Jaunā Gaita nr. 60, 1966

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

Atraisīšanās

1956. gada rudenī lāpu gaisma meta blāzmu uz vaļā atraisītiem karogiem, demonstrantu plakātiem un sejām, apgaismoja mutes, kas lasīja iesniegumu tekstus sūtņiem, ārlietu ministriem un valstu galvām. Rietumu jaunatne un sabiedrība ar aizturētu elpu sekoja ziņām no Ungārijas. Sekoja tām, it kā tās būtu kāda spraigi uzrakstīta romāna jaunas lappuses.

Interese par Ungārijas revolūciju bija literāra. Tā deva arī impulsus veselai Ungārijas literātūrai: uzsaukumiem, kommentāriem, apliecinājumiem, protestiem.

Ar būtisko saskārās vienīgi tie, par kuŗiem šo literātūru rakstīja.

Grāmatas, uzsaukumus un iesniegumus – literātūru – izlasa un noliek plauktā.

Tie, kas saskārās ar būtisko, ir nolikti plauktā kopā ar literātūru. Ar tiešo, nekautrīgo un neliekuļoto īstenību viņiem bija jātiek pašiem galā, jo tik tālu pasaules literārā interese nesniedzās.

Ir arī spriests par to, vai ungāri darījuši pareizi. Poļi, saka, panākuši atraisīšanos no kollektivās totālās diktatūras kolosa austrumos daudz efektīvāk, tikuši tālāk. Par to nav jāšaubās, vismaz, ja ielūkojamies tagadējās Polijas kultūras dzīvē: poļu filmas ir jēdziens, poļu modernā mūzika – avangards.

Ungārijas revolūcija nav mērojama ar šādām mērauklām. Tā reizē bija un nebija polītiska. Tā bija polītiska tajā nozīmē, ka ar apžilbinošu ātrumu Ungārija īsajās brīvības nedēļās radīja aizmetņus brīvai, demokratiskai iekārtai savā zemē, kas nebūtu drauds arī Padomju Savienībai. Revolūcijas izraisītāji cēloņi arī pieder polītikas sfairai. Bet stichiskā norise, revolūcijas izplaukšana vistiešākā ceļā no masām, no tautas, nav vērtējama tikai kā polītisks akts, tā vērtējama pirmkārt kā cilvēka gara vulkānisks izvirdums, kas lauž uz pusēm savažotāju varmācības iekārtas garozu un ietiecas debesīs. Ungārijas revolūcija nebija tikai polītiska sacelšanās pret apspiedējiem, tā bija cilvēku revolūcija vārda vistiešākā nozīmē.

Varbūt ungāri, iedami citu (Polijas?) ceļu, būtu panākuši vairāk? Varbūt? Tā ir prātošana pēc notikušā. Apstāklis, ka šādi apsvērumi nav varējuši notikt Ungārijā pirms revolūcijas sākuma, viens pats izgaismo nebrīvības situāciju: diktatūras nedarbojas, racionālo apsvērumu vadītas, to izraisītās reakcijas nav racionālas. Atbildība par to jānes diktatūrām pašām.

Bet viss tas notika priekš desmit gadiem. Vai atceramies?

G. I.

 

Kad –

Ģorgs Vitecs

– kad katrs, pat sīkākais, akmens uz ceļa mazas, pelēkas ardievas čukst,

– kad mežā, kur robeža, salna kaisa ledus zvirgzdus pie kājām,

– kad neatskatās vairs, tikai traucas savām domām līdz: projām, projām, projān

– kad mēness iežēlojies paslēpj nakts padebesī vaigu,

– kad pēdējā ciemata uguns iegrimst krēslā, pa kuŗu nāk nakts,

– kad svešs, robains kalna gals rāda ceļu uz zemi, kuŗā neesi bijis,

– kad katrs krūms un katrs zars gājēja sejā birdina asaras,

un dzirdi... nedzirdi...

kā mājas, ko pameti,
kā mēma kļuvusi zeme
kliedz, kliedz pēc tevis...

 

ĢORGS VITECS (Gyorgy Vitez) 1952. gadā kā polītiski neuzticams students deportēts un ievietots soda nometnē. Ungārijas revolūcijas laikā viņš darbojies Strādnieku organizācijā. Tagad Kanadā. Dzejolis „Kad – „ atdzejots no Paula Sörensena tulkojuma antoloģijā „Ungarns stemme” (Gyldendal, Danmark 1960).

 

 

 

Pieļāvuma literātūra

Ģūla Borbāndi

 

Par literātūrpolītisko situāciju Ungārijā.

 

Šāsdienas ungāru literātūra ir pieļāvuma literātūra. Tā veidojusies starp varas nosacīto un polītiski iespējamo. Pēdējā gadu desmita literātūras attīstību – pēc ungāru revolūcijas 1956. gadā – pastāvīgi noteikusi valdītājas komūnistiskās partijas ideoloģiskā ievirze un rakstnieku centieni.

Partija šajā laikā cieši turējusies pie sava ideoloģiskā monopola un sociālistiskā reālisma doktrīnas. Tā prasījusi darbus, kas iestājas par sociālismu un kuŗos manāma uzticība reālismam. Komūnisti tomēr nav varējuši novērst arī tādu literāru darbu parādīšanos, kam ar sociālistisko reālismu nav nekā kopēja, kas devuši citādu cilvēku, sabiedrības un īstenības atainojumu nekā ierēdņiem patīk. Kadara režīmam dziļāk izprotot literāri radošo darbu un zināmas tolerances dēļ, radies stāvoklis, ka tikai atklāti pretkomūnistiski sacerējumi un tādi, kas skaŗ zināmus tabu (padomju kaŗaspēka klātieni Ungārijā, ungāru urāna un boksīta iežu izmantošanu, kollektivizāciju) nav publicējami. Tālab pēdējā laikā varēja parādīties daudz tādu darbu, kuŗu publicēšana priekš 1956. gada un pirmajos pēcrevolūcijas gados likās neiespējama.

