Irma Bērziņa

ATDZEJOTĀJAS PIEZĪMES

 

IEVADS

Dzeja ir jūŗas dzīvnieka, kas dzīvo uz sauszemes un vēlētos lidot gaisā, dienas grāmata, − saka amerikāņu zviedru cilmes liriķis Kāris Sandbērgs (Sandburg). 1)

Kāds cits amerikāņu dzejnieks un dzejas teorētiķis Arčibalds Meklīšs (Macleish) 2), izejot no ķīniešu dzejnieka Lu Čī (Lu Chi) piemēra, salīdzina dzejnieku ar slazdu licēju un cilpu metēju.

Dzejas izcelsmē divi poli: cilvēks un pasaule. Dzeja nerodas dzejnieka es izolācijā, bet attieksmē pret pasauli. Vienā pusē cilvēks, otrā − universa noslēpums visā savā bezgalīgajā daudzveidībā. Dzejnieks dzīvo laikā un telpā, saistīts ar vietu un vidi. Nostājoties lietu un norišu viduspunktā, viņš mēģina apjaust šo bezgalīgo daudzveidību un notvert to formas krātiņā.

Brāli Kaudzītes savā satīriskajā romānā Mērnieku laiki Pietūka Krustiņa mutē likuši šādus šķietami pārspīlētus, bet attieksmē pret dzeju un dzejošanu patiesus vārdus: „Apkamp visu firmamentu, universums nu ir tavs!”

Atklāts paliek jautājums − kā apkampt? − Šis kā vienmēr saistīts ar personu, ar atsevišķo dzejnieku. Kā tāds šis kā vienā un tai pašā laikā dotajos apstākļos nenoliedzami būs atšķirīgs. Vācu dzejnieks, dzejas kritiķis un teorētiķis Kārlis Krolovs (Krolow) 3) savā grāmatā − Aspekte zeitgenoessischer deutscher Lyrik − raksta: „Jautājums par dzeju vienmēr izaicina jautājumu par dzejnieku. Dzejoļu rakstītājs ir tas, kam nav paļaušanās ne uz sevi pašu, t.i. savu individualitāti, ne laiku, kurā tas dzīvo. Neuzticība pašam pret sevi un citiem, neuzticība pret visu dzejoļu sacerēšanas lietu. Atsevišķais dzejnieks, ja raksta, atrodas bezcerīgā stāvoklī. Lai kā viņš grozītos, viņam nav neviena cita kā tikai paša persona, šis damned myself, šī bedre, kuŗā viņš krīt, un melnās debesis pāri tai tur viņu ciet un nelaiž vaļā.”

Šis pats Krolovs 4), viens no pazīstamākiem un cienītākiem vācu dzejniekiem pēc Otra pasaules kara savu kā apliecina ar vārdiem: „Liriķim laiku pa laikam vajadzētu justies kā vīram, kas dziedātājus putnus glabā zem cepures un īstā acumirklī tos palaiž fantāzijas radītā gaisotnē kā jautrs burvis, kuŗa rīcībā, ja tikai viņš to vēlas, ir visa bezgalīgā iedomu pasaule.”

Dzejniece Hilde Domīna (Domin) savu dzejoļu vakaru Ķelnē 1963.g. iesāka ar vārdiem: „Mana vēlēšanās ir − ar mazumu panākt daudz. Lirika ir: − tas vārdos neizteiktais, kas uzvilkts kā loks starp vārdu un vārdu.” (Lyrik ist das Nichtwort ausgespannt zwischen Wort und Wort.)

Par šo pašu kā Berlīnē 1960.g. atklāti diskutēja kā dzejnieki savā 5) starpā, tā kopā ar publiku. Diskusiju vadītājs Valters Hellerers (Hoellerer), mēnešraksta Akzente izdevējs un dzejnieks, atklājot sanāksmi, teica, ka šo diskusiju nepieciešamību izraisījuši valdošie uzskati par un pret liriku, kāda tā attīstījusies pēc 1945.g. Daži apgalvojot, ka tā atradusi pareizos izteiksmes līdzekļus, citi, ka tā šūpojoties vieglos reģionos un paužot virves akrobātiku. Šajā sanāksmē piedalījās Ginters Bruno Fukss (Fuchs), Rūdolfs Hartungs (Hartung), Helmūts Heisenbitels (Heissenbuettel), Francis Mons (Mon), Ginters Grass (Grass) un Pēteris Rimkorfs (Ruemkorf). Pašu dzejnieku starpā radās nesaskaņas par to − kā dzeja darināma, Diskutētāji bija vienis pratis tikai par vārda nepieciešamību liriskā ražojumā, kurpretī tā funkcijas, nozīmi un lietošanu saprata dažādi. Atkarībā no tā, kā vārdu lieto, izveidojas dažādas attieksmes starp es un ārpasauli. Daži apgalvoja (P. Rimkorfs u.c.), ka vienmēr zināma distance guļ starp es un ārpasauli un ka tieši šī distance starp vārdu un tēlojamo lietu (priekšmetu) apaugļo dzeju, kurpretī citi (H. Heisenbitels), ka pats vārds zināmā mērā kļūst par tēlojamo lietu. Pirmajiem svarīgs temats un viela, kas pati par sevi nav tikai dzejas uzbūves un izteiksmes līdzeklis, bet kuŗai ir zināms priekšstats un uzskatāmība arī ārpus tās. Otriem − īstenība ir tikai tas, kas formulēts. Protams, īstenība pati par sevi kā tāda pastāv, bet dzejnieka apziņā tā eksistē vienīgi formulētā veidā. Šī īstenības apziņa sākas un beidzas ar artikulācijas norisi (H. Heisenbitels). Vārdu lieto kā konkrētu materiālu vieninieka stāvoklī, saplacinot lirisko skalu un tekstu līdz minimam, tā radot tā saukto reducēto dzeju. Atsevišķi nostādīts vārds pakļauts pilnīgai brīvībai, kļūst par tukšu un mainīgu kombinācijas līdzekli. „Metodiski radīta kombinācija”, saka Krolovs 6), vai nu sastingst sabiezinātā vārdu matērijā, vai nonāk monotonā tukšumā.” Piemēram H. Heisenbitels, kas pats sevi dēvē par avangardistu, konsekventi ar valodnieciska matemātiķa precizitāti atsevišķo vārdu nostāda absolūtā stāvoklī, kur dažkārt vairs tikai patskaņu un līdzskaņu maiņās jaužama zināma kopsakarība. Kā šīs dzejas pārstāvji vēl minami: Francis Mons (Mon), Eižens Gomringers (Gomringer), Ferdinands Krivets (Kriwet), Klauss Brēmers (Bremer) u.c. Šveicietis E. Gomringers izdevis dzejoļu krājumu Konstellācijas, kur lasāms šāds teksts: 7)

tu zils

tu sarkans

tu dzeltens

tu melns

tu balts

tu

Šajā tekstā zināms daiļums vēl saskatāms krāsu skālā ar visām tās iespējām, turpretī dažos H. Heisenbitela tekstos tāda vairs nav.

