|
Voldemārs Avens
SEJA
Tava seja kā basa pēda valgās smiltīs atstāja nospiedumu manī, kuŗu naktī nespēj izdzēst miega zāles. No tāles dzenu tevi projām kā badīgu suni, metot ar akmeni aukstu un cietu. Bet tavas vīzijas mezglainais diegs kā kamieļa puni iesprūda manā mentālā adatā. Nespēju pārkost diegu. Redzu ēnu uz sienas -bezcerīgs skats, jo, liekas, diega galā karājos pats...
KAĶENE
neviens mani nemīl neviens nemīlē gribas silta klēpja gribas nolikt galvu un sapnī zilā spīdīgu spalvu klejot pa pilsētas jumtiem un čukuriem
ielekt sētās kur kastes zaļas vēderiem pilniem mizu un mušu
kad biju jauna lai būtu gudra ēdu zivis ēdu galvas
tagad mirst mīlas māksla neviens mani nemīl nenoglauž spalvas tukšas ir ielas melnas deg spuldzes diena cietām malām kā zivju spuras sānos duras
neviens mani nemīl neviens nemīlē
iešu pa ēnu uz pilsētas malu varbūt atrodu kādu varbūt ielai galu
neviens mani nemīl neviens nemīlē es mīlēt varu neviens nemīlē es mīlēt neviens mīlēt
nāk cilvēks
(Jānim)
Slīdot un bīdot kājas vienu aiz otras, tad krustām un atpakaļ;
slīdot un bīdot domas vienu aiz otras, tad krustām un atpakaļ;
slīdot un bīdot gadus vienu aiz otra, tad krustām, ne atpakaļ, pārejam pāri tiltiem un apmainām caurās kurpes.
VĒJŠ
Es esmu sāļš vējš un nogurušas buŗas, kas turas mastos aiz paraduma kā pirmdienā mazgāti krekli.
Tu esi saules šķēle pakārta vasaras durvju stenderēs, un tavi gaišie cerību ielāpi uz manas pieres silda aukstos pirkstus.
Viņš ir miers un saprašana. Varbūt rokas spiediens svešu seju jūŗā, varbūt piedošana tiesas dienā sūrā.
Viņa ir jūŗa pati un tīkli, kas vilina mani dzelmē kā vraku. Es gabalos irstot saucu tevi, bet iznīcību redzot -Tēvreizi saku.
Vējš jūrā nekad nenogrimst, vai nepazīstu sevi?
n
Desmit deviņi astoņi septiņi seši pieci četri trīs divi viens nulle. Jāiet. Nokrīt izdzisusi cigarete pilnā pelnu traukā. Bāla televīzijas acs tevi saprot kā māte.
Nulle viens divi trīs četri pieci seši septiņi astoņi deviņi desmit. Tu dzīvo tālāk. Bālāk. Tālāk. Bālāk...
VILCIENS AR SAVU SNIEGPUTENI
Grib blāvā nakts aiz stikla satīt sliežu tērauda auklas un sniegu vētras virpuļos mēmos; bet vilciens skrien pa savām sliedēm ar savu sniegputeni, jauc joņos tumsu sava vēja vālēs.
Blāvā nakts šaudīgos pirkstos tur gaistošu dvēseļu ēnas, sliežu ritēšanu.
SĪKUMI
Sīks ir mans kaŗš, sīki uzvaras svētki un sīka laime.
Tik putekļos triekts vēl sevī manu cilvēka sāpes.
CEĻŠ
Mīlnieki, kļavās sakāpuši, sulas laiza. Vijas šis ceļš no pavasaŗa ziemā?
Nokārtām galvām putni smiltīs sit spārnus. Šis ceļš laikam vijas no pavasaŗa ziemā.
Es iešu, jo kājas sagriezušās nes mani atpakaļ. Šis ceļš vijas no pavasaŗa ziemā.
DIENA
Rīts kā putns uzspurdz no ciņa un tukšumā ceļas. Tas nekas, vēl visa diena priekšā namus celt un cietumus ārdīt sevī. Pusdienas saulē sienāži rudens lakstos brūni vizošās pērles sijā.
ZIEMA
Klajumā koks pret debesīm kā ogles ievilkts siluets papīra Pieeju, noliecos, saspiežu sniegu saujās un metu. Pika noklaudz pret mizu un pielīp. Vēlreiz, vēlreiz -- Divi putni negribot paceļas spārnos. Uzmirgo zvaigznes. Nāk nakts. Pirksti jau vārītu vēžu krāsā. Nāk nakts. Nāk barga, dzirkstoša, salta nakts.
VARIĀCIJA PAR ROMANTISKU TĒMU
Atkal tāpat kā tai naktī pirms piecsimt gadiem Tu aicini līdz.
