Jaunā Gaita nr. 44, 1963

 

           REDAKTORA PIEZĪMES

Latvju jaunatne, tu esi apsūdzēta! Kad Klīvlendas dziesmu svētku laikā sabiedriskā tiesa pasludināja Zālamana spriedumu Latvijas suverēnās tautas vārdā par trimdas jaunatnes nepietiekošajām latviešu valodas zināšanām, tad atmiņā iešķīlās kāda maza cilvēka vakarlūgsna, noklausīta bērnu vasaras nometnē Kanādā: „Mīļo Dieviņ, palīdzi man runāt latviski!” Atmiņā nāca arī kādas deju grupas dalībnieces žēlabas: „I lost my sakta” un zēns, kas sauca: „Iesim braukt pa slide”. Vairāki desmitgadnieki žēlojās, ka bezbolu neesot iespējams spēlēt latviski. Kur vaina? Atliek paanalizēt minētos piemērus, lai konstatētu, ka lūgsnas vajadzētu skaitīt mums pašiem – Kungs, atdari mūsu acis un sirdis tā, lai Saulainēs, Sidrabenēs, Mežotnēs, Piesaulēs, no kurienes sākas vistaisnākais ceļš uz Latviju, būtu arvien labi vadītāji. Lai skolotāji un audzinātāji vairāk padomātu par latviešu un angļu valodas īpatnībām un idiomām, tā ka mūsu bērni pa svešas zemes slidkalniņiem patiešām neaizslīdētu projām.

Vērojot piecas šāsvasaras bērnu vasaras nometnes ASV un Kanadā, jāatzīst, ka vislielākais plašums un brīvība bija Saulainē, visskaistākā apkārtne Katskiļos, bet vistīrāko latviešu valodu bērni un audzinātāji runāja Sidrabenē. Nebūs lieki arī piebilst – jo vairāk kādas draudzes baznīcā svētdienās redzami lakatiņi, jo latviskāki šās draudzes bērni.


Moderni mazi cilvēki vasaras nometnē. Mīļo Dieviņ, palīdzi man runāt latviski!

 

Nesen iznākušas 2 latviešu spilgtu polītiķu atmiņu grāmatas: Fēliksa Cielēna Laikmetu maiņā II daļa un Alfrēda Bērziņa Labie gadi.

Cielēna vispār vērtīgais un vaļsirdīgais darbs apmulsinājis ne tikai vienu otru lasītāju, bet arī grāmatas recenzentus. Tā, piemēram, Jānis Grīns (Latvija, 1.6.63.) raksta: „Bet viņš (Cielēns, ref.) atzīstamā kārtā aprāda arī sociāldemokratu partijas un frakcijas kļūdas, viņš bargi tiesā, piem., arī savu jaunības ilggadīgo draugu Marģeru Skujenieku, tāpat nežēlo partijas biedru A. Buševicu, ko licis priekšā izslēgt par veikalošanu”. Turpretim recenzents A. Kalns (Latvija, 28. 8. 63.) saka: „Cielēns... noklusē sociāldemokratu ‘korrupcijas tēva’ Buševica darbus”. Kam taisnība? Liekas, pareizākā atbilde – meklējiet rakstos.

Akvinas Toms savā aistētikas teorijā saka, ka skaistumam nepieciešamas trīs lietas – Ad pulcritudinem tria reguiruntur integritas, consonantia, claritas. To pašu varētu attiecināt uz spēju novērtēt kādu laikmetu, liekot uzsvaru uz claritas– spēju redzēt būtisko realitātē.

No Alfrēda Bērziņa grāmatas, kas arī lasāma ar lielu interesi, visspilgtāk atmiņā paliek autora atstāstītie vecie anekdoti, piemēram par naīvo armijā iesaukto jaunkareivi (173. lpp.).

„Notikuma vieta kazarmas. Pie sienas Kristus glezna, tai vienā pusē Ulmaņa, otrā Bērziņa attēls. Virsnieks vaicājis jaunkareivim, vai viņš pazīstot visus trīs, kas attēlos redzami... Pēc ilgākām pārdomām jaunkareivis atbildējis:

– Par to esmu drošs, ka tas vidū ir mūsu Kungs Pestītājs.

– Bet kas tie katrā pusē? vaicājis virsnieks.

– Tie laikam būs tie divi noziedznieki, jaunkareivis nedroši atbildējis.”

No cilvēka, kas jau 1934. g. 16. maija rītā apzinājies, ka ar jauno laikmetu saistīts uz mūžu (154. lpp.), varētu sagaidīt daudz vairāk nekā tikai faktu sadrūzmējumu. Nav gandrīz neviena vārda par 15. maija ideju un tās pamatojumu. Arī sakarā ar kļūmīgo bažu līgumu un tai sekojošo okupācijas traģēdiju autors, diemžēl, neko jaunu nepasaka. Ja pašreizējā algotā posteņa dēļ viņš baidījās aizstāvēt savu viedokli, vai tad atmiņu publicēšanu pilnīgā veidā nevajadzēja labāk atlikt uz vēlāku laiku.

* * *

Sarīkojumu sezonai sākoties, ļoti ieteicama Andreja Punkas grāmatiņa Daži mājieni runātājiem.

 

Jaunā Gaita