Toreiz biju pasācis rakstīt Livžankas upmalas smiltīs lielos „S” ar savu paša pirkstu. Nezinu, varbūt pirksts to darīja tāpēc, ka man bija sākuši patikt suņi, suguļi (tā Sakstagalā sauca kumeļus) sirseņi, stabules, skūti, stāsti, saules rieti, sniegi, slidas, sapņošana acīm vaļā un visādas tādas būšanas.
Mans vienīgais draugs un vienīgais ienaidnieks reizēm tanīs laikos, kaimiņu Pēteris, ar kuŗu mēs ļoti draudzīgi izpētījām visu aizsniedzamo un arī neaizsniedzamo pasauli un tikai šad tad sakāvāmies tīro principu dēļ, apnicis skatīties manu rokrakstu smiltīs, ar dusmām balsī uzkliedza:
„Raksti, baksti, peksti! Kāpēc tu raksti?”
„Tāpēc, ka man ir pirksts!” es atcirtu un zināju ļoti skaidri, ko saku.
Tas bija pirms 40 gadiem. Nekādu grūtību pasaulē. Skaidras vien lietas un notikšanas.
Jautājums šodien vairs nav tik viegli atbildams. Liekas, ka intellektuālās un emocionālās zināšanas par sevi pašu un par cilvēkiem vispār varētu palīdzēt šo jautājumu atbildēt tikai daļēji. Tās savā atziņu un izteiksmju gaismojumā ir mainīgas, tāpat kā cilvēks, kas katru jaunu dienu ir piedzīvojis, redzējis, izjutis, nīdis, mīlējis un varbūt arī sapratis kaut ko līdz šim nepamanītu, neizjustu, vēl nedzīvotu. Nojautas un ticība par mūsu ceļu un dienu jēgu spētu palīdzēt šo jautājumu atbildēt mazliet skaidrāk un patiesāk. Tāpat ikdienas izbrīns, satraukums, rūgtums un reizēm ilgainā mīlestība par cilvēka, sabiedrības –, tautas un tautu eksistences grūto, it kā apmāto gājienu, reizēm pašiem pret sevi, bet vienmēr uz kalnu, kuŗu nekad nav laimējies sasniegt, varētu palīdzēt parakties ap šo jautājumu.
Mēģināšu pameklēt aptuvenas atbildes, nepieminot lielos garus, lielās filozofijas, lielās rakstīšanas teorijas. Domāju, ka tā iespējams tikt mazliet tuvāk tam „iekšējam saucējam”, par kuŗa īstenumu rakstniekam, tāpat kā katram cilvēkam, ir bijis un ir jācīnās un jāstrādā visu mūža laiku. Arī mūža laiks ir par īsu, lai spētu apzināties līdz galam: Cik no manas kopsummas ir izredzes tapt par īstu cilvēka materiālu? Šie cilvēka tapšanas un rakstīšanas procesi ir saistīti. Tie papildina viens otru. Tu nevari būt īsts rakstnieks, ja tu vispirms neesi vēlējies būt viss cilvēks.
Protams. Šis priekšnoteikums neattiecas tikai uz rakstnieku. Iesaistīšanās tuneļa rakšanā uz savu paša un citu cilvēku apziņas gaismu nav tikai rakstnieka, dzejnieka, gleznotāja, skatuves mākslinieka, avīžnieka pienākums šodien. To var darīt un dara varbūt vēl sekmīgāk skolotāji, mācītāji, inženieri, ārsti, kaŗavīri, fabriku strādnieki, tēvi un mātes, visi, kas grib atrast kādu atbildi uz jautājumu: Kāpēc indivīdi un tautas turpina psīchiski vemt jau gadu desmitiem? Kas tā tāda – šī saindēšanās kaite, kas nepāriet? Cik ilgi turpināsies šis nepārtrauktais krizes garastāvoklis? Rakšanās zemapziņā vien, ielidošana izplatījumā un instinktu nereaģēšanas glorificešana nav palīdzējusi. Daudzas cilvēka uzvešanās zinātņu un studiju grupas pasaulē sāk domāt, ka tas, kas šodienai pietrūkst, ir tā pati vecmodīgā „sirds, kas reizē domā un jūt.” Ļoti liberālas un skeptiskas grupas sāk runāt par reliģijas atjaunotnes vajadzību. Tas bija vēl tikai pirms 10 gadiem, kad šāda domāšana bija gandrīz tabu. Ja jaunāku un vidēju gadu intellektuāļu viesībās kāds ieminējās par reliģijas nozīmību cilvēka eksistences varavīksnā, viss pulks jutās šokēts gandrīz līdz izmisumam: kur gan šo mūsu gaišo galvu pulkā varēja gadīties tāds idiots?
