Jaunā Gaita nr. 69, 1968

 

Eduards Freimanis

 

 

 


DZEJNIEKS AIZLAIKĀ

 

 

 


Eju pa sudraba ielu -

māj sievas un smejas ar acīm:

ik solim ir ritms kā vējam,

ik vārdā ir doma kas lido.

Un esi tu viena no ziedošām sievām,

kas mani grib satvert kā gaismu.

Ai, ai, kam tu pieglaudies maldā?

Nu aizgājis esmu - tavs sapnis,

kas dzīvoja rindās, bet palika tālu

tais dzīvības dienās,

kad sevi es nesu

reiz saujā un devu ik skuķei,

kas mīlēja dzeju.

Nu atskaņa esmu, ko satvert vēl gribi

ar alkainiem pirkstiem, kad diena tev sadrūp,

kad, lasot par gaismu, tev aizmiglo acis.

Nu pieķēries kapsētas sapnim, kas atnāk

ik ielai, ik meitenei dziesmas vēl dziedāt.

Kāpēc tu nenāci toreiz,

kad sapņiem es piejaucu dzīvi?

Tu manī tik sapni mīli,

bet es tevi mīlēju visu.

Vai tāpēc tev veltīju dzīvi,

lai aizmūžos pieglaudies man?

Ar asinīm mīlēju tevi,

ar rokām kāroju tvert!

Ar tevi es gribēju saaugt,

lai mīla un dzīve ir viens!

Bet nāve un sapnis ir viens!

Un tāpēc nav debesīs miera:

es nāku uz pilsētu seno.

 

Kad ielās nu sastopu tevi,

kad esmu ar tevi un dzeju,

kad mani kā sapnī tu skūpsti –

par laimi es mūžību dodu.

 

BALTĀ RAGANA

Ziema, ziema -  ragana balta –

nāca nelūgta - pagalmā guļ.

     Nelīdz ne liepziedu tēja,

     nelīdz ne nopirktās neļķes,

     nelīdz ne spainis saulainu ogļu,

     ko kupenā bēru.

Šorīt ziema istabā līda,

kaklā kārdamās, apbūra mani:

     Apmāts saucu nu putnus,

     apmāts zīmēju puķes,

     apmāts rokas ūdenī bāzu

     un meklēju aļģes.

Zinu: ragana smejas par mani –

ledu mierinot liek man uz galvas.

     Tomēr es atrāvu durvis,

     tomēr es kārpījos sniegā,

     kamēr sev atradu pienenes sēklu,

     ko izdiedzēt podā.

Dienām paejot, burvība kritīs,

auga asni kas lūkosies logā.

     Vasara sēdēs uz asniem;

     vasara - jasmīnu lauma –

     atkal piedziedās mani

     ar lapu un ūdeņu balsīm.

 

DRAUGS SMAIDA

Šodien viņš smaida,

jo ārsts tam pateica ziņu par nāvi.

Pārgriezts kā ķirbis -

trīs sprīžus no kakla uz leju-

viņš manī raugās bez bēdas,

jo elpot vēl spēj

un knisli redz brienam

pa gaismas strautu,

kas līst pār istabas sienu.

Viņa vēža apsēstā niere –

kā sarkana nelaimes pika –

guļ uz pētnieka galda.

Vai draugs vairs bēdās par to?

Dzīvot jau var

arī, ja niere ir viena -

tos mēnešus dažus vai gadu.

Desmitreiz dzīvāk viņš priecāsies prieku,

desmitreiz maigāk viņš mīļoto saudzēs,

desmitreiz īstāk par visiem viņš aizlūgs,

desmitreiz dziļāk viņš skatīsies dzīvē,

desmitreiz tuvāk viņš ieraudzīs Dievu

nekā veselais tas,

ko liktenis piepeši nosit

kā vērsi ar cirvi.

Desmit dzīvju draugs dzīvos

tos mēnešus dažus vai gadu.

Lūk tāpēc viņš smaida,

kā ķirbis kaut pārgriezts,

un klausoties vēsti par nāvi.

 

 

 

 


 

 

Aina Zemdega

 

 

 


LABĀS JŪDZES

 

 

 

 

 

1.

Auļo, auļo!

Ātrums ir spēks, kas notur!

