Jaunā Gaita nr. 56, 1965

 

Illustrētais bumerangs

HERBERTS SILS

 

Autora zīmējumi

 

Iesākumā bija zīmējums. Fōnētiskie hieroglifi. Ornaments. Kopš cilvēki zīmē ar kaltu vai pildāmspalvu, tie — illustrē. Illustrē skaņu, ciparu, nojautu, iegribu, nāvi, bausli, laulības techniku, partijas dogmu, dzeju, sludinājumu.

Kādreiz kaimiņš apšaudīja kaimiņu ar illustrētu lielgabalu, īstu baroka mākslas darbu, Austrālijas iedzimtie illustrēja bumerangus un citus savus darba rīkus.

Cilvēka dzīve no šūpuļa līdz kapam, no gultas līdz aizkapam nepārtraukti ir illustrēta, sākumā neveikli, primitīvi, pēc tam arvien smalkāk, izsmalcināti un pārsmalcināti, līdz atkal rupji un prasti. Ja tiek labi illustrēts, tad tas ir vienmēr raksturīgi un spēcīgi, arī ar vissmalkāko līniju, spalviņas līniju — ko Vidberga grafikā pat foto aparāts vairs nereģistrēja. Vai arī ar tik robustu otas vienkāršību, kā to dara Kurts Fridrichsons.

Amatieŗi un profesionāļi zīmēja gan uz alu sienām, koku mizām, mālā, metallā, uz ādas, baznīcās, uz drēbju baķiem, autobusiem, tējas paciņām. Snobi mēģināja sev iestāstīt, ka Rafaels ar savām glītajām madonnām nav illustrātīvs, bet "kaut kas vairāk". Tas, liekas, notika 20. gadsimta uzskatu ietekmē, kad "illustrātīvs" tika uzskatīts par lamu vārdu. Nekas cēlāks par lielisku illustrātoru ne Rafaels, ne cits vecmeistars nevēlējās būt. Tie illustrēja sāpes, nakti, kontemplāciju, ticību, prieku u.t.t. Un darīja to ar tādu "dziļumu", ka ierosināja radīšanas darbā daudzus komponistus, literātus un pārējos māksliniekus.

Protams, ir dažādas illustrācijas. Dažas bez teksta nav iedomājamas, citām vajag iespaidīga paraksta nosaukumā vai — slavena gleznotāja vārda. Citas ir ļoti patstāvīgas, gan skaidras, gan mazliet mīklainas un arī izaugušas no zināma teksta vai — zemteksta. Illustrātors nedrīkst aizmirst arī grāmatas pārējos elementus.

Iespiesta vai rokraksta grāmata pastāv no burtiem, kas arī zīmēti, pirms izlieti metallā. Apskatait kādā kaligrafijas rokas grāmatā vai spiestuvju burtu tipu katalogā, kaut vai tikai daudzos A variantus. Ar 3, 4, 5, 6 un vairāk svītriņām zīmēti, līdz nonāk atpakaļ pie 2. Ar neskaitāmiem izlocījumiem un piekarinājumiem dažādos vēstures cēlienos. Romāņu klasiskā skaidrība un elegance nav vēl pārspēta. Un vēlāk — viduslaiku raganu dedzināšanas aktis, alķīmijas grāmatas, mūku pārrakstītie manuskripti. Pirmais burts ir lepna, cēla, smalka illustrācija. Visa lappuse ir noformēta kā mākslas darbs.

Bez burtu un ciparu veidoliem māksliniekam jāzīmē vilki, pirtis, sievas, zirgi, sudrablietas un veselas garderobes. Agrākos laikos gleznotāji un grafiķi speciālizējās pēc tematiem, kā to vēl tagad dara reklāmu birojos, kur viens darbinieks, piemēram, zīmē tikai kurpes, otrs — kaut ko citu. Tikai īstie mākslinieki kopš impresionisma ir pašpārliecināti. Bet kā redzams, nekas varens tomēr neiznāk. Ainavisti ir vāji portretisti, kluso dabu mālderi vāji lopu anatomijā, un moderno laiku žanristi nekādi netiek galā, ar krokām bārdās un tērpos. Grafiķi nav nekādi labie gleznotāji, tāpat tas ir otrādi.

