Tālivaldis Ķiķauka
OTRA METAMORFŌZE
TAISNĪBU nevar pat ar uguni atrast, bet meliem ir īsas kājas. Taisnākais ceļš ir starp divi punktiem. Divi punkti ir katrā sejā, dažiem tie ir acis, dažiem acu vietā ir stikli, pudeļu dibeni, un tādi tie raugās tālumā, bet neredz. Tādas ir mūsdienu acis, un šajos stiklos saredz visu nepareizi un šķībi un bieži vien visu to, kas nāk no mūsu pa daļai aizmirstās pagātnes.”
„Atminas nav acīs, bet galvā, dziļi zem matiem, zem ādas kaula — tur, lūk! Visas pasaules bagātības tur ir apslēptas, un jo rievainākas, jo labākas. Piedodiet lūdzu, bet man vajadzētu trīs mārciņas Dr. Einšteina smadzeņu. Nē, papīrā lūdzu netiniet. Es savējās mīlu plastmasā. Plastikā. Plastikas deguns.”
„Liels. Pūderēts deguns. Trīs mati raugās ārā no kreisās nāss. Četri no labās. Kreiso, labo, kreiso, labo. Stāties! Mierā!”
„Lūdzu neelpojiet! Te nedrīkst ilgāk stāvēt kā divas minūtes. Lūdzu izlasiet plakātu. Tur rakstīts: katrs, kas stāvēs ilgāk par divi minūtēm, tiks uzskatīts par staiguli. Staigule staigā. Stabulētājs stabulē. Mīla no pirmā acu uzmetiena. Staigules agrāk mita Parka ielā, tā to man stāstīja zēni, kas tur nebija bijuši. Staigules uz skritulslidām ir atļautas.”
„Trīs ceturtdaļ taktī agrāk dzēra vīnu un dejoja uz pirkstgaliem, vēlāk modē nāca tango — Valentīno ar Tomberga nakts noslēpumiem. Tad ieradās padušu preparāti, veicinādami domāšanu un sirdsmieru.”
„SIRDS ir katrā veselības leksikonā. Katrā konā. KATRAM kokam ir sirds un pukst — trīs ceturtdaļ taktī, trīs piektdaļ taktī. Ja jums ir takts, būsit panākumiem bagāti. Katrs, kas agrāk mācēja labi dejot fokstrotu, varēja cerēt, ka dzīve nākamā brīdī to piecels tuvāk zvaigznēm un laimei. ZVAIGZNES nav vairs modē, tāpat kurpes ar četrstūrainiem purniem, kleitas pāri ceļiem, getras pāri kurpēm un nūjas, kuŗās var ieliet puslitru dzidrā. Malta ekstraktu ir nomainījusi koka kola. Koka ola. Īsto nu jau sen vairs nav. Pūderētais deguns arī nav īsta plastmasa. Tikai trīs mati kreisajā un četri labajā ir īsti.”
Salvadors Dali reiz teica, ka viņš vienīgais esot cieņas vērts: īsts buržuju deģenerācijas paraugs — tāds viņš ir ieviesies mākslas vēsturē, maskojies masochists ar skūtām padusēm no Spānijas.”
„Ko mums palīdz San Salvadors? Liels cīnītājs gāž mazu vezumu; otram kalnu celsi, pats nokritīsi. Lūdzu skataities rakstos! Vai arī jāsaka „skatāties”? Tur jūs ieraudzīsit saules zīmi. Tur viss būs paskaidrots. Kāpēc mūsu valsti ieņēma bez neviena šāviena, kāpēc vīrs ar pūderēto degunu netēmēja. Varbūt ka viņam nebija uniformas, varbūt ka šautenes stobrs bija saliecies otrādi. Arī tā gadās. Nē, par to Barbarosa nekā nevarēs paskaidrot. Arī ne Bērziņš, ne Bastjānis, ne arī Brūno Kalniņš. TIE VISI ir tikai cilvēki. Cilvēki nepaskaidro. Cilvēki tikai ieskaidro. FAKTU SEN JAU VAIRS NAV.
Pēc tam kad Vācija kapitulēja, faktu vairs nav. Kas notika ar vācu tautu? „Tie vācu mietpilsoņi jau sen ir asimilējušies vai nu ar rietumiem vai arī ar austrumiem.” Kādreiz tie vēl cīnījās ar krieviem un frančiem, bet tas jau nu sen pagātnē.”
TĀ TEICA ROBERTS KŪLIS.
