Jaunā Gaita nr. 74, 1969

 

 

Andris Jakubāns

LIETUS SĀKA LĪT PULKSTEN ČETROS UN VIENPADSMIT MINŪTĒS

 

Andŗa Jakubāna „Lietus sāka līt...” un „Šonakt snigs” ņemti no krājuma Mana baltā ģitāra un kopā it labi pārstāv grāmatiņas formālo kontrapunkciju un tematisko skālu. Daudzšķautņaina ironija, kas, pavirši skatoties, var izlikties par nonšalanci, bet iedziļinoties paver traģikomiskas perspektīvas uz visdažādākajiem dzīves aspektiem, ir šo stāstiņu raksturīgākā īpašība un skaidri skan cauri autora ievadvārdiem: „Diemžēl šī grāmatiņa nav piemērota, lai pašmācības ceļā būtu iespējams iemācīties spēlēt uz ģitāras, jo trūkst nošu, netiek doti norādījumi, kurā rokā jātur instruments, kā pareizi jāstrinšķina, netiek pat pieminēts ļoti svarīgais jautājums: kāda veida ģitāras ir progresīvākas - piecstīgu vai septiņstīgu. Tātad trūkumu grāmatiņā ir daudz, un tie ir būtiski”.

Lietus lija jau tad, kad cilvēki no rīta pamodās, jo šodien gandrīz katrs teica: „Kad es pamodos, tad jau gāza kā ar spaiņiem.” Tikai kāda vecmeita precīzi zināja stundu un minūti, kurā sāka līt. Viņa naktī pēkšņi pamodās un nekādi nevarēja atcerēties, kur gan likusi savu pensijas grāmatiņu. Ne uz galda, ne uz kumodes, ne pieliekamajā kambarī, ne virtuvē uz plīts - nekur to neredzēja. Tā atradās uz palodzes. Velgas tante (tā vecmeitu sauca kāda viņas attāla radiniece, kas strādāja piena veikalā par pārdevēju) nemaz nepaspēja iesākt domāt, kā pensijas grāmatiņa varēja nonākt uz palodzes, kad pret loga rūti atsitās lietus lāse... otrā... sestā, un pilsētā sāka līt. Tieši šajā brīdī Velgas tante paskatījās pulkstenī. Veclaicīgais pulkstenis, sēcoši tikšķēdams, rādīja četri un vienpadsmit minūtes.

Naktssargi arī redzēja, ka sāk līt lietus, bet neviens nepaskatījās pulkstenī, bez tam viena daļa no viņiem gulēja un tātad droši varēja teikt: „Kad es pamodos, tad jau gāza kā ar spaiņiem,” - bet, tā kā viņi atradās darbā un par veikalu sargāšanu saņēma algu, tad viņi runāja: „Naktī. Naktī sāka gāzt kā ar spaiņiem!” Tātad Velgas tante patiešām bija vienīgā, kas paskatījās pulkstenī, kad sāka līt.

No rīta Velgas tante uzvilka gumijas botes, lietus mēteli, apsēja caurspīdīgu lakatu un, iznākusi no mājas, virs galvas pacēla melnu, vecmodīgu lietussargu un gāja pēc piena.

Pilsētā lija lietus. Vārtrūmēs paslēpušies un tieši no turienes skriedami uz tramvaju, cilvēki runāja, ka līst, un tramvaji brauca, šķiezdami ūdeni. Tie, kas nebrauca ar tramvajiem, gāja sabozušies zem lietussargiem un lietus mēteļiem. Kad satikās divi šādi lietus mēteļi vai lietussargi, tad viens no viņiem noteikti teica: „Kad es pamodos, tad jau gāza kā ar spaiņiem.” Velgas tantei neviens nejautāja, cikos sācis līt lietus, it kā nevienam to nevajadzētu zināt, it kā to būtu nelietderīgi zināt: cikos sācis līt lietus.

Velgas tante iegāja veikalā. Viņa vienmēr nāca uz šo veikalu, jo šeit strādāja tā radiniece, kas vienmēr viņu apsveica vārda dienā. Arī viņu sauca par Velgu. Tikai radiniece bija daudz jaunāka, un ļaudis runāja, ka viņa esot pat skaista.