Dzīvības dziņas aspekts ir erōtisks un ļoti dzīvīgs illustrācijā un ornamentā. Pirmās skulptūras un gravējumi kaulā ir izteikti "veneriski". Fallusa kulta mākslas vēstures puse vēl nav apgūta. Vācieša Fuksa pirmais mēģinājums bija bagāts ar attēliem, bet, salīdzinājumā ar faktiem, kādi atklājas, šķirstot archaioloģijas grāmatas, skāris tikai visjaunākos laikus.

 

*

 

Mākslinieka mērķis nav izteikt "aizrobežīgo". Tas notiek gan, bet kā blakus produkts mākslinieka aktīvitātei, kuŗas tiešais mērķis ir: Pārspēt visus citus Māksliniekus! Un pārspēt ar savu izteiksmi. šo "neizzināmā" izteiksmi kritiķis V. Kalve reizēm sajauc it kā ar pašu neizzināmo, kad noraida formālu vai katru citu kritiku (skat. Ceļa Zīmes, 42. num.).

Kā redzam, lai turētos pašu nospraustā ceļa vidū, mums jāizvēlas starp daudzām grabažām dažas. Mūsu pārdzīvojumi, dvēselīga pieredze un prāta atziņas nav tik vienkārši šķiŗojamas, abstrahējamas. Cīņā par jaunu izteiksmi mēs gribam kaut ko stāstīt, izteikties ar formu un saturu. Pat tīrie abstraktīvisti lieto literārus parakstus. Dogmas gūstekņi vienmēr ir nebrīvi.

No vajadzības illustrēt netiek vis vaļā tik viegli, kā domājam, reālisma velns neatkāpjas. Jau bērns priecājas, ja vilkdams švīkas saskata tanīs tēvoci vai suni. Mākoņos mēs redzam buru kuģus u.t.t.

Nevienam nedrīkstētu pārmest, ka to vada asociācijas, pieredze un atziņas. Pēdējās atklāj mūsu šaurību. Par Pikaso asējumiem ir dzirdēti šādi spriedumi: a) pārāk seksuāli, b) par maz seksa! Mūsu prātam prātīgums atkarīgs no laikmeta, kas šķiet ļoti pretrunīgs. Viens ir skaidrs, dzimtenes ainavu neesam spējīgi skatīt auksti, ar prāta aci vien.

Ar 1888. gadu Austrumā sāka parādīties J. Līberga skolnieciskie zīmējumi, "kas tautai bija saprotami un rādija tai, ka arī latvji spēj zīmēt bildes" (Dombrovskis). To nosaukumi, temati: Pie pūšļotāja; Lingo, Grietiņ, kur mani nesīsi? Uz šo funkti mēs viņu ķersim u. tml.

Toreiz dīvainā kārtā Austrums modināja interesi par senlatviešu kultūru un vēsturi, audzināja pašapziņu, ko tagad aprokam.

Brunču pacelšana dzejā nesen sacēla vētru ūdens glāzē, bet man gribot negribot jāķeras pie līdzīgas frazes, kad runājam par skaistumu, ko nerada, bet — atklāj, smalkāk sakot: paceļot plīvura malu. Illustrātors to dara, ja vien izdodas, izolēdams un izgaismodams kādu detaļu, fragmentu, kam veselumu piešķir romāna teksts. Citādi iznāk tāda pastkaršu māksla.

Šoreiz turēšos pie illustrētas grāmatas, kas nav pavisam neikdienišķa lieta, kaut retums. Visretāk sastopam illustrētu dzeju. Patiesāk runājot, tādu illustrāciju varētu apzīmēt par dzejas izraisītu vīzuālu variantu, par dzejas grāmatas rotāšanu ar tēlojošas mākslas pārstāvju nedarbiem. Aizstāvot pēdējo, varu liecināt, ka ar līniju un gaismu-ēnu var "dzejot", tāpat kā var būt "dzejisks vai mūzikāls" ar krāsu.

Daina arī ir illustrācija — literāra. Uzzīmēt to pašu, tikpat skopi un labi latvieši senlaikos prata tikai ornamenta rakstā. Vēlāk ārzemēs iemācījās: apskatait Niklava Strunkes illustrācijas (ne jau viņa greznās, krāsainās 1001 nakts vajadzībām). Turpretī viņa dēls Laris zīmē Krastus (skat. JG 38), kas izskatās pēc visa kā!