Atceries: arī toreiz gar pilno mēnesi trauksmaini mākoņi skrēja un pēdējais pelēkais sniegs ārpusē gruva no jumtiem mitrajā vējā.
Kad baltajā gaismā pie loga Tu vilinot raisies no manis, pat acis Tev ir tās pašas kas tai naktī pirms piecsimt gadiem. Mēra vēji, bendes roka, smagā smilts, tad Apgaismības laikmets, pulveŗa dūmi, diloņa spīdums, Tautas atmoda, kino, skola, kas ne –
acis Tev vēl tās pašas, Toreiz dārzā Tu sauci, lai sēžos aiz Tevis uz slotas, un augstu pāri pilsētas vaļņiem un projām projām mēs aizlaidāmies kā žigla, gaistoša ēna.
Man vējā sala. Tu teici, lai ciešāk klāt Tev spiežos, un drīz mēs nolaidāmies kādā kalnu klajumā drūmos un milzīgos iežos.
Varbūt Harca (vai Slīteres Zilie?) kalni tie bija jo skaidri zinu, ka satiku doktoru Faustu un daudzus citus, ko vairs tā neatminu.
Gribēju papļāpāt, bet Tu tikai smējies un ievilki mani kādas alas aklajā ēnā. Tur atrisa Tavi mati, mans prāts, bet pa brītiņu viss it kā kļuva skaidrāks un lēnāks. --
Tumsā nobrāztie ceļi drusku sāpēja, bet kad lūkoties gāju pēc doktora - kalnā kāpēja, kāds skuķis sarkanu muti teica, viņš esot aizgājis mājās, jo tādu gaŗu nakti viņš, vecs cilvēks, ar visām burvībām nespējot turēties kājās.
Mēs arī sēdamies slotā, un taisni, kad rožainā rotā jau greznojās tumšais mežs un nosarka pilsētas mūŗi, mēs nolaidāmies dārzā, un tur starp kailajiem krūmiem Tu mani apskāvi sūri.
„Pēc piecsimt gadiem,” Tu teici, „pēc piecsimt gadiem iesim atkal pret mēnesi braukt, bet līdz tam laikam -- Tumšais Meistars tā grib -- Tev mani nesasaukt.”
Šonakt atkal Tu aicini līdz, un atkal kā toreiz es nākšu, jo Tavas acis tās pašas, un es drīz novecot sākšu.
ČAKS
Nekāpiet virsū - Tā sirds uz trotuāra ir Čaka.
Uz visiem trotuāriem No Ziepniekkalna līdz Sarkandaugavai, Un, kad apbūvēs Ķengaragu, Neslampājiet - Uz trotuāra būs sirds.
Daudzi pa to jau ir slampājuši – Tie, kam vienalga, kur slampāt: Pa grīdas tepiķi, Pa cilvēka jūtām Un atvērtām brūcēm.
Tagad tie puķītes laista Un klusām slampā pie sevis.
Tālāk par Čaku tie netiks, Un mazāk par Čaku tie atstās, Jo savu lielo un vārīgo sirdi Uz pasaules trotuāriem Visu Ir atstājis dzejnieks, Kam piere kā planetārijs.
Kad tu ar savējo meiteni ej Un kad tavējā klusē, Kad Rīga uz pusēm Savu akmeņu smaidus un drūmumu dala, Tu apstājies pēkšņi Pirmā puteņa švīkotā ielā: -Čaks.
Virmo reklāmu raganisks ņirbums: -Čaks. Verdošs asfalts kutina nāsi: -Čaks. Meitene skatās uz tevi, Un acis tai mēmi kliedz, Ka tas beidzot esi tu: -Čaks. Tevī kāpj mīļums Un plēš tevi pušu Kā dzīvsudrabs termometru: -Čaks.
Un miglā asaro logs, Un nav ko patiešām lūgties, Ka mīlējis esi.
Ne par velti šai pilsētai trotuāri ir karsti. Uz katra no tiem – Sirds.
DZĒRVJU DEJA
To ļoti reti var redzēt, Jo dzērvju arvien kļūst mazāk. Man pietika ar vienu reizi, Un man vēl šodien ir skumji. Tie droši vien viņām bij prieki Par dienu, kad satikušās, Un tāpēc tās dejoja purvā, Nu, mūsu valodā - purvā, Bet viņas - pasaulē savā. Un dejoja tādu deju, Kur krustības, kāzas un bēres Un daudz kas man ienāca prātā. Un ienāca viss vienā reizē - Tik jocīgi reizē un dziļi. Un es līdz reibumam jutu, Ka man it nekad tāds nav bijis.
Ne naktī, skatoties zvaigznēs, Ne ejot uz pirmo deju, Ne aprokot pirmo draugu, Ne pirmoreiz jūtoties liekam.
|
