Jaunā Gaita nr. 66, 1967

 

Dr. Ansis Luijs Dārziņš

PĀRDOMAS PAR DAŽĀM LATVIJAS SOCIĀLI SAIMNIECISKĀM PROBLĒMĀM

 

 

Vai technoloģija pieveiks latviešu tautu, tāpat kā Kurzemes purvus pieveic Polockas un Ventspils naftas vads? Uzņēmumā redzamas naftas vadam domātās caurules ceļā uz metināšanas stendu Ventspilī.

 
 

Apceres autors Ansis Luijs Dārziņš dzimis 1930. g. 24. martā Rīgā. Pirmo izglītību ieguvis Atgāzenes pamatskolā Rīgā, 1948.g. nobeidzis latviešu ģimnāziju Eslingenā, Vācijā. Pēc tam studējot vairākās universitātēs Savienotajās Valstīs, ieguvis:

-          bakalaura gradu uzņēmumu administrācijā Minnesotas universitātē 1957. g.;

-          maģistra gradu tautsaimniecībā un polītiskās zinātnēs Minnesotas universitātē 1959.g.;

-          doktora gradu filozofijā Amerikas Āzijas Studiju Akadēmijā Sanfrancisko 1966.g.

-          Bijis Vudrova Vilsona stipendiāts no 1959. līdz 1960.g. Džona Hopkinsa universitātē.

-          Minēts „Who’s Who in the West” 11. izdevumā.

Darbojies par mācības spēku šādās universitātēs:

-          1957.-1959.g. instruktors tautsaimniecībā Minnesotas universitātē;

-          1959.-1960.g. instruktors tautsaimniecībā Džona Hopkinsa universitātē;

-          1963. un 1966. g. lektors statistikā un mikroekonomijas teorijā Goldengeitas Kolledžā Sanfrancisko;

-          1963.-1966.g. lektors un docents tautsaimniecībā Sanfrancisko Valsts Kolledžā;

-          1963.g. lektors filozofijā, matemātikā un tautsaimniecībā Linkolna universitātē Sanfrancisko;

-          1966.g. profesors filozofijā un tautsaimniecībā Amerikas Āzijas Studiju Akadēmijā Sanfrancisko, vadot Vidējo Austrumu nodaļu;

-          1966.g. lektors zinātnes filozofijā Sanfrancisko Valsts Eksperimentālā Kolledžā.

Praktiskā pieredze: ekonomiska konsultācija importa un eksporta u.c. tautsaimniecības jautājumos Bahiā, Brazīlijā no 1950. līdz 1955.g. Kopš 1963.g. ekonomiskas konsultācijas firma Sanfrancisko, kuŗas klienti ir arī AEC un UN.

Matemātikas un finanču konsultants.

Loceklis vairākās amerikāņu un starptautiskās zinātnieku organizācijās,

 


 

I         Ievads

Dažas vispārējas domas un secinājumus par Latvijas tautsaimniecību kā tagadnē, tā arī pagātnē un eventuālām nākotnes iespējām pieminēšu jau sākumā, lai vēlāk varētu aristoteliski pievērsties detaļām. Manas analizes pamatā ir tautsaimniecības literātūrā vispār pieņemti principi un paša ilgu gadu studijas salīdzinošā tautsaimniecībā.[1]


Šādā perspektīvā vispārējie secinājumi ir šādi:

 

1. Pasaules ekonomisko sabiedrību plūsmā nav vienotāja vēstures filozofijas principa, kas vienveidīgi (monistiski) noteiktu vēstures plūsmas virzienu. Proti, pati progresa un progresīvās sabiedrības ideja mainās vēstures plūsmā. Šī maiņa ne vienmēr notiek vienā virzienā:

a. uz lielāku vai mazāku territoriālu apvienošanos pēc kāda principa;

b. uz lielāku vai mazāku nacionālismu vai internacionālismu;

c. uz lielāku vai mazāku brīvā tirgus vai preču un jēlvielu resp. izejvielu sabiedrisku izcenošanu; uz lielāka vai mazāka mēra individuālismu vai kollektīvismu; kooperāciju vai sacensību preču un pamatvielu izcenošanai; materiālismu vai ideālismu sabiedrības vadībā etc.