Hanss Magnus Encensbergers (Enzensberger) 8) savu kā skaidri un gaiši deklarē H.Bendera (Bender) 1961.g. izdotajā grāmata − Mana dzeja mans asmens. Materiāls, ar ko dzejnieks strādā, pirmkārt ir valoda. Šī valoda tomēr nav vienīgais. Dažkārt peltais un nievātais priekšmets arī nepieciešams. Vārds pats par sevi jau ir vairāk kā tikai manipulējams materiāls. Tas reizē ir arī savas nozīmes nesējs. Tāpēc Encensbergers saka: Ja es rakstu dzejoļus, es nevaru runāt, nerunādams par kaut ko. Un šis kaut kas, tāpat kā valoda, kas par to runā, ir mans materiāls. Mani priekšmeti, t.i. manu dzejoļu priekšmeti ir karsti priekšmeti. Citu nav. Es dzīvoju, kā ikviens šodien, verdošā pasaulē. Turpretī valoda, ko es tur atrodu, nav ne auksta, ne karsta, tā ir remdena. Šo remdeno valodu es aizdedzinu pie saviem priekšmetiem. Es runāju tikai par to, kas man pirkstu galos deg. Valoda daudzkārt rūdāma no kvēlojoša karstuma līdz aukstuma galējībai cauri visai temperatūras skalai. Kas visiem uguņiem cauri gājusi, pietiekami liedēta un rūdīta, būs stipra un pretestības spējīga vismaz kādu zināmu laika sprīdi. Labiem dzejoļiem ilgs mūžs. Tie iegūst pat zināmu cienības grādu. − Dzejoļi nav patēriņa preces, bet ražošanas līdzekļi, ar kuŗu palīdzību lasītājam savukārt var izdoties ražot patiesību. Tā kā dzejoļi ir ierobežoti, kontingenti, tad ar to palīdzību var ražot ierobežotu, t.i. tikai zināmu noteiktu patiesības daudzumu. Tā skatoties, dzeja ir nepārtraukta, savstarpēja, saprašanās norise kā starp atsevišķiem cilvēkiem, tā cilvēkam pašam ar sevi. Tāpēc dzejoļus vienmēr agrāk vai vēlāk kādas acis vai ausis sasniegs. Tā kā lasītāja uztvere dažāda, absolūtas izteikšanās iespējas nepastāv. Viena un tā pati dzeja padota visdažādākām iespējām, izņemot vienu vienīgo − būt valodai tikai valodas dēļ.

Tajā pašā augšā minētā grāmatā Krolovs 9) apgalvo, ka dzejošana ir tīri lietišķīga norise. Starp pārdzīvojumu un koncepciju jābūt pietiekami gaŗai distancei. Pārdzīvojuma resp. aprakstāmā priekšmeta tuvums, viņu uztraucot. Dzejniekam jābūt kā spogulim, kas pārdzīvojumu atspoguļo, vai filtram, caur kuŗu pārdzīvojums tek. Dzejai jābūt atvērtai un spriegai, t.i. pretestības spējīgai pret visiem iespējamiem gadījumiem, kādiem tā ar savu kailo eksistenci kā tādu padota. Dzejai jābūt ari porainai, gaisa un gaismas caurlaidīgai un spējīgai sevi nepārtraukti atdot ārpasaulei, kā ari atrast tanī uzņemšanu. Pēc viņa domām dzejolis nedrīkstētu būt pilnīgi nobeigts, vajadzētu atstāt iespēju attiecīga dzejoļa pēdējai metaforai būt par ierosinājumu kādas citas − pirmajai. Šāda atklāta dzeja ir eksperimentālās dzejas vistīrākais paraugs. Metaforu Krolovs uzskata par dzejas miesu un dvēseli. Viņš to prasa trāpīgu un precīzu, kuŗa derīga tikai attiecīgi izraudzītā dzejoļa rindā un nekur citur. „Metafora vai nu kāpina dzejas briedumu, vai noved to gleznu nabadzībā. Gleznai sasaistīšanas uzdevums, bet ne viela, ne temats nevar dzejoli tā sabojāt kā nepareizi izraudzītas gleznas,” saka Krolovs. Ginters Grass (Grass) Berlīnes diskusijās sevi apliecināja par dzejnieku, ko ierosina gadījums (prof. Ludis Bērziņš teiktu − atgadījums), kas savukārt atraisa fantāziju. Viņš teica: „Katra laba dzeja ir gadījuma dzeja, arī katra slikta ir tāda, tikai tā saucamiem laboratoriju dzejniekiem iespējama arī viduvējība.” Tā apzīmētiem dzejniekiem viņš pārmeta tīro laboratorijas darbu, strādāšanu ar vārdnīcām un attiecīgiem valodas materiāliem un eksperimentēšanu ar tiem. Sevišķi asi viņš uzbruka Francim Monam, izteikdams savus uzskatus kā parasti, diezgan rupjā veidā.

Atšķirību starp Monu un Grasu raksturoja Pēteris Rimkorfs (Ruemkorf): „Mons un Grass atšķiras ar to, ka pirmais vispār nekā nedara, atstādams visu lasītāja ziņā; otrs − atlaujas groteski izteikties, rakstīdams visu, ko viņš ar brīvībā radītu, brīvi formulētu formulēšanu sajūt.” Grass pats teica: „Es strādāju ar fantāziju un neeksperimentēju. Daudz un dažādas lietas man iekrīt prātā. Dažas varu izmantot, dažas ne. Es ļoti uzmanīgi pārbaudu, vai kāda tīra fantāzijas iedoma valodā realizējama, vai ne. Šo fantāziju es tīri lietišķīgi pārbaudu, visvairāk pie stipriem, cietiem priekšmetiem. Es neuzticos visam tam, ko nevaru satvert, nogaršot vai apost, sevišķi visam tam, kam kāds sakars ar idejām.”

Ginters Grass rakstīšanu uzskata par tēlojumu, ne eksperimentu.

Lai visus šos kā labāk saprastu, der izgaismot neseno pagātni, t.i. laiku, sākot ar 1945.g. No šī nullpunkta, cauri kaŗa gūstam, bēgulībai, bada biediem, drupām un krāsmatām ar vārdu kā nesegtu čeku šie kā dīguši un brieduši.

Literatūras vēsturnieki, kritiķi un dzejas teorētiķi vācu lirikas koksnē ieskaitot tagadni, saskata trīs gredzenus, un proti: pirmais aptveŗ laiku no 1945.g.-1948.g.(īsteni 1950./53.); otrs − no 1948. resp. 1953.g. līdz apm. 1960.g.; trešais − no 1960.g. līdz šodienai. 10)

 

PIRMAIS GREDZENS 1945.g.-1948.

Tiešo pēckara liriku raksturo saskare ar netālo pagātni, t.i. vienība ar mirušiem, sapņa un dzīves saaudums, visdažādākā īstenības pieredze − apzināta un neapzināta, gaismas un tumsas saplūdums, kā arī visu šķēršļu nojaukšana. Vecākās paaudzes liriķi vienīgo drošību šajā neziņas pilnajā un nožēlojamā tagadnē atrada ciešā formā, sevišķi sonetā. 11) Tai sekoja paaudze, ko pārdzīvotais kaŗš un tā šausmas vissmagāk bija skārušas. Kas paši kā jaunekļi, pusaudži vai gandrīz vēl bērni būdami bija spiesti tajā aktīvi piedalīties. Kas pārdzīvoja kaŗa gūsta necilvēcību, bēgļu un padzīteņu klaidonību vēl ilgi pēc tam, kad kaŗa ieroči jau sen bija apklusuši.

Šo paaudzi raksturo dzimtenes apziņas trūkums, izmisums, nepiepildītas dzīves alkas, kārīga vēlēšanās nokavēto panākt „un veltīga cīņa”, kā Vilhelms Grencmans (Grenzmann) saka, „par dzīves jēgu”. Tiem pārdzīvotā kaŗa realitāte mazāk svarīga nekā jautājums par tā jēgu un secinājumiem, kas izrietēja no šīs katastrofas. Atkailināta tiešamība un sauss reālisms raksturo šo paaudzi un tās dzeju. (G. Eichs un G. Grass u.c.)