Zināmu popularitāti šajā laikā ieguvuši vairāki žurnāli, kuŗi publicējuši kritiskas apceres un rakstījuši par tematiem, kas saistījuši vispārības interesi. Speciāla atzinība pienākas žurnālam „Nagyvilág” (Plašā Pasaule), kas ungāru lasītājiem pavēris ceļu uz modernu ārzemju literātūru un tādējādi devis nozīmīgus impulsus arī pašu ungāru literātūras attīstībai.

Laikā pirms revolūcijas ungāru literātūrā valdīja reālisms, ne tikai sociālistiskais reālisms, no kuŗa spējīgākie rakstnieki turējās sāņus, bet arī dažnedažādi citi reālisma paveidi. Rakstnieki palika uzticīgi tradicionālajam rakstīšašanas veidam arī tad, ja viņu tematu izvēle bija revolucionāra. Turpretī pēc 1956. gada revolūcijas parādījusies dzīva interese par jaunajām strāvām un stila ievirzēm, par Rietumeiropas un Amerikas literātūrā pazīstamajiem tematiem un daiļrades metodēm. Šiem rietumu literāro „skolu” paraugiem galvenokārt pievērsušies jaunākie autori. Hemingvejs, Moravija, Kafka, Dürenmats, modernie franču rakstnieki un Anglijas „dusmigie jaunie” ieguvuši Ungārijā uzmanīgus lasītājus un ir populāri. Tāpat arī ungāru literātūrā parādījušās modernā cilvēka un modernās pasaules temati, kaut gan tos oficiāli uzskata par novirzīšanos no pareizā ceļa; par šiem tematiem rakstītāji autori kritizēti par piesliešanos „dekadentismam” un „mērkaķošanos pakaļ rietumu sliekšņiem”. Vientulība, pamestība, nāve, nespēja cilvēciski komūnicēt ar citiem, garīga izolācija ungāru daiļliterāro darbu tematu sarakstā ir nozīmīgā vietā. Dažos darbos lasītāji konfrontēti ar atsvešināšanās (Entfremdung, alienation) fainomenu. Komūnisti labprāt nerunā par to atsvešināšanos, kas parādījusies viņu pārvaldītajā sabiedrībā. Tie saka, ka kaut kas tāds sociālisma iekārtā neesot iespējams. Taču viņiem nav iespējams izvairīties no tā, ka šī problēma kļuvusi akūta arī Ungārijā un izpaudusies arī ungāru daiļliterātūrā. Pēteris Veress (Péter Veres), kas ir viens no ievērojamākajiem t.s. populistu rakstniekiem, šo ungāru atsvešināšanās fainomenu dēvē par indiferentismu un sūdzas, ka tas galvenokārt iesakņojies ungāru intellektuālo darbinieku aprindās. Arī sociālismā radušās – kā viscaur polītizētās ikdienas dzīves konsekvence – apolītisma noskaņas, vienaldzība par citiem cilvēkiem un to, kas notiek sabiedrībā. Šī jaunā nostāja atbalsojusies dzejnieku un rakstnieku darbos, par ko tie nopelti, bet bez panākumiem.

Populistu grupa ir viena no interesantākajām ungāru literātu grupām, lai gan labāk būtu sacīt – bijusī populistu grupa. Tās dalībnieki pašreiz ir starp lielākajiem dzīvajiem ungāru rakstniekiem un dzejniekiem: Ģula Illiéis (Gyula Illyes), Lāslo Nemecs (László Németz), Pēteris Veress, Pāls Sobo (Pál Szabo), Janošs Kodolānijs (Jānos Kodolányi) un nesen mirušais Ārons Tamāsis (Áron Tamási) pieder pie Ungārijas populārākajiem, kuŗus jaunā paaudze uzskata par dzejas mākslas meistariem un ceļa vadoņiem.

Populisti gadu simteņa trīsdesmitajos gados pievērsās zemniecības problēmām un vēlējās ar zemniecības atjaunošanu atjaunot arī visu ungāru nāciju. No šī ideoloģiskā problēmas nostatījuma tie pamazām atvirzījās sāņus, bet kļuva pēc kaŗa par vispār atzītiem šāsdienas ungāru literātūras pārstāvjiem. Ģula Illieis (ne tikai pats ievērojamākais ungāru dzejnieks, bet arī izcils prōzists un drāmu autors) un Lāslo Nemecs (romānu un drāmu autors un esejists) jau šodien ierindoti klasiķu kārtā. Pie vecākās paaudzes izcilākajiem autoriem pieskaitāmi arī Tibors Derijs (Tibor Déry) un Josefs Lenģuels (József Lengyel), kas uzrakstījuši labākos stāstus par ungāriem padomju koncentrācijas nometnēs.

Ungārija vienmēr bijusi bagāta liriķiem. Arī pašreiz to sniegumi likuši saausīties ne tikai lasītājiem pašu zemē, bet arī ārpus Ungārijas robežām. Plašu modernās lirikas skalu atrodam tādu labāko dzejnieku darbos kā Sāndors Vöeress (Sándor Wöeres), Janošs Pilinskis (János Pilinszky), Ferencs Juhass (Ferenc Juhász) un Lāslo Naģs (László Nagy).

Interesanta parādība mūsdienu ungāru literātūrā ir literārā sociografija. Pēdējos gados parādījies liels daudzums grāmatu, kuŗās zemnieku dzīves notēlojumus aizstājušas tādas problēmas, ar kādām jāsastopas ciema ļaudīm un ļaudīm kollektīvajā lauksaimniecībā. Šo grāmatu saturā atrodam lielāko tiesu kritiskus polītiskās, sabiedriskās un kulturālās dzīves apskatus, tām ir ievērojama ietekme un tās lasa kā „bestsellerus”. Vairāki jauni autori ar šādiem darbiem ieguvuši popularitāti un panākumus, piemēram, Ferencs Santa (Ferenc Santa), Sāndors Čoori (Sándor Csoóri) un Endre Fejes, kas kopā ar „nepolītiskajiem” Miklošu Mesöli (Miklós Mészöly) un Ivānu Māndiju (Iván Mándy) ir jaunākās paaudzes labākie rakstnieki. Varētu vaicāt, ko ungāru rakstnieki grib panākt ar savu kritisko pieeju un „nepolītisko” daiļliterātūru. – Viņi uzskata, ka par visām šīm lietām vispirms jārunā, nesaucot lietas vārdā nav iespējams panākt veselīgāku attīstību un stāvokļa uzlabošanos. Ar to viņi palikuši uzticīgi vecajai tradīcijai, ka rakstnieka uzdevums nav izklaidēt, bet gan būt nomodā par sirdsapziņu un nacionālo vērtību pasargāšanu. Ungāru šāsdienas rakstnieki tic arī dzejas misijai un tāpēc nevēlas ar saviem darbiem kalpot tikai māksliniecisko mērķu aizsniegšanai vien.