- Ko tad jūs, tant, pa lietu?

Pēc piena esot atnākusi, tantiņa atbildēja. Velga sāka stāstīt, ka šodien pārdodot tādu pienu, kurš ne pudelēs ieliets, ne kanniņās pārnēsājams, bet gan trīsstūrainā papīra maisiņā. Velgas tantei nepatika šis piens. Tie papīra maisiņi jau bija skaisti, bet par vienu kapeiku dārgāki, un tante nopirka pienu pudelē. Kamēr viņa meklēja naudu, Velga skatījās ārā pa logu un teica, ka no rīta lietus esot gāzis kā ar spaiņiem. Tad arī tante viņai pastāstīja, cikos sācis līt lietus. Samaksājusi par pienu, tante aizgāja.

Velga palika veikalā un skatījās, kā ārā aiz loga līst lietus. Viņai nepatika lietus. Viņai patika, ja cilvēki ir labi apģērbušies un gludi sasukāti, bet kaut kādas nekārtības, it sevišķi apģērbā, viņai nepatika. Tādus jau visi sauc par nepieklājīgiem, un lietus padarīja cilvēkus nepieklājīgus: notašķīja kurpes, izjauca frizūras, biksēm pazuda rūpīgi gludinātās vīles. Cilvēki nāca veikalā, skurinādami ūdeni, un veikala grīda kļuva slapja.

Tad veikalā ienāca jauneklis. Arī viņš bija slapjš, bet viņam piestāvēja lietus izjauktie mati, jo viņš bija skaists. Viņam bija arī garš augums un plati pleci.

No sieru nodaļas pie Velgas pieskrēja draudzene un pačukstēja, ka šis jauneklis esot aktieris, un smiedamās aizskrēja.

Viņam ļoti labi piestāvēja lietus izjauktie mati, un Velga paskatījās skatlogā - vai viņa pareizi galvu tur. Galva stāvēja labi. Velga zināja, ka sievietēm savus trūkumus vajag padarīt īpatnējus un pievilcīgus, bet kā lai pievilcīgu padara dubultzodu, kas rodas, nevērīgi galvu turot? To viņa nezināja. Viņai nepiestāvēja dubultzods. Viņa uzskatīja, ka ir vēl par jaunu, lai būtu dubultzods, un, turot ļoti pareizi galvu, jautāja, ko viņš vēloties.

Aktieris vēlējās pienu un runājot redzēja, ka šī pārdevēja ir pat skaista, un viņam gribējās kļūt interesantam. Velga stāstīja par pienu to pašu, ko tantei, bet, ieraugot jaunekļa zilās acis, teica, ka šo maisiņu zinātniskais nosaukums esot tetrapaks, un atkal pārbaudīja sevi skatlogā - galva stāvēja labi. Jauneklim nebija bēda par to kapeiku, un viņš nopirka veselus divus tetrapakus, bet nopirkt puslitra vietā litru - tas bija par maz, lai būtu interesants, - to viņš saprata un teica, ka jau no paša rīta lietus esot gāzis kā ar spaiņiem. Tad Velga viņam pateica, cikos sācis līt lietus - pulksten četros un vienpadsmit minūtēs. Aktieris bija pārsteigts.

Viņam nekad nebija ienācis prātā paskatīties pulkstenī, kad sāk līt. Pulkstenis viņam bija. Vēl neviena meitene aktierim nebija teikusi kaut ko tamlīdzīgu. Visas, ko viņš šorīt bija saticis, bija runājušas, ka jau no paša rīta lietus esot gāzis kā ar spaiņiem. Viņš aizmirsa savu apņemšanos būt interesantam, un viņa redzēja, kā pārmainījās jaunekļa acis un viena tikko izžuvusi matu šķipsna pacēlās stāvus gaisā un nostājās tajā vietā, lai sāktu veidoties pieklājīga frizūra. Velga nolēma, ka vairs nevienam nestāstīs, cikos sāka līt lietus. Tante jau sen bija aizmirsta.