Dzejā tas parādās kā cilvēka, kas visas šausmas pazīst, norēķins pašam ar sevi. Kā tāda šī dzeja neatspoguļo attiecīgos jūtu pārdzīvojumus, bet skan kā līdz sirds dziļumiem skartas un pašiem pamatiem apdraudētas cilvēka dabas atbalss. Tāda cilvēka, kam sava cieņa, veids un stāvoklis pasaules kārtībā jāatrod un jānodrošina.

Lai pagātnē pārdzīvoto pārvarētu un tagadnē pastāvētu, līdzšinējie izteiksmes līdzekļi šķiet par vājiem, valoda par maigu. Pēc kaŗa un koncentrācijas nometņu laikā pārdzīvotā vārdi: dzīvība-nāve, cilvēks-dvēsele bija ieguvuši pilnīgi citu nozīmi un jēgu. Nācās meklēt jaunus vārdus, rupjus un skarbus, kas īstenību nenotušē, bet parāda to tās kailumā (Eichs), vārdus ar intensitāti (Celans), kas reizē iedvesmā un apgaro, kas lasītāju ar maģiski hipnotisku spēku pilnīgi savaldzina (Encensbergers, Bachmane).

Volfgangs Borcherts (Borchert) 12) šo vajadzību izkliedza savā manifestā: „Mums nevajag uzskaņotas klavieres! Mēs esam viena vienīga disonance. Labai gramatikai mums trūkst pacietības. Mums vajag tādu ar karstiem, aizsmakušiem šņukstiem justu, kas uz koku-koks, sievu-sieva saka; jā saka un nē saka. Stipri un tieši saka bez izvairīšanās.” (Jāpiezīmē, ka pašreiz Borchertu vairs neuzskata par vienreizēji lielu un patiesu rakstnieku kā savā laikā, kad viņš izkliedza savu manifestu, bet tikai kā zināma laika fainomenu).

Dabiski, ka šajā laikā vispirms publicēja darbus, kas rakstīti kaŗa gūstā. Tā parādījās Vernera Richtera (Richter) sakopotā kaŗa gūstekņu lirika Eiropa, tavi dēli (Deine Soehne, Europa). Tad nāk Eichs un Celans. Pirmais ar savu dzejoli − ”lnventūra” mēģina fiksēt pašreizējo stāvokli tieši un kaili. Otrs − koncentrācijas nometnēs pārdzīvoto.

Hanss Benders (Bender), mēnešraksta Akzente redaktors un viens no izdevējiem, Eicha augšā minēto dzejoli uzskata par mūsu laika dzejas sākumu Vācijā, skaitot laiku pēc Otra pasaules kaŗa. Šajā pirmajā gredzenā ļoti populāra arī Marija-Luize Kašnica (Kaschnitz) − dziļi kristīga dzejniece un rakstniece. Savā ciklā „Atgriešanās Frankfurtē” 13) viņa parāda kailo pēckara realitāti un ar mieru rītdienu pieņemt. Piemēram:

Saki, kā iesākās,
kā viņa tevī raudzījās
šī pilsēta
ar izdzisušām acīm.
----------------------
----------------------

Mēs ilgi esam raudājuši,
ļauj gaismu aizņemties
no zvaigznes, kuŗa rītdien
atspīdēs.

Ar lielu fascināciju un mirdzumu šo laiku grezno arī Krolovs. Viņa dzejolis „Atstātie krasti” 14) uzrakstīts 1948.g., ir viens no visvairāk citētiem, interpretētiem un pētītiem darbiem. Daudzi jaunie dzejnieki viņu atdarinājuši un atdarina vēl vienmēr. Vesels pulks kā vecāko, tā jaunāko dzejnieku šo posmu bagātinājuši. Visus nav iespējams ne minēt, ne apzināt. Krolovs 1963.g. izdotā grāmatā Aspekte zeitgenoessischer deutscher Lyrik, − par šo posmu saka: „Ainava bija varenāka nekā kvalitāte.”

 

OTRS GREDZENS 1948.G.-1960.G.

Daudzu dzejnieku un rakstnieku darbi Vācijā Hitlera valdīšanas laikā bija aizliegti, skaitā apm. 250 autoru. Daļa šo autoru dzīvoja trimdā ārpus Vācijas, daļa klusēšanas trimdā. Šīs totalitārās valsts iekārtas laikā Vācija bija slēgta arī ārzemju autoriem. Tāpēc nav jābrīnās, ka pēc 1945.g. lielā cieņā nāca amerikāņu, franču un angļu autori. Tos sāka tulkot un izdot. Tā kā vācieši kā uzvarētā tauta cīnījās ar mazvērtības kompleksiem, tad šie tulkojumi atrada dzirdīgas ausis un redzīgas acis un kalpoja par paraugiem. 1948.g. naudas reformai sekoja ne tikai pārmaiņas saimnieciskā dzīvē, bet tā atsaucās arī uz visu kulturālo dzīvi, zināmā mērā arī uz liriku. Tulkotie ārzemju paraugi radīja salīdzināšanas iespējas. Lirikas laukā vispirms iestājās krize. Sevišķi tika iecienīti īsstāsti pēc amerikāņu parauga. Uzplauka proza un drāma, atstādama liriku ēnā. Tikai vēlāk kā pretspēks šiem īsstāstiem, reportāžām un chronikām izauga lirika, kas mazāk vadījās no ārzemju paraugiem, bet turpināja tos strāvojumus, kuŗu avoti meklējami šī gadu simteņa sākumā, tā sauktajā jaunākajā dabas lirikā. 15)

Šī dabas lirika, kāda tā divi simt gadu tecējumā izveidojusies, raksturīga vienīgi vācu tautas un valodas īpatnībām. Citās valodās tai salīdzinājuma nav. 16) Kā zīmīgākie šīs jaunākās dabas lirikas pārstāvji jāmin: Oskars Lerke (Loerke), 1884.-1941.g., Vilhelms Lēmans (Lehmann) 1882.g.-, Georgs Trakls (Trakl) 1887.-1914.g. un Elza Laskere-Šilere (Lasker-Schueler) 1869.-1945.g. Visi šie dzejnieki atraduši daudz sekotāju un kalpojuši paraugam. Sevišķi stipri Lēmans ietekmējis mūsudienu liriķus. Šī dabas lirika uzskatāma par pretstrāvu vēlīnam ekspresionismam mūsu gadsimteņa 20 gados. Vēlīnā ekspresionismā dominēja cilvēks. Cilvēks bija dzejas darba un pasaules viduspunkts. Viss sākās un beidzās ar cilvēku. Jaunajā dabas lirikā cilvēks pamazām pazuda, kļuva par dabas radījumu, kam personības aureols atņemts − kreatūra starp kreatūrām ar dabā pastāvošām veģetēšanas iespējām. Labākā gadījumā cilvēks kā dabas būte kalpoja par tēlošanas objektu. Zīmīgākās jaunākās dabas lirikas atvases mūsu dienās ir Kārlis Krolovs, Pēteris Huchels (Huchel), Ginters Eichs, Heincs Pjonteks (Piontek) u.c.

