Jaunā Gaita nr. 75, 1969

 

 

ILGI GAIDĪTS DARBS

Kārlis Kundziņš, Latviešu teātra vēsture, I. Rīgā: Liesma, 1968. 400 lp.

Autors, Kārlis Kundziņš (dz. 1902.g. 27.jūlijā), kas, strādādams par skolotāju, 1941.gadā beidzis Latvijas Universitātes baltu filoloģijas fakultāti un pašreiz ir Latvijas Zinātņu Akadēmijas literātūras vēstures sektora vadītājs, jaunās latviešu teātŗa vēstures priekšvārdos saka:

"Šis ir pirmais plašāka apjoma darbs par latviešu teātŗa vēsturi. Lai tas nebūtu pētniecisku meklējumu nobeigums, bet gan sākums un ierosinājums! Paies laiks, un citi pētnieki virzīs darbu tālāk, precizēs un padziļinās atzinumus, izlabos kļūdas, kas ir neizbēgamas, pirmoreiz pētījot sarežģītu mākslas attīstības procesu."

Pret šādā pazemībā rakstītu apgalvojumu nav ko iebilst. Tieši pretēji, gribas slavēt darba darītāju un vēlēt viņam spēku un iespēju padarīt darbu līdz galam. Slavējama ir arī sistēmatiskā pieeja dokumentu un datu izvērtēšanā līdz ar tekstā pievienotām vērēm, kas citiem teātŗa vēsturniekiem atvieglos darbu, "izlabojot kļūdas" un "precizējot un padziļinot atzinumus", ko autors ar diezgan devīgu roku ir kaisījis vēstures pirmajā sējumā. Nepilnīga tomēr ir bibliografija grāmatas beigās, kur ievietoti tikai Padomju Latvijas izdevumi. Iznāk it kā vēstures autors, kaut gan minēdams pirmavotus vērēs, tos nav personīgi izvērtējis, bet lasījis par tiem bibliografijā minētajos izdevumos. Tā kā daudzi vērēs minētie izdevumi ir bibliografiski retumi, būtu bijis labi atzīmēt to atrašanās vietas, lai vēlākiem pētniekiem tos būtu vieglāk sameklēt. Un ja autors apgalvo, ka precīzēšana un atzinumu padziļināšana ir sagaidāma, kāpēc tad jau pirmajā latviešu teātŗa vēstures uzmetumā nevarēja ietilpināt t.s. "buržuāzisko" autoru atzinumus? Nevar taču būt, ka, piem., Artūra Bērziņa grāmata Ādolfs Alunāns (Londonā: Latpress apgāds, 1954.) nebūtu Latvijā pieejama. Tur autors būtu varējis salīdzināt, piemēram, savus datus par benefices ienākumu sadali Alunāna aktieŗu starpā, kas pēc Kundziņa ziņām pirmo reizi noticis 1877. gada pavasarī (125. lp.), bet pēc Bērziņa - jau 1875. gada 15. martā. Pie tam Bērziņš uzrāda arī savu ziņu avotu, ko ieguvis Misiņa bibliotēkā. Arī dažu Latviešu teātŗa vēsturē neminētu aktieŗu vārdus, kā Bridāgs, Ģērmanis u.c., var lasīt Bērziņa grāmatā. Kas attiecas uz izvairīšanos no "buržuāziskiem" avotiem, Kundziņš tomēr nav ieturējis "līniju", jo divās vietās, gan tikai vērēs, viņš piemin teātŗa kritiķes Paulas Jēger-Freimanes vārdu.

Latviešu teātra vēstures pirmajā daļā ir sakopots daudz faktu, un ar dažiem no tiem parastais lasītājs sastapsies pirmo reizi. Ļoti vērtīga ir nodaļa par teātŗa izrādēm svešvalodās jau sākot ar 1205. gadu, kaut gan būtu vēlama lielāka precīzitāte informācijas dokumentēšanā. (Piem., 1648. gadā Rīgā izrādītās lugas Judīte autors, pēc šī recenzenta domām, ir šveicietis Siksts Birks (Sixt Birck).

