|
Velta Sniķere
SADALAITIES
Dalaities durvis Saskaldaities Griezieties Dzelzs atslēgas!
Griezieties atslēgas Virpuļojiet, Satecēs soļi.
Vēlīni ceļi Bez baismu un briesmu Ciemiņi veļi Salūdzas dziesmu
Dziesmai, ko sen jau zinās Un atceras, Dziedāties ļaušu.
Laidīšos tālu Pēc atbalss, Kas tevī Tikko tu dzirdēsi Modīsies manī.
Viss labi norit Viss norit labi.
Ne gaisi gaišojas Ne tricinās Ne ausma ar rozēm Ne magonēm vicinās,
Ne suņi rējuši, Ne gaiļi iedziedājušies.
Nē. Vēl vienmēr Tik smalki velk vilki Labsirdīgie Kas pusnakti sarga.
SPALVAS KĀTIEM
Tie zīmuļi un spalvas kāti, Kas liek rakstīt, Lai uzsit paši savas sulas, Ko papīros šļakstīt;
Jo citādi vērtīšu Uz izliktajām sacīšanas auklām Sēdošos melnos vakts kraukļus Staltos, baltos spēļprinčos sev.
SAULES ZAĶĪŠI
Te lec un lēkā, Nāk un iet ar spulgu, Zib, ir un aušojas, Un pazūd neaizlecot.
Saule sūta savas maldugunis, Lai var kādu gaismu saskatīt.
Bet gaisma ienirusi spogulī, Sasitās, sakļāvās un slēdzās virsmas viļņi. Kas redz? Ik skats kā izriņķojis bumerangs Skrien piederīgā acī atpakaļ, Vien sevi sastapis šai skatījumā.
Saule sūta savas maldugunis, Lai var kādu gaismu uzskaitīt.
Bet gaisma iebēgusi spogulī, Sasitās, sakļāvās un slēdzās virsmas viļņi, Un, kur tā virzās, Pēdas neatstāj ne kāpnes, Tik margojošas pamet Projekciju plāksnes.
Un tomēr, Nokabinot savus atspīdumus, Jūs stikla kalnā uztiksit.
ATGRIEZIES
„Tavs prāts lai notiek Kā debesīs Tā arī virs zemes . . .” Un ellē ...? Vai mēs negribam Lai elle mainītos?
Klīda māte ar meitu, Demētra ar Persefoni.
Klīda māte ar dēlu — Izīda ar Horu, Marija ar Jēzu.
Pēdīgi tēvs ar dēlu. Atgriezies Svētais gars:
Vēja māte, Ūdens māte, Uguns māte —
Atgriez mums Mūsu debesis, pazemi Un mūsu zemi!
OP. 30
ielūgums bij pareizs — adrese: pļava 27. ielas galā laiks: stunda pirms miglas atbilde: nevajadzīga
jachta zvilnēja sasilušos zāles viļņos pār apaļām rūtīm tecēja skudras un pļavu īrisi glaudas pie tās sāna bet enkura tauvā piesiets jauns vilku suns stājās man pretī un ļaunām zvēra acīm prasīja padošanos
es noliku savu padošanos tā priekšā un jaunu sākumu pacēlusi uzkāpu klājā
tālāk viss bij kā parasts
viesi un viesu viesi skaņu plates kompasi glābšanas jostas caurspīdīgi vārdi caurspīdīgās dzērienu glāzēs caurspīdīgi pirksti kas apģērbj un apģērbj un apģērbj
bet ar jaunu zināšanu es jutu valgumu uz vaigu galiem un miglas tuvošanos
KLAUSOTIES
Divpadsmit zili toņi, divpadsmit olīvzaļi, divpadsmit mēļi un brūni lēkā pa maniem pirkstiem, taviem, pa kvintām, pa septimām, lecot saķeras ķekaros, krīt divēju delnu riekšavā —
smaržo kā vīni, kā meijas, kā kaltētas zāļu nastas.
Dzirdīgāki par suņiem, mēs klausāmies virstoņu rondoletu.
MIJKRĒSLIM LĪDZ . . .
