Jaunā Gaita nr. 65, 1967

 

Aina Kraujiete

 

 

 

 

 

ŽĒLABU DZIESMAS

 

(20, gadsimta Orfeja dziesmu cikls piecos dziedājumos)

 

 

1.      dziedājums

 

Dzidrs pavasaris kā dzītars

bija un vasarai

maigs mirru dūmakas skurbums, -

piepeši gurna visam pāri pirms rudens

zilgana ziemas krēsla

 

-dievi, kam atņēmāt manu mīļo

un pievienojāt to pazemes ēnām?

 

 

kur ir tā vēsma, šķirstīdama

matus, kas glauda un atglauda

viņas smaidu,

 

kur ir tie piemīlīgie

vēji, ap viņas drānām kas tinās

un nesa man sveicienam mīļās

dārgu eļļu tvanīgās smaržas,

 

kur spožās narcises, pavasara brāzmā

zemu kas liecās, bet nevēstīja, ka drīz

viņas tērpa vīlēm

pazemi sveicināt,

 

kur vēji un narcises, kur viņa pati?

 

 

no krūzes bezdibenīgas

dzeru pīlādžu vīnu, lai piemirstos

brīdi mīļotās nāve,-

bet vīns to no mirušiem pieceļ

un neizlaiž vairs no manām acīm,

kamēr plaukstām sāk apnikt

vīna māņu tukšums,

 

un es ieslīdu atpakaļ bēdās kā tumsā--

 

visiem kokiem

ēnas piesūkušās pie lapām,

saule viena sēž kaila lauru krūmā,

maura zālei zaļums par spirgtu

un daudz par priecīgu acīm:

 

lai krīt tā

zem asmens un nepieceļas, lai sažūst,

jo viņas kāju vieglumu ik stiebrs pazīst,

un viņas pēdu nospiedumi

apzīmogoja tos nāvei.

 

 

2. dziedājums

 

Nosusēja rīta rasa,

piestāja lietus, pēkšņi mācies,

bula svelme slīdināja

spīdīgas lāses no tuberozēm,

tikai mans vaigs vairs nežūst

 

-dievi, kā būs man bez viņas

vienam tālāk dzīvot?

 

 

bez viņas spilgtākās ugunis

nespodras gurst kā zem blāvas plēves

 

bez viņas no saules versmaina

diena vienās dūmakās paiet

 

bez viņas ausis vairs nesamana

putnu balsis laukā, ne ūdeņus strūklakās

 

bez viņas puķēm nav pareizo krāsu

un visas mājas kā kapenes

 

bez viņas stundām nav gala

 

 

bija rīti, kad piecēlāmies

no ūdensputu spalgām klaigām

jūŗa skrēja mums pretī lai sabradājam

zaļās putās lēverainos piekrastes viļņus

sāls pielipa miesai un lūpām

kā gludeniem gliemežvākiem

kad sāļainos saules rītos

atdevāmies mēs jūŗai

dienās, kad mirkušu pļavu lāmas

zaga mākoņus un mūsu atspīdumus

turējāmies roku rokā lai

lietusūdens mūs neizšķir

vējš niekojās matos un drēbēs

un izmētāja mūsu smieklus

īgni gaŗāmgājēji atskatījās

jo bijām priecīgi tik aizlijušā dienā

vakaros steidzīgas ugunis

salīmēja uz namu sienām

zibošu sludinājumu vietā

mūsu augumus ciešāk

mēs uzgriezām muguru gaismām

un ļāvāmies vasaras naktij

-dievi, kā var nepienākt rīts

viņai vienai?

 

 

3. dziedājums

 

Kā var saziedēt

zilās neaizmirstulēs krasti pie vēsiem strautiem?

kā var ienākties

ogas un augļi, augt baravikas, dīgt sēklas?

kā var dārzā

sazaļot košuma krūmi, kuplot nezāles?

kā čūsku riteņi raisīties spēj

un ķirzaka iestiepties ēnās?

kā viss tas drīkst notikt un būt

 

un viņas vairs nebūt?