Gribētos teikt, kā laipa no pagātnes uz tagadni jāuzskata vēlīnais ekspresionists Gotfrīds Benns (Benn) 1886.-1956.g. − fascinējošs lielisks civilizācijas liriķis − kā saka Krolovs. Benders 17) apgalvo, ka ar saviem dzejoļu krājumiem: Statische Gedichte, Trunkene Flut, Destillationen un Aprèslude, Benns visskaidrāk parādījis mūsu laikmeta iezīmes. Sākot apmēram ar 1950.g. (ar savu otrreizējo atklāšanu) līdz apmēram 1963.g. viņš ietekmējis jaunos liriķus. Kā Krolovs 18) saka: „Viņa izstrāvojums bija neierobežots, tā kā pat vecākie autori nevarēja viņa ietekmei izbēgt. Bet arī pievilkšanas burvībām savs laiks, tās nāk un iet. Benna iespaidu nomainīja par jaunu atklātais dadaisms. No tā ņēma, kas likās derīgs, atmetot visu samāksloto.” Jāpiezīmē, ka jaunāko dzejnieku paaudzi Benns ietekmēja ne tikai ar saviem dzejas darbiem, bet arī ar teoriju un kritiku. 19)

Viņa atdzīvināto Stefana Mallarmē (Mallarmè), 1842.-1898.g. slaveno maksimu: − ka dzeju neraksta ar idejām un jūtām, bet − vārdiem, un paša atzinumu, ka pietiek vārdus savirknēt, nozīme radīsies pati no sevis, jaunie dzejnieki ņēma tieši un uztvēra absolūti. Mallarmē šos vārdus teicis Dega, kad pēdējais sūdzējies, ka viņam, lai gan ideju daudz, neviens dzejolis nepadodoties. Tāpēc šie Mallarmē vārdi saprotami tikai kā attiecīgā situācijā teikti. Tos nekādā gadījumā nevar ņemt absolūti un vārdu uzskatīt par izolētu elementu bez nozīmes nesēja funkcijām. Benns 20) tā arī nemaz nedomāja. Pēc viņa uzskatiem − skaņas un krāsas dod daba, vārdu ne. Krāsas var maisīt un jaukt. Sakars ar vārdu primārs, iemācīties to nevar. Vai nu cilvēkam ir dotas spējas vārdu fascinējoši lietot, vai ne. Vārds pats par sevi kā centrāli sakņots reizē ir gara auglis un tā apaugļotājs, nacionāli dēstīts. Gleznas, statujas, simfonijas jau pašas par sevi ir internacionālas. Dzeja tāda nav un nevar būt. Dzejoļi (patiesībā) nav tulkojami. Apziņa ieaug un izaug vārdos un to savukārt ar vārdiem pārnes. Savirknēti burti mūsu apziņu skaŗ akustiski un emocionāli (reizē kā skaņas un zīmes), tāpēc vārdi apziņā iespiežas dziļāk un vairāk nekā attiecīgais ziņojums vai saturs. Vārdi no vienas puses ir gars, no otras puses − tiem ir būtiski divpusīgo dabas lietu un norišu raksturs.

Benns domā, ka modernā dzeja labāk atklājas, ja to lasa iespiestu, t.i. ar skatiem uzņemot tās ārējo struktūru un reizē klusēšanā atveŗoties − iekšējai.

Ja Benns nomainīja Rilkes ietekmi, tad Krolovs, Celāns un Encensbergers − Benna.

Vācu dabas lirikas atvases, kā arī Benna ekspresionisma ietekme zēla samērā gausi un pilnīgi neizmantoja visas augsnes iespējas. Tās pamazām sāka ietekmēt vienmēr lielākā vairumā tulkotā sveštautu literatūra, dzeja: kā franču sirreālistu, tā anglosakšu sabiedriski politiskā. Bieži vien jaunie dzejnieki pilnīgi atdarināja tulkotos autorus. Tomēr, nevērojot šo negatīvo ietekmi, vācu lirika šai otrā gredzenā, − ar Krolova vārdiem runājot. 21) −  cauri dabas lirikai, pārstrādātām un nepārstrādātām, visdažādākām franču sirreālisma niansēm, Benna fascinācijai, ekspresionisma un dadaisma atbalsīm un visām no pēdējā izrietošām izdarībām, kā arī vārda kā konkrēta materiāla lietošanai − dzina dzietus, kam raksturīga zināma kopība un vienveidība. Šī vienveidība sniedzās no galējības galējībā, no dažādības − vienībā. Un kā tāda tā pušķo savu gredzenu ar īstenu vācu valodas garā radītu liriku, kas runā pati par sevi un par kuŗu runā.

Vilhelms Jākobss (Jacobs) grāmatā Moderne deutsche Literatur raksta: „Līdzās Ingeborgai Bachmanei (Bachmann), Ginteram Eicham, Kārlim Krolovam, Paulam Celānam un citiem vecākiem dzejniekiem minami atsevišķi jauni talanti, sākot ar Hansu Magnusu Encensbergeru, beidzot ar Johanesu Bobrovski (Bobrowski).”

Ja arī visi šie dzejnieki nekādus sevišķus apvērsumus vācu lirikas laukā nav radījuši, tad katrā ziņā tie izauguši katrs savā īpatnībā un apaugļojuši tās ražu, kā arī atraduši neskaitāmus sekotājus.

 

TREŠAIS GREDZENS 1960.G.-1967.G.

Vilhelms Jākobss apgalvo, ka jaunākā laikā lirikas laukā iestājies vēl nepārredzams klusums, pat sastingšana un iesalšana. Arī Krolovs domā, ka tagadnes vācu lirika aizvien vairāk tuvojas ēnu spēlei. Straujais uzplaukums iepriekšējā gredzenā, ko izraisīja vācu dabas lirikas apaugļošanās ar franču modernistiem, tā radīdams neskaitāmas jaunas formas un lielas cerības nākotnē, vienā savā attīstības paveidā sastinga par atkailinātu vārdu akrobātiku, kas savā samākslotībā apriņķo paši sevi (Mons, Brēmers u.c.).

Dabiski, visos laikos bijuši ekstrēmisti. Katra jaunatklāta iespēja deldēta līdz apnikumam, bet šīs izdegas pārāk sausas, atlikusi vairs vienīgi tukšā formas schēma (Heisenbitels, Mons, Brēmers u. c. līdzīgi.)

Pēc Dītera Haselblata (Hasselblatt) domām īstas un patiesas kritikas trūkums novedis dzeju šādā stāvoklī. Viņš savā grāmatā Dzeja šodien raksta: „Trūkst mērauklas. Nedrošība valda par to, kas labs, kas − slikts. Lielu daļu kritiķu vada uzskats, kāda izskatās varēšana. Ja amatnieka, domāts roku darbs, nevainojams, arī lirikai tādai jābūt. Tātad, ja valoda gluda, izteiksme plūstoša, metaforas neparastas − dzeja laba. Vārdu sakot, ja labs make up, viss kārtībā. Tā valda uniformitāte, ne oriģinalitāte. Šodien dzejo, lai publicētos. Dzejas visdziļākā jēga neslēpjas tās izdošanā, t.i. publicēšana nekādā gadījumā nedrīkstētu būt pašmērķis. Mākslas darbs neaizkaŗams, kamēr tas nekoķetē ar iespējām ārpus sevis.”

Celāns ir pārliecināts, ka dzeja sava radītāja līdzdalību un līdzzināšanu pacieš tikai tik ilgi, cik tas nepieciešams, lai pats darbs rastos. Tiklīdz darbs gatavs, tā radītājs tiek atlaists. Aroda prasme, t.i. attiecīgais roku darbs, katra rakstniecības veida priekšnoteikums. Rokas, kas to izpilda, pieder cilvēkam, − vienreizējai, apdvēseļotai, bet mirstīgai būtei, kas ar savu balsi, vai klusēšanu meklē savu ceļu. „Tikai īstas rokas raksta īstu dzeju. Principā es nesaskatu atšķirību starp rokas spiedienu un dzeju. Dzeja, reizē ir arī dāvana. Liktenīga dāvana labestīgiem. Mēs dzīvojām zem drūmām debesīm, ir maz īstu un patiesu cilvēku, tāpēc tik maz īstas dzejas”, saka Celāns.