Arī ārpus Ungārijas robežām plaukst laba literātūra, galvenokārt Dienvidslāvijā, kur polītiskie apstākļi ļauj ungāru literārajai dzīvei netraucēti attīstīties. Dienvidslāvijas ungāri var lepoties ar to, ka viņu vidū ir vairāki izcili dzejnieki un rakstnieki; bez tam tur iznāk izcils literātūrai veltīts žurnāls. Rumānijā apstākļi nav tik labi, taču Septiņkalnē dzīvo un strādā vairāki pazīstami autori, kas tur izdod arī literāru žurnālu. Literārs žurnāls ungāriem iznāk arī Čechoslovakijā, un apgādi izdod ungāru grāmatas.

Emigrācijā rietumos kopš diviem gadiem gaitu sākušais mēnešraksts „Uj Látóhatár” (Jaunais Apvārsnis) kļuvis par vietu, kur saplūdis kopā labākais, ko devuši mūsdienu ungāru rakstnieki. Bez šī ir arī vēl vairāki citi žurnāli un literāri laikraksti, kas liecina par rosīgu literāro darbību.

Pazīstamākie autori rietumos kā Lajošs Zilahs (Lajos Zilahy) un Sāndors Marais (Sándor Márai), pieder pie ungāru literātūras vecākās paaudzes. Lielajā skaitā jauno talantu turpretī atrodami gan tādi, kas ieguvuši rakstnieka vai dzejnieka vārdu jau Ungārijā, gan tādi, kas pirmos soļus spēruši emigrācijā un jau ielauzušies ungāru literātūras novadā.

  

ĢŪLA BORBĀNDI (Gyula Borbandi), dzimis Budapeštā 1919. gadā, ir Minchenē, Vācijā, iznākošā ungāru redzamākā literārā žurnāla „Uj Látóhatár” galvenais redaktors, kritiķis un esejists. 1942. gadā Borbāndi ieguvis doktora grādu valsts zinībās Budapeštas universitātē. 1949. gadā, komūnistiem pārņemot varu Ungārijā, aizbēdzis uz Šveici, bet vēlāk pārcēlies uz Mincheni, publicējis literāras un polītiskas esejas vairākos ungāru periodiskajos izdevumos. Ir viens no „Uj Látóhatár” dibinātājiem. Šis žurnāls iznāk 96 lappušu biezs sešas reizes gadā un izveidojies par ungāru rakstnieku un zinātnieku brīvu diskusiju forumu.

 

 

 

Trimdas literātūras seja

Prof. Edgara Dunsdorfa rediģētā un Austrālijā izdotā rakstu krājuma ARCHĪVS 6. sējums veltīts pārskatam par trimdas latviešu sasniegumiem literātūrā un mūzikā. Deviņi krājuma raksti stipri dažādi temata un, trimdas apstākļos, arī kvalitātes ziņā.

Jāņa Rudzīša raksts „Latviešu literātūra emigrācijā” (9-42) pilnīgi atspēko latviešu padomju literātu pausto negatīvo trimdas literātūras vērtējumu, un pierāda, ka to raksturo spēcīga vitalitāte. Tā ne vien turpina neatkarības laikmetā izveidotos virzienus, bet arī sāk jaunus ceļus, kas tai paveŗ attīstības iespējas, kādas liegtas ideoloģijā ierobežotajiem rakstniekiem dzimtenē. Rudzīša nolūks bijis kaut pāris vārdos pieskarties jo lielam rakstnieku pulkam, tāpēc rakstam nenoliedzama konversācijas vārdnīcas piegarša un dažreiz vērtējumi pavirši. Raksta plašais vēriens dara to īsti vērtīgu – neviens cits vēl nav mēģinājis dot tik plašu, faktiem bagātu pārskatu par visu trimdas rakstniecību.

Mūsu rakstniecības atsevišķie sejas panti ne vienmēr apmierina. Ja dzeja un stāstošā literātūra noturējusies vismaz uz neatkarības laika līmeņa un jaunāko rakstnieku straujā attīstība pat sola pārsteigumus nākotnē, drāmā jaunrade apsīkusi un nākotnes izredzes vājas. Literātūras kritikas, vēstures un teorijas stāvoklis vēl ļaunāks. Šis „literātūras par literātūru” trūkums var būt liktenīgs trimdas literātūras turpmākajai attīstībai, jo kritika un laikmetīga literātūras vēsture veicina kopības apziņu kā publikas un rakstnieku, tā arī pašu rakstnieku starpā. Teorijas attīstīšana guļ uz mūsu pleciem, jo padomju ievirze to jau iepriekš ierobežo ar ideoloģiskiem „acu aizsegiem”.

Leona Rumaka darbs „Mūsu trimdas rakstniecības problēmas” (81-100) būtu lasāms kopā ar Rudzīša rakstu. Pirmais, pamatojoties uz izdarīto aptauju, dod ieskatu par sabiedriskiem un financiāliem apstākļiem, kas veido otra raksta aizkulises. Tāpēc vien, ka šie apstākļi maz pētīti, raksts varētu veicināt sabiedrības izpratni par tās ietekmi uz varbūt vissvarīgāko kultūras dzīves izpausmi – grāmatniecību. (Jau aptaujas kailie dati vien dod zīmīgu pārskatu par dažādu sabiedrisku grupējumu interesi par grāmatniecību: no 551 izsūtītām veidlapām atsūtītas atpakaļ 92; atbildējuši 85,7 proc. izdevēju, 23,1 proc. kritiķu, 8,9 proc. pircēju un lasītāju, un tikai 6,7 proc. mācītāju un 3,1 proc. skolu pārziņu.)