(Tikai nupat kļūst skaidrs, ka visa iepriekš teiktā autors ir kāds cilvēks.) Te ir runa par Robertu Kūli, emigrantu trešajā pakāpē ar lenti un bez ordeņiem, un katru vakaru pirms iešanas gulēt Kūlis apēd vienu picu un izdzer pudeli čianti vīna.
EMIGRANTI (pēc Kūļa domām) ir cilvēki bez vakardienas, bet ar lielu nākotni nākotnes zemēs. Mēs visi esam migranti un kustamies no vienas alas malas uz otru. Un tad ciemojamies. Un tad ballējamies. Un tad atceramies vecos, labos laikus.
SENĀ BURŠU BURVĪBA!
Stikla acis ar pudeļu dibeniem: tur mūsu sapņi un mūsu cerības. Tā vēl arvien šodien domā Roberts Kūlis, mūsu prototips ar cigāru un sapni par brīvību. Sapnis vai murgs? To Roberts ir jau paspējis aizmirst: agrāk valša taktī, tagad fokstrota un tango taktī, jo mazliet neveikls būdams, Kūlis dejot nekad nav iemācījies. Un arī neiemācīsies, jo viņam ir aizspriedumi.
MILZU AIZSPRIEDUMI: tādi Kūlim bija iau priekš divdesmit gadiem. Viņš aizspriedumos beigu beigās pat nosmaks. Viņš neļauj, jo nevēlas. Viņš negrib, jo nevar. Viņš neatļauj, jo neprot. Viņš dusmīgi aizrāda, jo nav spējīgs. Viņš zina visu, jo ne uz vienu neklausās. Viņš iztop visiem, bet neiegūst draugus. Roberts Kūlis ir impotents. IMPOTENTS. Viņam neinteresē nekas, kas viņam nesit pa galvu. Viņš rūpīgi lasa avīzi no viena gala līdz otram, bet nevar nevienam izstāstīt, ko tur ir izlasījis.
Tāds neveselīgs viņš iet uz svētku aktiem, un viņam azotē ir veci papīri, un te atklājas, ka viņā vēl slēpjas atmiņas no aizgājušiem laikiem.
IMPOTENTAS SKRANDAS ar sasistiem stikliem un novadējušos alus piesmaku. Arī te var mājot omulība un nevis mieles.
Nepako lielu ceļa somu, bet stāsti manim, Daugaviņa. Roberts Kūlis nevar īsti saprast, kas tā ir par jezgu; kāpēc auto taures skan bez apstājas un kāpēc kārtībniekam ir zils parādes tērps. Jānopūšas. Te nav ne mazākās skaidrības. Nav pat loģikas.
LOĢIKU AIZVED ZĀRKA PA IELU. Pažarnieku orķestris seko ar spožām misiņa taurēm; pēc tam prezidents, ministru prezidents, izglītības ministrs, tautas labklājības ministrs, kaŗa ministrs, iekšlietu un ārlietu ministrs, izglītības ministra biedrs, pēc tam seko korporācijas, konkordijas; kopas, studenti, ģimnāzisti, pamatskolnieki, pēc tam mātes ar bērniem un vecāki ļaudis, nākuši taisni no ģimenes dārziņiem.
LIELĀ PROCESIJA aizslīd pa galveno ielu, kas ir tikusi pārdēvēta vismaz trīs reizes. Kur te visur iederas Roberts Kūlis? Viņš ir taču tikai skatītājs. Stāv impotenti malā un raugās caur pudeļu stikliem.
Te ir apvienotā Eiropa, kapā iekšā blakus loģikai. Te ir antante un Apvienotās nācijas. Tie jau ir masu kapi.
Seko deportācijas, un nelabi vēji pūš cauri preču vagona logiem, kas ir aizrestoti.
Te VAIRS NAV GAISA. Roberts Kūlis atstāj savu staciju un iekāpj vilcienā un nav pat spējīgs noraut rokas bremzes, jo tās viņa rokās ir atstājušas rētas no agrākiem laikiem. Rētas ir vienīgā pazīme. Te slēpjas viņa noslēpuma atslēga. Rētas ir Roberta Kūla īstenība, jo tās viņam vienmēr ir atgādinājušas, ka viņš, savas mātes un tēva kādreizējais lepnums un gods, reiz izmācīsies par ķēžu rāvēju. Bet viņš nav bijis savu uzdevumu augstumos. To viņš ir uz savas ādas bieži izjutis.
„Godājamie lasītāji! Mans vārds ir Roberts Kūlis; es tāds vienmēr esmu dzīvojis, un mana agrākā adrese bija Stabu ielā 31, dzīvoklis 9, telefons 95008.”