Tad jauneklis teica, ka viņam esot divas biļetes uz kino un filma esot laba.

Viņa tiešām šo filmu nebija redzējusi, viņai tiešām bija brīvs vakars, arī jauns mētelis - balts ar zaļganiem krustiem, - to taču vajadzēja arī mugurā pirmoreiz uzvilkt.

Mētelis tiešām ļoti labi izskatījās vakarā spuldžu gaismā, no kino ārā nākot.

Viņš teica, ka neesot patikusi aktieru spēle. Viņa atbildēja, ka aktieri neesot bijuši labi.

Jauneklis bija skaists un slaids, Velga arī bija skaista, viņa visu laiku pareizi turēja galvu.

Jauneklis jau atkal bija aizmirsis savu lēmumu būt interesants un norādīja uz zvaigzni starp laikraksta kiosku un afišu stabu, un teica, ka to saucot par Lielo Lāci, un katru reizi, kad viņam esot labi, viņš skatoties uz šo zvaigzni.

Te Velga uz sejas sajuta lietus lāsi. Otro... ceturto... sesto... un paskatījās pulkstenī. Pulkstenis rādīja desmit un desmit minūtes. Viņš Velgu noskūpstīja. Pilsētā sāka līt lietus.

Viņi ieskrēja kādos vārtos. Skūpstoties abi bija mazliet salijuši, un drēbes ļoti ērti varēja izžāvēt Velgas istabiņā.

Tad abi sēdēja viens otram pretim, dzēra tēju un apēda viņas brokastu pīrādziņus. Viņš teica, ka tik skaistas acis kā Velgai nekad vēl neesot redzējis, un redzēja tās ļoti tuvu. Galda lampu izslēgt nebija laika, un tā dega līdz pat rītam.

No rīta, kad jau bija gaišs, viņš lampu izslēdza un stāstīja, ka viņš esot aktieris, šovakar būšot pirmizrāde un tajā spēlēšot princi, pēc izrādes gaidīšot Velgu vestibilā.

Teātrī bija daudz bērnu, pieaugušo, kas saprata un pazina teātra mākslu, un Velga. Bērni bija tāpēc, ka izrādīja pasaku lugu, pieaugušie - tāpēc, ka pirmizrāde, bet Velga - lai redzētu princi. Bērniem izrāde patika: dekorācijas bija krāsainas, te bija princis un princese, karalis un karaliene, viņi bez runāšanas arī dziedāja un dejoja. Bērniem pat sametās bail, kad ļaunais gars uzlēca uz paaugstinājuma un atņirdza zobus. Teātra mākslas pazinēji sačukstējās, ka dekorācijas esot banālas, staniols ļaunā gara zobos esot triks bez mākslinieciska attaisnojuma - tas pārtraucot caurviju darbību. Velga skatījās tikai uz princi.

Aizvērās priekškars, izrāde beidzās, princis bija beidzot apprecējis princesi, bet Velga domāja, ka princesei labāk piestāvētu balts mētelis ar zaļganiem krustiem. Visi aplaudēja, aktieri klanījās. Princis saņēma puķes. Neviens neskrēja uz garderobi, jo zāles durvis kāds turēja ciet. Kad priekškars aizvērās pēdējo reizi, Velga redzēja, kā ļaunais gars izspļauj no mutes sudraba papīru.

Velga stāvēja baltā mētelī ar zaļganiem krustiem teātra vestibilā un, gaidot princi, klausījās, ko, garām ejot, runāja teātra mākslas pazinēji.

- Princis? Princis gluži vienkārši bija pliekans.

- Nē, viņš nebija pliekans - viņš bija banāls.

- Nekā jauna, nekā jauna.

- Nu kā tad - viss jau kaut kur redzēts!

- Viņš nav ne intelektuāls, ne emocionāls aktieris.

- Nē, viņš ir slikts aktieris!

- Ziniet, man nepatika frizūras. Tam pašam princim, nu sakiet - kas tā par frizūru?

- Viņam taču bija dabiskie mati.

- Ārprāts! Teātrī dabiskie mati!

