Astrīde Ivaska

BALSIS PĀR JŪŖU

Dzejoli no krājuma Ziemas tiesa

Balsis pār jūru, balsis no viņas salas,

īsi pirms rieta svīres jauž lietu,

pērkons ducina dobjāk pār jūŗu,

meklējot tavu seju īsi pirms vētras,

neatrodot ne ceļa grambās,

ne tēlu mēmajā smaidā,

īsi pirms vētras balsis pār jūŗu

mudina meklēt tavu seju,

mudina iet vēl pirms lietus,

          mudina iet.

DZEJNIEKAM

IGAUNIJĀ

Tu tici baltajam āboliņam,

es ticu saulgriezēm.

Mūsu dzejas tauriņi

tiksies virs okeāna

uz mirkli,

mirdzēs uz mirkli

viļņa svinainos sānos.

n

Balodi nenes mums eļļas koka zaru

no zemes kas mums sveša

nenes mums balodi zaru

mēs negribam izkāpt

vēl negribam izkāpt no dzīves šķirsta

no šaurā dzīves šķirsta pār ūdeņiem

pār ūdeņiem kas viļņo un vējo un ir

KLAUSOTIES HOMĒRU

SENGRIEĶU VALODĀ

Māsa čalo pie akas

  brālis vārdo uz jūŗas

     ūdens tērzē krūzē

       viļņi vēstī aiŗiem

          sniegi sačukstas kalnos

            debess ielejām atbild

              pērkona grandīgā balsī

                 lietus guldzīgos smieklos

Šis sīkais troksnis, ko taisām lielajā klusumā,

pagājušo gadu un dižā plašuma klusumā,

un tālie vilcieni vien mums biedros.

Uz galda tikš pulkstenis,

kas nerāda laiku,

mana seja atspīd

dzimtenes pļavu puķēs

     zem stikla,

gaiļpiešos,

bezdelīgactiņās

dzegužkurpītēs.

Bet mēs nesasniedzam,

pār ūdeni vairs nesasaucam,

tekam, tekam, nepanākam.

Tevi, Lietus karali,

meklē lieti un vēji,

laipojot lapās, staigājot sūnās,

un putni perē tavās pēdās,

tik ilgi tu biji projām.

Lietus karali, bez tevis

apdziest akmeņu dzīslas

un izplēn mēness,

čokurā savelkas rīti

un rūgta kļūst modrā rasa.

Stari staigā tev cauri,

Lietus karali,

un atspulgi sagulst tev acīs.

Tu klauvē, un paveras kalnu klēpis,

tu pārvērties pats savā ēnā.

Lietus karali, tevi

meklēju tavos mājokļos,

mūžam meklēju tavos mājokļos.

Brīva starp atdzimšanu un nāvi,

brīva starp kalniem un selgu,

augli turot saujā,

lipīgu no sulas.

Pagriežot seju pret rietu,

pagriežot seju pret austru,

brīva beidzot saprast:

esi viena kā bārene

Lietus karaļa valstībā.

Gundars Pļavkalns

AINAVA

Es klausos sava tāluma

Klusumā,

Vēroju savu debesu

Rietu.

Pa šo ceļu,

Gar dārziem un tīrumiem

Iešu tikai es,

Allaž tikai es.

Man būs vējš lapotnē,

Lietus lāses uz vīnogām,

Ainava bez ļaudīm.

Sekunžu rādītājs steidzas:

Desmit-divdesmit-trīsdesmit...

Nāk prātā:

Allaž ar katru mirkli

Risinās beigu milzums.-

Gaišmatim glītam par bijušo kļūst

Likumu grāmatu gaŗlaicība,

Dīvainās lēkmes ar zeltainu spožumu,

Pakavu dunoņu, nakti un ceļu;

Aizgrimst ir Orients, Grieķijas ciemi,

Sīrietes dejas un Parīzes mīlniece...

Beidzot

Ceriņu smarža vai birstošas lapas

Kroisē dārzā,

Mēness vai saule

Upes plūdumā.

Tērpts peldmētelī un paslavās kuplās,

Sīkpilsoņu nīdējs, plikpauris tukls,

Jau gadiem lappusēs marmoru cērt,

Līdz viņā dienā

Vaibsti tam spēji pietūkst un satumst -

Neskaidri vārdi - klusums un stingums...

Citiem

Ešafots un zobgalīgs pūlis -

Kritiens kopējā gūstekņu kapā -

Mulsums un sienu dauzīšana

Liesmu apskautā raķetes čaulā...

Un vēl:

Cilvēks, kam kaula duncis,

Zvērādas cepurē sprausts,

Un kakla rota

No vilku un lāču zobiem,

Sārtām smiltīm apkaisa gausi

Stāvu saltu, kaut meitenīgu,

Gaišzilu oli noliek uz pieres -

Dienas un asins krāsas dod līdzi

Tai, kam vienai jāsatrūd tumsā.

Kad gaisā putekļi, kas vētras traukti,

Un mākoņi top brūnganiepelēki,

Tad ālēdamās pamāj kaila dēka.

Var nevērību padzīt posta straujums.

Bet dažs top ģiedrs, nīkstot atšķirtībā –

Ar sapņa baudu aplūkot spēj nomods.

Šos tumšā straumē zaigojošos logus

Vai ikdienišķu drūzmu spožā rītā.

Es aizslīdu no portugāļu krasta –

Drīz vērošu vien zvaigznājus un jūŗas,

Un putnu spārnojumu pāri mastiem.

Ja melnēs locekļi vai čūlās mute,

Vēl kartes pētīšu, lai liktu stūrēt

Uz ostām svešādām, uz Kalikutu.