Neapmierina nodaļa, kas apskata teātŗa mākslas elementus latviešu ieražu folklorā. Vispirms tā ir ļoti īsa, tikai septiņas lappuses. Nav skaidrs, vai šeit būtu vainojams autors vai redaktori. Ja arī vēstures autors nevar pievienoties Jēkaba Lautenbacha domai, ka jau tautas tradicijās saskatāmi spēcīgi teātŗa elementi, tad viņam vismaz būtu jādod spēcīgs pretarguments. Citiem vārdiem, būtu labi, ja pirmajā darbā, kas ietveŗ visu latviešu teātŗa vēsturi, būtu ietilpināti dažādi uzskati. Daudz jaunākais vēsturnieks un teātŗa kritiķis, Viktors Hausmanis (dz.1931.g.), gan "aizmirzdams" savā grāmatā Rainis un teātris kaut vienu reizi pieminēt Raiņa Daugavu, nebaidās almanachā Teātris un dzīve teikt, ka "kā viens no tautas nacionālās apziņas izpausmes veidiem dzimst arī teātris", (XII, 7.lp.) un "mēs savas vērtības nedrīkstētu vieglu roku atmest... nevaram atstāt novārtā savas nacionālās tradicijas mākslā". (XI, 52.lp.). Sevišķi ieražas, kas jau kļuvušas par rituālu būtu jāpētī, jo visā pasaulē modernākie pētījumi un praktiski eksperimenti atgriežas pie rituāla-teātŗa mijiedirbes.

Vienpusīga faktu izvērtēšanā ir vienīgais pārmetums jaunās vēstures grāmatas autoram. Kaut gan jāpievienojas Kundziņa atzinumam, ka vācu un pa daļai krievu drāma ir ietekmējusi latviešu drāmatisko literātūru, un ka latviešu aktieŗu māksla pašos sākumos ir bazēta vācu skatuves tradicijās, gribētos tomēr redzēt dažus atzinumus, kas norādītu uz nacionālajiem centieniem. Kundziņš piemin 200. izrādi, bet "aizmirst" pateikt, ka pirms tās pirmo reizi dziedāta "Dievs, svētī Latviju". Viņš arī nepasaka, ka latviešu teātris mācīja latviešiem nekaunēties no savas valodas, kaut gan arī "jaunstrāvniekiem", kuŗu nozīmi latviešu teātŗa attīstībā Kundziņš sevišķi izceļ, pret to liekas nebija ko iebilst. Recenzents pilnīgi pievienojas autora atzinumam pretēji tradicionālam pieņēmumam, kas apšauba, ka latviešu teātris kļuvis par spēcīgu kultūras faktoru tikai tāpēc, ka tas savu bērnību pavadījis Rīgas Latviešu Biedrības paspārnē, kas "teātra vadonim pilnīgi saistīja rokas", kā apgalvo kundziņš lietodams Alunāna vārdus. Recenzents šādu "roku saistīšanu" ir novērojis arī emigrācijas latviešu biedrībās. Jautājums tomēr paliek, vai arī Kundziņa rokas "nesaista" kāda biedrība, kuras polītiskajā aizvējā viņam dota iespēja rakstīt tik ilgi gaidīto latviešu teātŗa vēsturi?

Kundziņš loti objektīvi apskata izrāžu kritikas, dodot vārdu gan "vecās", gan "jaunās" strāvas recenzentiem, tādā veidā mēģinot uzminēt lugas interpretāciju, bet atkal un atkal viņš cenšas pierādīt, ka pagājušā gadsimta beigās latviešu teātrī novērojams šķiru cīņas sākums. Un, sevišķi runājot par krievu lugām, viņš izrāda nopietnam teātŗa vēsturniekam nepiedienīgu jūsmošanu.

Cerams, ka augstāk teiktais ietekmēs latviešu teātŗa vēstures otras daļas, kas aprakstīs laika posmu no 1900. līdz 1940.gadam, faktu iztirzāšanu. Ar to recenzents nedomā, ka "buržuāziskās" Latvijas teātŗi būtu jāvērtē ar "reakcionāro" vēsturnieku viedokli, bet gan, ka, rakstot teātŗa vēsturi, ir iespējams izvairīties no autora polītiskās pārliecības uzspiešanas lasītājiem.

 

Alfreds Straumanis

 

Dr. Alfreds Straumanis ir mācībspēks teātŗa mākslās Universitātes kolledžā Ņūpalcā (New Paltz, New York). Viņa Mārtiņa Zīverta lugas Rūda tulkojums, The Ore, paša režijā ar nosaukumu Mad Christoper Mad uzvests Universitātes kolledžā š. g . maijā.

Jaunā Gaita