Ekonomiskais process ne vienmēr noteikti saistīts ar technoloģiskām pārmaiņām vai institucionālu attīstību, tāpat tas ir arī otrādi. Dažādie faktori darbojas mijiedirbē. Tāds faktors kā technoloģija vai institūciju maiņa var būt par cēloni citām pārmaiņām, rezultātā ietekmējot daudzus citus sabiedriskus faktorus, kuŗi kopā veido sabiedriski tautsaimniecisku sistēmu, kas vienmēr mainās ne pilnīgi nosakāmā veidā,[2] bet ne obligāti vienā un tanī pašā virzienā uz vienu un to pašu mērķi.

lllustrācijas:

a. koptirgus Romas impērijas un feodālos laikos;

b. marksisma internacionālisms un tā pārveidotā piemērošana Padomju Savienībā un citur etc.;

c. dažādo ekonomisko sistēmu atgriešanās laiku pa laikam pie brīvā vai „uzspiestā” tirgus;

d. krievu un amerikāņu mainīgās tendences uz lielāku vai mazāku individuālismu vai kollektīvismu.

Āfrikas daudzveidīgās ekonomiskās sistēmas ir puslīdz vienādos pamatvielu un technoloģiskos apstākļos.

2.  Sarunas par ekonomiskām sistēmām bieži vien ir ļoti cieši saistītas ar diskusijām par cilvēka dabu, vai tā ir mainīga vai nemainīga, vai kas tā vispār būtu. Atšķirībā no naturālās dabas, mūsu ziņas par cilvēka dabu ir vairāk minējumi vai pieņēmumi. No šādiem uzskatiem izaug jēdzieni par ideālām vai nenovēršamām ekonomiskām sistēmām.

3.  Lai gan ekonomiskās sistēmas ir daudzveidīgas un bieži neparedzamas laikā un telpā, mums ir tiesības un pienākums vēlēties, ja arī ne ideāli pilnīgu, tad vismaz pieņemamu ekonomisko sistēmu. Sistēmu daudzveidībai un plūsmai nav jābūt bezcerīgai, bet gluži otrādi − jācer uz attīstību, kas var būt mums arī labvēlīga. Nav racionāla vai vēsturiska pamata, ka mazām valstīm vienmēr būtu jābūt lielo valstu polītiskā varā, kaut arī tās bieži vien nonāk lielo valstu saimnieciskā iespaidā. Pēdējais apstāklis gandrīz nav novēršams; tāpēc nepieciešams plānot, kā sasaistīt lielo varu iespaidus puslīdz racionālā veidā, lai neviens no lielajiem nedominētu, bet tanī pašā laikā varētu kulturāli un saimnieciski piedalīties mazās sabiedriski ekonomiskās sistēmas dzīvē. Šinī jautājumā diplomātiskai analīzei vismaz tikpat liela nozīme kā ekonomiskai. Nenovēršami vēsturiskie apstākļi nedod mazajām valstīm stabilu pamatu ilgstošas neatkarības nodrošināšanai. Te būtu minamas Baltijas valstis, Israēla un citas mazās valstis, kuŗas ir lielo varu tiešā atkarībā (polītiskā, ekonomiskā vai arī abās). Liekas, ka mazās valstis var ilgstoši izturēt lielo varu domināciju ar paškontroli un pašanalīzi, nepavisam neiesaistoties lielvalstu noteikšanas sfairā, kas laika plūsmā izirst un pārveidojas. Pilnīga sasaistīšanās ar lielo valsti katrā ziņā radītu sašķelšanos mazās valsts iedzīvotājos, ja arī ne katrreiz aiz pārliecības, tad bieži vien aiz bailēm ārējo varu aizstāvjos un pretiniekos, nedodot iespēju iekšējam izlīgumam un zaudējot demokratiskas valsts jēdzienu vārda īstā nozīmē. [3] Demokratiska valsts ar dažādiem strāvojumiem nav tikai idejiska vēlme, bet arī tīri praktisks dzīves jautājums. Dažādas idejas sabiedrībā var būt vēlamas līdz zināmai robežai, tāpat kā sabiedrības funkciju sadale, kas var, bet ne noteikti, radīt dažādas sabiedrības klases.

