Jaunā Gaita nr. 51, 1965. gadā

 

 

 Vizma Belševica dzimusi Rīgā, 1931. gada 30. maijā. Viņa ir strādnieka meita. Pēc poligrāfijas arodskolas beigšanas strādājusi laikraksta Pionieris redakcijā, 1961. gadā beigusi Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. 1955. gadā iznācis Belševicas pirmais dzejoļu krājums Visu ziemu šogad pavasars. Tajā un arī nākamajā, Zemes siltums, subjektīvās lirikas stīgas ieskanas īsti un neviltoti, pilnas jūtu aktīvitātes. Belševica piedalījusies arī filmas Pieviltie scenārija sacerēšanā; arī šai gadījumā kritika atzina dzejnieces darbu par ne visai izdevušos un „padomju īstenībai” neatbilstošu.

1963. gada ziemā ievērojām Rīgas literārajā mēnešrakstā Karogs kādas jaunas dzejnieces Vizmas Belševicas dzejoļu ciklu, kam dzejniece devusi zīmīgo virsrakstu – Siržu seifi. Belševicas dzeja liecināja par svaigu talantu, neparastu tematiku un kādas iekšējas gaismas izgaismotu, skaudri dzīvē izjustu pārdzīvojumu, kas, it kā uz vētras sabangotas jūŗas viļņa pacēlies, atklāja siržu seifos slēptu un kristallizējušos nepieciešamību runāt, atklāt pasaulei savu esmi. Tikai dažas nedēļas vēlāk Chruščova un Iljičova runu ietekmē t.s. oficiālā kritika Rīgā apzīmēja šo Belševicas dzeju par „nedzeju” un ironiski jautāja, vai Belševica domājusi pamest padomju zemi!

Pēc asās kritikas dzejniece ilgāku laiku pazuda no pieejamās latviešu padomju periodikas slejām. 1964. gada Karoga septembŗa numurā publicēts Belševicas antimilitāristiskas un antiamerikāniskas poēmas fragments. Tajā ir kāda zīmīga rinda: „Visi dievi savus Prometejus kaļ pie klints...” Pēc Siržu seifiem jautājam – kā piekala Vizmu Belševicu pie klints? – Piekalta vai nepiekalta – ar saviem 1963. gada dzejoļiem Belševica sevi dokumentējusi par ievērojamu talantu, kuŗa attīstību un plaukšanu gaidām jaunos pavasaros.

 

 

 

 

SIRŽU SEIFI

 

Ļaudis, ļaudis,

Jūsu sirdis – seifi,

Kuru atslēgas un šifri nozaudēti.

Tikai pirksti,

Nagiem norautiem,

Asinīs un kailiem nervu galiem,

Var tos atvērt...

Piedodiet, ka kliedzu!

Sāp man taustīt siržu slēgtas durvis.

Mīlas trauslo maigumu kas slēpj.

 

 

 

PRELŪDIJA

Ko pilsēta nojauš?

                          Ko pilsēta uztraucas?

Nekas jau nav noticis.

Nekam jau nav jānotiek.

Iet divi pa ielu.

Viegla delna silst elkonī.

Mulst soļi uz asfalta, meklējot saskaņu.

Iet divi pa ielu, un vārdi bez nozīmes

Met vairīgas cilpas ap ikdienas sīkumiem.

Bet pilsēta klausās.

Bet pilsēta uztraucas.

Pār korēm uz pirkstgaliem paceļas antenas.

Pleš tumstošās acis ik durvis, ir pavārte,

Uz bulvāra kastaņi svinīgi brīdina:

 „Viens vienīgs ir pienākums – ziedos nest

 Balta skaistuma pavasari.

 Tu nespēsi plaukstošās pazares plest,

 Ja blakus būs cita zari.”

Zem tilta ņirb upe,

un uguņu atspulgas

Kā dzeltenas sievietes virpuļo dejā.

Zib atsegtas krūtis un kājas pār ūdeņiem,

Melnas skropstas pland bronzas sejās;

„Liec dzelmei,

liec naktij

degt pavērtās lūpās,

Tu pilsētas nemiera vienīgā Ieva!

Liec noreibt,

liec nogrimt

savā aizžņaugtā elpā!”

Bet kur man likt maigumu, neprāta sievas?

 

 


 

 

Pār nomales sētu zaļu auglīšu pogaļās

Sirmās ābeles tulznainā, mezglotā roka

Aiz pleca ņem mani,

čukst lapotne gādīgi;

„Tu piesargies, bērns, viss sākas ar sīkumu,

Ar kamenes spārnu, ar putekšņu tvīkumu,

Un nelaime tam, kas nespēkā sagumis

Zem briestošu ābolu smeldzīgā smaguma.