Iztaujāto atbildes ļauj secināt, ka publika apmierināta ar grāmatu satura dažādību, cenām, technisko apdari. Literātūras kritika arī šai rakstā parādās kā problēma, kuŗā vainīgs autoru jūtīgums, recenzentu diletantisms, literāra žurnāla trūkums, kas dotu sīku pārskatu par grāmatu ražu, un beidzot apgādu amatieriskums (eksemplārus recenzijām vai nu nepiesūta nemaz, vai tikai pēc tam, kad grāmata jau tirgū, un bez kādas informācijas par autoru). Iztaujātie izteikušies atzinīgi par grāmatu izplatīšanas veidiem, kā arī par piesūtīšanu „ieskatam”. „Zinātniskām grāmatām ar mazu tirāžu šis izplatīšanas veids un tā panākumi ir eksistences jautājums. To apzinās intelliģentais lasītājs, kas apskatīto grāmatu nopirks vai... nosūtīs atpakaļ sūtītājam vai viņa pārstāvim” (88). Jāpiezīmē, ka arī ARCHĪVS pieder pie šāda veida izdevumiem, kas var stipri ciest publikas nevīžības dēļ.

Pēc Rumaka atzinumiem grāmatu pircēji visumā pieder pie paaudzes, kas skolojusies Latvijā. Latvieši, jaunāki par 40 gadiem, kaut arī tie ekonomiski būtu ideālākie pircēji, grāmatas pērk reti, un lasītāju/pircēju proporcija to starpā ir 3/1. Šim apstāklim skaidri nomanāmas draudīgas sekas. Raksta beigās vesela rinda vērtīgu ierosinājumu mūsu grāmatniecības mūža pagarināšanai. Tiem būtu jāpievērš nopietna vērība, it sevišķi no Kultūras fonda un citu iestādījumu puses, kas veicina kultūru.

Pārskatu par trimdas literātūras stāvokli papildina Astrīde Ivaska, salīdzinot igauņu, latviešu un leišu dzejas attīstību paaudzi pa paaudzei („Baltiešu dzeja trimdā”, 63-72). Atklājas, „ka igauņu un leišu jaunie dzejnieki jau dzimteni atstājot, gatavi savus darbus publicēt un ka trimda tiem neizrādījās liels šķērslis, kaut tā apstādināja mūsu jaunākās dzejas attīstību par desmit gadiem” (66). Varbūt šī latviešu dzejas „novēlošanās” izskaidrojama ar faktu, ka kaŗš cirtis smagus robus tieši latviešu dzejnieku saimē (Virza, Skalbe, Čaks, Medenis, Ādamsons), tādējādi iznīcinot galveno dzinējspēku; toties latviešiem trimdā radies lielākais skaits jauno dzejnieku. Starp vērtīgajiem rakstiem par literārām aktualitātēm jāmin Kārļa Ābeles” „’Nesaprotamā’ dzeja” (43-62), kuŗā autors mēģina izskaidrot, kāpēc modernās dzejas izteiksme tik grūti izprotama. Ābele pareizi konstatē, ka dzejnieku un publikas attieksmes latviešu literātūrā kļuvušas problemātiskas tikai nesen („Jāatzīst, ka starptautiskā literāri vēsturiskā skatījumā latvieši pirmskaŗa Latvijā /un lielāko tiesu arī pašreiz/ dzīvoja vairāk pagājušā nekā tagadējā gadsimtā”, 51); sabiedrības pārkārtojums industriālisma ietekmē nebijis mūs vēl skāris. Varbūt ar to izskaidrojams arī autora apoloģētiskais tonis un svārstīšanās starp neitrālu teorijas un prakses iztirzājumu un normatīviem ieteikumiem pievērsties lielākai „skaidrībai” (piem., „Varbūt ka nākotnē dzejniecei /Sniķerei/ derētu vairāk padomāt par robežu starp skaidrību un nevajadzīgu neskaidrību vārdu izteiksmē lasītāju uztverē”, 55). Jēdzieni „skaidrs”, „neskaidrs”, kā tie rakstā lietoti, nav nekādi nepārprotamie jēdzieni; un tie ir turklāt arī mainīgi, jo dzejoļa pozīcija starp šiem poliem atkarīga no lasītāja iedziļināšanās. Bet arī „iedziļināšanās” ne vienmēr nozīmē, ka dzejolis kļūst „skaidrāks”; acis uzmetot, angļu dzejnieka Bleika (William Blake) pirmā dzeja šķiet kristalla dzidrumā, bet tanī iedziļinoties, to izjūtam kā arvien mīklaināku. Tāpat grūti izprast, kādā nozīmē Ābele runā par dzejas „saprašanu”, ja viņš atzīst (kam es pievienojos), ka „dzeja nav stāsta vai romāna fragments. Meklējot dzejā tikai vārdu virknējumu racionālo jēgu, bieži neuztveram irracionālos elementus, noskaņas, kas nereti ir dzejas vērtīgākā daļa” (48).

Krājumā vēl iespiesti šādi raksti: Ādama Dukāta „Jānis Sarma, tautas balvas laureāts”; Birutas Šteinhardes „Daiļrades psicholoģiskie aspekti”; Edgara Dunsdorfa „Johans Gotfrīds Zeume (Seume); Arnolda Šturma „Latviešu mūzika trimdā” un Arvīda Ķiploka „Latviešu skaņražu īsbiografijas”. ARCHĪVA nākošais sējums būs veltīts trimdas latviešu zinātnei un zinātniekiem un latviešu teātŗa problēmām.

Ojārs Krātiņš

 

 

 

Par šo un to ar Jāni Klīdzēju

Kad septembrī Jaunās Gaitas redakciju Hamiltonā apciemoja rakstnieks Jānis Klīdzējs, kopā ar Dr. P. Vasariņu un J. Sieriņu tikāmies ar tālo viesi no saulainās Kalifornijas, pārrunājot daudzus un dažādus jautājumus.