 

 

II        Latvija

Diskusijās par to, kas rada labu sabiedrību, jau no seniem laikiem līdz mūsdienām piedalījušies neskaitāmi filozofi, tautsaimnieki un citi zinātnieki. [4] Šādā sakarā parasti ir spriests ne tikvien par to, kas ir svarīgs valstij, bet arī, kādām sabiedrības šķirām jānes dažādi ekonomiski un neekonomiski mesli; kāda ir šo šķiŗu nozīme no ideālā viedokļa (ne tikai ekonomiskās piedalīšanās ziņā), un, sakarā ar pēdējo, kādā veidā šīs klases atlīdzināmas. [5] Tādā nozīmē, protams, ir arī runa par klasēm, kuŗas sabiedrībā nav vēlamas un varbūt pat ļoti apkarojamas. [6] Šādā veidā var analizēt ne tikvien normālā valodā, bet arī izsakot to precīzi matemātiski.

Vispirms minama īpatnība, kas piemīt autoriem un lasītājiem, kuŗi uzsāk diskusijas: uzbrukt citādu uzskatu paudējiem un tos sakaut. Intellektuāla cenšanās pēc dažādu pretrunīgu faktu izvērtēšanas nav sabiedriskās zinībās un filozofijā (Hobbss (Hobbs), Hegels (Hegel) u.c.) tik parasta kā matemātikā un t.s. dabas zinībās. [7] Dažādo Latvijas ekonomisko sistēmu apraksti un analizēs, saprotams − kā salīdzinošā tautsaimniecībā vispār, bieži vien ir apzināti vai neapzināti idejiski noskaņoti. [8] Taču no visiem šiem darbiem var kaut ko mācīties, jo neviens jau nemelo simtprocentīgi. Vēlēšanās pietuvoties saviem ideāliem, īpaši mazo un bieži apspiesto tautu intellektuālim, nepieļauj aizvērt acis pret personiski nepatīkamiem faktiem daudz maz objektīvai vēstures analīzei. Gara drosmei jāuzvar pat kādreiz pamatotas bailes, pievēršot izpratni realitātei. Šinī sakarā salīdzinājumam trīs grāmatas par Latvijas ekonomiskām sistēmām: [9]

-          Gundar Julian King Economic Policies in Occupied Latvia, 1965, Lincoln, Nebraska,

-          Gregory Meiksin The Baltic Riddle, 1943, N.Y.,

-          J. Kalnberzins Ten Years oļ Soviet Latvia, 1950, Rīga.

Jāatzīst, ka Kinga grāmata bazēta uz rūpīgu pieejamo datu analizi un nenoliedzami arī objektīvākā no visām trim, taču šie dati varbūt vietumis pārāk pieņemti kā fakti un nav vienmēr lietoti ar izdomu. Tāpat šī studija aptveŗ gandrīz vienīgi produkciju un darba spēku smagās industrijas robežās, bet smagā industrija Latvijā no 1920.g. līdz mūsdienām tieši vai netieši ietekmēta un kontrolēta no ārpuses. Šis trūkums tīrai analizei tomēr nav tik liels, ņemot vērā, ka izolētas ekonomiskas sistēmas dzīvē reti pastāv, Meiksina grāmata vairāk rakstīta idejiskā plāksnē, nelietojot tik precīzi statistiskos datus, kā to dara Kings. Meiksins pārstāv parasto kreiso virzienu 1940-os gados, kas saskata gandrīz vai vienīgo izvēli starp reakcionāru agrārzemi, pārvaldītu ar iekšēju vai ārēju (vācu, angļu vai citu) kapitālu vai progresīvu un pamazām demokratiski attīstošos Latviju padomju varas un padomju tirgus paspārnē. Viņa nopelns, ka arī citas iespējas tiek apskatītas. Ja daudzām Meiksina atbildēm nevar pievienoties, taču viņš vietumis ierosina interesantus jautājumus, kuŗus var atbildēt arī savādāk nekā viņš to dara. Kalnberzins, protams, raksta kā tiešs padomju varas pārstāvis. Tāpēc arī jautājums par ideālo saimniecisko sistēmu vairs nemaz nerodas, tāpat par Latvijas attieksmēm pret Padomju Savienību, Vāciju utt. Kamēr Kings stāsta, kā ir un kā ir bijis, Meiksins iztirzā, kas ir iespējams un kā vajadzētu būt, tikmēr Kalnberzins mēģina notikušo attaisnot.

