Jaunā Gaita nr. 44, 1963

 

      LIELĀ
PLAISA
      SĀK
AIZVĒRTIES

Prof. Dr. Kārlis Dzelzītis

Pirms vairāk kā 29 gadiem 1934. gadā, naktī no 15. uz 16. maiju toreizējais Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis izdarīja ar aizsargu un dažu armijas daļu palīdzību valsts apvērsumu, apturot Saeimas darbību, patvarīgi piešķiŗot likumdošanas funkcijas ministru kabinetam un apcietinot sociāldemokratu un arī dažu centra partiju vadītājus.

Par apvērsuma oficiālo iemeslu tika uzdota satversmes reformas nepieciešamība, jo šo reformu it kā nevarot īstenot likumīgā ceļā – Saeimā vai tautas nobalsošanā. Kaut gan Ulmaņa diktātūra pastāvēja 6 gadus, tomēr nekāda satversmes reforma netika darīta zināma tautai. Tās vietā arvien vairāk izkristallizējās jaunais Ulmaņa vienvaldības vai vadonības režīms, kuŗu oficiālā terminoloģija iekrustīja skanīgā vārdā par autoritāro iekārtu, kaut gan par Kārļa Ulmaņa autoritāti tautā varēja arī šaubīties. Ulmanis nebija ieredzēts arī Saeimā, tautas pārstāvjos: viņš vairākas reizes vēlējās kandidēt valsts prezidenta amatam, bet tas neizdevās. Tika ievēlēti citi, vairāk populāri kandidāti – Jānis Čakste, Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis.

1936. gada aprīlī Ulmanis izdarīja otru apvērsumu, kuŗam bija „galma” apvērsuma raksturs, gāžot likumīgo, satversmē paredzētā kārtībā ievēlēto valsts prezidentu Albertu Kviesi. Valsts prezidenta postenis tika piešķirts Ulmanim ar viņa paša iecelta ministra kabineta lēmumu. Satversme šādu prerogatīvu ministru kabinetam neparedz. Šis grozījums, ka ministru kabinets var iecelt valsts prezidentu, izrādījās arī vienīgais no solītās satversmes reformas, pie tam vēl pieņemts nelikumīgā kārtā. Tas, kā redzams, kalpoja vienīgi Ulmaņa personīgai vajadzībai. Jābrīnās, ka trimdas laikraksti visus šos gadus ir turpinājuši Ulmani dēvēt par valsts prezidentu, ignorējot Latvijas satversmi.

Sešus gadus Kārlis Ulmanis diktātoriski pārvaldīja Latvijas valsti bez jebkādas kontroles, liedzot tautai jebkuŗas vēlēšanu tiesības, pat tiesību ievēlēt pagastu vecākos vai biedrību valžu locekļus, kuŗus visus iecēla valdība. Sabiedrisko domu formulēja un noteica Sabiedrisko lietu ministrija, kuŗu vadīja viens no galveniem apvērsuma organizatoriem Alfreds Bērziņš. Daudzas svarīgas valsts lietas tika izlemtas slepenībā, un tautas līdzekļi (nodokļu veidā iekasētās summas) tika izlietoti bez tautas līdznoteikšanas.

Jebkuŗa valdības kritika bija noliegta un oficiālās vietās bija izkārti plakāti ar Kārļa Ulmaņa pavēli: NEPĻĀPĀ PAR VALSTS LIETĀM! Ja kādu pienāca valdības kritikā, pat privātā sarunā vai privātā vēstulē, tad tādu sodīja bez tiesas izmeklēšanas administratīvā kārtā (skat., piemēram, Valentīna Pelēča liecību (JG 42 – 135. lpp.).

Ulmaņa diktātūra tika dēvēta un dažkārt vēl tagad tiek dēvēta par „autoritāro iekārtu”. Nebūs lieki šeit, īsumā, apskatīt jautājumu, kas tā īstenībā bija par polītisku formu, raugoties no modernās polītiskās zinātnes viedokļa. Tas sevišķi varētu interesēt mūsu trimdas studējošo jaunatni.