Ko var darīt, ka trimda ieilgst? Paši esam vainīgi — tā saka drosmīgie, bet, to pateikuši, viņi bieži izvairās no tālākām debatēm. Pat mūsu labākās trimdas organizācijas īsti nevar pateikt, kas mums šodien ir tas labākais. Tā domā arī Kūlis un uz Latviju nebrauc, jo negrib sapīties. Arī no rētām viņam mazliet ir bailes. Ko darīs, kad pie robežas prasīs dokumentus? Viņa vārds varbūt ir uz melnās listes un viņu droši vien toreiz būtu aizveduši, ja nebūtu pasteigušies vācieši. Ērgļdeguni: ar stiklainām acīm un uzvaru sejā. Fazāni — apceptie putni ar brūnganām sekstēm. Tie reiz no Kūļa bija mēģinājuši iztaisīt omleti, un viņš bija pretojies, bet beigās padevies.
ROBERTS KŪLIS agrāk bija tas, ko tagad sauc par kvīslingu. LĪDZSKRĒJĒJS. Stafetes skrējiens LSB laukumā bija lielisks, un Kūlis tur trenējās katru vakaru, iznācis no Franču liceja, skolas ar jauno piebūvi Aristīda Briana ielā. Kūlis stāv uz ielas stūŗa un raugās Eslingenas blokmāju logos: nē, viņa tur neparādās. Viņai cits. Kāpēc iet pie impotentā kvīslinga? Viņam toreiz bija kabatā papīri, kas atļāva brīvu kustēšanos franču, angļu, amerikāņu un krievu zonās. Tas viss ar Čerčila gādību un svētību.
Arī spekulants viņš reiz bija bijis: no Eslingenas viņš ķiršus veda čemodānā uz Merbeku un no turienes tālāk uz Hamburgu, kur, siļķes sapircis, ar ātrvilcienu devās atpakaļ 'uz Karlsruhi, Šorndorfu, Nirnbergu, Pegnicu un Baireutu. Visur viņam vērās durvis un nobira dukāti. Lietus gāza straumēm un lēnām mazgāja viņa atmiņu, maņu un skolas gudrību atlikumus. Tāds nu bija un ir kļuvis Roberts Kūlis: cilvēks bez dzimtenes, pamests, mazliet skolots, impotents, baumu upuris un bez tam staigulis un bēgulis.
ROBERTS KŪLIS, pēc tam kad viņš bija ticis cauri savai metamorfozei, mēģināja visu lēnām pārdomāt, un pamazām viņam atausa maza skaidrība. Kā zils debesu spīdums, kas atmirdz pat visdubļainākā plančkā. Skaidrība viņam nāca kā Dieva sūtīta.
„Katram kamolam, vienalga, lai cik sarežģīts tas būtu, ir savs gals,” pie sevis noteica Kūlis un rīklē sajuta sev kamolu.
Tas risinājās labi, bez mezgliem, un ritums kļuva aizvien līdzenāks. Sparīgāks. Valoda Kūlim kļūst aizvien raitāka, un jauna dzīvība mostas. Viņam rodas jauna sakarību alaina. Viss nevajadzīgais top aizmests.
„Es jūtu sevī spēkus jaunai dienai, jo ir pat cerība,” tā to saredz Kūlis un vairs nejūtas kā iznirelis, pamestenis un vienpatis.
Tā pati parāde nāk par jaunu pa Dzirnavu ielu, un priekšā procesijai nav vairs zārka: tā vietā brauc trīs ormaņi labi spodrinātos ratos, un zirgi ir dābolaini, tīri ar spīdošu ādu un plīvojošām krēpēm. Aiz viņiem soļo pūtēju orķestris, un pēc tam nāk ministri.
Pilsētas galva ir pakāpies uz podija un pasludina, ka Kūla agrākie kvīslinga grēki ir piedoti, pēc tam kad viņš, Kūlis, trimdā esot nostaigājis veselus divdesmit gadus.
PILSĒTAS GALVA RUNĀ:
„Man ir liels prieks un pagodinājums redzēt, ka mūsu agrākais pavalstnieks un šīs pilsētas lieliskais pilsonis Roberts Kūlis ir atradis par vajadzīgu atkal atgriezties mūsu valstī un mūs pagodina ar savu klātieni. Par šādu mūsu pilsētai piedienīgu un ievērības cienīgu žestu es šim kungam pasniedzu šīs pilsētas atslēgu. (Pasniedz) Ar šo atslēgu mūsu goda pilsonis varēs katrā laikā atdarīt mūsu pils durvis, ja vien viņš to atradīs par vajadzīgu.” (Aplausi). Bet Roberts Kūlis ir nometies ceļos, saņem šo svarīgo nozīmi un jūtas aizkustināts līdz sirds dziļumiem.
