POLĪTIKAS ROMANTIKA
Voldemārs Bastjānis, Demokratiskā Latvija. Stokholmā: Emils Ogriņš, 1966. 323 lp.Latvijas t.s. Saeimas jeb partiju laiki līdz šim nav pamatīgi apskatīti. Izņemot dažas no dogmatiska viedokļa rakstītas monografijas Padomju Latvijā, par šiem gadiem nav neviena vēsturiska apcerējuma. Tikpat nepilnīga ir arī atmiņu literātūra. Tādēļ jāpriecājas par katru grāmatu, kas pieskaŗas šim jau miglainam, bet varbūt vissvarīgākam Latvijas vēstures posmam. Prieks ir vēl lielāks, ja tā, kā šoreiz, ir laba grāmata - saturā bagāta un stilā jestra. Demokratiskā Latvija ir turpinājums, chronoloģiski apgrieztā secībā, pazīstamā latviešu sociāldemokratu polītiķa un kreisās valdības finanču ministra Voldemāra Bastjāņa 1964. gadā izdotajai grāmatai Gala sākums, kuŗā apskatīti "Ulmaņa laiki". Ja memuāru kvalitāte ir mēraukla polītiskām spējām, tad sociāldemokratu polītiķi rādās spējīgākie. Polītisko memuāru literātūrā par šī gadsimta divdesmitajiem gadiem Bastjāņa grāmatai nav sāncenša, izņemot viņa partijas biedra Fēliksa Cielēna memuāru 2. sējumu. Ar prieku varam teikt, ka Bastjāņa grāmata salīdzinājumā ar Cielēna memuāriem ir dažā ziņā pārāka. Vienīgi tai ziņā Bastjānis nav pārāks par savu kollēgu, ka Cielēns atļāvies rakstīt mazliet kritiskāk par savu partiju un šad tad atklājis dažus partijas noslēpumus nesaudzīgāk nekā Bastjānis. Toties divdesmito gadu un partijas laiku gaisotne ir tveŗamāka Bastjāņa grāmatā. Teicams ir Cielēna mēģinājums saskatīt sevi un Latviju episki vēsturisko strāvu tecējumā un žņaugos. Taču nereti Cielēna darbā jāsastopas ar neveiklām, pārāk drāmatizētām vietām, un tas atstāj uzbāzīga egoisma iespaidu.
Bastjāņa pieeja ir anekdotiskāka, intimāka, personiskāka. Ja Cielēns skatījies no augšas uz leju, tad Bastjānis - no lejas uz augšu. Bastjāņa metode izrādās sekmīgāka, jo pēc 300 lappusēm epizodi savijušies īpatnējā mežģinē, kuŗas raksts konspektīvi un koncentrēti izsaka vienu - demokratiskās Latvijas prieki un bēdas. Visi memuāri ir pēc definīcijas personisku atmiņu un uzskatu atstāstīšana. "Es" dominē arī Bastjāņa grāmatā; tā lielā mērā ir savas un partijas polītikas apoloģija. Bet Bastjāņa "es" ir cilvēcisks, nevis dievišķi pretenciozs. Lielā mērā Bastjāņa memuāru šarms sastāv no tā, ka viņš ir tik personiski ass un nesaudzīgs pret saviem pretiniekiem. Objektīvitāte ir varbūt nesasniedzama pat tiem, kuŗu profesija ir būt objektīviem, un Bastjānis ir rīkojies pareizi, nemēģinot atņemt maizes darbu vēsturniekiem, kā to centies darīt Cielēns.
Bastjāņa grāmata aptveŗ gadus no Latvijas pasludināšanas līdz Ulmaņa apvērsumam 1934. gadā. Diemžēl Bastjānis nepiedalījās Satversmes sapulcē, jo tikai 1919. gadā atgriezās Latvijā no Maskavas - par vēlu, lai piedalītos šajā nozīmīgajā darbā. Tādēļ apmēram pirmās simt lappuses nav tik vitālas un piedzīvojumiem bagātas kā pārējā grāmata, sākot ar pirmās Saeimas vēlēšanām 1922. gadā, kad Bastjānis ļoti īpatnējā un drāmatiskā veidā uzsāka savu polītisko karjēru demokratiskajā Latvijā ar t.s. "grozāmā likuma" palīdzību. Bastjānis sociāldemokratu sarakstā bija nolikts pēdējā (15.) vietā, bet nobalsošanā vēlētāji, izmantojot tiesību svītrot nepatīkamos un ierakstīt patīkamos kandidātus, viņu pacēla trešā vietā, aiz J. Raiņa un Dr. P. Kalniņa. Šis notikums panāca, ka Bastjānis nokļuva nozīmīgāko demokratiskās Latvijas polītiķu saimē.