Ulmaņa diktātūra jāpieskaita personīgām diktātūrām, kas, piemēram, tik bieži nodibinās atpalikušās Dienvidamerikas un centrālās Amerikas zemēs, un kuŗās dominē diktātora personīgais elements. Kā tāda tā diezgan krasi atšķiŗas no vienas polītiskās partijas totalitārās diktātūras formām, kādas uznāca uz vēstures skatuves pēc pirmā pasaules kaŗa un kuŗu spilgtākie klasiskie piemēri ir komūnistu partijas diktātūra Krievijā u.c. zemēs, fašistu partijas diktātūra Itālijā, un nacionālsociālistu partijas diktātūra Vācijā ar Hitleru kā partijas „fīreri” priekšgalā. Ja abās šajās diktātūras formās ārēji acīs krīt pirmā kārtā vadonis ar savu lielo varu, tad, tuvāk analizējot šīs divējādās diktātūras, redzam jo lielu atšķirību kā vadonības, tā visā diktātūras būtībā. Partijas diktātūrā vadonis izteic un visur uzsveŗ savas partijas programmu un mērķus un viņa varu zināmā mērā ierobežo un arī kontrolē partijas citi redzamāki biedri vai partijas orgāni. Tā Ļeņina un Staļina un it sevišķi Chruščova vadonību lielākā vai mazākā mērā kontrolējusi komūnistu partija. Šī partija arvien bijusi totalitārās varas nesēja kā augstākās, tā arī zemākajās instancēs. Staļins gan mēģināja pilnīgi sev pakļaut pašu partiju un no visiem partijas diktātūru vadoņiem ieguva vislielāko personīgo varu, tomēr arī Staļins lielā mērā rēķinājās ar t.s. „polītbiroja” viedokli. Mutatis mutandis tas pats jāsaka par Hitleru, kas lielā mērā bija spiests dalīties savā varā ar Geringu, Himleru, Gebbelsu u.c. partijas vadoņiem. Turpretim personīgās diktātūras vadonis cenšas koncentrēt visu varu savā personā, nedaloties savā varā ne ar vienu citu un diktē visiem saviem palīgiem un apakšniekiem savu personīgo gribu un cenšas uzspiest visai diktātūrai savas personības zīmogu. Tādēļ Ulmanis pat likvidēja savu partiju, Zemnieku savienību. Pašu šo divējādo diktātūru nodibināšanās veidi krasi atšķiŗas savā starpā. Ja partijas diktātūras rodas iepriekš noorganizējoties zināmai partijai ar noteikti izteiktu partijas programmu, kad partija jau iepriekš pasludina varas sagrābšanas mērķi, lai varētu savu programmu īstenot, un cenšas ap sevi kopot arvien plašākas un plašākas tautas masas, zināmas, sociālas, ekonomiskas un polītiskas programmas sekotājus, pielietojot nereti polītiskas vai sociālas revolūcijas metodes varas sagrābšanai (komūnistiskā 1917. gada revolūcija Krievijā, fašistu gājiens uz Romu), tad personīgo diktātūru nodibināšanas vēsture demonstrē gandrīz bez izņēmuma vienu un to pašu metodi, slepenu sazvērestību, kuŗu noorganizē nākošais diktātors, slepeni pievelkot tajā citas personas ar solījumiem izdalīt tām varas pozīcijas vai citus kādus personīgus labumus. Vajadzīgās masas, piem., bruņotais spēks apvērsuma realizēšanai, gandrīz arvien tiek pievilkts ar kādu melīgu versiju vai melīgiem solījumiem. Tā Ulmaņa apvērsuma gadījumā aizsargi, kas deva bruņoto spēku, bija piemānīti ar melīgu versiju, ka tiem jānāk uz Rīgu, lai palīdzētu valdībai apspiest sociāldemokratu vadoņu slepeni gatavoto sociālistu diktātūras nodibināšanu, bet sociāldemokratu vadoņus, kā, piem., savu draugu Frici Menderi un citus Ulmanis savukārt piemānīja ar meliem, ka aizsargi tiekot aicināti uz Rīgu, lai valdība varētu nodrošināties pret pērkoņkrustiešu u.c. labā spārna ekstrēmistu apvērsumu. Rezultātā demokratijas aizstāvji tika pārsteigti un arestēti, nepaspējot vairs sazināties ar Latvijas armijas kazarmām un Strādnieku sports un sargs organizācijas vīriem, kas būtu varējuši apvērsumu aizkavēt. Ja nu mēs jautājam, kuŗa no minētām divi diktātūras formām ir labāka vai sliktāka, mēģinot šo jautājumu atrisināt nevis no personīgu simpātiju vai antipātiju, bet gan no polītiskas zinātnes un tautas interešu viedokļa, tad jāsaka, ka personīgās diktātūras dažā ziņā ir labākas, bet citā ziņā sliktākas. Labākas tamdēļ, ka tās nekad nespēj sasniegt tādu totālitāritāti kā partijas diktātūras aiz tā vienkāršā iemesla, ka personīgās diktātūrās vadoņa un viņam uzticīgo (nedaudzo) līdzgaitnieku spēki ir par trūcīgiem, lai kontrolētu visu valsts aparātu, kā tas ir iespējams plašas partijas aparātam, piem., komūnistu partijai ar daudziem miljoniem biedru, kas novietoti visās svarīgākās pozīcijās un totalitāri seko partijas programmas un mērķu konsekventai īstenošanai. Personīgās diktātūras ir labākas (raugoties no tautas interešu viedokļa) vēl tamdēļ, ka tām parasti ir īss mūžs. Tās izbeidzas vai nu diktātora nāves vai kādas lielas kļūmes dēļ, un tās arī vieglāk tautai nokratīt ar sacelšanos, tādējādi atgūstot brīvību. Personīgās diktātūras tomēr ir sliktākas par partiju diktātūrām tajā ziņā, ka partiju diktātūras un to vadoņi tomēr ir padoti ja ne atbildībai tautas priekšā, tad tomēr šādam vai tādam partijas kontroles kolektīva aparātam, piem., tiek sasaukti periodiski kongresi, kuŗos vadonis un citi augstākie varas nesēji dod norēķinu, paziņo atklātībai turpmākās programmas, piem. piecgadu plānu, kurpretim personīgie diktātori parasti valda bez jebkādas kontroles. Tādēļ šī valdības forma arī agri vai vēlu izvirst korrupcijas un nereti vadonis, rīkodamies bez pienācīgas atbildības un kritikas, iestūrē valdības ratus grāvī vai pat bezdibenī, un visai tautai nākas par to ciest.

