Jaunā Gaita nr. 70, 1968

 

 

ATMIŅAS UN HIDROGRAFIJA

Pauls Ludvigs, Mūsu Latvijas ūdeņi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1967. 319. lp.

Ikšķiles mācītāja atvases Harija Marnica 1966. gadā publicētās atmiņas par Mūsu balto Daugavu ar tās laivām, laiviniekiem, straumēm, sēkļiem, krācēm, pārceltuvēm un tiltiem ievadīja neseno "bagātīgi illustrēto" Latvijas ūdeņu aprakstu paisumu. Gadu vēlāk parādījās zvejniecības speciālista Ludviga spraigais izsekojums Latvijas "lielāko ūdens tvertņu" attīstībai, zvejas ļaužu dzīvei, kuģošanas gaitām no senās pagātnes līdz mūsdienām ar iesniegšanos tālā nākotnē. Kuģu kāzas, smilšu plūdi, ilgi svinētā kurzemnieku Pateicības diena18.februārī (kad hercogs Jēkabs ielūzis Liepājas ezera ledū ar visu savu sešu zirgu pajūgu, bet tomēr laimīgi izglābies no noslīkšanas), dzintara drudzis, svētītās olas, Kuršu kāpu latviski runātāji zvejnieki (kam vēl 1930.gadā nav bijusi ne mazākā jausma, ka Latvijā tanī laikā mituši ļaudis, kas arī runājuši "kursiski"), zaļā Dundagas jaunava, lībiešu ķēniņš Uldriķis, Vitāliešu brāļi, plūdi Doma baznīcā ("juku jukām tur peldējuši soli, zārki un izskaloti līķi"), ņurņiki, zelta laivas, svētais Alandes Pērkonakmens, Slīteres tornis un aplam "aizmāršīgie" angļu valdības vīri - vēl līdz šai dienai neesam saņēmuši ne sikspensu par sešiem pirms 320 gadiem Ventspilī būvētiem kuģiem, kas bijuši bruņoti ar 256 lielgabaliem (tātad konfiscētas ne tikai 5.803.122 mārciņas!). Šādi un vēl daudzi citi pikanti fakti, visneiespējamākie notikumi, mutvārdu nostāsti, agrāko laiku apraksti, folkloras materiāli saistoši sarindojušies no lapas lapā. Tekstu papildina visumā teicams illustrātīvais materiāls. Turklāt, autora krūtīs ar neapslāpējamu liesmu kvēl ilgas pēc dzimtās puses, kas laiku pa laikam izteiktas visai smeldzīgos savirknējumos, piem., citās pasaules malās nav "tik balta smilts kā Rīgas jūrmalā.... nav tādu zivju kā Daugavā, tur nav tādu krāču.... nav Gaujas līču, ievas ziedu un - Carnikavas nēģu taču!" Vismaz daļēji Ludviga grāmata pieder pie "mīļo, veco atmiņu" vai "Baltijas jūŗas viļņu šļakatu" žanra, un šādiem sacerējumiem, liekas, par interesentu trūkumu nav jābaidās. To zina arī mūsu izdevēji.

Atzinīgi novērtējot Mūsu Latvijas ūdeņus kopumā, nevar neminēt atsevišķas kļūmes. Grāmata - tā autors paskaidro - domāta kā atspirdzinājums plašākām lasītāju aprindām resp. visiem tiem, "kas kādreiz dzīvojuši pie Latvijas ūdeņiem, braukuši pa tiem vai arī tikai vērojuši šo ūdeņu zilgmi". Tai pašā laikā autors par savu uzdevumu uzskata dot zinātnisku informāciju. Bet darba "zinātnieciskums", diemžēl, ne vienmēr izdevies.

Lai gan grāmatai pievienots izmantotās literātūras saraksts, faktus dokumentēt nav izdevies. Nekur nav minētas avotu publikāciju lappuses, un daļa izrakstu vai nu nemaz vai arī tikai nepilnīgi pamatota ar tādām vārdkopām kā "chronists pastāsta, ka", "kā ziņo citi Padomju Savienības izdevumi", "daži autori jau agrākos gados sameklējuši pierādījumu" u.tml. Dažs labs lasītājs vēlēsies zināt, kur tad īsti Sakse Gramatiķis stāsta par jūŗas laupītājiem Kursā, un kā autors zina, ka Kuldīgas iecirknis zvejas ierīču uzstādīšanas talkas svinībām devis tieši 4 mucas alus, 1 vērsi, 1 mārc. spāņu sāls, 2 siekus miežu putraimu un 4 pūrus miltu?

Pēdējos vairāk nekā 25 gados daudz kas pārveidojies un izaudzis ap Latvijas ūdeņiem, bet ziņas kopš II pasaules kaŗa samērā trūcīgas. Nebūtu bijis par ļaunu izlietāt vairākus nozīmīgus un ne pārāk grūti pieejamus darbus, piem., Jāņa Endzelīna monumentālā pētījuma Latvijas PSR vietvārdi iznākušos sējumus (A-J, 1956; K-0, 1961). Ļoti būtu noderējis alfabētisks personu un tematiskais rādītājs grāmatas beigās, ko vairums mūsu izdevniecību kā svešatnē, tā Latvijā vēl joprojām uzskata par nevajadzīgu luksa lietu. Stāstījumu un valodas lokanību un dzidrumu dažviet traucē nevajadzīgi vispārzināmi konstatējumi ("pasaules plašumā atrod daudz ūdeņus: okeanus, jūŗas, ezerus, kanālus, strautus, dīķus"; "visumā ūdeņu pat ievērojami vairāk nekā sauszemes.... bet gandrīz nekur šie ūdeņi nav vienādi") un tādi vārdi kā "elefants", "faktorija", "Carlzs II". Vietām rakstīšanas maniere tuvojas "mazputnēnu" prozai, piem., apraksts par ledus iešanu Daugavā (229). Par daudziem grumbuļiem jāvaino ne visai tālredzīgie izdevniecības darbinieki. Arī daudzās iespieduma kļūdas liecina par to, ka viņi nav godam veikuši savu uzdevumu. Dažas no tām pavisam uzjautrina. Uzzinām arī visādas brīnumu lietas: 1964. gadā iecelts īpašs pērļu inspektors, kam bijis jāuzmana, lai katra kroņa muižu ūdeņos atrastā pērle nonāktu kroņa īpašumā; 1963. un 1964. gadā pie Ķengaraga ierīkoti aizsargvaļņi, kas gan "drīz pēc tam esot izārdīti" (laikam pēc "kukurūzas kulta" izbeigšanās).

Jāsecina, ka ne Rīgā vien daudz neprecīzitāšu un paviršību izdošanas kultūrā. Atliek cerēt uz kvalitātīvām pārmaiņām.

 

Rolfs Ekmanis

Jaunā Gaita