Kad princis nonāca vestibilā, te vairs neviena nebija, arī Velgas ne. Nāca ļaunais gars un apgalvoja - viņš zinot cilvēku, kuram esot labākais vīns pilsētā. Princis neticēja. Ļaunais gars teica, ja princis tiešām neticot, tad viņiem esot uz turieni jāaiziet. Princis bija ar mieru pavadīt ļauno garu pie cilvēka, kuram ir labākais vīns pilsētā.

Velga negaidīja princi vestibilā, jo cilvēki, kas kaut ko saprata, taču bija teikuši, ka viņš ir slikts un nekam nederīgs princis. Viņa gāja pa ielu, centās domāt, ka princis ir banāls un pliekans, centās saskatīt starp zvaigznēm Lielo Lāci, bet nekādi nevarēja. Tā viņa nonāca pie mājas, uz kuras bija rakstīts „411. bērnudārzs”. Te Velga prasīja pēc meitenītes, kuras fotogrāfija atradās viņas istabā pie sienas.

Samiegojusies sieviete baltā halātā atbildēja: viņas meitiņa guļot un pamodīšoties tikai no rīta, bērnus vispār vajagot apraudzīt dienā. Velga skumji smaidīja, ja viņai nebūtu tik garas maiņas veikalā, viņa varētu ņemt meitiņu pie sevis. Sieviete domāja - Velga to stāsta jau kādu piekto vai sesto reizi - un jautāja, kur varot nopirkt mēteļa drēbi ar tik skaisti zaļganiem krustiem.

Nākošās dienas rītā princis gāja uz veikalu pēc piena. Velga pārdeva pienu pudelēs un tetrapakos, lēja kanniņās - viņa bija loti aizņemta, un nebija laika domāt, vai galva pareizi stāv. Tad nu jauneklis redzēja, ka viņai ir vēl otrs zods. Viņam bija ļoti patikusi šī meitene, kas laikam vienmēr zināja, cikos sāk līt lietus. Bet viņai bija divi zodi. Ko gan tas dod, ja zina, cikos sācis līt lietus? Neviens taču neskatās pulkstenī. Neviena no aktiera draudzenēm neskatījās pulkstenī, kad sāk līt lietus. Un viņš aizgāja uz citu veikalu pēc piena. Viņš nekad vairs nenāca uz šo veikalu.

Velgas tante joprojām nāca ik pārdienas, un viņas abas viena otrai stāstīja, cikos šodien sācis līt lietus.

 

 

 

Andris Jakubāns

ŠONAKT SNIGS

Pasta kastītē Kārlis Zars atkal atrada sievai adresētu vēstuli. Viņš jau sen bija pieradis, ka viņam vēstules neviens neraksta, un atplēsa zaļgano aploksni:

„Mīlā skolotāja!

Es Jums tik sen neesmu rakstījusi. Vakar oficiāli izšķīros no vīra. Varbūt tā būs labāk. Slikti tikai, ka jāturpina dzīvot vienā istabā. Abi meklējam kaut vai gultas vietu, bet vēl nekā neesam atraduši. Pie viņa nāk ciemos draugi, pat sievietes, un man vakaros nav kur palikt. Visbiežāk sēžu kinoteātrī un vienu un to pašu filmu skatos divreiz. Tomēr sūdzēties negribu. Bieži atceros Jūs. Jūs vienmēr mēdzāt teikt: „Taisnība ir baltajam sniegam, kaut arī tas krīt uz melnas un slapjas zemes.” Droši vien arī tāpēc Jums rakstu...”

(Skolēni jau ļoti reti zina, ka viņu skolotāji sen miruši, varbūt tiešām ievietot „Rīgas Balsī” sludinājumu: „Literatūras skolotāja Benita Zara jau piecus gadus kā mirusi, nerakstiet viņai vēstules!” Es jums esmu bijis tikai fizkultūras skolotājs - es neprotu skaisti atbildēt uz jūsu jautājumiem. Vasarā vajag peldēties un spēlēt bumbu, bet ziemā slēpot un slidot.)

Kārlis Zars novilka mēteli un uzmeta vēstuli uz loga, kur jau atradās vesela kaudze dažādu krāsu un dažādu rokrakstu aprakstītas aploksnes. Dažas bija atplēstas, bet lielākā daļa gulēja aizlīmētas un nelasītas.