Ja nu pēc šiem vispārīgiem principiāliem apsvērumiem, pievēršamies Ulmaņa diktātūrai, tad redzam, ka tā nes visas tīri personīgas diktātūras pazīmes. Tā nodibinājās slepena apvērsuma ceļā ar viltu un melīgiem solījumiem, kas vēlāk netika pildīti, piem. solītā satversmes reforma. Apvērsuma laikā Ulmaņa diktātūrai trūka jebkādas sociālas, ekonomiskas vai polītiskas programmas. Tikai pēc apvērsuma nostiprināšanās Ulmanis un viņa tuvākie līdzstrādnieki sāka taustīties pēc šādas programmas. Dīvainā kārtā Ulmanis, kas visu laiku bija apkaŗojis sociālistus, vismaz savā saimnieciskā polītikā ļoti daudz aizņēmās no sociāldemokratiem, gandrīz pilnīgi nokopēdams sociālista prof. Baloža programmu par Latvijas saimniecisko izbūvi ar plānveidīga valsts kapitālisma palīdzību (skat. prof. Baloža – „Latvija pie labas un sliktas valdības” u.c. rakstus). Ulmaņa stiprā puse bija tautsaimniecības un lauksaimniecības studijas, un arī praktiskie piedzīvojumi saimnieciskā laukā. Viņš tiešām bija spējīgs „saimnieks” šī vārda labākā nozīmē un jākonstatē, ka pieņemtā valsts kapitālisma programma realizējās ļoti sekmīgi, kaut arī tā lielā mēra tika veicināta ar nesolīdiem līdzekļiem – žīdu un vāciešu kapitāla ekspropriāciju ar Kredītbankas palīdzību. Pēdējā ar kreditu piepešu uzteikšanu iedzina šos minoritāšu uzņēmumus mākslīgā bankrotā un tad pārņēma tos kā maksāšanas grūtībās nonākušus uzņēmumus.