Jā, ko gan rakstnieks domā par Jauno Gaitu? No laika gala dažās aprindās izskanējušas balsis, ka žurnālam neesot vadlīniju. Klīdzējs: „Te nevarētu būt ne prasību, ne arī pretenziju. Žurnāla veidošana ir augšanas process, tas jāveido brīvi.”

Par latviešiem viņš saka, ka „tie nav ne labāki, ne arī sliktāki par citiem ieceļotājiem šajā kontinentā,” bet te tomēr uzsvērdams bēgļu segmenta īpatnības. Protams, ar jaunākās paaudzes domāšanu vien nepietiek: „Jāuzasina arī vecās paaudzes domāšana.”

Par presi rakstnieks domā: „Daļa mūsu ‘lielās’ preses cenšas iztikt no vakardienas mīlēšanas un šāsdienas ziņu konjunktūras. Tai nav jaunības un drosmes būt jaunu domu radītājai un vadītājai pāri un aiz mūsu pārticības un samierināšanās un palikšanas pie mūsu ‘pagastu’ mērķiem un notikumiem. Brīžiem ir skumji un liekas, ka šī mūsu prese ir vairāk norūpējusies par mūsu, vecīšu, nodzīvošanu un nomiršanu illūzōriskā un netraucētā labklājības un laimes sajūtā, ka ‘Viss ir labi’ nekā par jaunāko paaudžu iesaistīšanu un sagatavošanu nākamajiem kritiskākajiem gadu desmitiem. Vainīga ir mūsu publika. Tā nekā vairāk no savas preses neprasa. Tai pietiek ar saviem pagastiem un to ballēm.”

Vai trimdinieki pazīst jauno latviešu dzeju? Par jauniešu interesi Klīdzējs ir labās domās: par viņa paša darbiem jauniešiem jautājumu netrūkst – tie norāda uz kritisku pieeju un vēlēšanos saprast, bet Klīdzējs jau jauniešus arī saprot un viņu centieniem ir allaž bijis rada. Viņš turpina būt jaunietis un pasmīnot piemin „divdesmit gadus vecus vecīšus”...

Vai latvieši par sevi var un drīkst pasmieties? Klīdzējs domā, ka šis jautājums, par kuŗu ieinteresējusies arī jaunatne, nav viegls: latvietība trimdā ir vārgs stāds ; latviešu tautā cirstās brūces ir dziļas; tādi ļaudis ātri apvainojas. Ko te iesākt? Jāpadomā.

Guntis Zariņš rakstnieka uztverē bija „emocionāli pārdedzis cilvēks” un savā laikā cieta tāpēc, ka viņa grāmatas neradīja vajadzīgo atbalsi un novērtēšanu.

Par savas darbības visdzīvāko periodu Klīdzējs uzskata laiku pirms desmit gadiem, kad viņš studējis un vasarās varējis netraucēti rakstīt. Pēc tam, kad iecere gatava, rakstot 8–10 stundu dienā, mēneša laikā viņš varējis uzrakstīt grāmatu. Tādu viņam ir 11; ar četrām no tām viņš ir apmierināts, ar nākošām trim tā vidēji, bet par četrām viņš sliktākās domās.

Savā laikā ātri slavas laurus plūcis Rīgā, kad godalgoja viņa stāstus, Klīdzējs atceras Rīgu kā Latvijas Meku: tur viņš kādreiz 18. novembri klausījies, kad Rīgas radiofonā lasīts kāds viņa stāsts...

Rakstnieks nav zaudējis savu tieksmi brīvi veidot domas, rakstus un vielu. Dažkārt viņam pārmesta bezdievība, un viņš atzīst, ka daudz no tā, ko drīkst darīt citu tautu rakstnieki, mūsējie nedrīkst. Taču gribēdams palikt bez saistībām, rakstnieks saka, „ka skudrām jāatiet no ceļa, kad ziloņi nāk”.

Nebūdams formālists, Klīdzējs domā, ka „valoda ir instinktīva lieta”, un būtu labi, ja latviešu valodas gramatiku varētu vienkāršot. Par to ir pacēlušās vairākas balsis. Viņš citē arī kādu nesenu Latvijas apmeklētāju, kas apgalvojis, ka latviešu valodas intonācija Rīgā ir citādāka nekā mūsu auss to paradusi fiksēt. Vai mēs jau tagad būtu attālinājušies no īstās tautas valodas? Par to pirms pusotra gada Čikāgas Kultūras darbiniekiem kongresā referēja Dr. Lelis. „Var jau būt”, saka Klīdzējs, „ka mēs, kas atmērījām viens otru sarunās, esam piesavinājusies svešas skaņas...” Viņš domā, ka pēc 5-10 gadiem dažam labam mūsu valodas apguvējam būs jābrauc uz Rīgu to mācīties.

Vēl runājot par trimdas latviešu dzeju, Klīdzējs domā, ka mums te pārāk liela tieksme uz psīchoanalizi, pakļaut sevi introspektīvai analizei. Tai pašā laikā jaunajiem Latvijas dzejniekiem ir dziļāka telpa, kādas mums te trūkst, te nav latviskās dvēseles telpas. Tāpēc mēs „urbjam un urbjam”, vai, kā Herberts Sils teica, „ķiķināmies ap savu nabu.”

Taču pasauli Klīdzējs saredz ar smaidu: tas allaž ierodas viņa brūnganajā sejā. Valoda viņam sprēgā ar mazu latgaliski balsīgu tembru – tāpat kā viņa grāmatās – viņa teikumi rit brīvi un nepiespiesti, viņam pasaule neuzbrūk, un viņam nav jāaizstāvas. Kad viņš skandē latviešu autoru dzejoļus no Latvijas, valoda nekļūst dramatiski pacilāta, tā skan tikpat vienkārši kā sarunājoties ar paziņu.

Tāds viņš atkal aizbrauca uz Kaliforniju: tautiešu rosība un interese lielākajos centros viņu patīkami pārsteidza, un viņš, cik domājams, vēl labu laiku būs optimists.