VIŅŠ IR ATMASKOTS. Bet tajā pašā laikā viņam ir piedots. Viss skaudrums un impotentais īgnums ir pazudis, tāpat kā rētas viņa rokās. Te vairs nav vieta nelāga murgiem un iedragātai fantāzijai. Viss ir kļuvis tik reāls kā Tilberga gleznā.
„Es pateicos jums, pilsētas galva,” saka Kūlis, „par šo atzinības balvu, kas mani no jauna padara par pilntiesīgu locekli un pilsoni un kas man pēc jūsu respektīvi mūsu likumiem atļauj atvērt lietotu drēbju veikalu.”
(Kūlis nevienam, pat šīs noveles autoram, nav atklājis, ka viņam agrāk piederēja lietotu drēbju veikals Marijas ielā, kur viņš svarus mazliet saīsināja un baķus mazliet pastiepa.)
Atcerēdamies savus agrākos vecmāmiņas radus, viņš par jaunu ir neskaidrībā par savu tautību, jo nevar atcerēties, kādā krāsā viņa radiem agrāk bijušas bārdas. Tas īstenībā nav vairs svarīgi, jo pēc divdesmit tekulības gadiem viņš atkal ir kļuvis par pilsoni. Nu vairs nevajadzēs ārzemju pases, nevajadzēs viltot rokrakstu kā agrāk, kad no Polijas bija jātiek Vācijā. Nē, Baltijas valstīs ir tā labākā dzīve.
LETTLAND IST DOCH EIN FETTLAND. Viņš atceras un ir aizgrābts līdz sirds dziļumiem. Patriotisms iet caur vēderu. Salvadors Dalī viņu vairāk neinteresē. Tad jau labāk sapņot par izredzēm Igaunijā un Lietuvā. Varbūt ka vēl varēs kādam radam sadzīt pēdas. Viņš papētīs adrešu galdu un joka pēc piezvanīs uz savu bijušo telefona numuru.
Parāde viņam seko gaŗām un atdod godu. Tas ir mazliet savādi, ka viņu uzņem ar atplestām rokām kā kādreiz Raini un Aspaziju. Nē. Viņš tirgosies tikai ar pirmās šķiras mantām un savam vārdam galotni neatmetīs.
Latviešu meitas ar Rucavas un Krustpils rūtainajiem brunčiem izskatās arvien daiļākas. Pāris viņam pat māj ar nēzdodziņu, un viņu acīs ir rudzu puķes. It kā sajutis rudzu maizes neatvairāmo burvību, Roberts Kūlis lēnām latviskojas un asimilējas. Kūlis sajūt, ka viņa kamols kaklā ir pavisam atrisinājies. Kamola vietā ir maza prievīte ar nesaprotamiem, vienkāršiem un visnotaļ ģeometriskiem rakstiem. Tie ir latvju raksti, un viņam šķiet, ka vieglais maija vējš nes gaisos viņa mirušo radu pelnus. Roberts Kūlis mazo prievīti nedomā ne pārdot, ne ari iemainīt pret ko citu. Tas ir viņa talismans.
Parāde nu jau ir pagājusi gaŗām, un viņš vēl arvien stāv uz ielas stūŗa. Viņš sadzird, ka stacijā ir pienākuši vilcieni no dažādiem virzieniem. Roberts Kūlis nav vienīgais atbraucējs. Viņa acīs vairs nav pudeļu stiklu, un rokām nav vairs rētu. Gludāks, daudz gludāks viņam taisnojas asfalts zem kājām, un nemanot viņš ierastiem soļiem ir nonācis bulvāru koku barokveidīgi izrobotajā ēnā. Mūsu acu priekšā soļo itin glīts, mazliet iesirms, labi ģērbies kungs, un viņa vieglajā gaitā domīgi lūkojas neliels zvirbulēnu bars. Tie ziņkārīgi pavada gājēju skatieniem, kad tas lēnā gaitā un ar baudu soļo, tuvodamies ķēžu rāvējiem. Nopircis kioskā avīzi, viņš meklē sludinājumu daļā, līdz atrod blakus Ojāra Vācieša dzejolim virsrakstu: „IZĪRĒ VEIKALA TELPAS”. Roberts Kūlis pagriežas un sāk solot Marijas ielas virzienā.
ANNO DOMINI 1965