Grūtāk Ulmanim veicās ar jaunas polītiskas iekārtas uzbūvi, kuŗai pēc solījumiem vajadzēja atjaunot neejošo demokratisko satversmi.

Būdams gan labs agronoms un saimniecības organizators, bet nekā nesaprazdams no satversmes jautājumiem, viņš mēģināja kaut kā imitēt Musolini ar viņa korporatīvas iekārtas projektiem. Viņš dibināja vienu pēc otras savas famōzās kameras. Taču negribēdams nekādā ziņā aprobežot savu varu, Ulmanis nevarēja izšķirties, vai dot kamerām arī kādas polītiskas tiesības, piem., tiesību līdzrunāt likumdošanā. Tā kameras palika bez īstas kompetences. Pagaidām tām bija piešķirtas funkcijas veicināt attiecīgās dzīves nozares attīstību un sniegt valdībai padomus; tās funkcionēja arī kā vadoņa slavināšanas un vadonības iekārtas balstītājas iestādes. Kameras bija smagas un neracionālas organizācijas ar plašiem statiem, kuru uzturēšanai bija jāizdod neproduktīvi daudz valsts līdzekļu. Tauta paklusām zobojās, ka nu vienas Saeimas vietā esot sadibinātas jau piecas, pie tam to galīgais skaits vēl nebija zināms.

Bet par vislielāko klupšanas akmeni Ulmanim izrādījās ārlietu polītika, pilnīgi uzticoties ārlietu ministram Igaunijas vācietim Munteram. Ulmaņa laikā Latvijai īstenībā nebija nekādas ārlietu polītikas, vai arī tā bija ārkārtīgi īsredzīga. Tā, piem., 1939. gada vasarā Ulmaņa valdība noraidīja Anglijas, Francijas un Padomju Savienības kopīgu Baltijas valstu neitralitātes un neatkarības garantiju kā tādu, kas apdraudētu mūsu valsts neatkarību, bet jau tā paša gada rudenī noslēdza ar Padomju Savienību t.s. militāro bažu līgumu, ar kuŗu ielaida Latvijas territorijā prāvus padomju bruņotus spēkus, ar ko iezīmēja Latvijas neatkarības galu. Ne Ulmanis, ne Munters nespēja orientēties pasaules polītikā un saskatīt lielu maiņu simptomus. Kad pār Eiropu jau bija savilkušies smagi kaŗa draudu mākoņi, Ulmanis kādā runā apgalvoja, ka „kaŗa nebūs”. Sakarā ar šo prognozi, Latvijas valdība nekā nedarīja, lai nodrošinātu mūsu valsts „bruņotu neitralitāti”. Laikā, kad Eiropas tautas, vērojot draudošās briesmas „uzbruņojās” (ieskaitot mazo Somiju un Šveici), mēs turpinājām bezbēdīgi mieloties pie gaļas podiem un priecāties par savu augsto dzīves standartu. Ciešāk savelkot vēdera jostas, mēs viegli varējām turēt vismaz 50.000 vīru stipru, moderni apbruņotu armiju kā arī nocietināt savas robežas.

Pārējās Baltijas valstis, kur valdīja līdzīgi režīmi, gulēja tādā pat bezrūpīgā, letarģiskā miegā. Ja Baltijas valstis būtu savlaicīgi bruņojušās un bažu jautājumā turējušās kopā ar Somiju, kā to gribēja Mannerheims, tās būtu bijušas tāpat kā Somija spējīgas sekmīgi turēties pretim Padomju Savienības uzbrukumam, ja tāds vispārīgi būtu nācis, ko var arī apšaubīt, jo Padomju Savienībai būtu bijis jārēķinās ar lielvalstu tūlītēju palīdzību Baltijas valstīm. Nav jāaizmirst, ka Baltijas valstu ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ tām bija daudz svarīgāka loma dominium mari Baltici jautājumā nekā Somijai. Ja Baltijas valstis būtu demonstrējušas skaidru gribu aizsargāt savu neitralitāti, kas lielā mērā nozīmētu Baltijas jūŗas neitralitātes aizstāvēšanu, tās varēja saņemt no Anglijas, Francijas u.c. valstīm ieročus par pusvelti un uz ilggadīgu nomaksu, jo visas šīs valstis nevēlējās Padomju Savienībai noteicošu varu pār Baltijas jūŗu.