 

 

viņai, kas mīlēja sauli un puķes,

melnas saulespuķes spožiem zīda diegiem

ieaustas tumšos zīdautos

 

 

šķiežas ēnas no dūmu mutuļiem

uz sveša nama balsināta sāna

tanīs vērojot ērmīgus tēlus

viņas profilu kāroju ieraudzīt

bet sedzas ar mākoni saule

un sienai nodziest ēnainie silueti

 

tikai acis man dūmu pilnas

 

 

meitenes uzsmaida man uz ielām

un dažai valšķīga gaita

viņu skatieni dreb kā asfodeles vējā

viņu augumi kārdina kairāk par nektarīniem grozos

viņu drānām cauri viz arbūzu un apelsīnu ciļņi

viņām līdzi plīvo ūdensmeloņu medainā dvesma

 

un tirgū ar novērstu seju es steidzos

visiem augļiem kā sievietēm gaŗām

 

 

balti palagi mani aprok

melnas melnas ir manas bēdas

jo palagiem ir viņas roku maigums

un krokās tie glabā viņas auguma līnijas

un es negribu negribu nevienas citas

 

bet viņas vairs nav - -

 

 

4. dziedājums

 

Viņas vairs nav,

bet krastmalā skalbes

vālēm velējoties

sakrustojas un šķiras, -

viņas vairs nav, bet upe

steidzīgāk vilnī, tumšāk guldz,

iekams ūdenī iegrimst vakars, -

viņas vairs nav, un zirnekļa tīklā

notrīs pavedieni kā stīgas

jo vēsmai ir viņas gaita

 

punainu ciedras kūju pret plienu

klaudzinot, prasu skarbajiem dieviem:

 

-cik zemu pazemē būs man noiet

cik stāvas augstienes pievārēt

 

cik zvēru

cik nezvēru

piešus pārplēst

cik jūru pāri malām pieraudāt

 

lai atgūtu savu mīļo?

 

tumsas apsēsti ozoli, izpletušies

cerbeŗam līdzīgi, aizēno ceļu:

lai plešas, lai ēnojas - drīz

saknes izmiekšķēs

manas asaras,

un sekos no muguras tie kā mūžam raudošas sievas,

kad došos, kā senā leģenda noteic,

sniegu sniegiem, ūdeņu ūdeņiem

un rijīgai virpuļvētrai pretim

 

ar savu balsi nokausēšu

visbargāko krusu

 

lai atgūtu savu mīļo

 

klusums tālu klaiņot paņem

sērās skaņās žēlu dziesmas

tikai bēdas, bēdas paliek

 

 

5. dziedājums

 

Veltīgi tumsai pakaļ dzenos

ēnām atprasīt mīļotās augumu:

 

te mijkrēslis dienvidū,

krēslaini šķidrauti pland

un mainās kā sapnī

neredzētos veidolos

 

un viņa, zināmā,

nav pazīstama vairs manam skatam

 

sajukuši te gadu

simti, gadu tūkstoši,

citos mūžos iemīlēto

tēli aizstājušies mīļās vaigam,

 

un viņa, zināmā,

nav saskatāma vairs manām acīm

 

-dievi, kā atrast

man viņas ēnu starp ēnām?

 

 

pāri krācēm klinšainos kritumos

šņācot šļakato satrakots ūdens

ņirbošu gaismu plankumos

mežā izraibinātas takas

kā šautras kad stāvus debesīs

saule ceļas un putni

tie sasaucas mīlestībā

ar dobjām, ar dzidrām dziesmām

arī es dziedu un izdziedu

savu sirdi un maigumu skaņās

bet mana balss, mana balss vienīgā

klejo bez atbildes

 

-dievi, kam atņēmāt manu mīļo

un pievienojāt to pazemes ēnām?

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Ināra Kasvante

 

 

 

 

 

PIE PASTA

 

 

Pieskārās tavi pirksti

manam salijušām plecam.

Saskārās mūsu smaidi

lietus pilienos asos –

sastinga elpa mitrā.

Aizsteidzās tavi soļi,

atgriezās manas atmiņas,

sagriezās kaili koki un domas,

apgriezos es.

Dāvinātā smaidā

vēl smēja tava mugura

zilā mētelī.

 

 

 

 

STARPBRĪDIS

 

 

Ieraugu tevi

kā starp

tūkstoš stikla sienām,

mani vārdi kļūst mēmi,

tikai tavs smaids

iekrīt man plaukstā

kā skābs ziemas ābols.

 

 

 

 

KONJAKA VASARA

 

 

Vai zini,

tā vasara karsta bija.

Tavās lūpās saule rotaļājās

Nepieskardamās tām

sadega manas dienas.

Savas ilgas es auklēju

tavā nakts smīnā,

pelnos guldīju sāpes,

kad rītos tu aizvēri durvis.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Ausma Jaunzeme

 

 

 

 

 

ES TEVI NETURU

 

 

tu nāc un ej

man neteikdams

tu esi tuvs un tikpat tāls

zināms un neizprotams

dienas miņā un nakts māņos

sapņos un patiesībā

 

tu esi tumšs un gaisma,

dzelzs pārvēršas liesmā

un ledus priedēs,

reiz ziedēs?