Kārlis Zars tikko bija pārnācis no Rūdolfa Erņa bērēm. Katrs, kas pirms trīsdesmit gadiem interesējās par vieglatlētiku, pazina Kārli Zaru un Rūdolfu Erni - labākos Latvijas gargabalniekus, mūžīgos sāncenšus skrejceļā. Cīņa par čempiona nosaukumu, cīņa par jaunu rekordu noritēja tikai starp viņiem, neviens nevēlējās zaudēt, katrs gribēja, lai sāncensis visu distanci redz tikai viņa muguru. Pēc gadiem pieciem sešiem viņi jau cīnījās savā starpā, kurš distanci beigs priekšpēdējais, kurš pēdējais. Abi reizē pārtrauca skriet un pārvietojās uz tribīnēm. Viņi dzīvē bija labi ja trīs reizes sasveicinājušies, labi ja divreiz pateikuši kaut ko atzinīgu par otru, bet šodien Kārlis Zars bija sapratis, ka ar zemi un ziediem pārklāj viņa vienīgo pretinieku, kurš varēja būt viņa labākais draugs, varbūt varēja būt viņa labākais draugs.

(Šovakar arī es varu nomirt. Kāpēc gan ne? Ņemšu un nomiršu. Man jau sešdesmit trīs. Sportisti sevišķi ilgi nedzīvo, un manā vecumā jau jābūt uz to gatavam. Tas var notikt arī šonakt.)

Kārlis Zars stāvēja istabas vidū un mierīgi, bez steigas domāja par savu nāvi. Viņa garā krunkotā seja un dziļi iekritušās acis neliecināja, ka viņš būtu izmisis. Augums bija mazliet salīcis, bet turējās droši un kustējās viegli. Vēl tikai vakar viņš saderēja ar Benitas brāli Viļumu, ka pārmetīs kūleni un nostāsies uz rokām. Viļums zaudēja, un par alus pudeli, ko viņi mēdza kopīgi izdzert „Daugavas” stadionā futbola spēles starplaikā, bija jāmaksā skopulim Viļumam. Benitas brālim nebija viegli zaudēt derības, taču desmit gadus jaunāks, bet, kad futbola sacīkšu starplaikā jāizmaksā alus, vai tad gribot negribot nav jāpaliek par skopuli un jāsāk domāt ne tikai par naudu, ne tikai par tām nieka kapeikām?

(Jāmirst, tad jāmirst. Ne es pirmais, ne pēdējais.)

Kārlis Zars turpināja lēni domāt par nāvi. Pie istabas sienām karājās diplomi, aiz bufetes skapja stikla - sudraba kausi. Diplomi sadzeltējuši, kausi apsūbējuši un pārklājušies ar putekļiem. Kausus viņš nemēdza pārcilāt un apslaucīt putekļus, jo tad vajadzēja pārāk daudz atcerēties.

(Paēdīsim vakariņas. Jāēd ir trīs reizes dienā. Ja jau jāmirst, tad vismaz kārtīgi jāpaēd.)

Kārlis Zars atvēra skapīti. Tur bija četras olas, desas gabals un nesākts baltmaizes klaips. To visu viņš šodien bija nopircis pirms braukšanas uz kapsētu vakariņām un rītdienas brokastīm. Parasti viņš pusdienoji ēdnīcā, bet vakariņām un nākamās dienas brokastīm vienmēr kaut ko nopirka un ēda mājās. Paņēma pannu un uzlika uz plīts. Atrada sērkociņus, un sāka sīkt zila liesma.

(Ja šonakt nomirsim, brokastot jau nevajadzēs. Paēdīsim krietnas vakariņas. Krietnas un treknas.)

Kārlis Zars ar vecīgo, bet vēl stingro roku sagrieza visu desas gabalu uz pannas, kad desa bija apcepusi brūna, uzsita visas četras olas. Panna bija pilna līdz malām un smaržoja pēc ceptām desām un olām. Uzkaisīja krietnu porciju piparu.