1939. g. 23. augustā Vācija un Padomju Savienība noslēdza līgumu, kuŗa svarīgākā daļa bija slepens protokols. Šis līgums izraisīja otro pasaules kaŗu un Polijas sadalīšanu.Saņēmis savu Polijas daļu, Staļins aicināja Baltijas valstu valdības uz Maskavu t. s. militāro bažu līguma noslēgšanai, kas paredzēja Padomju Savienības militāro bažu ierīkošanu Baltijas valstīs. Tēvija nu bija briesmās! Vienīgais pareizais ceļš tagad, kad nācijas priekšā bija jautājums būt vai nebūt, bija sasaukt suspendēto Saeimu. Viens no vissvarīgākiem punktiem šādā tautas apspriedē būtu bijis bez šaubām jautājums par visu trīs Baltijas valstu kopā turēšanos šādā briesmu brīdī, par kopīgu saskaņotu rīcību un par nekavējošu palīdzības meklēšanu. Šo ceļu mūsu diktātors tomēr negribēja iet, jo tas nozīmētu viņa diktatūras beigas.. Ulmanis nolēma noslēpt tautai patieso stāvokli, un Munters uzsāka sarunas ar Kremli. Sarunas notika vislielākā slepenībā. Pēc fait accompli Ulmanis radio runā naīvi apgalvoja, ka Latvijai šīs sarunas bijušas „kā līdzīgai ar līdzīgu”. Katrs tūliņ sev jautāja, kamdēļ gan Latvijas valdība, ja tā sarunās būtu piedalījusies kā līdzīga partnere, nav Padomju Savienības priekšā likto militāro bažu līgumu noraidījusi? Vai tiešām tā būtu bijusi sista ar tādu aklību, ka atradusi šo līgumu Latvijai par izdevīgu?

Atļaujot Padomju Savienībai, kuŗa tīkot tīkoja pēc Baltijas valstīm (un kuŗa jau bija mēģinājusi izdarīt komūnistisku apvērsumu Igaunijā), novietot mūsu territorijā, armijas aizmugurē, bruņotus spēkus, kas pārsniedza pat mūsu armijas apmērus, valsts aizstāvēšana pret turpmāku krievu invāziju tika padarīta par neiespējamu. 1939. g. 5. oktobra „līgums” nozīmēja maskētu Latvijas daļēju okupāciju.

1940. gada jūnijā Padomju Savienība nobeidza Latvijas galīgo okupāciju, pārejot robežu ar lieliem militāriem spēkiem pēc tam, kad Ulmaņa valdība bija izdevusi mūsu armijai pavēli nepretoties, bet sagaidīt sarkanarmiešus ar militāro godu. *)

Pēc neatkarīgās Latvijas bojā ejas Ulmanis vis nedemisionēja un nedevās uz ārzemēm, lai no turienes aizstāvētu Latvijas taisno lietu, kā to darīja, piemēram, Ulmaņa līdzgaitnieks, tālredzīgākais Sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš vai Lietuvas prezidents Smetona. Nē, gluži otrādi: Ulmanis palika brutālo okupantu dienestā kā „Valsts Prezidents”. Viņš acīm redzot, bija naīvi noticējis okupantu solījumam, ka tie viņu atstās amatā: savā radiorunā viņš uzaicināja tautu: „Palieciet savās vietās, kā es palikšu savā vietā!” Tāda palikšanas „savās vietās” daudziem, it sevišķi mūsu virsniekiem vēlāk maksāja dzīvību. Daudz pareizāk būtu bijis izlietot iespēju, kamēr okupanti vēl nebija pārņēmuši valsts radiofonu, paziņot tautai, ka Padomju Savienība, laužot augstāk minēto neuzbrukšanas līgumu, pašlaik izdara Latvijas pilnīgu okupāciju un uzaicināt tautu vismaz uz pasīvu pretestību, izvairoties no jebkādu administratīvu vietu ieņemšanas, lai okupanti nevarētu noorganizēt jauno, viņiem tik nepieciešamo administrāciju. Pašus krievus taču vismaz pirmajā laikā par svešas tautas pārvaldītājiem visos administratīvos amatos nekādi nevarēja iecelt latviešu valodas neprašanas dēļ vien, bet pašu latviešu komūnistu bija tikai maza saujiņa.