Igaunijas baltvācu cilmes dzejnieks Dīters Haselblats 22) mūsdienu dzeju raksturo: plānotais un neparedzētais, racionālais un emocionālais, zinātniskais un primitīvais, technika un dvēsele, darināmais un neaptveŗamais, loģika un neskaidrība − tātad abstrakcija un vitalitāte resp. doma un noslēpums.

Vitalitāte un abstrakcija, doma un noslēpums nav pretstati, kas viens otru izslēdz. Starp tiem pastāv pavisam cita attieksme, proti − simbiozs komplēments. Tikai domas un noslēpuma sinteze dara iespējamu modernās intensitātes kategorijas attīstību dzejā. Novērojumi rāda, ka intensitāte aizstāj skaistumu − (Borchersa, Encensbergers, Celāns).

Literatūras vēsturnieks un kritiķis Hugo Frīdrichs 23) (Friedrich) atzīst, ka modernās lirikas definīcija iespējama vienīgi ar negatīvām kategorijām, kā disonanci un nenormālitāti.

Hanss Encensbergers 24) gan min šāsdienas dzejas technikas paņēmienus: montāža un divkosība (savienošana), ritma laušana un pārnešana, disonance un absurds, vārdu pārpilnība un redukcija, nevienādi ritmi, toņkārtu maiņas, cieti savienojumi, jaunu metaforu meklēšana, visdažādākā teikumu pārveidojumu izmēģināšana, bet tos nevispārina, uzskatot dzejas darbu par primātu, kas neļaujas nekādās teorijās iejūgties. To var savaldīt tikai ar citēšanu. Dzeja nav noliktava, bet norise (es teiktu notikums), kas padota laika plūdumam. Pēdējais to gan ievaino, gan iznīcina, gan ar jauniem spēka pieplūdumiem uztur dzīvu.

Benders žurnālā Akzente 1961,4 raksta, ka Gotfrīds Benns ir pirmais, kas, runādams par vācu liriku pēc Otra pasaules kara, lietojis vārdus: fascinācija un artistika. Kā Haselblats uzsver, sākot ar Benna lielo popularitāti un ietekmi, dzejnieki Vācijā ir lepni ar to, ka dzeja rodas nevis neatlaidīgā un intensīvā radīšanas procesā, bet to darina, t.i. ražo kā preci, lietojot laboratorijas, technoloģiskas un eksperimentālas metodes. Šo dzeju šodien darina pēc svešiem paraugiem no amerikāņiem pārņemtiem: pop, flakss un hepeninga veidiem. Tā iznāk svešā manierē uzsildīti, pārmāksloti produkti, ne dzeja tās nozīmē un jēgā. Līdzās šīm bezjēdzībām zied vizbulītes. Šo gredzenu noslēgšu ar Frīdricha Nīcšes vārdiem (Nietzsche) − Tā runāja Zaratustra: „Klusie vārdi, kas vētru sēj, domas, kas baložu vieglumā slīd, maina pasaules seju”.

 

LITERĀTU GRUPAS.

Viena no pēckara īpatnībām Vācijā, kuŗai, liekas, parauga citās tautās nav, ir literāro grupu uzkundzēšanās un to spaidi. „Kritika šodien nekur nav tik nespēcīga un nepieciešama kā taisni lirikas laukā,” saka Haselblats.

Šajā sakarībā rodas jautājums: − Kāda jēga lirikai mūsu technikas un rūpniecības masu produkcijas un patēriņa laikmetā? − Ļoti labu atbildi uz šo jautājumu dod Manfrēds Gsteigers (Gsteiger) rakstā „Technische Neuorientierung der Lyrik” Welt und Wort 1963,8., apgalvodams, ka tieši tas apstāklis, ka technikas iezīmē viss personiskais pazūd un iestājas uniformitāte, rada individuālu atraisīšanos dzejā un uzrāda sacelšanās tendences tās izteiksmē. Tas nozīmē, ka mūsu laikmetā, kur cilvēka personiskā brīvība technokratijas plūdos pazūd, dzeja top par garīgās brīvības vienīgo telpu.

Par loti nožēlojamu parādību Vācijā, kas šo garīgo brīvību ierobežo, Haselblats uzskata dzejnieku un rakstnieku norobežošanos interešu grupās. Šīs grupas ar savām sanāksmēm, saukļiem un godalgām ietekmē literāro uzskatu un spriedumu izveidošanos. Tādas, piemēram, ir grupa's 47 un 61. „Tās nav interešu apvienības šī vārda tiešā nozīmē, bet bezprincipa kliķes (tīri komerciāls, demagoģisks menedžerisms), kas operē ar jau iepriekš sagatavotiem panākumiem resp. iepriekš sagatavotu noietu,” apgalvo Haselblats. Piemēram, Grass, Bachmane, arī Encensbergers jau pirms saviem pirmpublicējumiem bija saņēmuši grupas 47 godalgas un tika attiecīgi popularizēti. Tā šo dzejnieku vārdi staigāja no mutes mutē, pirms viņu darbi sāka runāt.

Šo kliķu ļaudis ir atbildīgās vietās laikrakstu radio un televīzijas redakcijās. „Tā,” kā saka Gmters Blekers (Bloeker) „īsts un patiess kritiķis nonāk Dāvida situācijā pret šo literāro grupu Goliātu.” Tas pats sakāms arī par atsevišķo dzejnieku. Bez grupas aizmugures un iepriekš sagatavotas reklāmas vai slavas dziesmas tā izredzes vājas. Augšā pieminētie Bachmane, Encensbergers, Grass un vēl daudzi citi būtu paši sev izcirtusi slavas ceļu, protams, daudz garākā laika sprīdī, kas vienam otram nestu vienīgi svētību, piem., Grasam.

Abas šīs grupas, t.i. 47 un 61, ir sociālistiski, pat kreisi noskaņotas. Pirmā gadu tecējumā kļuvusi jau diezgan pilsoniska. Tajā radušās pat plaisas. Otrā uzdīga Rūras apgabalā un deklarē sevi par strādnieku rakstniekiem, t.i. par tādiem, kas ne tikai raksta un dzejo par fabrikas strādnieku tematiem, bet paši rakstnieki un dzejnieki nāk no strādnieku vidus. Grupas 61 virzienu sauc par literāro reālismu. Grupa 61 dibināta Dortmundā, šajā tērauda lietuvju un ogļraču pilsētā. Tās dibinātājs Maksis von der Grīns (Gruen) pats bijis ogļracis. Šīs grupas darbus iespiež un filmē arī Austrumvācijā, sevišķi Grīna. Pēdējā laikā arī Hamburgā jaunie intellektuāļi pulcējas, tiem ir sanāksmes un dzeju lasījumi, ar vienu vārdu − literārie vakari. Šos jaunos literātus G. Grass nosaucis par ģimnāzistu liriķiem. Grupas 61 virzienu sauc par literāro reālismu.