Iesaistīšanās savā un citu cilvēku liktenī, iesaistīšanās domāšanā, atziņu meklēšanā, dzīvē un atbildībā ir sākusies. Vai arī latviešos šī dziļākā iesaistīšanās šāsdienas īstajās problēmās un paša atbildībā ir sākusies? Vai pārdzīvojumi un ciešanas ir radījuši jaunu personisku un nacionālu apziņu?
Ja man vaicā: Kādēļ jūs rakstāt? – tad man liekas, ka reizēm to daru vienkārši – skumīgas ziņkārības dēļ: Rakstu taustīdamies pa tumsu, lai tiktu pie kāda loga, pa kuŗu varētu kaut cik redzēt – kas gan īsti notiek ar latviešu cilvēku Latvijā un trimdā? Kas gan notiek ar viņa dzīvi, ikdienu, šodienu, rītdienu? Kur viņš saskata lielāko jēgu un absurdāko bezjēdzību? Kas gan notiek ar latviešu dvēseli, kas ir pārbraukta ar tankiem vairākkārt, spiesta formās kā māls vai cements un brīžiem it kā saberzta smiltīs un ar vējiem aizpūsta ap pasauli, ar visu globu. Tomēr tā līdz šim ir bijusi un palikusi dīgļu, ne kapu smilts. Aplipusī ap fabriku mašīnām, ap universitāšu klausītavām, ap draudžu un biedrību namiem, tā no jauna tapusi par latviešu dvēseļu zemi svešumā. Deviņreizdeviņi apsegta ar svešu gaismu un svešu kultūru krāsām, tā tomēr paturējusi pati savu krāsu. Mazliet atguvusi savu balsi, tā kliedz no jauna, cik vien spēka; Latviet’s biju, latviet’s esmu, latviet’s mūžam palikšu!...
Vai šis kliedziens nāk no apziņas dziļuma un ticīgas sirds?
Skeptiķi saka, ka šis kliedziens skanot vareni un pārliecinoši tikai dzērumā. Jaunie smīnīgi klusējot.
Lai nu kā, bet no pēdējos 25 gados pieredzētā un līdzi dzīvotā mani ir radusies pret mūsu tautas pagātni, šodienu un nākotni lielāka bijība nekā jebkad agrāk. Mūsu mazā tauta panes lielu likteni ar kolosālu izturību, dzīvošanas dinamiku un jaunradīšanas ieceri un veikumu. Šis zemnieka dvēseles grauds no Vidzemes, Latgales, Zemgales vai Kurzemes, aizsviests globa otrā puse, iesēts uz asfalta, caur kādu cementa kapillāru atradis dzīvošanas ūdeni, ceļ pret gaismu savu zaļumu un savu ziemeļu zemes ziedu.
Vai šai zaļošanai ir nākotnes apsolījums?
Mušu pastāvēšana, balss, protests, cerība ap visu globu ir ievainotas tautas, ievainotas psīches gigantisks eksperiments: atrast pulsus, kas dziedē ievainojumus, dzīvot svešumā un dzimtenē reize” un radīt idejas un vērtības Latvijas nākotnei.
Šis eksperiments ir lielāks par ikdienas cilvēka realitātēm.
Tautas un indivīda sāpēšanu šinī eksperimentā gribētos saprast vairāk. Tik daudz par šo tematu.
Mani rakstīšanas sākumi veidojās turpat, kur mans pirksts rakstīja Sakstagala smiltīs. Tur bija daudz kalnu, daudz ļaužu, daudz bērnu, daudz nabadzības, daudz skumju, daudz prieku, daudz pasaku, daudz sapņu, daudz visādas dzīves. Mazās zemītes deva ne vienmēr pietiekami brūnās rudzu maizes. Dvēseles vairāk iztika no debesīm nekā no pašu dzīves. Ja zemnieks savā mūžā varēja novalkāt divus godājamos uzvalkus un divus pārus kurpju, tad tāds jau skaitījās turīgs. Lielākā bagātība pieaugušajiem un mazajiem toreiz bija fantāziju putni par nākotni un jaunās Latvijas skolas. Fantāziju un skolu bija daudz.