Vēlāk Ulmanis ar savu valsts prezidenta autoritāti apstiprināja krievu sūtniecības iecelto A. Kirchenšteina leļļu valdību un parakstīja visus okupantu dekrētus par neatkarīgās Latvijas valsts un sabiedrisko iestāžu, ieskaitot arī aizsargu organizācijas, likvidāciju. Kad moris savu darbu bija padarījis, tas varēja iet. Kad Kirchenšteina valdība bija daudz maz nostiprinājusies, tā izdeva 1940. gada 19. jūlijā dekrētu, kas paredzēja, ka ministru prezidents (Kirchenšteins) izpilda arī valsts prezidenta amatu. Kārlis Ulmanis tika deportēts uz Padomju Savienību un par viņa pēdējām likteņa gaitām trūkst ziņu.

Tāds ir īsumā skicēts Latvijas pēdējā laika vēstures posms un stāsts par 15. maija apvērsuma redzamāko līdzgaitnieku darbību un likteni.

15. maija apvērsums izdevās un diktātūra varēja pastāvēt tādēļ, ka tie tautas locekļi, kas bija izauguši cara patvaldības režīmā, nebija vēl sagatavoti tautvaldībai. Tie neprata vēl paši sevi valdīt, prasīja no mūsu jaunās demokratijas vairāk, nekā tā spēja dot. Angļu sakāmvārds izteic dziļu patiesību – katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelna. Latviešu tautas vairākums vēl nebija „nopelnījis” labāku demokratiju, tikai tādu, kāda mums bija – ar polītisko pretinieku dūru vicināšanu, rupjiem savstarpējiem apvainojumiem, ar polītiskiem afēristiem, kas dibināja „vieninieku” partijas, lai tikai iekļūtu Saeimā... Bet kā tie tur iekļuva? Taču pati suverēnā tauta viņus tur ievēlēja – labākos no sava vidus! Tomēr, lai gan tauta vēl bija neapzinīga, mūsu jaunajā demokratijā tika veikti lieli vēsturiski darbi un sasniegumi, kā agrārā reforma, priekšzīmīga sociālā likumdošana, kādas, piem., vēl trūkst tik vecā demokratijā kā ASV u.c.

Daudzi tomēr gribēja tūlīt redzēt jau ideālu demokratiju un jutās vīlušies... Vilšanos veicināja mūsu vēl zaļie polītiķi, kas nesaprata polītisko partiju svarīgo un atbildīgo lomu demokratijā. Tie nereti stādīja savas partijas intereses augstāk par valsts un tautas interesēm. Tā notika, ka ievērojama tautas daļa akceptēja notikušo apvērsumu un atbalstīja Ulmaņa diktātūru, pat jūsmīgi apsveicot visu polītisko tiesību atņemšanu tautai...

Mana analizē, ka Ulmaņa valdība nes lielā mērā atbildību par neatkarīgās Latvijas bojā eju, sastaps jo asu opozīciju. Taču jāpieņem, ka neviens neies nopietni apstrīdēt otras tik negatīvās šī režīma sekas – tautas sašķelšanu. Ulmaņa apvērsums, pretēji oficiāliem meliem, ka tas it kā būtu nodibinājis tautas vienību, faktiski sašķēla tautu divās naidīgās daļās.