 

DALĪTĀ DZEJA

Rietumi un austrumi. Dalīta zeme, dalīta tauta. Jāsaka − arī dalīta dzeja. Šajā apstāklī zināms parallēlisms ar mūsu situāciju. Līdz 1948.g. tauta vēl nejutās dalīta. Tā varētu teikt, ka pirmais pēckara posms dzejā tecēja kopsolī. Sekojošā Berlīnes blokāde, 1953.g. jūnija sacelšanās un visbeidzot Berlīnes mūris pilnīgi atšķīra vienu tautas daļu no otras. Kā sekas izveidojāt arī dalīta literatūra, kuŗai kopēja palika vairs vienīgi valoda. Dzejā šī politiskā sašķelšanās mazāk jūtama kā prozā. Austrumvācijas dzejnieki vairāk lieto konvencionālās formas, mazāk eksperimentē. Ja rietumus ietekmēja ekspresionists Gotfrīds Benns, tad austrumus − Bertolds Brechts (Brecht), 1898.-1956. Pēdējam liels sekotāju pulks arī rietumos, mazāk dzejas laukā kā tieši drāmā. Austrumvācijas dzejniekus iespiež, lasa un cienī rietumos, pretējo grūti apgalvot.

Austrumvācijas kultūras ideologi literatūras un mākslas uzdevumus saskata − sociālistiskā pasaules uzskata izplatīšanā. Dzejniekam Pēterim Huchelam (Huchel), kas vadīja labāko literāro žurnālu visas Vācijas apmērā Jēga un forma (Sinn und Form), vispirms pārmeta attālināšanos no reālās dzīves, t.i., ka viņa vadītais laikraksts virzoties pa aistētiski imagināru telpu, kurpretī − tā uzdevums esot visiem spēkiem kalpot sociālisma celšanai. Vēlāk Huchelu no redaktora pienākumiem atbrīvoja. Tā ar varas aktu iznīcināja pēdējās kaut cik brīvās iespējas rakstu mākslas laukā. Ja rietumos vārdu atbrīvo no nozīmes nesēja funkcijas, t.i. to nostāda absolūti un ar to kā konkrētu materiālu eksperimentē, tad austrumos tam uzspiež partijas funkcionāra pienākumus, ierobežojot vārda nozīmes nesēja iespējas un pazemojot to līdz politiska saukļa klišejai. Apbrīnojami tie dzejnieki, kas šādos apstākļos patur savu mākslinieka neatkarību. Viens no tādiem ir Johaness Bobrovskis (Bobrowski), 1917.-1965.

Viņa pirmie darbi vispirms iespiesti Rietum- un tikai pēc tam Austrumvācijā. Abās pusēs viņš saņēmis literāras godalgas, bet nav ļāvis sevi iesaistīt ne vienā, ne otrā pusē. Savā dzejolī „ Atteikšanās” viņš saka: „Zem saules nav nekā jauna”, vai citā vietā: „Jaunais nekad nav iestājies.” Šī atteikšanās, kā domā Haselblats 25), ir atteikšanās no skarbās un biedīgās mūsu laika sejas. Sejas, ko viņš nespēj pārmainīt, bet nevar arī pieņemt un apliecināt. Tā ir gandrīz mistiska dzīve bez vēstures. Un taisni ar šādu nostāju viņš pratis izbēgt no polītiskās tagadnes un apmesties gan vēsturē pazīstamā, bet savas iedomu pasaules radītā zemē Sarmātijā (Horst Bienek − Das Land Sarmatien − pēcvārdi). Jāpiezīmē, ka viss pagājušais Bobrovskim nozīmē − aizputinātu, bet vēl vienmēr iedarbīgu lielumu. Šī Ulubele bija un palika viņa dzejas vienīgā dzimtene. Ar to viņš norobežojās laikā, kas vienlaicīgs kā vakar, šodien, tā rītdien un kā tāds distances trūkuma dēļ izslēgts no katras kritikas iespējām.

Sarunas par rakstnieku un dzejnieku viesošanos, t.i. apmaiņu kultūras sakaru ietvaros notikušas jau sen. Rietumos šī viesošanās notikusi brīvi, austrumi ņem pretī tikai tādus, kas simpatizē viņu iekārtai un negrib klausīties tādos, kas savā dzejas mākslā pilnīgi neatkarīgi. Tā dalīta dzeja šodien jāpieņem kā noticis fakts.

 

VĀCU MODERNĀS DZEJAS RAKSTUROJUMS

Haselblats 26) atzīst, ka nekad vēl Vācijā dzeja nav bijusi nabadzīgāka un nedrošāka kā mūsu dienās, lai gan „ar” un „ ap” formu ļoti daudz strādā, raksta un runā.

Viņš min veselu rindu pazīmju, kas raksturo vācu liriku pašreiz:

1. Perfekta valoda un formulējumi, kas tikpat kā nekā neizsaka. Ar vienu vārdu − daudz uz mēles, maz sirdī.

2. Tā ir neliriska un izslēdz jūtas, bet bagāta ar rotaļīgu valodas intensitāti un apzinīgi radītu vārdu burvību. (Piem., Celāns, Encensbergers u.c.) −

3. Stila trūkums (ja par stilu uzskata par metodi kļuvušu īpatnību). Stilu aizstāj attiecīga māka, t.i. par metodi kļuvis ieradums).

4. Artistisks masu hobijs, kuŗā individuālais un vienreizējais pilnīgi pazūd. (To apgalvo arī dzejnieks un rakstnieks Alfrēds Anderšs (Andersch).

5. Bieži vien dzeja ir tumša (šifrēta), skopa vārdos, grūti saprotama, bet ar lielu intensitāti. Atslēga meklējama pašos dzejas darbos. (Celāns, Zaksa, daļēji Domīna, Klāsa). Tie lasītājam atveras pamazām.

6. Rotaļīga valodas spēle, pseudo bērnišķīga (Borchersa, Hertlings (Haertling), Busta) vai bērnišķīga naīvitāte plus sarkasms (Grass u.c.).

7. Veidojumi starp prozu un liriku, tā sauktie − teksti, artikulācijas, destillācijas, konstellācijas, struktūras,demonstrācijas, diagonāles, kontūras, kardiogrammas un līdzīgi nosaukumi. Šādus tekstus dažkārt ražo arī ar mašīnām, kas līdzīgas elektroniskām smadzenēm, piem. prof. Dr. Maksis Benze (Bense). Šādā veidā raksta: Mons, Heisenbitels, Gomringers, Krivets u.c.

8. Iekšēja forma, t.i. no pašas valodas radusies forma kā notikums pats par sevi. To izraisa attiecīga vārdu izvēle un vārdu secība.

9. Vārda atbrīvošana no lietas, t.i. priekšmeta. Ar aklo fantāziju (kā prof. Dr. E. Blese teiktu) uzbuŗ kādu patiesību, kas gleznā nesaskan, šķiet pat pilnīgi neiespējama, bet tomēr pati par sevi savā pareizumā nav apšaubāma. Pareizums saskaņā. (Borchersa „Šis un tas” u.c.)

10. Skaistuma aizstāšana ar intensitāti (Celāns, Borchersa, Encensbergers). Pēdējais gan saka, ka dzeja drīkst būt asa kā asmens, bet tai jābūt skaistai.

11. Bezkaunība, pat neķītrība (Grass un daudzi citi visjaunākie dzejnieki).

12. Negausīga svešvārdu lietošana. Dažkārt nav iespējams saprast, kur nu vēl pārtulkot. (Encensbergers, Krolovs, Celāns, Eichs, arī Kašnica).

13. Artistiska fascinācija. (Krolovs, Celāns, Borchersa u.c.).

14. Cieša, noteikta panta, rindu vienmērības un atskaņu atmešana atņēmusi dzejai seno dziesmas raksturu. Tā pieņēmusi īsu izteicienu veidu, kur ne tikai atsevišķā vārda, bet veselas vārdu secības spēks kāpināts. „Īstenoti”, kā Haselblats saka: „Kārļa Krausa (Kraus) jau 1921.g. teiktie vārdi: − Nav citas vārdu mākslas kā vienīgi teikuma.” (Encensbergers, Celāns u.c.)