Ir bauda, ja ar mazāk līdzekļiem var pateikt vairāk, ar karikatūrista vienkāršībai līdzīgu ekonomiju parādīt kaut ko zīmīgi, raksturīgi. Tādas ir Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas un Čapeka Ceļojumu illustrācijas. Eksiperī to mēģinājis Mazajā princī. Feifers to dara savos satiras dialogos. šāda veida zīmējums nav nekāds lielais mākslas darbs pats par sevi, bet dzīvo grāmatā arī bez teksta (Steinbergs).

Frančiem bija skaistās grāmatas un bibliofilu periodisks izdevums Le Portique (trois fois par an), ja vien vēl tas iznāk. Tūlīt pēc kara (1947) tas katrā numurā (175 lp.) publicēja sarakstu par iznākušajām un sagatavošanā esošajām skaistajām grāmatām. Pēc tabulām bija redzams, ka to tirāža svārstījās no 250 līdz 2500 eks., ar ko mums nekāda aizbildināšanās par "trimdas apstākļiem" neiznāk, kopš esam ar bagātām galotnēm. Formāti — stipri dažādi, no 12 x 19 cm līdz 25 x 32,5 cm. Tāpat — ļoti dažādas illustrācijas un iespiedumtechnikas. Vienīgi tipografiskie izdevumi bez illustrācijām, ofsetam — zīmējumi un akvareļi, tad — atsevišķi — gravīras kokā un metallā, litografijas.

Grafiķa stils, personiskais rokraksts var nesaskanēt ar temu, ko tas uzņēmies. Tā, piemēram, lieliskais Vidbergs nepārliecināja ar savu Sāpju (bēgļu) ceļu. Viņa izsmalcinātā technika vienkārši nav piemērota vezumniekiem un aitām, bet smalkākām sprodziņām buduāros un tml. (Skat. Erōtika un Bilitis dziesmas).

Viela prasa mainīt personisko "rokrakstu", techniku, spalvas vietā ņemt otiņu vai koku, bet mākslinieki no tā baidās populāritātes labad. Ka tad iznāk aplami, rāda kļūme toreiz (tūlīt pēc kaŗa) ar Blaumani un Hermanovska illustrācijām. Kaut arī Blaumanis ir jūsmojis par Bēklinu (un gājis mācīties zīmēt pie Kristīnes), Hermanovskis "salaida" pārāk eleganti un saldi (krāsā). Liberts krāsā bija piemērots Rainim, bet vai nepāršāva pāri vitālitātes strīpai?

Savā laikā saslavēta, bet neharmoniska bija grafiķa Junkera un dzejnieka Virzas parādīšanās vienā grāmatā. "Viens raksta poēmu, otrs stāsta anekdotus," kā kāds sutists sacīja. Tas notika Ulmaņa slavas gaisotnē, un varbūt kritiķiem nebija dūšas vai iespējas runāt pretī.

Ir jau autoriem arī reizēm iemesls būt neapmierinātiem. Grafiķi pavirši iepazīstas ar tekstu un vāja vilka vietā uzzīmē nobarotu, basu kāju vietā smalkas kurpes u.t.t. Šajā sakarībā sanāktu vesels anekdotu krājums.

Labi izdevušies E. Brencēna Mērnieku laiki un Dorč Donkichots. Kā populāri illustrātori jāmin vājais Aleksandrs Apsītis un labais Oskars Norītis. Citādu populāritāti iemantoja daži slaveni kritiķi trimdā, kas mēģināja "noriet" illustrētu grāmatu kā lieku luksu. To tikai izdevēji bija gaidījuši! Bet šie paši recenzenti noņem cepuri un pieklājīgi pasaka komplimentu izdevējam par "pieskaņotu vāku un illustrācijām", kur būtu jābrēc par diletantisma kultivēšanu.

Latviešiem netrūkst 7 un mazāk mākslu pārstāvju. Ikdienas parādība, ka grāmatas autors pats, viņa sieva, māsa, brālēns vai tante (kamēr bērni paaugas) illustrē vai zīmē vāku. Kāds dzejnieks nepacietībā uzlicis vākam sava "mazputniņa" rokdarbu. Kāda rakstniece aicinājusi "par grafiķi" savu vīru — zoologu. Mēs arvien vēl netiekam vaļā no nometņu laikos iemīļotās vienlīdzības principa un prakses. Nav noliedzams, ka paša ģimenē vislabāk zināma gaume un kas tekstā slēpjas", kamēr svešiniekam iznāk minstināšanās kā pa pupām ziedu laikā. Nupat kāds izdevējs sācis noformēt sava apgāda grāmatām vākus, kas ļoti atgādina Viļa Lāča krievu valodas izdevumus.

