcholoģija ņēmusi virsroku pār ekonomiskām atziņām. Un tautai gadiem ilgi vajadzējis par to ciest. Tādai konsekvencei mēs, toreizējie likumdevēji, piekrist nevarējām, jo arī ekonomiskai dzīvei ar tautas psīcholoģiju jārēķinās, kaut arī dažreiz tā balstās uz „nepamatotiem ekonomiskas dabas pieņēmumiem”. Tauta un tās liktenis nav risināms un vadāms, vērojot tikai ekonomiskas atziņas, bet gan otrādi – ekonomiskie atzinumi pieskaņojami tautas dzīvei un psīcholoģijai!

Tīri teorētisku un komerciālu aprēķinu dēļ Aizsilniekam nepatīk arī 1926./1927. gadā uzsāktā cukura ražošana Jelgavas cukurfabrikā. Nebija jau nu gluži tā, kā viņš saka, ka minēto cukurfabriku uzcēlusi Latvijas cukura fabrikas akciju sabiedrība ar savu pamatkapitālu. Nē. Fabriku celt gan tā bija sākusi, bet kad pašas kapitāls, kas tikai 1927. g. janvārī bija samobilizēts uz 400.000 latiem, un valsts lielie aizdevumi bija izsīkuši, fabrikas akciju sabiedrība griezās pie valdības, prasot vel miljoniem lielus aizdevumus. Tad arī Skujenieka valdība pārņēma uzsākto fabrikas būvi savā rīcībā. To pabeidza un sāka ražot cukuru. Vēlāk cita valdība uzcēla vēl divas cukurfabrikas – Krustpilī 1932. gadā un Liepājā 1933. gadā. Kāpēc šīs cukurfabrikas Aizsilniekam nepatīk? Tam vairāki iemesli. Pirmais jau tas, ka fabrikas ir valsts, bet ne privāti uzņēmumi. Otrkārt, Latvijā ražotais cukurs iznācis dārgāks par ievesto ārzemju cukuru un par cukurbietēm lauksaimniekiem dārgi maksāts. Tāpēc audzēt tās gribējuši visi, bet padevušās tikai smagās māla zemēs, kuŗas Latvijā maz. Smilšu zemēs cukurbietes nepadodas, kādēļ maksājot par cukurbietēm ražotājiem augstas cenas, nodarot pārestību vairumam lauksaimnieku. Nepielaižams esot arī tas, ka viena fabrika celta Liepājā – smilšu zemju rajonā. Viss tas taisnība, bet valsts vadītāji toreiz tā skatīties nevarēja. Bez importa precēm iztikt nevarēja, bet ārzemju valūtas trūka, pat ļoti. Ja nu cukuru varēja ražot pašu mājās, aiztaupot ar to dārgo ārzemju valūtu, un gūstot bez tam vēl citus labumus /lopbarību/, tad var arī citādi skatīties. Protams, Liepājas smiltainē nevajadzēja celt cukurfabriku. Tad jau drīzāk Latgalē. Arī tik augstas cenas par cukurbietēm, kas visus kārdināja, nevajadzēja maksāt. Bet tad jau bija „piemaksu” laikmets un piemaksāja pat par labības audzēšanu.

Sakarā ar eksportu, importu, muitām, naudas apgrozību un procentu noteikšanu, Aizsilnieks skāris arī jautājumu par centrālo jeb banku banku, kāda Latvijā nav bijusi noorganizēta un nav darbojusies. Anglijā un citās Eiropas zemēs tāda banka pastāvot, un tās funkcijām, sevišķi valsts financiālo grūtību laikā, esot sevišķi liela nozīme. Aizsilnieks min arī konkrētus gadījumus un norāda uz piemēriem. Normālos laikos banku bankai esot tiesības kontrolēt ari citas bankas, līdz ar ko mazinoties valsts pienākums un prasība pēc stingras banku uzraudzības. Aizsilnieks pat domā, ka depresiju gados šāda banka būtu daudz palīdzējusi Latvijas saimniecībai un to dažā ziņā būtu paglābusi.

Neceļot iebildumus pret Aizsilnieka principiālo atziņu, man tomēr jāsaka, ka mazā Latvijas valsts savā praksē iztika bez šādas banku bankas. Aizstāt to varēja mūsu Latvijas Banka, jo savu statūtu robežās Latvijas Banka varēja veikt gandrīz visas Aizsilnieka minētās funkcijas. Ja tā to nedarīja, tad tāpēc, ka ne valdība, ne sabiedrība no viņas to neprasīja. Kādā vietā savā grāmatā (622. un 625. lp.) Aizsilnieks pats atzīst, ka uz valdības norādījuma pamata Latvijas Banka sākusi šīs funkcijas pildīt.

Pie šī autora aizrādījuma par banku banku gribētu tikai piezīmēt, ka reizēm Latvijas Banka neievēroja pat savus statūtus un tos nepildīja. Ko tad nu mēs varētu darīt, ja arī banku banka tos nepildītu? Kad polītiskā situācija un valdības koalīcija cieš tādu stāvokli, tad grūti ar nebūšanām cīnīties. Tad ari banku banka nevarētu grozīt apstākļus un tai nebūtu nozīmes. Latvija bija jauna valsts un iespējams, ka arī trūkumu tur bija vairāk.

Nobeidzot savas piezīmes par prof. A. Aizsilnieka grāmatu Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945, lai atļauts teikt, ka tas ir liels un plašs darbs ar paliekamu vērtību, kuŗa uzrakstīšanai autors ziedojis daudz laika un daudz pūļu. Nepievienojoties dažiem autora secinājumiem un ārkārtīgai privāto uzņēmumu cildināšanai, jāatzīst un augsti jāvērtē tomēr tā pacietība un iedziļināšanās, ar kādu autors pētījis Latvijas valsts saimniecības attīstību visu Latvijas pastāvēšanas laiku, neizslēdzot pat abas mūsu valsts okupācijas. Katram, kas interesējas par Latvijas saimniecisko dzīvi, ieteicu ar šo darbu iepazīties, it īpaši mūsu jaunajai studējošai paaudzei.

 

Skat. Arnolda Aizsilnieka repliku JG80 44. lpp.

 

Jaunā Gaita