Bet izturēt nozīmē – visu atdot,

Un vientuļas ziemas, no gada uz gadu.”

Ko ābele nojauš?

Ko ābele uztraucas?

Nekas jau nav noticis,

Nekam jau nav jānotiek.

Vien klusums starp mums vēršas dziļāks

un tvanīgāks,

Un soļu pulss atsitas asfaltā skanīgā.

Skats glābiņu meklē,

bet pāri jau pusnaktij,

Sen aizvērti logi un durvis aiz atslēgām,

Sīku, aplauztu pīlādzi ceļā mēs satiekam.

Es apstājos klausīties – norās vai brīdinās?

Bet pīlādze klusē, un zeltainā pustumsā

Ik zieds – it kā seja, kas nobālot gaidās

Pret laimi un ciešanām ļāvīgi pacelta.

Zem koka, kas saudzību neprasa sev,

Es plecus un lūpas atdevu tev.

 

 

AR CEĻMALAS LAPU...

Ardievu, mana planēta dzimtā,

mans tālais Mars,

Kur smiltis ir smiltis, kur vējš ir vējš

Un kanāli taisni.

Piedod, mana planēta bargā,

mans kailais Mars,

Ka mīla ir mīla, ka sirds ir sirds,

Un tai neklausīt nevar.

 

Zeme... Viņas saucienu zaļo

kas dzirdējis reiz,

Pēc ievziediem rūgtiem,

pēc plaukstošiem bērziem

Tam smaržot sāk Visums.

Un tad – viņas lapotā klēpī

kā zvaigzne tas krīt,

Lai noslāptu mānīgi dzidrajā gaisā

Un mākoņu blīvēs.

 

Ardievu! Sūrās deguma brūcēs

vēl asiņo sirds,

Kas lika man mesties caur tālumiem melniem

Viņas rasainos laukos.

Es mirstu. Uz ilgotās Zemes

var dzīvot vien tas,

Pie līkloču upēm, pie atvariem slēptiem

Un miglām kas audzis.

 

Ļaudis, bija nelūgtās mīla

tik klaja kā Marss,

Kur smiltis ir smiltis, kur vējš ir vējš

Un kanāli taisni.

Zeme... Ko viņai gan pārmest,

ja vainīga es.

Ka nespēju saprast, ka nespēju pierast

Pie mijīgām straumēm?

 

Un tomēr – mana planēta dzimtā,

tā nebūsi tu,

Ko ieplestās acis un sakostās lūpas

Vēl izdziestot meklēs.

Viņa, mana vienīga mīla,

plakstus aizspiedīs man

Ar ceļmalas lapu un sāļajām skropstām.

Zeme...

 

 

* * *

Glāb mani, jūra,

es slīkstu!

Slīkstu atmiņās,

veltīgās gaidās,

un pat cerības salmu

man te krastā nemet neviens.

Sasmēlies mutē bijušu skūpstu sīvums,

bijušu glāstu paisums pāri galvai man kāpj.

Jūra,

es eju pie tevis,

lai vaigi,

ja kādreiz kļūst sāļi,

no tava putainā viļņa degošā valgumā sūrst,

ja vaids,

tad no vēja dūres,

kas negaidot pakrūtē cērtas,

ja smeldze, – tad tāpēc,

ka saulei,

rietā iztekot, grūti mirt.

Glāb mani, jūra,

tu viena

lielāka esi par mīlu,

plašāka esi par ilgām

un vienkāršāka –

                          kā glāsts.
Glāb mani, jūra,

es slīkstu!

Man jāmetas tālumos tavos,

lai atkal par cietu zemi

kļūst atmiņu saēstais krasts.

 

ANTIŅŠ

Caur sarmas saltumu, caur stikla kalna mirgu
Tu velti sauc un gaidi, Saulcerīt,
Jo Antiņiem nekad nav zelta zirgu,
Un māju nav, kur tevi sasildīt.

 

Ar piķa zābakiem kāds kāps no ledus aizas.
Viņā atrāpsies... Tik vienu lūdzu es:

Lai savu acu debesis tu aizver,
Kad pasniegsies viņš tevi lejā nest.

 

Es esmu Antiņš. Arī to man pārciest.

Un savām sāpēm paldies teikšu rīt,

Ka melniem ceļiem neesmu es nācis,

Lai melnām rokām tevi ņemtu, Saulcerīt.