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

 

 

Ar saviem kompasiem

 

Latviešu padomju kritika ne vienmēr spējusi mūsu dzejai pareizo ceļu parādīt... Dzejnieki pa lielākai daļai savas estētikas stigu cirtuši vieni paši, vadoties pēc saviem rokas kompasiem, brīžam arī intuitīvi – saka Imants Ziedonis rakstā „Par jaunā radīšanu” (Literātūra un Māksla, Rīgā, 1966: nr 38).

Kritika Latvijā esot bailīga un bikla, pēc tās loģikas pietiekot ar labu gribu vien, „tas nekas, ka neiznāk. Rakstiet un drukājiet, citi arī tā dara!”

Ziedonis citē vietu Saulcerītes Vieses recenzijā par Pāvila Vīlipa dzejoļu krājumu: „Un, kaut arī, tāpat kā iepriekšējās grāmatās, autors vietām tā kā par daudz abstrakti un reizēm ar pārāk aprastu tēlu palīdzību runā par labo un ļauno... šīs bērna sarunas ar māti dod gan estētisku baudījumu, gan atklāj nozīmīgas ētiskas normas.” Ziedonis turpina: „Pārfrāzēts šis citāts... skanētu apmēram tā: ‘Un, kaut arī tāpat kā iepriekšējās grāmatās viss atkal ir trafareti un aprasti, mūsu, lasītāju, pieticīgā gaume par to neuztraucas, bet ar estētisku baudījumu kā vienmēr ņem, ko dod, un ar pierasto bijību ļauj, lai mums atklāj jau zināmas ētikas normas’”. Šāda kritika Ziedoņa uztverē ir „bacilārijs”, kas ar pietātes baciļiem saindē lasītājus. Vēl vairāk, tāda kritika saindē arī rakstniekus pašus, jo tās esence: „...rakstiet, dzejnieki, sen pazīstamus aicinājumus, jūs neesat vienīgie, citi arī tā dara, un jums taps piedots. Vēl vairāk, jums piedos, ja jūs kaut vai nemākslinieciski un formāli deklarēsit savu nostāju pasaules polītiskajos jautājumos...”

„Vai kritika vispār drīkst būt bikla?” jautā Ziedonis. „Un, ja tā ir bikla, vai tā maz drīkst saukties par kritiku?”

Lai virzītos uz priekšu literārā radošā darbā, pēc Imanta Ziedoņa domām ir nepieciešama uzdrīkstēšanās, atklātas diskusijas, autora individualitātes zīmogs, strādājot literāro darbu. Šinī virzienā kritika spējusi dot maz, izšķirīga palaikam bijusi autoru iniciatīva un meklējumi, un „ļauni būtu, ja dzejai šādu jaunu intuīcijas bagātu talantu trūktu”. Diemžēl, šī uzdrīkstēšanās nereti atduroties pret vecākās paaudzes padomju autoru aizdomām. Viens no viņiem, Jānis Niedre, brīdinājis meklētājus dzejniekus no „eksperimentēšanas pašmērķības”, kas varētu novest pie vakareiropiskiem modernistiskās literātūras strāvojumiem” un „reālisma noliegšanas”. – Ziedonis: „... mums tādu eksperimentētāju eksperimenta pēc nav. Eksperimentēšana... ir tā pati J. Niedres vārdiem noformulētā ‘satura idejas atklāsmei visadekvātākās pirmreizīgās izteiksmes’ meklēšana...” A. Broks runājis par „mākslinieciski jaunas un katram savas domāšanas meklējumiem”, un Imants Ziedonis nesaredz nekādu pretrunu eksperimentēšanai negatīvi noskaņotā Niedres un eksperimenta aizstāvja Broka formulējumos.

„Pārspriežama un risināma ir gan cita doma – kāpēc daudzi no mūsu jaunās dzejas audzes par maz eksperimentē,” saka Ziedonis. Šo eksperimentēšanu, domā Ziedonis, kavējot autoru zināšanu trūkums aistētikas, socioloģijas psīchologijas un citos zinību laukos, bet arī „pseidokritikas uzkliedzieni un nereti – viens otrs nesaprotošs, nevietā iesēdies ‘redakcionāls birģelis’”.

„...bet ne jau tas spēj aizkavēt jaunas tautiskas un partejiskas dzejas rašanos. Galvenais (radošajā darbā) ir un paliek – savas personības, savas radošās individualitātes mīcīšana un veidošana, apdedzināšana un glazēšana”, pasvītrā Imants Ziedonis.

Īsta, būtiskā, nozīmē progresīva literātūra balstās – visur pasaulē – uz autora individualitātes, viņa personiskās „visadekvātākās izteiksmes” meklējumu bazes. „Jaunas un katram savas domāšanas meklēšana” pieder pie īstas, mākslinieciski radītas daiļliterātūras pamatlikumiem. Bet šim radītājam meklētāju darbam vienmēr gadās atdurties pret pseudokritiku, ja vērtēšanas baze nav vis literātūras kritikas neatkarīgās, mākslinieciski literārās skālas, bet gan „noderīgums” polītisku un cita veida ideoloģiju mērķiem un centieniem. Apzināti vai neapzināti Imants Ziedonis šeit pieskāries ļoti jūtīgam punktam literārās kultūras jautājumu kompleksā – ka kritiķu skālas Latvijā (un, diemžēl, ļoti bieži arī trimdā) nav pirmām kārtām literāras, bet gan polītiski (vai konfesionāli) nosacītas. Tādos apstākļos kritiķu „biklums” ir drīzāk simptoms krietni vien dziļāk audos ieslēptai kaitei. Apārstēt simptomus pieder pie medicīnas visneauglīgākām nodarbībām.

Gunārs Grava

 

 

 

„Modernizēts” Rainis

... interese par mazo tautību literātūrām cariskajā Krievijā nekādi netika veicināta, teikts 1965. gadā iznākušajā V. Vāveres un G. Mackova pētījumā „Latviešu-krievu literārie sakari”. Imants Auziņš Žurnālā „Karogs” 1966. gada 9. burtnīcā par to, kas sasniegts padomju varas 50 gados, atzīmē, ka prozas laukā veikts „milzu darbs”: „krievu lasītājam pieejami Andreja Upīša un Viļā Lāča Kopoti raksti” un „gandrīz ikviens vairāk vai mazāk interesants šāsdienas rakstnieku romāns bez kavēšanās tiek tulkots krievu valodā”. (Auziņa vēstījumā šeit, diemžēl, manāma neprecizitāte: Kas ir „vairāk vai mazāk interesants romāns”? Cik tādu?)