Trešā, visai negatīva apvērsuma un diktātūras konsekvence bija tautas rakstura tālu ejoša bojāšana. Viss, kas latviešu tautā bija palicis no vergu laikiem, kā līšana, lišķība, slepenas apsūdzības nu kā uz burvju zižļa mājienu piepeši cēlās augšā un sazēla milzīgā nezāļu lēvenī. Apsveikumu telegrammas, vadoņa celšana vai līdz debesīm atskanēja katrā oficiālā runā, un 15. maija apvērsums vai katrā laikrakstu ievadrakstā tika nostādīts kā latvju tautas dižākais sasniegums, tautas atdzimšana.

Atrodu par nepieciešamu dot šo diezgan plašo Ulmaņa diktātūras analizi pēc Jāņa Rudzīša interesantā raksta JG 38. numurā, kuŗā autors sagrupējis prāvu skaitu pozitīvu faktu par Ulmaņa laiku, minot arī nedaudzus negatīvus faktus, ar ko rodas it kā raksta lielas objektivitātes iespaids. Rakstā tomēr Rudzītis izvairās no tuvākas režīma apskatīšanas un analizēs un nepazinējiem, pie kādiem pieder lielākā trimdā izaugušās jaunatnes daļa, varētu rasties secinājums par pašu režīmu kā vairāk pozitīvu nekā negatīvu parādību. Sevišķi pakavējos pie Ulmaņa režīma pēdējā, viskļūmīgākā perioda, par ko ulmanieši uzmanīgi izvairās runāt un rakstīt. No viena secinājuma tomēr gribētu mūsu jaunatni brīdināt. Paliekot okupantu dienestā par „valsts prezidentu” bez varas un nosedzot okupantu dekrētus ar savu prezidenta autoritāti, Ulmanis tomēr nebija valsts nodevējs. Ar visu objektivitāti un pilnīgu pārliecību skaitu Kārli Ulmani par latvju patriotu, kam ir arī neapšaubāmi lieli nopelni demokratiskās Latvijas dibināšanā. Manas piezīmes gan rāda, cik tālu liels patriots var noiet un cik zemu krist, ja tas padodas personīgai varas kārei un grib palikt pie varas par katru cenu. Neaprobežota vara bojā gandrīz ikkatru cilvēku un pat visievērojamāko polītiķi. Tā, piem., F.D. Rūzveltam, ievēlot to 4 reizes no vietas, amerikāņi bija piešķīruši par daudz varas... Tamdēļ viens no angļu-sakšu polītiskās sistēmas stūra akmeņiem ir aprobežotas varas valdība (limited government).

 

*

Cerētam kaŗam nenākot un trimdiniekiem izklīstot pa demokratiskām zemēm – ASV, Kanadu, Austrāliju, Jaunzēlandi u.c., latviešu trimdas polītiskā ideoloģija un trimdinieku polītiskā orientācija sāka pamazām radikāli pārveidoties. Latvju trimdinieki, nodzīvojuši ilgāku laiku vecajās, nostabilizētās demokratijās, sāka atzīt, ka šo zemju polītiskā iekārta nav nemaz tik slikta, ka tajās valda noteikta tiesiskā iekārta, preses u.c. brīvības, cieņa pret cilvēka personu, valdības patiesa atbildība tautas vai tās pārstāvju priekšā. Polītiskās partijas diskutē tikai par principiem, un to vadoņi neapmētā vis viens otru ar dubļiem, kas tik parasti nāca priekšā mūsu jaunajā demokratijā, bet toleranti sadarbojas savas nācijas labā, parasti vienai otru atbalstot ārlietu polītikā, neraugoties uz to, vai attiecīgā partija ir valdībā vai opozīcijā. Sevišķi jaunā paaudze, kas mācās šo demokratisko valstu skolās un studē to augstskolās, tā sakot, iezīda demokratiskos principus miesā un asinīs un, jāpieņem, ir darījusi zināmu iespaidu uz saviem vecākiem, ja tie ģimenes pārrunās par polītiku vēl mēģina turēties pie autoritārās iekārtas atzīšanas. Pamazām trimdas sabiedrībā izkristallizējās uzskats, ka mūsu jaunai demokratijai, kas pastāvēja turpat 16 gadus, ietveŗot sevī arī mirdzošo brīvības cīņu un valsts pamatu likšanas laikmetu, bija gan vēl daži trūkumi, bet tie ar laiku būtu novērsti. Pamazām arī tika skaidrs, ka mūsu demokratijas „neiešanas” iemesli vairāk bija meklējami pašas tautas un polītiķu vēl visai trūcīgajā polītiskajā audzināšanā. Trimdinieki sāka atskārst, ka nevienu tautu nevar polītiski audzināt ar diktātūras palīdzību, vai tā nodibināt „tautas vienību”, kā to bija iedomājies panākt Ulmanis.