 

 

 


 

 

Aina Zemdega

* * *

 

 

Taisnas ielas,

taisni nami,

taisnu zaru koki

gaŗās rindās

sludina taisnību.

 

Pa sasalušu bruģi

es, ticīgā, eju,

meklēdama

akmens spraugās

dīgušus vārdus.

 

Bet neizaug

zem stieplēm

un taisnu zaru kokiem

ne puķes, ne ogas,

ne elpa.

 

 

 

* * *

 

 

Dažreiz atšķiŗas tukša lapa.

Tad sēžu un švīkoju zilas švīkas,

velku svītras vien otrai pāri

reizēm kā atstātu putna lizdu,

reizēm kā lūzušus starus,

reizēm kā simtiem ceļu,

simtiem tukšu tikšanos,

un nevienai nav sejas.

 

Un citu reizi liksies –

zilas spāres

šeit apglabātas.

 

 

 

 

* * *

 

 

No katras krustā sišanas

atpesta nāve,

bet augšā celšanās

ir varēšana

dzīvot no jauna

zinot

veseŗa atsišanos pret naglu,

zinot

asins pilēšanu zālē,

zinot -

būs vēl daudz Lielo Piekto

un Lieldienu rītu.

Mūžīgā dzīvošana

ir virs zemes.

 

 

 

 

Pastarā diena

 

 

Nolūzt apvāršņa mala,

nobrūk ezera krasti

un aprok ūdeņus.

Pārrautu ceļu gali

karājas māju logos,

kas elpas vēl silti

pieplok ielām

un nogrimst

ar tām,

 

vienu vienīgu kastani

atstājot

baiļu briedumā.

 

Tad

krīt arī tas

pāršķeltām sienām,

uzsviež

adatas smailei.

 

 

 

 

 


 

Ingrīda Vīksna

 

 

 

 

Kārīgā dvēsele

 

 

Manai dvēselei kārojas maizes –

Labas un stipras,

smaržīgas maizes,

kur iecirst salkušos

dzīvības sapņus.

Kur iecirst sapņus

kā vilcēna zobus,

pelēkas raizes

kad ticību apmāc.

 

Draudzībai dodiet

siltu rudzu klaipu

no maluma groda

bez pelavām!

Rupju rudzu klaipu

ar garozu stingru,

īsteno sātu

lai dziļi jūt sirds. –

 

Mīlestībai - maluma smalka

no skanīgiem kviešiem

ar medainu smaržu,

kur visas vasaras

dziedošie vēji

gaŗām šalkdami

savijas glāstā.

Kur visas vasaras

kamenes smagās

pāri dūkdamas

atstāj pa dziesmai. –

 

Priekam lai paliek

un bezbēdas dienai

plācenis miežu

un kliņģeru virkne.

Lai tos kā smieklus

pametu gaisā –

- dvēsele, kārīgā,

nu tev būs gana!

 

-Nē. nebūs gana

mūždienu skrēja

mīlestības

un draudzīga vārda:

Dvēsele salkdama

dziļāk un kairāk,

Ilgojas atdot

vairāk un vairāk. –

 

 

 

 

Peldētājs

 

 

Viņš bija no tiem,

kas peldēja droši,

dziļi

un tālu.

Dažreiz pusdienas tveicē,

citreiz - agri no rīta,

vai arī - pret mēnesi bālu.

Bet vienmēr viņa rokas vēzās

dziļi, droši un tāli.

 

Tad, kādu dienu,

ostas smiltīs atrada

apgrauztu sirdi

un zābaku pāri.

Sanāca visi kopā:

kārtībnieks, ārsts,

un Pestīšanas Armijas seržants.

Pavisam skaidrs bija likuma pants:

kāds noslīcis neatļautā vietā.

- Ko darīt šai lietā?

 

Viņš bija peldējis droši,

dziļi

un tāli,

un nebij ne mājis, ne saucis,

kad taisījies grimt.

Tai vietā - pret debesīm skatīt stājis,

lai varētu rimt

un grimt.

Viņš bija no tiem,

kas peldēja droši,

dziļi,

un tāli,

un aizmirsa pamāt pret krastu. –

Nu krusta vietā varbūt

kāds grimis kuģis

uz krūtīm tam noliks

savu vētrās salauzto mastu.

 

 


 

 

 

 

Jānis Klāvsons

 

 

 

 

Lielais labums

 

 

Rudenī Lielais Labums zāļājā veidoja dobi,

Košajiem gurniem un liegajai mugurai zemi glaudot.