Kāds cits slavens izdevējs svinīgām dāvanām reiz izdeva divu dažādu zīmētāju apstrādātu Pēru Gintu.

Var arī grāmatu rotāt ar abstraktām zīmēm, kādi ir paši burti un citas tipografiskas zīmes. Par labu piemēru te minama Knuta Lesiņa grāmata The Wine of Eternity (amerikāņu izdevums, amerikāņu māksliniece un senlatviskas īpašumu zīmes), kā nesmalks iespiedumdarbs — G. Zariņa Dvēseļu bojā eja (A. Kalnāja apgāds, mākslinieks V. Sīmanis un internacionālas zīmes).

Protams, romānus var illustrēt arī ar fotografijām, tomēr viens "bet" ir jānoskaidro. Proti. modernās skolās iemācās žargonu, kuŗa arsenālā trīs galvenie vārdi ir: fotografisks, illustrātīvs un reālistisks. Zem tiem paslēpies galvenais uzbrukuma objekts: daba (nature). Daba plūs Van Gogs ir lieliska māksla, un tanī nav nekā fotografiska (Van Gogs nebija precīzs zīmētājs!). Un nav nekādas "mākslas fotografijas" arī, tikai fotografs savā reizē var gadīties mākslinieks. Ar vārdu sakot, fotografisks reālisms varētu dot tikai vienu aspektu, kas ir — mazāk kā daba, kamēr Van Gogs izteic, raksturo dabu savā īpatnējā īsrakstā, kā tā pati nespēj sevi parādīt nekādā aparātā. Van Goga īstenība ir reālāka par reālismu, tā ir ekspresīva, ekspresionistiska, ne fotografiska. Ūdra-Ūdera illustrātīvais zīmējums ir dīvaini spriegs, pielādēts ar intensitāti, ar to mistisko, nenosakāmo krītiņa vilcienu, ko nevar uzrādīt nekāda analize, bet ko pārdzīvojam, izjūtam. Arī populārais izdevums Reader's Digest propagandē, ka viss, kas "stirs the emotions, are moving", ir māksla, kam loģiski sekotu "mīlas māksla", pavāru māksla un — pati daba. Laucinieki nejūsmoja par brīnišķīgu saules rietu senāk, to pasāka vācu pilsētnieki pirms dažām paaudzēm, par romantiķiem tos sauca. Lauciniekam arī cilvēku plikums bildē liekas nereālistisks, kamēr nav illustrēta pirts. Tagadējo naktsklubu kailkultu mūsu senči vienkārši nepazina. Īstais reālisma uzplaukums Holandē arī nepazīst plikņus. Lielā reālista Kurbē darbos ir pa "vulgāram" pliknim, bet īstie ziedu laiki bija īsi pirms un pēc viņa.

Par plikņiem Šovs vecumā smējās: Vai tiešām akadēmijās vēl arvien reālismu meklē zem drēbēm? Šovs nesaprata, ko no tā var mācīties. Un nu jau arī vairs nav nozīmes, vientiesību, murgus, seksu u.t.t. var pārspīlēt bez mācīšanās.

Kāda angļu autore sūdzas, ka cilvēce tik ļoti pieradusi pie plikuma, ka viņu kailu uz ielas neievērotu. Ko nu? šis jautājums moka arī mākslinieku, kuŗa pliko gleznu tāpat neievēro. Tāpat kā nevar "būvēt komūnismu" bez individuālisma likvidēšanas, nevar nenonivelēt visus uz tīra un starptautiska abstraktīvisma līnijas. Nebrīnīsimies, ja vienu dienu krievi pasludinās abstraktīvismu par proletāriski internacionālu un sevi par tā atradējiem, kas lieli meli nebūs; lai atceramies vien Kandinski, Maleviču, Archīpenko, Tatlinu.

 

*

 

Savā ziņā abstrakts mākslinieks ir bijis vienmēr, stilizēdams un (iedrīkstēties ir skaisti garā) pārgrozīdams dabu. Viņš ir kā kāpurs, kas apgrauž koka lapu, izposta tās dabisko veidolu, "lauž formu". Ir jājautā, vai ar to mēs izkāpjam no kāda nolādēta loka vai arī ievelkamies vēl dziļāk kādā būrī? Ar vārdu sakot, laba illustrācija var būt mūsu pašu vientulības simbols.

