Jaunā Gaita nr. 67, 1968

 

 

...Heine un Veidenbaums bija divas lielas, spilgtas un daudzējādā ziņā radniecīgas personības, kuras vienoja nesamierināms protests pret pastāvošo sociālo netaisnību, ilgas pēc labākas nākotnes, drosme savas idejas un pārliecību izteikt klaji un atklāti, skaudri reālistiskos mākslas tēlos atklāt patiesību par sava laika dzīves īstenību. Viņi abi bija dziļām saknēm ieauguši savā laikmetā, izteica sava laikmeta visprogresīvākos centienus.

...Heine ne vienu reizi vien savā dzejā („Vāczeme” un citos) apkarojis dažādas reakcionāras strāvas vācu literatūrā, kā, piemēram, tā saukto švābu skolas salkano romantismu, ārišķīgo tautiskumu un buržuāzisko raksturu, vienlaicīgi atsedzot šī literārā novirziena sociāli politiskās saknes. Arī Veidenbaums asi vērsās pret sava laika latviešu literatūras bezsaturīgumu un tukšumu. Dzejoļos „Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars”, „Kam velti dārgo laiku tērē” un citos viņš izzoboja sēnalu literatūras ražotājus, vieglu romānīšu rakstītājus, tukšus pļāpātājus un naivus, sentimentālus sapņotājus un pie tādiem, kas ar savu dzeju, „miegu mums dāvina gardu”, pieskaitīja pirmām kārtām J.Lautenbahu-Jūsmiņu.

Tā bija jauna parādība latviešu literatūrā. Līdz Veidenbaumam pseidotautisko romantismu apkaroja galvenokārt dažādi kritiski apcerējumi. Vārsmās latviešu dzejnieki saviem kolēģiem pina tikai „ozolu vaiņagus”. Veidenbaums turpretim savā dzejā uzsvēra, ka laikā, kad cilvēki pēc maizes brēc, „nav žēlabainām dzejām cieņas” un ar savu daiļradi rādīja, ka dzejai jākļūst par cīņas ieroci. E.Eferta-Klusā vārdiem runājot, Veidenbaums, tāpat kā Heine, radīja dzeju, kuru caurstrāvo romantiska trauksme pretī labākai rītdienai un kuras pamatā tajā pašā laikā ir dzīves parādību materiālistiska izpratne.

Heine, piemēram, atzīst, ka „Šai zemē maizes gana aug ik cilvēkbērnam...”, tāpat „rozes un mirtes, un daile un prieks, un cukurzirņi turklātu” (A.Upīša atdzejojums). Tādu pašu domu, kas noraida baznīcas sludināto morāli, ka visiem šai pasaulē nav lemta iespēja dzīvot laimīgi un pārticīgi, pauž Veidenbaums:

Pasaule radīta bagāta, plaša,
Zeme papilnam spēj pārtiku dot.

Līdz ar to abi dzejnieki izvirza jautājumu–kāpēc dzīves labumus bauda tikai neliela saujiņa izredzēto, bet cilvēku vairums, kā saka Heine, „mirst badu, cieš salu”. Un tāpēc dzejnieks aicina:

Atmet svētās parabolas,
Visus tukšos minējumus.
Lūko paskaidrot mums tieši
Nolādētos jautājumus.

Kāpēc asinssviedros žēli
Taisnam jānes krusta nasta,
Kamēr laimīgs varoņcēli
Ļaunais augstu jāj pa krastu?

(R.Egles atdzejojums)

Vēl asāk, šķiriskāk par pasaules sociālo netaisnību runā Veidenbaums, uzsverot, ka tieši strādnieks, darba darītājs ir tas, kam visvairāk jācieš:

Jauns gads jau atnācis, bet viss pa vecam
Iet savu gaitu tālāk, kā jau gājis
Zem vergu sloga spaidīts, darba strādnieks
Nes savu grūto jūgu...

...Tiklab Heines, kā Veidenbauma ironijā skan atklāts nicinājums valdošā virsslāņa parazītismam, varmācībai, blēdībai un liekulībai un reizē arī sāpes par sociālo postu, par dzīves pabērniem, kuriem atņemtas tiesības uz dzīvi. Daudz rūgtuma ir Heines atziņā:

Bet ja tev nav it nekā,
Laidies dibenā bez jaudas –
Jo uz dzīvi tiesības
Tikai tam, kam pulka naudas.

(R.Egles atdzejojums)

Tikpat heiniski skan Veidenbauma vārsma:

Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktens sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vecs un kapā lien!

Visas nelietības, visa sociālā iekārta, kas kultivē tās, ir jāiznīcina. „Mēs gribam,” saka Heine, „lai debesu valstība šeit jau zemes virsū var līgot. Virs zemes mēs gribam laimīgi būt...” (A.Upīša atdzejojums). Un tāpēc „Es esmu zobens, es esmu liesma,” apliecina Heine. „Es metu gaismu tumsībā jums, un, kad iesākās kauja, es cīnījos drošs, pašā pirmajā rindā” (R.Egles atdzejojums).

Vēl kaislāk, dedzīgāk ar populāro „Mosties, mosties reiz, svabadais gars” uz cīņu sauc Veidenbaums un, tāpat kā Heine, ieskaita sevi cīnītāju pulkā:

Bet vairāk tīk man tur, kur lodes dzied,
Kur asins kaujā brīvie vergi iet...

G. Hervegs nosaucis Heini par „dzelzs cīruli” un zīmīgi – šo pašu trāpīgo apzīmējumu, apliecinot tuvību Heinem, devis Veidenbaumam Andrejs Upīts.

Lasot lielā vācu revolucionārā dzejnieka darbus, Veidenbaums apzināti vai neapzināti no viņa ir guvis zināmas ierosmes, mācījies taisnu un atklātu valodu, pārņēmis atsevišķus mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, īpaši, šķiet, Heines aso sarkasmu, zobgalību, ironiju. Veidenbaums ir ieviesis Heines revolucionārās dzejas tradīcijas latviešu literatūrā, ar savu spilgto māksliniecisko individualitāti bagātinājis tās, piešķīris tām savdabīgu veidenbaumisku skanējumu un padarījis par latviešu dzejas neatņemamu sastāvdaļu.

 

B. Gudriķe, „Heinriha Heines tradīcijas Veidenbauma dzejā”, Literatūra un Māksla, 1967.g.30.septembrī.

 

Jaunā Gaita