1922. gadā Bastjānim bija 38 gadi. Viņam jau bija plaša polītiska pieredze, lai gan lielāko dalu kā konspirātīvās revolūcionārās partijas biedram. Demokratiski parlamentāru pieredzi, kā arī populāritāti tautā, viņš bija ieguvis 1917. gadā, darbojoties slavenajā Vidzemes Zemes Padomē un kandidējot mazinieku listē Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās. Demokratiskās Latvijas gados Bastjānis darbojās visās Saeimās, iegūstot nozīmīgus posteņus; 1927. gada kreisās valdības laikā viņš darbojās valdībā par finanču ministru.
Bastjānis ir demokratiskās Latvijas karsts aizstāvis, bet viņa mīlestība nav akla; viņš Latvijas parlamentārajā iekārtā atrod daudz kritizējama. Viņš apgriež arī otrādi trimdas latviešos dominējošo viedokli, ka partiju laiki bijuši juku, izšķērdības un pagrimuma laiki, kam pretstatā - Ulmaņa gadi, polītiskas vienprātības, mērķtiecības un "pilnības raga" gadi. Bastjānis turpretim redz Saeimas laikus kā Latvijas izveidošanās, ekonomiskās un kultūrālās augšanas gadus, un, vissvarīgāk, kā polītiskas brīvības laiku. Ulmaņa laiki Bastjāņa skatījumā ir, kā viņa iepriekšējās grāmatas virsraksts norādīja, Latvijas gala sākums. Vēstures novērtētājiem nākotnē būs jāņem vērā abas interpretācijas, un nav neiespējams, ka Bastjāņa versija būs pieņemamāka. Saeimas laiku trūkumi, pēc Bastjāņa domām, bija dažādi, bet šeit pieskarsimies tikai trim: 1. "Sīkmaņu" partijas; 2. Sociāldemokratu partijas (LSD) nostāja; 3. Korupcijas.
Bastjānis lielā mērā pievienojas plaši izplatītai domai, ka Latvijā bija pārāk daudz partiju, un viņš arī atzīst, ka šīs daudzās partijas bija vainojamas polītiskā nestabilitātē. Bet Bastjānis neatzīst, ka bija jātaisa apvērsums un jāizveido totālitārs režīms, lai nestabilitāti novērstu. Daudzpartiju lāsts būtu bijis novēršams demokratiskā ceļā ar Saeimas lēmumu, radot vēlēšanu likumu, kas nepieņemtu Saeimā partijas ar mazāk kā trim deputātiem. Pēdējā Saeimā bijušas 25 partijas, un 14 no tām ar vienu vai diviem deputātiem. Bastjānis domā, ka šīm sīkpartijām bija par daudz varas, jo ar to palīdzību bijis iespējams celt un gāzt koalīcijas, kas pastāvējušas tikai ar šo sīko partiju pērkamajām balsīm. Iemesls, kādēļ Saeima nenovērsa šo ļaunumu, pēc Bastjāņa domām meklējams Zemnieku Savienības un Ulmaņa polītikā. "Uz šiem sīkmaņiem viņš (Ulmanis) balstījās kā uz kruķiem, bet tos aizsviest nevarēja un negribēja". Kādā sarunā Ulmanis šajā jautājumā izteicies:
"Jā, jā," K. Ulmanis ironiski man atbildēja, "Jūs esat varen gudrs. Kas jums nekaiš ar tādiem priekšlikumiem nākt! Jūs ne tikai grozīsiet vēlēšanu likumu, bet ar to pašu nogāzīsiet manu valdību ". (137. lp.)
Bastjānis aplinkus pieskaŗas vēl vienai demokratiskās Latvijas valdību nestabilitātes problēmai, lai gan viņš to par īstu nestabilitātes iemeslu neatzīst, t.i., LSD uzmanīgajai, neuzticīgajai, pat šaudīgajai nostājai pret citām demokratiskām partijām. Jau Satversmes sapulces laikos LSD pieņēma lēmumu koalīciju valdībā neieiet, ja tai nav dota noteikšana, t.i., vairākums. šis bija ļoti nopietns solis, jo demokratiskās Latvijas lielākā partija atteicās uzņemties katru atbildību, bet neatteicās kritizēt un gāzt esošās koalīcijas. Vēlāk šo lēmumu oficiāli atcēla, bet praktiski tas bija spēkā visus demokratiskās Latvijas pastāvēšanas gadus. Šī partijas nostāja bija arī par iemeslu, kādēļ M. Skujenieks atšķēlās no LSD. No rietumu demokratiju polītiskā viedokļa šāda nostāja būtu uzskatāma par demokratijas boikotu. Viens no anglo-sakšu demokratiju sekmju iemesliem ir bezprincipu (jeb kompromisu) polītika. Marksistu partiju mantojums Latvijā un arī citur pasaulē ir bijis ne tikvien bezkompromisu, bet pat cilvēciski neiespējamu ideālistisku principu ievešana parlamentā, kas, atskatā uz demokratisko Latviju, ir jānovērtē par vienu no tās nestabilitātes iemesliem. Sociāldemokrati B. Kalniņš un F. Cielēns šinī jautājumā ir parādījuši sirdsapziņas pārmetumu simptomus, bet beigās tomēr izšķīrušies par partijas nostājas pareizumu. Bastjānis ir daudz kritiskāks pret partijas vairākumu un pat atzīst M. Skujenieka atšķelšanos par kaut ko pozitīvu. Vēsturnieki var būt pateicīgi Bastjānim par šī jautājuma apgaismošanu ar jauniem datiem.
