Richards Rīdzinieks
ATBLĀZMA
Ap pulksten septiņiem vakarā, kad pilsētas centrā sāk mutuļot ļaužu straumes, plūzdamas gar žilbinošajiem skatlogiem, drūzmēdamās ap lielo, milzu reklāmu krāsojumiem izgreznoto kinoteātŗu ieejām, pašā pilsētas austrumu daļā ielas ir patukšas.
Starp pagājušā gadsimta beigās celtajiem namiem bez parastajām ielu apgaismošanas spuldzēm tikai šur un tur mirguļo pa konditorejas vai rakstāmlietu veikala gaismas reklāmai.
Kāds neliela auguma drukns pusmūža pāris iet virzienā uz ziemeļiem. Sievietei ir pelēks, četrdesmito gadu griezuma mētelis un soma. Ap galvu lakatiņš, sasiets Latvijas laucinieku paradumā. Vīrietis ir viena auguma ar viņu, platmali galvā, mēteli, ar portfeli rokā, kas mazā auguma dēļ gandrīz velkas gar zemi. Ejot tas sitas pie kreisās kājas, un lēnas gaitas dēļ viņš mazliet gāzelējas: no kreisās kājas uz labo pārnesot svaru, no labās uz kreiso.
"Vai tu atceries, kā mēs iepazināmies?" viņš iejautājas.
"Jā." Kavētie smiekli piešķīra viņas balsij guldzošu skaņu: "Tu spēlēji ģitaru un amizējies ar Ziediņu Valliju."
"Jauka meitene. Kas ar viņu notika?"
"Es nezinu. Viņa apprecējās vēl Latvijas laikā. Pēc kaŗa bija Vācijā. Droši vien izceļojusi."
Abi gāja klusēdami. Gaŗām aizšvīkstēja auto. Ejot gar ielas spuldzi, ēnas radīja pelēku spektru. Attālinoties no tās, ēnas stiepās, līdz sasniedza nākamās spuldzes iedarbības loku.
"Tev toreiz bija bizes. . . Tādas dzelteni brūnas."
"Un skolnieces kleitiņa. Ar priekšautu un baltu krādziņu."
"Ļoti glīti. Irōnija ir nevietā. Kā ģērbjas šāsdienas skolas meitenes?"
"Nav nekādas vainas. Viņām ir cita domāšana un citas iespējas. Mūsu Inese... Tu zini, ka viņa šogad bija Anglijā?"
"Nē. Ciemos vai ko mācīties?"
"Taču jau valodu. Viņa grib studēt valodas, un tur ir tādi vasaras kursi ārzemniekiem. Meitene bija tik ļoti uztraukusies. Bet paticis ļoti, ļoti. Nākamo vasaru grib braukt atkal.
"Cik viņai tagad gadu?"
"Palika astoņpadsmit.
"Vācu laika bērns."
"Jā. Kad braucām no Rīgas, tad bija vēl pavisam maza. Valdis bija aizsūtīts uz Liepāju, un man iznāca bēgt pa galvu, pa kaklu ar mazo... Nemaz nepatīk atcerēties!"
"Jaunie no tā neko vairs neatceras. Negrib par to ne runāt, ne domāt. Es runāju vienu dienu ar Lāču Gunāru - viņš ir tais pašos gados. Tagad esot citi laiki, viņi lietas pārredzot labāk. . . Gunārs vēl vismaz runā, citi jaunie pat nesveicina!"
Uz ielas stūŗa drūzmējās pusaudži. Kāds plecīgs zēns plātīdamies izkliedza spalgus izbļāvienus. Pārējie apbrīnoja. Dažas meitenes, arī ādeņos un biksēs, smējās.
"Viņi domā tikai par niekiem. Par naudu un izpriecām."
"Ne jau visi..."
"Vai tu atceries, kā mēs braucām laivā pa Gauju?"
"Ziedēja ievas. Kad pavasaŗos es redzu ievas, man vienmēr nāk prātā Gauja un Stāvie krasti..."
"Mūs izšķīra tas, ka pēc obligātā dienesta es pārcēlos uz Rīgu."
"Varbūt."
"Vai tas, ka Valdis bija varonis..."
"Nesaki neko sliktu par Valdi. Viņam ir bijuši lieli pārdzīvojumi."
"Un citiem tādu nav?"
Viņa mazliet apmulsusi stomījās: "Ir. Bet kaŗš ir briesmīgs."
"Un cilvēki no tā iegūst priekšrocības."
"Tu runā muļķības!"
Namu rindas bija izbeigušās. Ielas asfalts ieplūda grūti iedomājamu iemeslu dēļ neapbūvētu, tumšu klajumu vidū. Viņi apstājās saskatoties.
"Es runāju muļķības, jo man žēl, ka dzīve neizveidojās savādāk." Viņa paskatījās viņam acīs, tad atgriezās un lēni sāka iet atpakaļ virzienā, no kuŗa viņi bija nākuši. Viņš sekoja. Atkal gaŗām aizbrauca auto.
"Man ir pieaugusi meita un vīrs. Man ir darbs un atbildība. Un... es nezinu... , ja es varētu dzīvot vēlreiz, ja es dzīvotu par jaunu, es droši vien dzīvotu tāpat."
Viņa paskatījās blakus gājēja platajā austrumeiropieša sejā: "Kāpēc mums nepietiek atcerēties Gaujmalu, ievas... un to, kas bijis, ar patiku?"
"Es jau atceros. Dažreiz arī tad, kad ievas nezied."
Atkal viņi gāja klusēdami.
Ietves malā stanga, izslieta kā slotas kāts, norādīja autobusa pieturu.
"Cik pulkstenis?"
Viņš paskatījās, pacēlis kreiso roku: "Ceturksnis pāri deviņiem."
Viņi apstājās pie pieturas.
Nāca autobuss, sarkana, iekšpusē apgaismota kaste ar bezpersoniskām pasažieru galvām. Viņa novilka adīto pirkstaini un smaidot deva roku: "Paldies par šovakaru."
"Paldies. Jauki kādreiz pārcilāt vecos laikus."
Viņš noskatījās, kā autobuss, viņai vēl maksājot konduktorei, sāka kustēties, tad aizgriezās ielas vidū un aizbrauca, kļūdams arvien mazāks.