Ceļš uz skolu 5 kilometrus kājām ziemā, tāpat arī pavasarī, bija tikpat apnicīgs reizēm, cik tas bija bagāts ar jauniem atklājumiem. Saules lēktu un saules rietu „degšana” un rotāšanās visās krāsās pa padebesi, sniegiem, kalniem, kokiem, pavasaŗa ūdeņiem un pļavām sniedza, rādīja un runāja tādu katrreiz vienreizēju, jaunu, krāsām un it kā runājošām balsīm bagātu ainavu, ka to visu gribējās ielikt vārdos, bet nebija vārdu... tādu vārdu.
Bieži satiku Benediktu, liela auguma, ar glītu, skumju un labsirdīgu seju. Viņš bija tā ap 30. Benedikts bija viss iespējamais un neiespējamais vienā personā – viņš bija linu kulstītājs, grāvju racējs, mežu cirtējs, kalpa vīrs, dziedātājs, muzikants, alus dzērājs, domātājs un reizēm noslaucītājs pa asarai. Ne par sevi. Tas viņam gadījās, kad stāstīja par kādu citu, ko piemeklējusi nelaime vai slimība un nāve, ejot pa pasauli smagajos darbos un pelnot savu maizi. Benediktam nebija savu māju.
Vēlākos gados, kad man bija jau 17 gadu, redzēju iespiestu savu pirmo stāstu – Kalpa lāpsta. Mani paslavēja viens un otrs par šo darbu, un es jutos glaimots, lepns un pat iedomīgs. Brīžiem likās, ka visi, kas nāk pretī pa Rēzeknes ielām, mani redz un pazīst un zina, ka tas ir tas jaunais, slavenais rakstnieks Jānis Klīdzējs, kuŗa priekšā pat ielu nami gatavi paklanīties.
Tā es jutos līdz brīdim, kad nākamo reizi satiku Benediktu. Viņš nerunāja daudz, bet viņš pateica kaut ko tādu, ko citi nebija varējuši pateikt:
„Mēs abi ar Aleksi, zāģus kaktā atslējuši, vienu vakaru lasījām un izlasījām to būšanu, ko tu sarakstījis. Un zini ko, Jāņuk, tu esi to padarīšanu izrakstījis ārā no paša manas sirds dziļuma. Tu esi tur sarunājis, kā es nekad nevarētu sarunāt, jo es nemāku runāt. Māku tikai strādāt. Iet un nest. Rakt un brist. Un redzēt, ka palieku vecāks un nekāda dziesmās dziedāta laime nenāks. Dzīve paies kā pa dūmiem. Man un visiem tādiem kalpiem. Bet tu raksti! Tev vajag būt manai runāšanai. Pēc šitā visa, ko lasīju, tu man tāds kā jaunākais brālis...”
Kāds kamols man bija sācis žņaugties kaklā. Benedikts bija pateicis tik daudz no visa tā, ko es visapkārt pa dzīvi biju redzējis. Viņš bija pateicis visu to vārdā. Es no viņa atvadījos ātri. Sāku steidzīgi iet. Kamols kaklā auga arvien lielāks. Sniegs skumīgi gurkstēja zem kājām. Nogriezos no ceļa, pagāju dziļāk mežā, atspiedu muguru pret priedi, un asaras man kāpa acīs, un es balsī solījos:
„Es tev rakstīšu, Benedikt. Visu mūžu tev rakstīšu.”
Atskatoties varu teikt, ka šo solījumu esmu pildījis. Esmu rakstījis un rakstu to balss izteikšanai, kuŗi savu dzīvi izsāp klusumā, jo viņi ir pieredzējuši, ka viņu balsi paklausīties nevienam nav īsti bijis laika. Tie ir nabadzīgie, vienkāršie cilvēki, nastu nesēji un smago darbu darītāji. Ja tie nerīko demonstrācijas, nebrēc, nekrata dūres, tad šo „leju” tie, kas ir „augšā”, pēc tradīcijas un pieraduma neatrod par vajadzīgu uzklausīt. Man ir gribējies izteikt sociāli, ekonomiski, psīcholoģiski vai morāliski pazemoto, atgrūsto un izdzīto balsī. To esmu sajutis ka cilvēka pienākumu.
Jaunībā rakstīju arī tāpēc, lai apmierinātu savu godkāri, jo pirms gadiem dzimtenē rakstniekam bija izcila prestiža vieta. Šī motivācija garīgi pieaugot un kļūstot vecākam ir pilnīgi zaudējusi savu iespaidu. Ja nebūtu sabiedriskā spiediena un pienākuma sajutās, man liekas, ka es varētu palaist gaŗām pāris gadus, neuzrakstījis nevienu rindu iespiedumam. Tā vietā labprātāk klausītos, vērotu, padzīvotu kopā ar dabu, lasītu, paprātotu vientulībā, tad pajauktos pa ļaužu drūzmu un mēģinātu reflektēt par notikumu, lietu un cilvēku rīcības sakarībām.
