JG63: Dr. Jāzeps Lelis, Latviešu trimdas sabiedrības izvērtējums

Šodien, 4. septembrī 1937., savu astoto sējumu klajā laižot, „Senatne un Māksla” var atskatīties atpakaļ uz 2 gadus ilgu darbu, kas bijis veltīts latviešu senatnei, latviešu mākslai un dzimtenei, patiesai tēvijas mīlestībai.

Un šodien, 4. septembrī 1937., „Senatnes un Mākslas” redakcija grib visiem, visiem pasacīt, ka veiktais darbs bija iespējams un veikts ar sekmēm tikai pateicoties tai lielai patriotiskai sajūsmai, tai aizrautībai tautas un tēvzemes labā, — kuŗu atnesis mums mūsu Valsts Prezidents Dr. K. Ulmaņa kungs, ar drošu roku ķildas brāļu starpā izbeigdams, internacionālus māņus padzīdams un latvietim atdodams vienoto Latviju, — viņu: mūsu sapņu svētnīcu un mūsu labāko un dzidrāko jūtu un centienu avotu.

Un tāda griba, liela un sajūsmas pilna, ir bijusi un ir šodien tam, pirmam mūsu vidū, Dr. K. Ulmanim, kas pirmais bija mūsu vidū arī mirkļos, kad no nebūtības un pasaules kaŗa posta atkal Latvija tapa; pirmais mūsu vidū arī 15. maijā 1934., kad viņš izbeidza ķildas, kad latviešu tauta atkal karstas tēvzemes mīlestības apgarota vienota tapa un nolēma turpināt spītēt nelaimei un postam, jo viņš, mūsu Valsts Prezidents Dr. K. Ulmaņa kungs, atdeva tautai to nesalaužamo gribu dzīvot, ko Eiropas māņideju vilnis centās iznīcināt, tautas enerģiju gandrīz jau ievirzījis sociāla naida cīņās un līdz ar to pašiznīcināšanā.

Mēs mīlam mūsu zemi, mūsu latvisko Latviju, — un tādēļ mēs sveicinām šodien, 4. septembrī 1937., mūsu Valsts Prezidentu Dr. K. Ulmaņa kungu, kuŗa 60. gadu svētkiem lai veltīts būtu šis 4. „Senatnes un Mākslas” sējums. „Senatnes un Mākslas” pastāvīgie līdzdarbinieki ir gribējuši šai sējumā katrs ko dot no saviem pētījumiem par latviešu pagātni, — jo viņi zina, ka mūsu Valsts Prezidentam arīdzan mīļa šī senatne.

Un kā gan viņu nemīlēt?!

Pati latviešu tauta, kas gadsimtiem ilgi mācēja saglabāt savu īpato seju, neskatoties uz visām likstām un ietekmēm, — saglabāt savu valodu un kultūru, savas brīnišķīgās tautas dziesmas, rotas un tērpu: kas no mums gan lai nemīlētu šo varoni, tautu ar varenu spēku un gribu!

Patiesi, vai mīlēdami viņu mēs varam labāki savu prieku par 1918. un 1934. gadu izteikt, kā vārdiem:

„Lai kokles dūc un lai zvani zvana:
Nu esi brīva, brīva Latvija mana!”

Mēs mīlam Latviju, Latviju brīvu, un mēs solām uzticību Vadonim, kas Latvijai palīdzēja brīvai tapt.

Mēs priecājamies šodien, 4. septembrī 1937., ka sešdesmit gadus atpakaļ Zemgalē, Bērzmuižas Pikšās, piedzima zēns, kam vīra gados tapa lemts ar Vestharda drosmi un prātu, Tālvalda un Vēka pašaizliedzību un drošsirdību latviešu zemē valdīt, viņas likteņus lemt un tiesības aizstāvēt; kā kuršu kuģu priekšā, tā lai sašķeltos ienaidnieku ļaunais prāts: tā Laimas velte bija, kas tika likta šūpulī.

Mēs nezinām arī labāku solījumu šodien, mūsu Valsts Prezidentu suminādami viņa goda dienā, — kā solījumu turpināt pētīt latviešu tautas likteņus, celt gaismā tautas spēku un spējas pagājušos gadsimteņos, zinādami, ka Valsts Prezidentam Dr. K. Ulmaņa kungam mīļa šī senatne, un zinādami, ka tas — „kas pagātni pētī, nākotni svētī”.

4. IX. 1937.
„Senatnes un Mākslas” redaktori F. Balodis L. Liberts.