„Par dzeju to nevar sacīt,” konstatē Auziņš. Ne klasiskā, ne mūsdienu dzejas rezonance ne tuvu neatbilstot patiesajam stāvoklim. Kaut gan dzeja vienmēr latviešu literātūrā bijusi vadītājā vietā, krievu lasītājs to neesot iemīlējis, neesot pratis pareizi novērtēt un – kā vēlāk izriet – slikto atdzejojumu dēļ vispār nepazīst. „Tas attiecināms arī uz Raini”, saka Auziņš un tālāk kritiski vērtē Raiņa dzejas tulkojumus krievu valodā.

1916. gadā Brjusova un Gorkija redakcijā krieviski iznācis „Latviešu literātūras krājums”, kuŗā bijuši ievietoti 38 Raiņa dzejoļi un luga Zelta zirgs Brjusova atdzejojumā. Šie Brjusova tulkojumi joprojām ir labākie, un tos neviens nav pārspējis visos piecdesmit padomju varas gados, atzīst Auziņš. – Kāpēc? „Mēs paši un mūsu tulkotāji nereti aizmirstam, ka kvantitāte ne vienmēr pāriet kvalitātē... Rainis daudzos atdzejojumos tulkots ļoti neprecīzi, dzīva, tēliem bagāta dzeja aizvietota ar mūsdienīgu trafaretu, frāzi. Vietumis šī paviršība robežo ar haltūru”, konstatē raksta autors. Starp pārējām nepareizībām pieejā Auziņš atzīmē vienpusību: „Raini neatlaidīgi centušies parādīt galvenokārt kā Piektā gada revolūcijas dzejnieku... Neņemos pilnībā apgaismot šo jautājumu, bet, šķiet, arī šoreiz jūtams vienpusīgu priekšstatu iespaids, vēlēšanās iespiest dzejnieku noteiktos rāmjos. Ja Rainis būtu tikai revolucionārs... viņa darbus ar tādu aizrautību nelasītu šodienas jaunā paaudze”. Un tālāk: „Gandrīz visi atdzejotāji – atļautiem vai neatļautiem paņēmieniem – cenšas Raini ‘modernizēt’... tēlu vietā sāk klabēt frāzes, trafareti”.

„Rainis nav dalāms, viņš nepakļaujas klasifikācijai”, pasvītrā Imants Auziņš. Raiņa dzeja raksta autora uztverē esot līdz pēdējam piesātinātas pravieša vārsmas”, taču Raini tulkojumos rādot kā publicistu. „Bet vajag rādīt – pravieti...”

Rainis ir ‘moderns’ mūsdienīgs arī šodien, saka Auziņš. Viņā dzīvo viss – bībele, grieķu un Ēģiptes kultūra un mūsu valodas novatorisms; un viss tas tiecas sakust ar pašu jaunāko cilvēces attīstībā. Raini nedrīkst vulgārizēt, kā diemžēl noticis, jo „Rainis taču nav tikai izcils latviešu dzejnieks, viņš – rets dzejnieks vispār. Un tie nav tukši vārdi”.

Gunārs Grava

 

 

 

Konstruktīvisms un „norises” Anglijā

 

Angļu laikmetīgās mākslas dzīve savā izpausmē ir tik dažāda, ka gūt par to pārskatu ir problēma pati par sevi. Laikmetīgo mākslu visspilgtāk ietekmē modernais konstruktīvisms un kustība, kas apzīmēta ar latviešu valodā pagrūti tulkojamo niansēto vārdu ‘happenings’ – ‘norises’.

Šai sakarā nāk prātā tūlīt pēc pirmā pasaules kaŗa tā laika strāvojumu ietekmē sarakstītā Brastiņu Ernesta grāmata Glezniecības pastardienas. Pārvēršot nosaukumu jautājumā, diezgan pamatoti var prasīt par notiekošo Anglijā, varbūt, rietumos vispār: Vai glezniecībai kādu to pazina līdz šim – tiešām dienas skaitītas?

Runa ir par konstruktīvismu, kas, blakus ‘op’ mākslai, nodarbina vai visu avangarda mākslinieku prātus un ir sen jau atstājis dziļas pēdas mākslas kolledžās. Te gan jāaizrāda, ka ar konstruktīvismu netiek tikai pievienots kāds ‘isms’ jau tā biezajiem mākslas ‘ismu’ džungļiem, bet tas ir atšķirīga kustība, kam nepieciešams dot savu nosaukumu, lai nerastos nevajadzīgi pārpratumi.

Konstruktīvisms ir nostāja, ‘domāšanas veids’, un savā būtībā ir eiropiskas izcelsmes, kuŗa pirmie dīgļi, topošā kompartijas diktāta kailsala nokosti, meklējami pēcrevolūcijas Krievijā. Un tā nav vienkārša sagadīšanās. Katrai kustībai, ja tā nav tikai tukša ārišķība bez dziļākas jēgas un nozīmes, ir vajadzīga piemērota vide organiskai augšanai un tālākai attīstībai, t.i., sabiedrība. Šis apstāklis tad arī nosaka meklējumu virzienu un seju. Piemēram, tāda māksla kā joprojām iespaidīgais dadaisms varēja vienīgi rasties sakautajā Vācijā, kur visas vērtības bija saindētas, un nekur citur – tiešām, dadaisms bez šī fona nemaz nav ‘saprotams’.

Kubisma un futūrisma produkts, konstruktīvisms noliedz masu kā vienu no skulptūras elementiem, to aizstādams ar apjomu kā ‘saturu’ masas vietā, ko var raksturot ar līnijas palīdzību. Līnija ir virziens, bet dziļums – vienīgais reālais telpas elements. Līdz ar to līdzšinējiem statiskajiem ritma elementiem tēlotājās mākslās it kā nebūtu vairs īstenas vietas. Tos aizstāj dinamiskas kustības neaprobežotās iespējas.