 

līdz tam - es tevi neturu

 

 

 

 

NEEJ

 

 

Neej--

ārā ir auksts,

akmeņi ceļā

klupt--

nedzīvi

cieti

 

neej

ārā tumšs

nakts

baida

baigiem –

 

aiz durvīm

viņi jau gaida

dzelzs rokām

ņemt

grūst

aizā

 

tur pūš vējš

tava svece dzisīs

tavs kliedziens

neatbild

 

nevienam ausu –

Paliec...

 

Jā, ja tu paliec,

tavus murgus pārburšu.

Melnu patiesību

baltos sapņos.

 

brokastis nesīšu

gultā --

saules sulu

 

tavu auksto roku

sildīšu

ar skatu

 

es tev došu

divas pilnas pasaules --

šodienu un rītu

pret salauzto vakardienu.

 

ja tu paliec

es tev mīšu

iedomas pret gribu.

 

 

 

 

VAIDS

 

 

Ņēmi cirvi

un cirti

manī

tu sacirti

manu sirdi

un arī

manu biezo čaulu

 

vai vērt ciet

atkal

slēpties viņā?

tie saka

rētām virsū

vislabāk augot

 

vai atstāt vaļā

lai lēnām

asiņo?

un lēnam

ar katru lāsi

dzīvība iztek?

lēnām

bet droši?

 

Ņem vēlreiz

un cērt -

lai miers uzreiz!

 

 

 

 

SAULES SAPŅI

 

 

Man nava saules sapņu-

... bija ...

 

un dienas velkas

miglā

tītas

zem tumšā kalna

 

... man nava saules sapņu

 

Kalns

apsedz sauli

-starus

nelaiž gaŗām

 

Mēģināt

kaŗot pret kalnu?

spēki mazi

kalns nomāc: vakars

ar ēnu

vareni

 

kāpju augstāk

kalnā

sasniegt gaismu

pārkāpt pāri

 

klupšu

un kritīšu

aizā?

 

 

 

 

 


 

Jānis Kaplinskis (Jaan Kaplinski, dz. 1941)

 

Versingetorikss teica: Cēzar, tu vari

atņemt mums zemi, kur dzīvojam,

bet zemi, kur mirām, to tu mums nevari atņemt.

 

Nometu zobenu tev pie kājām:

tāds esmu es, tāda ir mana tauta.

Es zinu, kam jānāk.

Visi, kas arverņu zemē bij cienīgi dzīvot,

nav vairs dzīvajo starpā,

un ar tiem, kas palikuši,

man negribas dzīvot.

 

]au zinu un redzu tos lauzāmies

virskungu mēlē, aizmirstam tēvu valodu,

redzu tos kaunāmies savu zilo acu,

savu vecāku un viņu raupjās runas,

redzu tos pārvērtušos romiešos,

pilsoņu apliecībām azotē.

 

Lai tad būtu, imperātor, visā tavā valstī

viena valoda, viena ticība un viena tauta.

Lai būtu taviem kareivjiem, tirgoņiem un blēžiem

līdzens bezbriesmu ceļš

līdz pat Ultimai Tūlei

un Stigai.

 

Mani Kapitolijā šaustīs līdz nāvei,

bet manu mīlestību un naidu

nenonāvēs.

Mans naids paliks

kā pūce gadu dobumā, brēcot bojāeju

tev un tavai nepiepildāmai pilsētai,

Cēzar.

Sods augs kā ozols

no tava paša vēlmju zīles.

 

Tava valstība nāk un iet.

Laukumos briedīs kvieši un forumā ganīsies ka­zas.

Tā būs mana un manas nokautās tautas roka,

kas cirtīs.

Mana roka ar vandaļu zobenu.

 

Pienāks stunda, kad romiešu augstprātība

vairs nenolieks pat smildziņu kaŗa ceļa malā.

Pienāks stunda, kad romiešu rijība

pārsprāgs kā pūķis zem to dūres,

kas nākuši no austrumiem, ziemeļiem

un dienvidiem.

 

Izdaries vien kā vēlies.

Es zinu, mani sagaida milna un zobens,

jo visi, kas arverņu zemē bij cienīgi dzīvot,

nav vairs dzīvajo starpā.

 

 

 

 

No 1967. g. Tallinā iznākušā dzejoļu krājuma Par putekļiem un krāsām.
No igauņu valodas atdzejojusi Astrīde Ivaska.

 

 

Jaunā Gaita