Ieķēries gaisā kā krēpēs
un tu vairs nenobīsies

pakalniem pāri lēcienus,

ne niknumu pretvirzienos.

Ātrums ir šķēres -

pārgriež cilpas un atšķiŗ:

kas grāvmalās ogo,

kas iet skrieties.

Ļaujies, neturies pretī!

Lai vaigus peŗ matu grīstes,

lai vējš žņaudzot sitas ap kaklu,

lai paliek zeme!

Aizlidosim!

 

 

2.

Tava stūre man rokās –

     labprātīgā padošanās!

 

Brūniem pirkstiem

     valdu spēku

         puķu kātos,

              tiesnešu prātos,

 

spēku, kas bremzēs,

     un eksplozijās.

 

Tava dzīvība

     manos brūnajos pirkstos –

         vai tev nav bailes?

 

 

3.

Un tad mēs nogriezāmies

     uz aizmirstām mežu pļavām

     un zilziedu ezeriem.

 

Brīžiem tu valdīji stūri,

brīžiem tā tevi,

     kad sarkanu spārnu putni

     kā slazdā vilināja,

     kā ar brīvību māja.

 

Un dienvidus bula burvībā

te priežu mizā kuģojām,

te vēžot bridām, te Lieldienas svinējām,

te apkūlību talkas,

     te zivis strautā ķērām,

     te paši zivis bijām,

         te atkal nē –

 

ziedputekšņu miglājā

ceļš drīz zuda, drīz atklājās,

stūre te klausīja, te gražojās,

 

     līdz vakara gaiļi

         sauca mājās.

 

 

4.

Pašķiŗot zarus un smilgas, atliecot tumsu,

braucām tās labās nakts jūdzes,

     kam gar malām zied rudzi.

         Pelēku svārku dieviņš

sēdēja mums blakus, drīz iesnauzdamies,

drīz pavērdams acis, teikdams:

„Dziediet, bērni, vēl kādu dziesmu!”

līdz aizmiga pavisam.

 

     Trīs gliemeži

vilka mūsu ratus,

dzelteniem ragiem taustot ceļu,

nevienam nedarot gauži.

 

 

5.

     -līdz mūs apturēja

koku un nakts ūdeņu klusums,

nodzēsa spuldzes, aizrasoja logus

un atstāja vienus –

         ceļa vidū,

              tālu no mājām,

 

     tuvu mājām,

 

     bet tām bij aizvērti slēģi,

tās negaidīja neviena.

 

     Tepat mums jāpaliek –

         ceļa vidū.

 

 

6.

Tu pati zini –

tumsā pretī

ar tālo gaismu

braukt nav ļauts.

(I.Ziedoņa Motocikls)

 

Kādreiz atzīšos -

     es skaužu lietu un vējus, kas cērt

     tev rievas sejā,

     un līkloču meža ceļus un valgās pludmales,

     ko tu izbraukā,

     un saknes un akmeņus, pret kuŗiem tu atsities,

     un smiltis, kur tavs motocikls stieg.

 

Kādreiz atzīšos -

     aiz gaismas slēpdamās,

     nenolaistām ugunīm žilbinot,

     auļoju tev pretī,

     lai, spuldzēm atsitoties,

     mēs satiktos - akli pēkšņā tumsā.

 

Kad atšķirsies zari un stumbri,

     un ceļš būs ceļš

mēs abi būsim kājniekos.

 

 

 


 

 

Ausma Jaunzeme

 

 


DĒMONS

 

 

 

 

 

viszinīgie gaisi kļuva par vientuļu

tālums

bija par plašu

saule par gaišu

 

viņš gribēja būt tāds pats

dzīvot siltā cilvēku mājā

gribēja mīlēt

 

paslēpis spārnus zem mēteļa, viņš staigāja tālu

meklēdams

visu zinošais, saprazdams viņus

runāja

stāstīja

atbildēja

dzirdēto prasīšanu

 

bet viņš zināja par daudz

viņa sacīto taisnību

atrisinājumu

neviens nedzirdēja

 

varbūt, ka viņi nesaprazdami izlikās

 

viņam teica, nelaime ir viņa spārnos

 

izplēsa sev spārnus

kopības iegūšanas dēļ

ilgi gulēja tumšā pagrabā salmu cisās

vājš

bez spārniem

sajuzdams cilvēku sāpes

 

saule māja caur režģaino logu

debesu plašais zilums skaļi sauca

 

viņu nesaprata

ne spārnu dēļ;

baidīja asiņains mētelis

sāpju pilnā seja

 

kritis bezspārnu eņģelis

viens virs zemes

nejauda gaisos atpakaļ bēgt

 

ZIEMSVĒTKI 1967

 

 

Zeme deg neona ugunīs

un mēs bēgam.