 

IEKŠĒJO UN ĀRĒJO SOCIĀLI EKONOMISKO PROBLĒMU MIJIEDIRBE LATVIJAS NEATKARĪBAS GADOS

Sākot ar Maltusu (Malthus), Darvinu (Darwin), Rikardo (Ricardo), Marksu (Marx) un Freudu (Freud) sabiedriskās zinātnēs un Heisenbergu un Einšteinu fizikā un 20.gadsimtā ienākušo nearistotelisko loģiku, harmonija un vienkārša patiesība dabā − naturālā un sabiedriskā − vairs neeksistē. [10] Filozofiskais absolūtisms tagad parādās savādākā veidā sabiedriski ekonomiskās sistēmās kā absolūtās patiesības izpaudums, vismaz pašreizējā vēsturiskā momentā. Industriālo revolūciju sakarā Hitlers un Staļins noraida 18.g.s. evolucionāros vai status quo atrisinājumus, tai vietā uzsākot nekavējošu trauksmes pilnu bezlīdzsvara akciju, kuŗai beigu beigās nav paredzams stabils atrisinājums.

Tautsaimniecības vēsturiskā skola, pretēji analītiskajai, formālajai, predominē sabiedrisko domu Eiropā tieši tanīs zemēs, kuŗas Latviju ietekmē visvairāk. Vecais salīdzinošā labuma princips gan vadīja angļus no 1850-iem gadiem līdz pat Otram pasaules kaŗam, taču tas tika iedragāts lielās depresijas laikā. Toties vācieši un krievi (pēc 1918.gada) nonāca dzīvā vēstures gara rokās, kas tos apmācīja notikumu nozīmē un sakarībā, kā arī vēstures virziena iztulkošanā. [11]

Hitlers, tāpat arī Franko, nebijās par pilsētu iznīcināšanu. Viņi ir netieši pret urbanizāciju un industrializāciju. [12] Ko Markss vēlējās teorētiski, to praksē Padomju Savienība mēģināja īstenot, vēloties gandrīz bez apstājas līdz 1958.gadam padarīt laukus par pilsētām. Vajadzības gadījumā tika apspiesti lauku iedzīvotāji, kas izradīja pretestību pret šiem centieniem. Vēlēšanās bija attīstīt pilsētās jaunu kopēju ideālu vadītāju klasi − proletariātu. Sociālistiski komunistiskās valstīs ekonomiskās plānošanas debatēs [13] parasti atspoguļojas Padomju Savienības 1920.-29.g. plānošanas debates starp smagās un vieglās rūpniecības aizstāvjiem. [14] Pārsteidzošā kārtā šādi dažādu plānošanas priekšrocību aizstāvji cīnījās par savu plānu pieņemšanu fanātiski. Neapšaubāmi, šīs tautsaimniecības norises ārzemēs atbalsojās arī Latvijā. Dažādām idejiskām un ekonomiskām kustībām radušies savi aizstāvji vai nu tikai aiz vietējiem vai internacionāliem apsvērumiem. Saprotams, ka sabiedrības grupas, kuŗas ticēja tikai lielām ekonomiskām vienībām, izjustu Krievijas tirgu trūkumu ražojumu izmaiņā, īpaši to industriālo produktu nozarēs, kuŗās Latvija specializējās. Tādām grupām tad arī vieglāk bija pieņemama padomju vara 1940. un 1945.gadā. Protams, koptirgu būtu ievedis arī Hitlers, bet gan uz unilaterālas specializācijas pamata, liekot Baltijas valstīm specializēties tikai lauksaimniecībā un lopkopībā, nedodot nekādas cerības uz industriālu attīstību nākotnē. Salīdzinošā labuma teorijas (angļi, dāņi u.c.) un ekonomiskās attīstības atzinēji, bazējoties uz vieglo industriju un lauksaimniecību (Ulmanis), saprotams, rīkotos ar citādām prioritātēm kā iepriekšējie. Bez šaubām, šāda schēmatiska pieeja vienkāršo realitāti un dažas no šīm dažādām grupām nav savā starpā viegli atšķiŗamas. Šīm plānošanas prioritātēm Latvijā daudz maz atbilda arī polītiskā doma, organizēta partijās.