(Bez vīna šo briesmīgo daudzumu nemaz nevarēs apēst. Laikam būs jāsāk dzert vienatnē. Pirmo reizi mūžā. Daži jau saka, tā tīri labi garšojot.)

Kārlis Zars atrada pusizdzertu pudeli. Šo pudeli viņi iesāka kopā ar Viļumu, kad Lūsis aizmeta šķēpu pāri deviņdesmit metriem. Kādas divas glāzītes tur vēl bija palikušas. Parasti viņš mēdza ēst tāpat no pannas, jo ļoti negribēja mazgāt traukus, bet tagad nolēma, ka šovakar būtu vajadzīgs šķīvis, un ieraudzīja šķīvi pie sienas. To viņam kādā dzimšanas dienā bija uzdāvinājusi sieva, tas bija brūns, ar zaļu pilsētu un dzeltenu sauli. „Lai mūsu istaba būtu skaista,” bija teikusi Benita. Šovakar viņš nolēma ēst skaisti. Kad vīns bija izdzerts, olas un desa apēstas, viņš atkal ieraudzīja zaļgano pilsētu un dzelteno sauli. Viņam kļuva skumji, kāpēc nekad agrāk nav ēdis no tik skaista šķīvja.

(Benita. Benita. Kāpēc mēs apprecējāmies? Droši vien tāpēc, ka es tik ļoti sev ticēju. Tu pirki sedziņas, šķīvjus, grāmatas. Tev bijā bail no sevis. Tu gribēji būt labāka. Visiem meloji - stāstīji, cik viņi skaisti un stipri. Man arī. Droši vien tāpēc mēs tik labi sapratāmies, droši vien tāpēc skolēni viņai vēl aizvien raksta vēstules. Inteliģentu problēmas. Cik daudz visādu problēmu! Viens otram vēstules raksta - būtu labāk pavingrojuši. Viņa jau ir mirusi. Pirms pieciem gadiem un sešām dienām.)

Kārlis Zars traukus šovakar nemazgāja. Pannu atstāja tāpat uz plīts, vīna pudeli uz galda. Ilgi staigāja pa istabu.

(Paēsts jau nu būs krietni, nemaz nevarēs aizmigt.)

Kārlis Zars ilgi staigāja pa istabu. Gulēt vēl negribējās, viņš piegāja pie loga un atplēsa sārtu aploksni:

„Vakar man nomira māte. Kad atbrauca ātrās palīdzības mašīna un sanitāri uzlika viņu uz nestuvēm un nesa lejup pa kāpnēm, māte bija bāla un vēl klusi vaidēja. Pirmajā stāvā skanēja džezs - mūsu sētnieces meitai bija vārda diena. Viņa stāvēja trepēs un skūpstījās ar garu puisi. „Atkal viena vecene atstiepusi kājas,” teica puisis, un viņi turpināja skūpstīties.. Kāpēc visi ir tik vienaldzīgi? Slimnīcā attiecīgais ārsts bija jāgaida, viņš bija pie vēl smagāka slimnieka. Māsiņa runāja pa telefonu par jaciņas parādīšanu. Visi līdzjūtīgi vienaldzīgi. Izrādās, ir tik parasti, ka tev tuvākais cilvēks mirst. Visi jau pie tā pieraduši. Kā pie konveijera. Visi mierīgi un lietišķi, it kā montētu velosipēdus mūsu cehā. Es pat nevarēju raudāt, es nekā nesapratu, es nekā nevarēju palīdzēt...”

(Mīļo meitēn, balts sniegs varbūt šonakt snigs uz tavas mātes kapa, uz manas sievas kapa un pavisam drīz arī uz manējā. Ko vienmēr mēdza mana sieva skolēniem stāstīt? Taisnība ir baltajam sniegam, kaut arī tas krīt uz melnas un slapjas zemes?)