Piezīmes:

Tercās ir (pārnestā nozīmē domāti) „mājieni” uz Vasko da Gamas ceļojumu no Lisabonas uz Kalikutu; pa ceļam viņš piestājies vairākās Āfrikas austrumu piekrastes ostās, piem., Mozambikā. Locekļu melnēšana un mutes čūlāšana saistās ar skorbutu, kas agrākos gadsimtos bija gandrīz neizbēgams ilgos jūŗas ceļojumos. Šāda izteiksme var netiešā veidā pārstāvēt arī iztēlošanos par nelāgiem dzīves apstākļiem mūsdienās. Dzejoļa pamatdoma apmēram šāda: no nevērības resp. trulas, vienaldzīgas uztveres var novērst (a) pēkšņas briesmas, kas liek zināmus notikumus redzēt spilgti un vērīgi un (b) ilga izolācija no plašākām sabiedriskām saistībām; šai gadījumā (t.i., apdzejotajā) saplūst kopā kaut kas no abiem elementiem, virzot uz „svešādošanu”, Verfremdung. Par intensīvu uztveri, kas var rasties vientulībā, savā novelē Nāve Venēcijā izsakās Tomass Manns. Spriežot pēc maniem novērojumiem, viņam lielā mērā taisnība. „Ģiedrs” apmēram atbilst angļu vārdam „perceptive”.

I

Pievakarē smaržainā

Pār plaukstošu koku galotnēm

Bij izaudzis mākonis košsārts -

Redzēju milzu liesmas,

Pasaules sadegšanu.

Bet es pārvērtos vējā,

Pavēsā vējā, kas pieskārās

Tavam steidzoties karsušam stāvam

Un glāsaini pārslīdēja

Zeķēm,

Adai,

Lūpām,

Skropstām,

Acīm,

Pierei,

Matiem.

II

Priekšpilsētas ieliņā, drēgnā tumsā

Viņa nāca pretī pa ietvi

Gar nameļiem un pagalmiņiem

Vingra, viegla,

Nesot radio,

Kas rībēja, šķindēja, grabēja

Un sērīgi bļaustījās

Par Īsto Mīlu.

III

Pie celtņa durvīm viņš ieraudzīja

Matu spožumu,

Locekļu kairumu,

Nojautās manītus vaibstus.

Bet vēlāk uzzināja,

Ka muguru slaiko

Tai balsta metalla korsete;

Ka dieves veidolu gaida

Neārstējamo Nams.

IV

Pilsētas vidū, bet sānielā šaurā,

Kur gājēji reti,

Lūk, pārdevēja kalsna nespodrām acīm

Domīgi vēro

Līgavas tērpu...

Gājēja soļus padzirdot,

Saraujas,

Pazūd aiz raibām apģērbu rindām.

Juris Kronbergs

MAZA INTERVIJA

AR SEVI PAŠU

Jūsu vārds?

Juris Kronbergs.

Vecums divdesmit viens gads?

Jā, tā man stāsta.

Ar ko Jūs nodarbojaties?

Es studēju literatūras vēsturi Stokholmas universitātē.

Vai Jūs rakstāt dzejoļus vien?

Nē. Es rakstu arī prozu un mēģinu uzlabot alfabētu.

Kad Jūs iesākāt, kā lai saku, savu radošo darbību?

Četru gadu vecumā es reiz uzbakstīju savu vārdu uz sienas.

Bet vārda JURIS vietā es, neizglītots būdams, uzrakstīju JUJIS.

Ko Jūs gribētu teikt par Jūsu, varētu teikt, radošo attīstību?

Beidzamos gados reti kad esmu rakstījis savu vārdu nepareizi.

Ko Jūs ar savu rakstīšanu gribat izteikt?

Neko sevišķu.

Piemēram ko?

Kā lai es to zinu.

Vai Jūs esat kaut kur publicēts?

Jā. Es reiz uzrakstīju trīs dzejoļus uz papīra,

kuru nosaucu „Papīrs”. Tad es no šī papīra novilku

divdesmit piecas kopijas un iemetu tās kaimiņu pastkastēs.

Vai Jūs vēl ko gribētu teikt?

Jā. Es uzskatu, ka modernā literatūra ir ļoti

labi piemērota latviešu valodai. Ar to es domāju, ka

vismaz tikpat viegli izteikties latviešu valodā „moderni”,

kā „vecmodīgi”. Un ja modernā literatūra nav piemērota

latviešu mentalitātei (kā daži to uzskata), tad arī

modernais dzīves veids nav piemērots latviešu mentalitātei,

un mums no šīs modernās pasaules jāpazūd.

DRAUDZĪBAS

CETURTĀ STUNDA

Krāsainas kaklusaites,

smalki izgludināti uzvalki

un spīdīgi notīrītas kurpes

apzeltī sarunas nabadzību

līdz nulles punktam, •

kur eksistence beidzas

un rodas griba izlobīties no mizām.

Cilvēki (nepazīstami-izolēti,

kas neņem pretim citas

tāpat izolētas vārdu straumes),

indivīdi

sēž lokā un spēlē domu spēles

un aizdzen tādā veidā prom vārdus,

kuŗiem vajadzēja dzimt uz mēles -

visas domas pārvēršas ikdienišķīgā

atkritumu kaudzē,

kas izšķīst par neērtu klusumu:

tad aizdedzina cigareti, mizo apelsīnu,

aizdedzina vēl vienu cigareti,

ēd apelsīnu,

aizdedzina trešo cigareti,

sakārto matus.

Tā aiziet draudzības ceturtā stunda,

mizu biezums nav mainījies.