Lai gan bieži dzirdēts, ka neko daudz nevarēja darīt ar savas valsts iekšējiem spēkiem un ka bija jāpadodas ārējiem polītiskiem un ekonomiskiem strāvojumiem, šķiet, ka vismaz teorētiski būtu bijis iespējams šos dažādos spēkus un intereses daudz maz stabilizēt, pieņemot kā kapitālismu, tā arī sociālismu; nacionālismu un internacionālismu; gan smago industriju, gan arī vieglo industriju un agrikultūru. Monistiskā un nedinamiskā pieeja ekonomiskā iekš- un ārpolītikā mūsu valsts neatkarību tikai fatāli vājināja. Bija jāņem vērā, ka šie dažādie iespaidi bija nenovēršami, jo tādi pastāvēja visā Eiropā. Tāpēc vislabāk to varēja neitralizēt pašas Latvijas minimālinteresēs, ne no tiem izvairīties acumirklīgai ērtībai. Nav šaubu, ka mazas valsts valstsvīriem un diplomātiem nepieciešama daudz lielāka māka, lai nodrošinātu savas valsts pastāvēšanu. Tie nevar atļauties kļūdas, kuŗas lielajās valstīs varētu nozīmēt tikai valsts iekārtas maiņu, sakāvi kaŗā vai tikai attiecīgu valstsvīru krišanu nežēlastībā. Ja mazas valsts valstsvīri kļūdās, tad tas var būt iemesls neatkarības pazaudēšanai uz ilgiem laikiem. Tas attiecas īpaši uz tām mazām valstīm, kas apjostas ar lielām un spēcīgām valstīm, kuŗu polītikā dominē agresīvas ideoloģijas. Bufervalstij nav iespējams pastāvēt, ja tā pārāk nosliecas vienas vai otras lielvalsts pusē vai arī mēģina būt neatkarīga uz kāda absolūta principa pamata. Būtu neiedomājami gaidīt, lai bufervalsts pati mainītu savu lomu, kļūstot par neiekaŗojamu lielvalsti, iekaŗojot citu valstu territorijas, vai arī, lai tas notiktu lielo valstu labdarības dēļ.

Vai lielāka diplomātiska rosība būtu varējusi glābt Latviju, par to var būt dažādās domās. Skaidrs ir tikai tas, ka valsts neatkarības uzturēšanā nevarēja paļauties ne uz vienu polītisku partiju vai grupu, nekādā ziņā ne arī uz kādu lielu svešu varu. Nebija šaubu, ka kādas kaimiņu lielvalsts nākšana pie absolūtas varas varētu nākt tikai par sliktu Latvijas neatkarībai. Arī vienas vienīgas polītiskas partijas uzkundzēšanās parasti nevar rast ilgstošu iekšēju minimālu saskaņu valsts neatkarības uzturēšanai. Parastā teorija, ka kaimiņu lielvalstis, nonākot absolūtā dominācijas stāvoklī, Latvijai labprātīgi atstātu kaut kādu īstu pašnoteikšanos aiz labdarības, liekas, utopisks sapnis. To nekad nevarētu gaidīt no polītiski un ekonomiski nedemokratiskiem kaimiņiem, − kas paši alkst pēc absolūtas varas.

No ekonomiskā viedokļa jāsaka, ka teorētiski nav iespējams noteikt uzturamo minimālo vai maksimālo ekonomiskas territorijas lielumu, kas nodrošinātu valsts neatkarīgu eksistenci. Tātad no tautsaimniecības viedokļa vien nebūtu iemesla teikt, ka Latvijas territorija būtu par mazu kā neatkarīga ekonomiska vienība. Var gan teikt, ka Latvija bija par mazu un nespēcīgu, lai uzturētu neatkarību, dibinot savu saimniecību uz autarķijas principa. Tā kā lielvalstis nevēlējās atļaut pašai Latvijai noteikt savu likteni, tad vienīgā izeja bija praktiska līdzsvarošanas diplomātija, lai vismazāk zaudētu no savas valsts neatkarības.