15. Ikdienišķa valoda, kas tuvojas laikrakstu un ziņojumu žargonam.(Grass, Eichs, Encensbergers, Heise, arī Heisenbitels atsevišķos darbos).

16. Ritmiski veidots parunas īsums. Šajā virzienā strādā Benze. Viņš saka: „Formas ar bārkstīm, saturi, kas netērzē, bet kuŗu risks aug.” 27) Paraugam kāds M. Benzes teksts: „kad kad nāksi domas dzied dzied domas kad kad domas dzied sapnis zūd zūd sapnis kad kad sapnis zūd vārds rodas rodas vārds.” Haselblats domā, ka vācu lirika līdz īsam parunas veidam vēl nav nonākusi. Pēc viņa uzskatiem − domāšana un dzejošana nešķiramas māsas, bet pagaidām vācu lirika vēl eksperimentē tikai ar valodu, ne domu.

17. Intensitātes un nepieciešamības rakstura trūkums, t.i. neizdomāti un pāragri formulēti darbi, kur intensitāti aizstāj sameklētas, citētas aktualitātes. Pasauli, tās jēgu, norises citē un metaforās formulē, nevis nopietni pārdomā un nojauž tās kopsakarā.

Haselblats ironiski piezīmē: „Jaunais talants, kas jau visu var, pirms tas pats par kaut ko kļuvis, šodien nosaka vācu literatūru.” Te derētu atcerēties patiesību, kas pirms gadu tūkstošiem atklāta. Amerikāņu dzejnieks Arčibalds Meklīšs 28), apskatot kādu ķīniešu dzejnieka Lu Čī (…303.g.) darbu, secina, ka dzejnieka uzdevums ir dot pasaules bezjēdzībai un cilvēka esamībai jēgu, bezvērtībai − vērtību, liekot pat klusēšanai runāt.

 

NOBEIGUMS

Savā atdzejojamo un šajā rakstā apskatīto dzejnieku izvēlē esmu vadījusies:

pirmkārt no tā apstākļa, ka dzeju kādā noteiktā laika posmā neraksturo tikai viena paaudze, bet gan paaudžu kārtas, kas viena otru ne tikai nomaina, bet arī pašas mainās un šajā nomaiņā un maiņā viena otru ietekmē un apaugļo;

otrkārt: ievērojot attiecīgā dzejnieka prasmi, īpatnību un popularitāti;

treškārt: ievērojot publiski saņemto atzinību, resp. piešķirtās godalgas.

Kā jau iepriekšējā uzskaitē minēts, lirika Vācijā kļuvusi par masu hobiju, tāpēc iegūt pilnīgu pārskatu par visiem dzejniekiem, kā arī visiem virzieniem nav iespējams. Krolovs un Haselblats 29) lielajos dzejnieku un dzeju plūdos atraduši puslīdz vienādus aizsprostus, proti:

1. eksperimentallirika, kas sevī ietver absurdo, allegorisko, snobiski ezoterisko un konkrēto;

2. sabiedriski kritisko ar politisko aktualitāšu un aģitācijas ambicijām;

3. senāko virzienu turpinātāju, kā arī atdarinātāju liriku;

4. lirikas redukciju uz vienkāršu izteicienu vai parunas veidu.

Kā jau iepriekš minēts, pēdējais virziens vēl attīstības stāvoklī. Benze strādā ar eksakti izstrādātiem tekstiem pēc matemātikas un mechanikas metodēm. Viņš ir viens no matemātiskās domāšanas veida popularizētājiem ne tikai glezniecībā un tēlniecībā, bet arī rakstu mākslā.

Gribas piezīmēt, ka arī tas nav nekas pilnīgi jauns. Simmetrija un harmonija kā aistētiskas un matemātiskas problēmas sastopamas jau Platona darbos. Nobeidzu ar Platona vārdiem, lasāmiem vecākā aistētikas un matemātikas dokumentā − Timajs − „Nav iespējams divi lietām skaistā veidā savienoties bez trešās, jo jāpastāv saitei, kas tās savieno. To vislabāk var izteikt proporcija. Ja no trim skaitļiem vidējais tā attiecas pret mazāko kā lielākais pret vidējo un otrādi, mazākais pret vidējo kā vidējais pret lielāko, tad pēdējais un pirmais top vidējais un vidējais − pirmais un pēdējais. Viss top par vienu un to pašu un tātad ir tikai kaut kas vienīgs.” 30)

 

 

NORĀDES

1)  Wolfgang Weyrauch, Expeditionen, deutsche Lyrik, šeit 1945, 155. lp.

2)  Archibald Macleish, Poetry and Experience, 1961 1.-15. lp.

3)  Hans Bender, Mein Gedicht ist mein Messer, 1961, 75. lp.

4)  Karl Krolow, Aspekte zeitgenoessischer deutscher Lyrik, 1963, 17. lp.

5)  Symposion Lvrik heute, Akzente, 1960.

6)  Karl Krolov, Aspekte zeitgenoessischer deutscher Lyrik, 1963, 141. lp.

7)  Ibid., 68. lp.

8)  Hans Bender, Mein Gedicht ist mein Messer, 1961, 144. lp.

9)  Ibid., 71.-75. lp.

10) Wilhelm Jacobs, Moderne deutsche Literatur, un Karl Krolov, Aspekte zeitgenoessischer deutscher Lyrik,1963, 12. lp.

11) Wilhelm Grenzmann, Dichtung und Glaube, 1952, 357.lp.

12) Hans Bender, „Ende − Uebergang − Anfang”, Akzente 1961, 4, 375. lp.

13) Wilhelm Jacobs, Moderne deutsche Literatur, 20. lp.

14) Karl Krolow, Ausgewaehlte Gedichte, 1963, 7. lp.

15) Karl Krolow, Aspekte zeitgenoessischer deutscher Lyrik, 1963, 21. lp.

16) Karl Krolow, Aspekte zeitgenoessischer deutscher Lyrik, 1963, 21. lp.

17) Hans Bender, „Ende − Uebergang − Anfang”, Akzente 1961, 4, 375. lp.

18) Karl Krolow, Aspekte zeitgenoessischer deutscher Lyrik, 1963, 14. lp.

19) Walter Hoellerer, Theorie der modernen Lyrik, 1965, 49. lp.

20) Walter Hoellerer, Theorie der modernen Lyrik, 1965, 198. lp.

21) Karl Krolow, Aspekte zeitgenoessischer deutscher Lyrik, 1963, 16, lp.

22) Dieter Hasselblatt, Lyrik heute, 1963.

23) Dr. Manfred Gsteiger, Technische Neuorientierung der Lyrik, 1963, 8, 231. lp.

24) H.M. Enzensberger, Museum der modernen Poesie, 1964, 14. lp.

25) Dieter Hasselblatt, Lyrik heute, 1963, 223.-225. lp.

26) Dieter Hasselblatt, Lyrik heute, 1963, izkaisītas pa visu grāmatu.

27) Dieter Hasselblatt, Lyrik heute, 1963, 53., 101., 116., 125.-127. 136., 232.-238. lp.

28) Archibald Macleish, Poetry and Experience, 1961, 1-20. lp.

29) Dieter Hasselblatt, Lyrik heute, 1963, 285-286. lp.

30) Eižens Leimanis, „Matemātika, māksla un dzīve”, Selonijas Informācijas Biļetens, 1966, 9.

 

ATDZEJOTIE DZEJOĻI ATRODAMI SEKOJOŠOS IZDEVUMOS :

 

Bobrowski, Johannes,

„Latviešu dziesmas”, Das Land Sarmatien, Deutscher

Taschenbuch Verlag GmbH & Co. KG, Muenchen, 1966, 47. lp.