Apskatīdami šīs vientulības klusuma balsis pagātnes mūzejos, ko ne dadaisti, ne citi "isti" nepaspēja nodedzināt, mēs apbrīnojam daudz ko, arī cilvēka figūru veselu, nesagrieztu, nelietojot tagad filmās tik neaizstājamo tuvskatu, palielinātu detaļu. Pastāvēja vesela rinda šādu likumu, normu, ko jaunie mākslas kalpi sāka apstrīdēt, ja citādi nespēja pārspēt vecos lielmeistarus. Pamazām un arvien ātrāk esam nonākuši ne vien pie "var arī tā", bet — var arī pavisam citādi. Kamēr tas viss norisinās ar iepriekš minēto blakus produktu — tā ir moderna māksla, tas ir progress. Nelaime nenāk viena, bet nāk brēkdama — grabažu kalni, ko saražo mākslas "laboratorijās" moderna laikmeta vārdā, pāraug katru mēģinājumu meklēt jēgu. Īstais nihilisms ir šajā diletantu aktivitātē, ko tāpat kā sajūsmu par "Vabolēm" mūsu pagurušie pieaugušie (?) pacieš kā kaut ko nenovēršamu. Mēs kaut kā esam izpratuši (esam?) partijas nozīmi vēsturē, bet nemaz vēl kapitāla, veikala briesmīgi neglīto purnu, kas izskaistinātā veidā ļoti atbilst mūsu dabiskajiem dotumiem. Prieks, ka pēdīgi arī apskaužams intellekts Džeka Barzana (Jacques Barzun) personā beidzis slavēt materiālisma progresu ASV (skat. viņa grāmatu Science:The Glorious Entertainment).

Paaudzēm norietot, mainās ne vien paņēmieni, kā mēs turam rokā otu vai nazi, bet arī viss, ko saprotam kā kompozīciju un psicho-literāro saturā. Kopš labākās glezniecības galotnes Italijā, Holandē, Spānijā strādājušas illustrātivisma garā, mums nav nekādu labu piemēru ko darīt bez literātūras, nekļūstot par tapešu māksliniekiem. Romāns Suta, mūsu neatkarības gadu modernisma sludinātājs (skat. JG 28) ticēja, ka vienu dienu nāks ģenijs, kas parādīs izeju no pašreizējā (toreizējā!) strupceļa, nāks ar jaunu renesansi, kam mums jau laikus jāsagatavojas viņa vadībā. Es neesmu tāds optimists. Kādreiz mēdza sacīt, ka mākslā tikai vislabākais ir labs. Kādreiz kritiķim vajadzēja labu atmiņu. Kopš normātīva parauga sistēma ir grāvī, kas ir labs? Labs esmu "Es". Vakar "action painter", šodien "Pop art" līdzskrējējs. Kā reklāmas mākslas paplašinājums pēdējais ir mēģinājums atkal iedabūt reālismu mūzejos, kas noteikti ir velna pirksts. Arī šos sauc par "īstenības tulkiem", tie bija vairākumā vienmēr uz apšaubāma mākslas ceļa vienkārši liekulības dēļ. "Some was Freud, some was fraud," kā kāds asprātis sacījis. Bet kaut kur kaut kas pabīdās uz priekšu nemanāmi. Un kas apgalvo skaļi, ka svarīgi tikai "kā", un nevis "ko", tam parasti nav ko sacīt. Cik ļoti mākslinieks grib kaut ko sacīt, vislabāk rāda fakts, ka daudzi sākotnēji gleznotāji un grafiķi kļuvuši par rakstniekiem.

Imitēt, kopēt dabu — tas var būt mākslinieka technisks mērķis (kā sajaukt tieši šī meža zaļo toni). Citādi dvēseles perspektīva mums svarīgāka par ģeometrisko. Kas tādā gadījumā ir illustrācija? Tāpat kā glezna pie sienas, tā ir caurums mūrī, caururbta reālitāte, pa kuŗu mēs ieskatāmies svešā vidē, citā laikmetā, citā plāksnē, kāda mākslinieka Īpatnējā izgaismojumā, ko pamana, nostumjot "progresīvās" miglas mākoņus.