Kārlis Zars nolika vēstuli atpakaļ uz loga un nolēma uzklāt gultai tīrus palagus. Vecos tāpat saņurcīja un pa roku galam iemeta skapī. Ilgi skatījās jaunajos, tīrajos ar asām gludinājuma vīlēm līdz nolēma uzklāt vēl vienu lieku segu. Šovakar viņš nolēma sevi palutināt. Tā kā miegs nenāca, viņš atplēsa vēl vienu aploksni:

„Jūs noteikti atceraties Andri, visskaistāko un visgudrāko puisi mūsu klasē. Izlaiduma vakarā jūs man teicāt, ka no visas sirds vēlaties, lai mēs būtu laimīgi. Mēs vēl neesam apprecējušies un laikam to arī nedarīsim. Andris man šovakar teica, ka mīlot mani īsti un patiesi, bet viņš nevarot samierināties ar to, ka mūsu skaistās attiecības izbeigtos laulības gultā. Mums vajagot saglabāt mīlestību - vienīgo skaistumu, kas vēl esot uz zemes. Es zinu, ka viņam nav taisnības. Es neesmu tik gudra, lai viņam to izskaidrotu. Skolotāj, ko lai mēs darām?”

(Mēs ar Benitu arī baidījāmies. Mums bija bail, ka nepietiks naudas bērniem. Vienam jau varbūt pietiktu, bet mēs bijām skolotāji un zinājām, ka vienu bērnu audzināt nedrīkst. No vienīgajiem bērniem izaug egoisti - mēs pat egoistu neizaudzinājām.)

Kārlis Zars nolika šo vēstuli pie pārējām, paņēma nākošo aploksni, nolika to uz spilvena un sāka nesteidzīgi izģērbties. Tikko uzklātie palagi bija vēsi un sasila lēni. Viņš aizvēra acis, centās jau aizmigt, bet tad pie auss nočaukstēja aploksne. Viņš atplēsa to:

„Skolotāja! Mīļā skolotāja! Es esmu tik laimīga! Man piedzima meita. Es nolēmu nosaukt jūsu vārdā - par Benitu. Es vienmēr jūs atceros. Kad meita paaugsies, mēs abas aiziesim ciemos. Uz redzēšanos!

jūsu Anita un Benita.”

(Atnāc! Atnāc!)

Kārlis Zars tiešām nevarēja aizmigt. Viņš uzcēlās, piegāja pie loga un paņēma vēl vienu vēstuli:

„...un tā es esmu sācis rakstīt stāstus, jūs jau droši vien esat kādu lasījusi „Literatūrā un Mākslā”? jums droši vien nepatika. Man arī. Es ļoti šaubos, vai tie padara cilvēkus labākus. Es nemāku dot cilvēkiem padomus, es nekad neesmu sapratis, kāpēc taisnība ir baltajam sniegam - kaut arī tas krīt uz melnas un slapjas zemes, jūs mums to tik bieži atkārtojāt, jūs gribējāt, lai mums būtu vieglāk, lai mēs jūs mīlētu? Kāpēc jūs nekad neteicāt: domājiet un dariet paši, nebaidieties, esiet patstāvīgi un drosmīgi?

jūsu

A. Jakubāns.”

(Raksti vien tos stāstus, raksti vien. Popularizē fizkultūru, jo ikkatram taču ir zināms, ka tikai veselā miesā mājo vesels gars.)

Kārlis Zars beidzot saprata, kāpēc nevarēja aizmigt, viņš nebija iztīrījis zobus. Viņš nekad nevarēja aizmigt, ja nebija iztīrījis zobus.

(Diezin kādu uzvalku man uzvilks zārkā? Parasti jau visus apģērbj melnos. Melns uzvalks man vienmēr piestāvējis.)

Kārlis Zars iztīrīja zobus, rūpīgi izslaucīja birstīti un sajuta, ka tagad varēs aizmigt. Aizmiegot viņš vēl atcerējās Melno jūru. Tajā ir zils, zils ūdens. Viņš toreiz nira tajā dziļāk un dziļāk, bet ūdens bija zils. Līdz pat baltajiem oļiem ūdens bija zils. Toreiz viņš ienira tik dziļi, ka bija grūti izpeldēt.

Kad otrajā rītā Kārlis Zars pamodās, viņam gribējās ēst. Viņš apģērbās un gāja brokastot.

Jaunā Gaita