Skaļi zvani kliedz

spēlē pestīšanas armija

sludinot pastardienu un augšāmcelšanos.

Aizbāžam ausis.

Bēgam psīchodeliskās trīsdimensionālās krāsās

hašišā un zālē

bet tie nejauž

ilgi

atbildi tukšumam

...aiz aitu pūļa atkal debesīs izplešas

milzīgā sēne.

Kaut kur tālumā sprāgst,

kāds klusi, mierīgi nolec no zelta tilta

zem dārdošas, nerimstošas satiksmes straumes.

 

Skaļi Ziemsvētku zvani kliedz.

 

KLAUNS

Seja, savilkta ņirdzīgā smaidā

nedzirdamos smieklos mirdzošie zobi

sarkanā klauna sejā

 

viņš dejoja desmit dienas

traku, elektrisku elles deju

ar lāčiem

ar Mefisto Venus kalnā

ātrāk, ātrāk viņš griezās riņķī

ātrāk par skaņu

burvju aplī

 

mūki dziļi uzrautām kapucēm

sirdsapziņas dzenāti kaŗa kalpi durdami sev

bezgrēka eņģeļi bez sejām, bez rokām

vaska prezidenti bezgala rindā

pakārti diegos

visi griezās nebeidzamā posmā

ar viņu

 

viņš dejoja desmit dienas

skrēja ātrāk par gaismu

 

Dubļainās skrandas karājas dzeloņdrāšu žogā

nekustīgajā sejā sastinguši smiekli

matus purina vējš.

 

 

 


 

 

Lalita Muižniece

 

 

 

SAGŠA

 

 

 


Starp sudrabā kaltām rotām,

dzintara sprādzēm,

madarotiem audumiem

un izrakstītiem krekliem

guļ manas vientulības

baltā sagša.

 

Dienā

ar rotām un audumiem

greznojos ļaudīs.

Naktī

baltajā sagšā

viena tinos---

 

Vai piedot, tev,

kas patvarīgi

no pūra lādes

sagšu izvilki,

starp nokvēpušajiem

debesskrāpjiem izkāri

ļaužu kārajam skatam?

 

SIENA

Kuŗš no mums ir slims?

Mūsu starpā

kā bērnu slimnīcas

lipīgo slimību telpā

stikla siena.

Reižu reizēm

pie stikla pienāc tu,

citreiz es.

Redzam cauri.

Izstiepjam rokas, lai saskartos -

pirkstus saldē stikls.

     No manas puses skatoties,

     tava atviz sārtā gaismā,

     it kā rietošas saules

     vai uguns

     vai asins atspīdums

     tavā un tavējo sejās iezīdies būtu.

     Citreiz zaļganā bālumā

     liekas, tu trīsi...

     Sniedzos, sniedzos, sniedzos,

     lai pārliecinātos,

     ka gaisma viļ-

     stikla sienā

     pret tavu seju

     manu pārsisto pirkstu asinis

     gail...

No tavas puses

stikla siena

kā spoguļi Minchenes Oktobŗa svētkos:

mēs - īsi un plati,

strupiem kakliem

un plakanām galvām

kā pārēdušies bez sāta

vai

tievi un kaulaini,

iedobtām acīm

un drebošiem mantraušu pirkstiem...

Tu sniedzies, sniedzies, sniedzies,

acis sastopas,

jūtam viens otru

caur mānīgo stiklu---

Tavas rokas noslīd pār glumo virsmu

taustīdamās

un nokrīt

mani nesasniegušas...

 

     Pasaules ārsts

     aizbraucis, laikam, zvejot...

 

     Mēs neviens neesam slimi –

     mēs gaidām, lai atbīda stiklu,

     vai mēs to reiz sasitīsim.

 

Jaunā Gaita