Mijkrēslim līdz Salija acīs man vērmeļu vīns, No sirds Lobās rūzganas rūsas plēnes. Visas pasaules izmisums, Kā kāda ārprāta armija akla Soļoja, Soļoja smagnējiem soļiem Man pāri un cauri. Mutē man dubļi, Smadzenēs sals. Gals nebaida vairs, Kaut kur nāves vālodze Mieram sauc mani. Te pēkšņi Tu aizdedzi sevi Kā baltu lūgšanas sveci, Un aizglāsta augums tavs Kā pieneņu pūku palsu Drūmo rūgtuma murgu manu. Ar mūsu lūpām Draiski sarunājas Nedzimusi saules bērni; Ap mūsu rokām Vijas apīnāja skurbās stīgas: Tavas sievišķības nemiera tumsā Mani mierinot glāsta Nerimīgs dzīvības miers. Mijkrēslim līdz Dēj acīs tavās Krusta polku prieka kāvi, Man no acīm Baltas pīpenes plaukst.
NEPAZĪSTAMIEM DRAUGIEM REKVĪEMA VIETĀ
Likten, kur acīs manās svētā ārprāta guni! Pārklāj manai miesai strutainu augoņu tīklu, Lai izstumj un smej, un atstāj mani vienu! Mierina mani bezdomu pusvārdi, pusdomu nevārdi, Bet labums jūsu man zobos čirkst Kā asa bezziedu smilts. Man jūsu akluma tuksnesī slāpst. Izmisums, dusmas un naids. Būtu ja suns, Pie jūsu vienaldzības lepnā nama Paceltu kāju. Būtu ja putns melns, Tad lidojot augstu Krītbaltas krāsotos labuma mašīnas spožās Un asaru gaviles slavētu nāvi. Izmisums, dusmas un naids. Cilvēks es esmu, Un aizķeŗas vaids man sakostos zobos. Ievaidas sils, Lūst vētrā zari, Uz pilsētas ielas nosalis cīrulis guļ, Maļ tērauda rati plaukumā ziedu. Apklust gaismas dziesmas, Tek gaišākās acīs mūžības darva, Sirdis kļūst pelni, Un ārprāta ziemā dzīvība salst. Pār ielām spožajām Kā mēris klusums aug, Dzied rītam rekviēmu Mēmu rēgu mutes, Nes kropli eņģeļi Man pusnakts murgu; Kā milzīgs indes kauss Tiek izslāpušiem pasniegts tumsas rīts. Jūs, jūs, jūs! Jūs akli nokaujat Redzīgos dēlus.
n
Teic gudri vīri: Cilvēkam jāuzveic daba. Ar progresa bezžēlas brīnuma māku Jāizrok, Jāaizber, Jānocērt, Jānožņaudz, Jāpārklāj viss Ar glītu un cietu Vienveida betona masu. Bet mana naba Ar zinīgu smīnu Vēdera vidū spītīgi saka: Arī tu, vareno vīr, Esi daba. Es noglāstu viņu Un, putnu lizdas Zem spurainās bārdas slēpis, Eju caur kalna skujainām ēnām Saplūst ar klinti un tāli.
Dzirnavu ielejā, 1966. gadā
VIŅA UN MARIONETES
Palsie mati plīvoja ēnā un viņa smējās aizrautīgi kad lelles tika nožņaugtas bet zaļās samta acis iegrima asarās un viņa smējās aizrautīgi kad zilie akmeņi sadauzīja spoguli kuŗā dejoja marionetes bet tās izslīdēja no salauztām daļām un kamēr mākoņi raudāja nesāļas lāses kristallizētas ievedot putekļus kārdināšanā lai pieliptu pie lāsēm kas tālumā saules apvārsnī spīdēja sadalīdamās spektra krāsās uzlīmētās sejas marionetēm izplūda un tika samīcītas kā papes gabali bet spektra lāses klīda viņai ap samta acīm kamēr marionetes bez sejām dzēra krāsas lai kļūtu zilas vai sarkanas krāsojot turpmākās dienas pēc patikas zilas vai sarkanas ar lāsēm bez otām bet krāsojot un spektra lāses spīdēja viņai acīs kā kronis uz samta troņa un kad tā izteica dadžainus vārdus no savas izlutinātās mutes tie lēnām auga uz iekšu kā dziedzeris muskulī dzejniekiem pārrautām mēlēm dziedātājiem izmazgātām balsīm māksliniekiem ar aklām otām izdziestot neslavas cietokšņos.
PĀREJA
Sestdienas prāts slīdošos mirkļos kļūst glums eļļainās krāsās, un es jūtos kā vīnoga olīvu zarā, kas gausi kā sliņķis džungļu koka žuburā līkst lejup pret zāli; un tur starp akmeņiem rožu okeānā viļņi smaržo pēc svētdienas starp diviem baltiem miegainiem palagiem.
|