„Valoda”, Das Atelier, 1963, 2, Fischer Buecherei KG, Frankfurt am Main und Hamburg, 157. lp.

 

Borchers, Elisabeth,

„vai redzēji”, Dieter Hasselblatt: Lvrik heute, 1965, Signum Verlag, Guetersloh, 177. lp.

„Bērni paslēpjas”, Wolfgang Weyrauch: Expeditionen., Deutsche Lvrik šeit 1945, 1959, Paul List Verlag Muenchen, 88. lp.

„eijā ūdens miegu līst”, Das Atelier, 1963, 2, Fischer Buecherei KG, Frankfurt am Main und Hamburg, 53. lp.

 

Celan, Paul,

„Ar vēstuli un pulksteni”, Sprachgitter, 1961, S. Fischer Verlag, Frankfurt am Main, 14. lp.

„Paļāvība”, Sprachgitter, 1961, S. Fischer Verlag, Frankfurt am Main, 13. lp.

 

Delius, Friedrich Christian,

„Krusta kalns” un „Dekadence”, Peter Hamm: Aussichten, Junge Lyriker des deutschen Sprachraums, 1966, Biederstein Verlag, Muenchen, 274. lp.

 

Domin, Hilde,

„Te”, Akzente, Zeitschrift fuer Dichtung, Hanser Verlag

Muenchen, 1963, 6, 672. lp.

 „Rudens acis”, Rueckkehr der Schiffe, 1962, S. Fischer Verlag, Frankfurt am Main, 7. lp.

 

Eich, Guenter,

„Aizmugurnieki”, Wilhelm Jacobs: Moderne deutsche Literatur, Portraets, Profile, Strukturen, Signum Verlag. Guetersloh, 106. lp.

„Par vēlu pieticībai”, Text + Kritik, Zeitschrift fuer Literatur, Dr. Rudolf Georgi Verlag, Aachen, 1964, 5, 2. lp.

 

Enzensberger, Hans Magnus,

„riesta dziesma”, „aptauja pusnaktī”, Gedichte. 1963, Suhrkamp Verlag, Frankfurt am Main, 10. un 11. lp.

 

Fuchs, Marierose,

„Sarkanā magone”, Nur eine kleine Oase, Der Karlsruher Bote, Bad Hersfeld, 21. lp.

 

Grass, Guenter,

„Siļķes”, Akzente, Zeitschrift fuer Dichtung, herausgegeben von Walter Hoellerer und Hans Bender, 1961, 1.

 

Heise, Hans-Juergen,

„Brīvdienas”, Worte aus der Zentrifuge , 1966, J.G. Blaeschke Verlag, Darmstadt,

„Solījums”, Das Atelier, 1963, 3, Klaus Wagenbach, Fischerbuecherei KG, Frankfurt am Main und Hamburg, 25. lp.

 

Heissenbuettel, Helmut,

„Gabals III”, Wolfgang Weyrauch: Expeditionen, Deutsche Lyrik seit 1945, 1959, Paul List Verlag, Muenchen, 67.lp.

„I vīrs...”, Das Atelier 2, 145. lp.

 

Huchel, Peter,

„Sapnis lamatās”, Das Atelier, 1963, 2, 87. lp.

 

Kaschnitz, Marie Luise,

„Ja tikai pūlamies”, Willi Fehse: Deutsche Lyrik der Gegenwart, 1963, Philipp Reclam Jun., Stuttgart, 127. lp.

„Kuģa baltuma baltumā”, Das Atelier, 1963, 2, 23. lp.

 

Claes, Astrid,

„Aizejot”, Meine Stimme mein Schiff, 1962, Kiepenheuer & Witsch Verlag, Koeln und Berlin, 26. lp.

 

Krolow, Karl,

„Atstātie krasti”, Ausgewaehlte Gedichte, 1963, Suhrkamp Verlag, Frankfurt am Main, 7. lp. ..Atmošanās”, Fremde Koerper, Neue Gedichte, 1962, Suhrkamp Verlag, Frankfurt am Main, 7. lp.

„Acumirklis ar logu”, Ausgewaehlte Gedichte, 1963, Suhrkamp Verlag, Frankfurt am Main, 62. lp.

 

Sachs, Nelly,

„Neatminamo mīklu ķēde”, Ausgewaehlte Gedichte, 1963,

Suhrkamp Verlag, Frankfurt am Main, 69. lp.

„Kas sauc?”, Ausgewaehlte Gedichte, 1963, Suhrkamp Verlag, Frankfurt am Main, 19. lp.
 

 

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

 

Bender, Hans und Hoellerer, Walter, izdevēji:
Symposion − Lyrik heute, Akzente, 1961, 1.

 

Bender, Hans:

„ Ende − Uebergang − Anfang”, Akzente, Zeitschrift fuer Dichtung, 1961, 4, Hanser Verlag Muenchen, 375. lp.

 

Bender, Hans:

Mein Gedicht ist mein Messer, 1961, Paul List Verlag, Muenchen, 75., 71., 144., 86. lp.

 

Bienek, Horst:

Nachvort − Johannes Bobrowski: Das Land Sarmatien, 1966, Deutscher Taschenbuch Verlag GmbH & Co.KG, Muenchen, 117. lp.

 

Enzensberger, Hans Magnus:

Museum der modernen Poesie, 1964, Deutscher Taschenbuch Verlag GmbH & CO.KG, 11.-14. lp.

 

Grenzmann, Wilhelm:

Dichtung und Glaube, 1952, Athenaeum Verlag Bonn, 357.lp.

 

Guradze, Dr. Ursula:

Bindung, Freiheit und Spiel in der Formwelt der Lyrik, 1965, personiski noklausītās lekcijas.

 

Gsteiger, Manfred:

Technische Neuorientierung der Lvrik, Welt und Wort, 1963, 8, Heliopolis Verlag, Tuebingen, 231. lp.

 

Hasselblatt, Dieter:

Lyrik heute − 1963, Signum Verlag, Guetersloh, 18., 42., 223.-225., 232., 285,-286. lp., kā ari pa visu grāmatu izkaisīto domu kopsavilkums.

 

Hocke, Gustav Renè:

Manierismus in der Literatur, 1963, Rowohlt Taschenbuch Verlag GmbH, Reinbek bei Hamburg, 18., 21., 23., 39., 42., 152. lp.

 

Hoellerer, Walter:

Theorie der modernen Lyrik − 1965, Rowohlt Taschenbuch Verlag, Reinbek bei Hamburg, 49., 198.-206. lp.

 

Jacobs, Wilhelm:

Moderne deutsche Literatur, Portraets,Profile, Strukturen, Signum Verlag, Guetersloh, 18., 20.-29. lp.

 

Krolow, Karl:

Aspekte zeitgenoessischer deutscher Lyrik − 1963, List Verlag, Muenchen, 12.-17., 141., 68., 12., 21., 16. lp., nobeigumā kopsavilkums pa visu grāmatu.

 

Krolow, Karl:

Ausgewaehlte Gedichte − 1963, Suhrkamp Verlag, Frankfurt am Main, 7., 75. lp.

 

Leimanis, Eižens, prof.:

„Matēmatika, māksla un dzīve”, Selonijas Informācijas Biļetens, 1966, 9, 7.-8. lp.

 

Macleish, Archibald:

Elemente der Lyrik (Poetry and Experience) 1961, Sachse & Pohl Verlag GmbH, Goettingen, 1.- 15. lp.

 

Weyrauch, Wolfgang:

Expeditionen, Deutsche Lyrik seit 1945, 1959, Paul List Verlag, Muenchen, 155. lp.