Viens no Bastjāņa memuāru tematiem ir korupcija - visāda veida iedzīvošanās uz valsts rēķina. Lielāko daļu no šīm korupcijām Bastjānis ir sarindojis pie savu polītisko pretinieku, it sevišķi K. Ulmaņa un "zelta mutes" A. Klīves sliekšņa. Bastjānis min daudz interesantu un visumā ticamu ziņu par korupcijām Latvijā no savas pieredzes dažādos posteņos, it sevišķi finanču ministra amatā. Katram, kas gribēs novērtēt partiju laikus Latvijā, būs jāņem vērā Bastjāņa aprādītie fakti. Bet varbūt būtu pārsteidzīgi tūliņ pieņemt Bastjāņa absolūti nosodošo nostāju pret Zemnieku Savienību un Kārli Ulmani. Par korupcijām Latvijā, ja tās notika tādā mērogā, kā to apraksta Bastjānis, mūsu informācija vēl nav pilnīga, un būtu vēlams pameklēt citus avotus, to atsegšanā. Cerams, ka Bastjāņa atklātā un asā nostāja pamudinās citu partiju vadoņus sekot viņa piemēram.
Pagaidām vismaz šī raksta autoram trūkst pietiekamu datu, lai atsijātu Bastjāņa polītiskos motīvus no minētās informācijas. Daudz no tā, ko Bastjānis sauc par korupciju, piem., 1,4 miljona latu avanss fiktīvajai lokomotīvju firmai Ņujorkā, varbūt izskaidrojams ar pieredzes trūkumu. Tāpat būtu jāatšķiŗ daži apšaubāmi gadījumi, kuŗus Bastjānis varbūt nosoda sociāldemokratu pārcilvēcīgi tīrās morāles dēļ. Korupcijas nav attaisnojamas, bet tomēr ekonomiski un vēsturiski šad tad tās ir nesušas daudz laba, it sevišķi industriālās attīstības posmos. Piemēram, nav iedomājams, ka Amerikas ļoti plašais transkontinentālais dzelzceļu tīkls būtu pabeigts tik ātri, laikā no apmēram 1860. līdz 1890. gadam, bez pasakainām korupcijām.
Kā finanču ministrs, pēc paša informācijas, Bastjānis bija nevainojams, un vēsturnieki visumā pievienosies šim vērtējumam. Ja Bastjānis kļūdījās, tad viņš kļūdījās uz konservātīvo pusi. Vērtējot Bastjāņa ekonomisko polītiku pēc modernākām mērauklām, viņš bija pārāk taupīgs un uzmanīgs ar aizdevumiem: kad viņš runā par naudas lietām, šad tad šķiet, mēs nelasām memuārus, ko rakstījis valstsvīrs ar degoša revolūcionāra pagātni, bet gan ko līdzīgu Hūvera tipa republikāņu baņķieŗa atminām.
Sakot visu šo par Bastjāņa grāmatu, mēs vēl nebūt nepieskaŗamies šīs grāmatas šarmam - Bastjāņa spējai atdzīvināt partiju laiku tempu, asumu, solu skaņas Rīgas trotuāros un Saeimas kuluāros, kad frakoti Latvijas polītiķi azotē nēsāja intrigu duncīšus un bija gatavi tos iedurt pretinieka mugurā. Šķiet, arī trimdas "ulmanieši" varēs iedzīvoties Bastjāņa atmiņās par Latviju divdesmitajos gados, jo viņš ir spējis ietvert un sajaukt rīta avīžu ziņu svaigumu ar drusku romantiski sentimentālu noskaņu par izbijušiem laikiem. Viņš pārliecina, ka demokratiskās Latvijas krodziņi bija vislabāko vīnu pilni un Latvijas dižvīri un viņu dāmas bija sasnieguši tādu pašapziņas, brīvības un spara sajūtu, ka tie varēja atļauties uzvesties gandrīz vai skandalozi un ar nicinošu vieglprātību par to lasīt rīta avīzē.
Andrievs Ezergailis