Nekas jau īsti tāpēc pasaulē nenotiks, ja es uzrakstīšu vēl kādas 5 vai 10 grāmatas. Nekas arī nenotiks, ja es tās neuzrakstīšu. Man brīžiem rodas „zobs”, un savās domās es saucu sevi par vientiesi: Tanī laikā, kad nedēļas nogalēs citi visādi izklaidējas un atpūšas, kāda velna pēc tev jāklabina sava rakstāmmašīna? Tava grāmata vairs tik un tā ir tikai labākā gadījumā laika kavēklis vai arī lieta, ko ērti uzdāvināt dzimumdienā. Tā ir beigusi būt par ideju un domu ierosinātāju un diskusiju iekurinātāju. Tātad – kāpēc tev trakot? Jāatzīstas, ka šī sevis pierunāšana ir sekmējusies. Man vairs nav it nekādu sirdsapziņas pārmetumu, ja es pie rakstāmmašīnas nepiesēžos mēnesi, divus vai pusgadu.
Kāds notikums Latvijā, pasaulē, mūsu trimdas sadzīvē vai arī kāds atgādinājums no vienas vai otras redakcijas vai apgāda mani iekustina atkal. Jāiet parakties.
Kāpēc tad tomēr turpinu rakstīt?
Varbūt lai izteiktu sevi, lai ar savu individuālo, vientuļo, noslēgto pasauli aizietu un iesniegtos citās tādās pasaulēs un satiktos un dzirdētu atbalsi. Visi raksti un grāmatas savā ziņā ir vēstules. Ja es šinī pasaulē būtu viens pats cilvēks, man liekas, ka nerakstītu ne rindu. Nezinu, vai ierakstītu pat tos lielos „S” ar pirkstu upmalu smiltīs.
Rakstu, man liekas, lai atrastu dažus īstos vārdus un dažus īstos apveidus manas eksistences jēgai un saturam. Ar vārdu sakot – lai es sevi pats sev kaut cik pieņemami varētu definēt. Ja nejauši gadās no zemapziņas tādus vārdus un apveidus izrakt, tad kaut kā jutu, ka esmu atradis jaunu „savienojumu” ar savām domām, jušanām, ar citiem cilvēkiem, ar zāli, dzīvniekiem, gaismu un krāsām, vienā vārda – ar visu ritēšanu universa straumē.
Rakstu tāpēc, ka jūtos parādā simtiem un tūkstošiem satikto un nesatikto cilvēku. Esmu tiem parādā kādu labu, līdz šim nekad nepateiktu vārdu un mazliet mīlestības. Mēs kā piederīgie pie vienas tautas un pie cilvēku sugas esam viens otram parādā šo minimu mīlestības. Ja mēs to neatzīsim, tad cilvēku ciltij būs jāsmird savā ellē šeit pat zemes virsū, nesagaidot leģendāro pastardienu.
Rakstu, lai varētu palīdzēt pats sev un citiem noņemt svina cepures un svina mēteļus. Mēs klausāmies un – nedzirdam. Skatāmies un – neredzam. Smaidām un – nejūtam. Tāpēc arī nesaprotam, kas notiek šinī 1965. gadā.
Rakstu, lai kaut cik varētu palīdzēt sakarīgi sasiet kopā dzīvo latviešu domās un redzēšanā Latvijas un latviešu pagātni ar šodienu un nākotni. Latvija nav mirusi. Latvija dzīvo, un latvieši dzīvo. Pāri ideoloģijām Latvijas un trimdas latviešiem vajadzētu raudzīt tikt pie latviešu tautas dzīvošanas ideoloģijas. Neurōzās histērijas Latvijā un trimdā šos tautas dzīvošanas ideoloģijas meklējumus cenšas nolikt vienā līmenī ar nodevību. Vai ir padomāts, kas notiks atšķirto daļu atsvešināšanās procesā, kad dzīvie kontakti, tas ir – cilvēki, kas viens otru pazina Latvija, būs aizgājuši viņsaule?
Rakstu, lai pats sev un citiem palīdzētu dzīvot ar cilvēkiem iespējamo un 1965. gadā nepieciešamo gaismu acīs.