Pēc tumsas, aukstuma, miega saukšu, gavilēšu,

„Audz un augļojies dārzs mana mīļākā kalna radītā ielejā.”

Augs tur ķirši, rozes, kartupeļi, visāda laba labība juku jukām, silta, priecīga lietiņa skubināta.

Arī kāda nezāle gadīsies, bet par to nebēdāt. Dos tā sīvumu dārzam un kaitinās miesu.

Es būšu labs dārznieks, pastalām kājās un melnu zemi aiz nagiem.

Zemei allaž jāpaliek rokās, vienalga vai kādā veidā.

Zeme manī lai Lielo Labumu patur –

Valda kā glāstoši groži, auklē kā tēva klēpis, mīl kā labību saule.

 

 

 

 

Centrālparkā

 

 

Zilā un zaļā ūdenī vītoli atspoguļojas.

Kanālī gulbji un pīles slīd - kuģīši mazi.

Krastā cilvēki sāpīgiem vaibstiem.

Putniem kanāls jūŗas, pasaule visa.

Ēku jumti un torņi saulē duŗ asus pirkstus,

Stāvus tie mākoņus tvarsta.

Saule, veikla sieva, izslīd tērauda pirkstiem,

Apmetas koku galos, šūpojas zaros.

Ūdenī gulbji atmirdz.

Baltā, spārnotā kumeļā klusā dienvidū sēsties,

Iegrimt tam spalvās, dudināt maigu, priecīgu dziesmu.

Saules mīlēts lai lido, mani debesīs aiznes.

 

 

 

 

Zemgales vasara, 1944

 

Astrīdei un Ivaram

 

 

Mājas. Kur vecmāmiņa priecīgi gāja uz kapu svētkiem un kaimiņu godiem,

Diviem spieķiem rokās un atpūtās krustcelēs. Resna bija.

Vakaros dzēra kumelīšu tēju un lasīja pūrlādē glabātus romānus, bērniem nepiemērotus.

 

Mājas. Kur silts piens no govju tesmeņiem apslacīja meiteņu rokas.

Govju astes sita tām vaigus. Astes piesiet negribēja, žēloja govis, mušu, dunduru ēstās.

Pasmējās īsi un slauca vien tālāk. Pusaudzes, vasaras izpalīdzes, daudz viņas nerunāja.

 

Mājas. Kur melns mazs zirgs savā vaļā no lauka pārnesa mani stallī, pērkona baidīts.

Staļļa durvīs apjuku, sasitu galvu un nokritu zemē.

Pērkons debesīs netrokšņoja. Bija drīz jābēg uz Rīgu un tālāk.

 

 

 

 

 

 


 

Andrejs Pablo Mierkalns

 

 

 

 

 

Vai jādzejo ar atskaņām

 

 

Kad rokā turu es spalvu,

Tad daudz par to nelauzu galvu:

 

Tik bezgala vecas ir rīmes, maz jaunu,

Bet tomēr, kad noķeru atskaņu caunu,

 

Tad ir it kā līksmojot iemetis šņabi,

Tik silti tad kļūst man ap sirdi un labi.

 

It kā būtu es apēdis veselu aunu.

Vai cirkū reiz redzējis jocīgu klaunu.

 

Ak, dažreiz tās pielido veselos pūļos,

Tad sienu es pantos tās itin kā kūļos.

 

Bet lieliskās domu un ideju galaksijas? –

Nav slikti, ja arī tur pa atskaņai bija

 

Kā komēta, dažreiz kā stāvzvaigzne arī,

Tā pateikto atminēt labāk tad vari.

 

Ak, praktiski izskatās tas viss bez gala –

Nav dzejnieka pasaulei rodama mala:

 

Tik bieži tam nākas bez atskaņām dainot,

Tur, kur neviens novelists nekāpj, tīk klaiņot.

 

Jo šarma un dinamisma netrūkst arī brīvajam pantam

Tikpat tas būs moderns, cik klasisks tad - Dante. –

 

Mans pirmais skolmeistars un vectēvs Bebŗu Antons

Man mācīja, ka Šveices pagasts - kantons.

 

Ka „nāves smaka” īstenībā - karbols,

Un tā, ko filmās redz, tā saucas Grēta Garbo.

 

Tā es Jums Šeit rādu, cik atskaņas skaistas,

Kā dārgakmens zvaigznes, vai - zelta, tās laistās.

 

Bet brīvos pantus ne pārvērst, ne saukt par prozu:

Tajos, skaidrs, reibst dzejnieks pats, citiem sauc: Prozit!

 

 

 

Jaunā Gaita