Tā kā Latvija pašlaik ir iekļauta Padomju Savienības sastāvā, tad pastāv šādas loģiskas iespējas Latvijas nākotnei: [15]

  1. kopš 1945.gada pastāvošā situācija paliks ilgstoša;
  2. situācija atgriezīsies 1934.-1940.g. posmā;
  3. situācija pārmainīsies, kāda tā bija pirms 13.g.s.;
  4. nāks atpakaļ 1920.-1934.g. periods;
  5. nāks kaut kas jauns, ārēju vai iekšēju vai abu apstākļu iespaidā vai līdzīgs ar 1., 2., 3. vai 4. hipotēzi.

Analize:

  1. neliekas pieņemams, postulējot, ka neatkarība ir ļoti svarīga un zinot, ka ekonomiski tas nav nepieciešams; [16]
  2. jānoraida, jo varētu teikt, ka, lai gan ārējie apstākļi bija ļoti grūti, šis periods neizrādīja pietiekami radoša gara un iniciatīvas, lai šos ārējos apstākļus daudz maz racionāli nostabilizētu neatkarīgas valsts uzturēšanai;
  3. tas nozīmētu vēl lielāku sadrumstalošanos. Lai gan nav skaidrs, vai tas būtu ekonomiski neiespējams, pašreizējās idejas par uzturamas valsts apmēriem to pārāk neattaisno. Varbūt drīzāk pievienoties idejai par Baltijas valstu savienību ar vai bez Polijas vai arī Baltijas valstu un Skandināvijas federāciju vai konfederāciju; [17]
  4. būtu labāk nekā 1. un 2. un varbūt 3. hipotēze. No šī perioda varētu mācīties dažādu iekšējo un ārējo spēku sintezes nepieciešamību valsts uzturēšanai. Protams, laiki ir mainījušies, un šo periodu kā ar savām labajām pusēm, tā arī kļūdām nav iespējams duplicēt;
  5. Šis liekas vislabākais, vismaz no realitātes viedokļa. Izejot no Latvijas situācijas pašreizējā brīdi, iespējamas šādas pārmaiņas laika plūsmā: autonomija Padomju Savienības sastāvā, virzoties uz konfederātīvu stāvokli un beidzot iegūstot pilnīgu neatkarību, vienalga ar kādu sabiedriski ekonomisku sistēmu, domājams, sekojot demokratiskām vai sociāldemokratiskām vadlīnijām.

Kā 5. hipoteze varētu tikt iedzīvināta, nav pašreiz skaidrs. Vai tās varētu būt iekšējas pārmaiņas Padomju Savienībā demokratiskā virzienā? Apvienotās Nācijas? Revolūcija? Kaŗi? Pirmie divi minējumi liekas visiespējamākie. Varbūt vēsture kādreiz pierādīs arī to, ka ir bijis labāk Latvijai būt uz kādu laiku ietilpinātai Padomju Savienības sastāvā nekā ierautai Vietnamai līdzīgā kaŗā vai sadalītai divi daļās kā Vācijai un Korejai, vai arī dzīvot pastāvīgā iekšējā terrorā, kā tas notiek Kubā. Varbūt vēsture pierādīs arī to, ka Latvijai kā Vācijas sastāvdaļai būtu bijis grūtāk atgūt autonomiju nekā pašreizējā situācijā no Padomju Savienības? [18] Der pieminēt, ka grieķiem bijā jāgaida uz atbrīvošanos no turkiem ap 400 gadu.

 

LATVIJAS SAIMNIECĪBAS STRUKTŪRAS PĀRMAIŅAS SVEŠO SPĒKU IESPAIDĀ

Par Latvijas ekonomiskajām sistēmām var teikt sekojošo:

  1. līdz 13.g.s. latviešu cilšu saimniecība bija lielāko tiesu dibināta uz autarķiju, galvenokārt ar lauksaimniecību un lopkopību pašu vajadzībām, kā arī amatniecību. Pastāvēja arī aktīva ražojumu izmaiņa cilšu starpā un arī ar āriniekiem;
  2. pēc vāciešu krustnešu un ordeņbrāļu ierašanās Latvijā šī svešā vara feodāli izmantoja latviešu tautu, novedot to dzimtniecības stāvoklī; [19]
  3. krievi parasti ir bijuši disponēti − pat klaušu un Staļina laikā − izmantot Latviju vairāk kā industriālu produkcijas centru, ražojot Krievijas tirgum. Arī tirdzniecība ar Angliju, Dāniju u.c. Rietumeiropas valstīm nepadarītu Latviju par industriālu vai ekonomiski strukturāli līdzsvarotu zemi;
  4. Ulmaņa laikā Latvijas valsts produkcija tika ievirzīta strukturāli vairāk specializācijai lauku produktos nekā vieglai vai smagai rūpniecībai, salīdzinot ar 1918.-34.g. periodu un Krievijas impērijas laikiem. Arī vācieši šo tendenci pastiprināja. Tā kā latvieši ar saviem industrijas ražojumiem vislabāk varētu sacensties Padomju Savienībā un rūpnieciski maz attīstītās zemēs, tad šie tirgi Latvijai ir ļoti nepieciešami.

Varbūt Latvijā varētu būt ideāli līdzsvarota ekonomija, ja eksportētu industrijas ražojumus uz maz attīstītām zemēm un Padomju Savienību, bet lauksaimniecības un lopkopības produktus uz Angliju, Skandināviju un Eiropas koptirgu. Tapt par pilnīgu lauksaimniecības zemi Latvijai, liekas, nebūtu vēlams sakarā ar pārāk lielu atkarību no šāda veida produkcijas nestabilitātes un relatīvo cenu (lauksaimniecības cenas attieksmē pret nelauksaimniecības cenām) pasliktināšanos ārzemju tirgos laika plūsmā. Būt pilnīgi neatkarīgai no ārzemju tirgiem kā lielajam vairumam latviešu cilšu pirms 13.g.s. mūsdienās neliekas vēlams un iespējams. Ieguldījumiem Latvijas industrializācijā nebūtu jānāk katrā ziņā no Padomju Savienības, pamazām tie varētu nākt no Eiropas koptirgus zemēm, ASV u.c. Daļējas privātas industrijas pieļaušana Padomju Latvijā, financētai ar ārzemju kapitālu, varētu veicināt Latvijas neatkarības atgūšanu un uzturēšanu. Bet ja Padomju Savienība un citas apkārtējās zemes netiek izslēgtas no Latvijas tirgiem, iespējams, ka Latvijas neatkarība vai autonomija būs ar laiku arī praktiski iespējama. Latvija varētu kļūt par ideālu preču izdales starpnieku Rietumeiropai un Skandināvijai, kā arī Padomju Savienībai.

 

 

VĒRES



[1] Vairāki no šiem galvenajiem punktiem izriet no mana manuskripta Essays on Alternate Economic Systems.

[2] Gandrīz atgādinot kvantu mechaniku fizika.

[3] Šāda iedzīvotāju sadalīšanās absolūtā, neiecietīgā veidā bieži atšķiŗas no funkcionālas sabiedriski ekonomisku funkciju sadales − darbs, kapitāls un zeme; kā arī indiešu kastu sistēmas vai kādas citas sabiedriski ekonomiskas organizācijas.

[4] Piemēram, Kautilja (Kautilya), Makiavelli (Machiavelli), Pan Ku, Adams Smits (Adam Smith), Markss (Marx) etc.

[5] Piemēram, fiziokrāti, merkantilisti un 19. un 20.g.s. liberāļi, Pan Ku, Korāns, Talmuds etc. līdz un pat aiz marksisma un bagātās 20.g.s. beigu daļas atpūtas sabiedrības. − Atlīdzinājums nav vienmēr dibināts uz klašu ekonomisko nopelnu un ideālu svarīguma pamata.

[6] Tas mainās.

[7] Arī šinīs disciplīnās tiekšanās pēc īstas objektivitātes nav absolūta, piem., Galileo, Džordano Bruno (Giordano Bruno), Einšteins (Einstein) u.c. Objektivitāte arī šeit ir jādefinē, un definīcija pati var mainīties, tāpat kā viss mainās.

[8] Tas nav nekas ļauns, ja autors neslēpj savas tendences zem vēsturiskas un analītiskas objektivitātes, pieminot arī pretpierādījumus.