Glezniecībai ‘draud nepatikšanas’ tādējādi, ka krāsa, no šī viedokļa raugoties, nav nekas cits kā idealizēta priekšmeta optiska virspuse, tātad nejaušība, kuŗai nav nekāda sakara ar lietas būtību. Protams, šis ir strīda jautājums. Krāsa, kas ir optiska parādība un viena no lietām, pret ko reaģējam vissubjektīvāk, ir elements pats par sevi. Diemžēl, krāsai kā ‘saturam’, glezniecība allaž pagriež muguru.

Mākslas darbu radīšanu vairs neierobežo līdzšinējie tradicionālie materiāli, piemēram, tiek brīvi lietotas dažādas plastmasas u.t.t. Tāpat mākslinieki sen vairs nevairās technikas, kādas sastopamas rūpniecībā (metināšana). Rezultāti nav tālu jāmeklē architektūrā, par modernās mākslas izstādēm nemaz nerunājot.

Ja pārmet laikmetīgajai mākslai, ka tā esot par daudz intellektuāla, tad tikpat pamatoti var apgalvot pretējo – māksla nav nekas vairāk kā tikai nevainīga ROTAĻA.

Anglijā un arī citur arvien biežāk redz tik labi reklamētās ‘norises’. Tās nav nekas cits kā neparasti teatrāli uzvedumi uz skatuves, arī peldētavās, sapulču zālēs un dažkārt pat zem klajas debess. Kā iepriekš izplānoti uzvedumi tie var būt īsi, dažu minūšu līdz pusstundas inscenējumā, piedaloties pašam māksliniekam autoram. Doma nav jauna.

Ir izteikti apgalvojumi, ka ‘norišu’ dzenulis varētu būt atziņa, ka nav iespējams atgriezties pie figūras skatījumā, kādā tas jau kādreiz nebūtu darīts. Tāpēc tēlotājam māksliniekam atliek iespēja lietot pašu figūru.

Ja spēj atbrīvoties no vecajiem aizspriedumiem, tad ‘norisēs’ vārda tiešā nozīmē var notikt viss kas, t.i., pārsteiguma moments ir ne tikvien veselīgs, bet arī vēlams. Konvencionālā uzvedumā darbība parasti risinās skatītāja priekšā uz skatuves, bet ‘norisēs’ tā var būt viņam visapkārt, līdz beidzot skatītājs pats kļūst par tās aktīvu līdzdalībnieku gluži kā dievkalpojumā vai aizrautīgā polītiskā mītiņā.

Dabiski, ka ‘norises’ saista preses uzmanību. Nelaime tik tā, ka žurnālisti, bez lietu kopsakarības, allaž meklē un publicē tikai sensacionālo. Ziņkārīgie un tie, kas mīl ‘skaidras’ atbildes, jautā, kas sekos tālāk, kas nāks pēc tā.

Laimonis Mieriņš

 

 

 

Viltīgs mākslinieks

Bredfordas izstāžu salonā „Lane Gallery” Laimonis Mieriņš septembŗa otrā pusē iepazīstināja publiku ar saviem jaunākajiem sasniegumiem glezniecībā kopējā izstādē ar angļu kollēgu Toniju Robertu. Laikraksta „The Guardian” kritiķis (M.G.McNay) recenzijā atzīmē, ka Mieriņš viltīgā veidā panācis patīkamu sakārtojumu tā, ka divi audekli viens otru papildina – radot it kā bezrūpīgu, atmosfairīgu pamatu saviem gleznojumiem. W.T.O. laikrakstā „Yorkshire Post” savukārt runā par Mieriņa mākslinieciskā snieguma maigu ritmiku un tonālu harmoniju, viņa priecīgie pasteļkrāsu gleznojumi ir tuvi abstraktajam, bet tajā pašā laikā dzīvības pilni un liecina par iejūtīgu cilvēciskumu.

Laimonis Mieriņš skicējis savu mākslinieciski radošo ievirzi šādi:

– Esmu aizrāvies ar krāsu kā tādu, ar krāsas mijiedirbes problēmām, šiem meklējumiem varbūt trūkst sensācijas rakstura, tie nespēj aizraut masas. Bet man interesē tādas lietas kā, piemēram, iespēja zilu pārveidot par zaļu vienkārši ar laukumu attiecībām. Man šķiet – krāsa un forma gleznā ir ienaidnieki. Tāpēc – lai panāktu maksimālo krāsu mijiedirbi – ir jātiek vaļā no formas. Jo tālāk eju pa šo ceļu, jo – man šķiet – vairāk un vairāk paveŗas jauni apvāršņi, jaunas iespējas, kas intriģē.

G. I.

 

 

 

Visjautrākā velte Ziemsvētkos Ed. Keiša 150 saržu un karikatūru albums

GLOBĀLĀ BŪŠANA

par jaunajiem un vecajiem ar Tālivalža Ķiķaukas feļetonisku pačalojuma ievadu.

Izdevums pieprasāms pazīstamākās grāmatnīcās un pie autora

980 O’Connor Dr.,
Toronto 16, Ont.

Pirmais plašākais humora izdevums trimdā. Cena – $4. 00 pasta sūtījumu ieskaitot.

šis izdevums ir vācele, kuŗā autors ir sakopojis sava pēdējā laika oriģināldarbus, kas radīti ārpus konkurences, t.i., šie darbi nav avīžu redaktoru izcenzētie darbi – tie ir atsevišķs veikums, vienos vākos kopā sakopojot labu žūksni Keiša ideju, vārdu un bilžu. Šī grāmata ar fanfaru skaņām ievada trimdu jaunā jautrākā globālā būšanā un pierāda, ka Čikāgas piecīši nav vienīgie, kas ar nopietnām trimdarībām māk izzāģēt humora gabaliņus. Eduards Keišs šos kumosiņus apkaisa ar savu, vēl no Latvijas līdzi paņemto sāli un pipariem. Tas visai lietai dod tautisku gaisotni, kas kopā ar globālu būšanu pārvelk krustu visām nebūšanām.

 

 

Jaunā Gaita