[9] Šīs 3 grāmatas apskatu tikai kā piemērus.

[10] Vai tas ir tāpēc, ka dinamisms, iespējamība un perspektīva analizē labāk raksturo dabu, vai arī tā ir tikai modes lieta, šeit netiks iztirzāts.

[11] Hitlers noliedz ekonomisku sīkkalkulāciju nozīmi, ko arī dara krievi līdz pat 1956.gadam.

[12] Lai gan agrāriānisms kā valdības polītika it bieži saistās ar fašistiskiem režīmiem, tomēr dažkārt fašistiskie režīmi bāzējas arī uz citām šķirām, piemēram, Perona režīms Arģentīnā.

[13] Gandrīz katra valsts tagad plāno. Tie lielāko tiesu liek pirmā vietā smago vai vieglo industriju un transportu.

[14] Ungārija, Polija, Austrumvācijā etc.

[15] Meiksins apskata šādas iespējas:

a. paļaušanās uz valstīm, kas nav kaimiņu valstis;

b. sadarbošanās ar Vāciju vai Poliju;

c. inkorporācija Padomju Savienībā, izvēloties to kā mazāko ļaunumu.

[16] Sacīt, ka Latvijai nav nepieciešams ekonomiski būt ieslēgtai Padomju Savienībā, nenozīmē to pašu kā teikt, ka Latvijai nebūtu vēlams industriālizēties un uzturēt sakarus ar krievu kultūru un tirgiem, bet ne obligāti kā ar vienīgajiem tirgiem un kultūru.

[17] Pieņemot, ka Skandināvijas valstis vai Polija nesagādātu tādas sadarbošanās un sadzīvošanas grūtības kā vācieši un krievi.

[18] Varbūt latviešu dispersija jeb diaspora dos lielāku kulturālu, ekonomisku un diplomātisku dinamismu kā žīdiem un pa daļai afrikāņiem.

[19] Līdzīga situācija droši vien rastos vācu „Jaunās Eiropas” laikos.

 

 

DR. ANŠA LUIJA DĀRZIŅA DARBI

1.  Information Theory and Market Structure, 157 p. the American Academy of Asian Studies, technical manuscript, 1966.

2. The Los Alamos County Planning Model: 1963-1985, 20 p., A.E.C., restricted circulation, 1963.

3. „0ptirnization and Resource Allocation” (the New York and California models compared with Los Alamos County, in the light of theoretical considerations) in Vestern Economic Journal, p.70 (summary; the entire address to be published in a forthcoming issue).

4.  „A Community’s Fealth”, address to Western States Appraisal Conference, Sacramento, October, 1965.

5.  The Social and Economic Implications of the Jewish National Fund, 210 p., the American Academy of Asian Studies, 1966. (Ph.D. dissertation).

6.  The Foreign Exchange Control Systems in Brazil: 1948-57. The Self−Image of Argentina in Latin America, 1959, University of Minnesota (M.A. papers).

7.  „Logic and Natural Philosophy”, address, History of Science Club, University of California-Berkeley, 1967.

8.  Report, the same as No.7, 10/5/66 Bulletin.

9.  Report, the same as No.7, 11/1/66 Bulletin.

10.  „And- and Or- Propositions and Continuity of Functions” in Journal of Symbolic Logic, October, 1964.

11.  „Many Valued Logic and Probability”, Leicester-England, 1965 Symposium of Mathematical Logic.

12.  „‘The Unambiguous Characterization Problem’ for Many-Valued and Aristotelian And- and Or- Propositional and Functional Calculi”, the International Logic Symposium, Hannover-Germany, 1966, (a prize).

13.  An essay on Alternate Socio-Economic Systems, 800 p., manuscript in negotiation with publishers.

14.  Other manuscripts in negotiation with publishers at various stages of completion: A History of Logic; Education Philosophies in Theory and Practice; The Polylectic Method, an Approach Towards Knowing.

15.  „What is Needed for Economic Development?”, keynote address to World Federalists, Assylomar-California, 1966, (on tape).

16.  Interview with Golden Gater, SF State College, Nov. 19, 1965.

17. „Realidades y tendencias economicas en Estados Unidos en 1967”, a report in Spanish, 1967, San Francisco.

 

 

 

Jaunā Gaita