Ar laiku 15. maija atceŗu svinēšana latviešu trimdas kolonijās tapa arvien retāka, bet nekādā ziņā vēl līdz šim nav mazinājušies 18. novembŗa, Latvijas demokratiskās republikas dibināšanas piemiņas sarīkojumi. 15. maijā trimdas laikraksti jau sen vairs neparādās ar milzīgo „vadoņa” ģīmetni un slavināšanas ievadrakstu. Ja vārdu vēl piemin ar atzinību, tad tikai atceroties „draudzīgo aicinājumu”, kas bez šaubām bija visai pozitīvs Ulmaņa ierosinājums, vai sakarā ar Latvijas valsts dibināšanu, kuŗā viņam tiešām liela loma, vai arī sakarā ar kādiem citiem vispārīgi atzītiem Ulmaņa nopelniem.

Izveseļoties no autoritatīviem maldiem trimdiniekiem, cita starpā, palīdzējusi demokratiskā jaunatne, atjaunotās polītiskās partijas, ieskaitot Ulmaņa dibināto Zemnieku savienību, kas trimdā deklarējusi, ka Latvija atjaunojama kā demokratiska republika, un diskusijas presē un sabiedrībā. Katra domu izmaiņa var veicināt patiesības noskaidrošanu un pareizā ceļa atrašanu ar priekšnoteikumu, ka diskusija tiek ieturēta objektivitātes un polītiskās tolerances robežās.

Beidzot gribētu pieskarties vai zināmā mēra pieslēgties divām diskusijām par apskatāmo tematu: 1)Diskusijai starp Gunaru Irbi un Arturu Nepartu (JG 33. un JG 37.) un 2) Jāņa Rudzīša rakstam Režīms un literātūra (JG 38.), uz kuŗu atsaukušies doc. Nikolajs Valters, Kārlis Dziļleja, Arvīds Brastiņš (visi JG 40.), Valentīns Pelēcis, Dr. Miķelis Valters (JG 42.) un Hermanis Kreicers (JG 43.).

Kā Neparta, tā Rudzīša raksti ir raksturīgi augstāk aprādītās polītiskās attīstības nozīmē. Abi autori deklarē savu demokratisko nostāju. Rudzītis pat nosauc 15. maija apvērsumu par nelikumīgu aktu. Taču abi autori pūlas visādi pierādīt demokratijas trūkumus un Ulmaņa diktātūras labumus. Viņu domu gājienu varētu raksturot vienkāršā valodā apmēram šādi: sak’, slikti bija darīts, bet labi iznāca.

Nespēdami risināt pamatjautājuma noteiktas un principiālas konsekvences, tie nonāk ne tikai pretrunā ar ideoloģiju, uz ko tik pareizi ir norādījis savā atbildē Nepartam Gunars Irbe (JG 33.), bet arī jo lielās pretrunās paši savā argumentācijā.

Tā Rudzītis gatavs attaisnot Ulmaņa vēršanos pret kreiso radikālismu, aizrādīdams, ka „pirms 15. maija apvērsuma mūsu literātūra diezgan nepatīkamā mērā bija polītizēta, un visvairāk to darīja kreisie rakstnieki”. Bet Rudzītis citur savā rakstā slavē Virzas, Medeņa u.c. neapšaubāmi „polītizētus” darbus, kuŗi viņam acīm redzot nemaz neliekas „nepatīkami”. Tā viņš citē Virzas „slaveno poēmu”, „Karalis Nameitis”:

Ne demokratijai, ne arī laikam šim,
Šo dziesmu dziedāt tīk man tevim, karalim!

Bet Rudzītis nevar panest Linarda Laicēna spēcīgo dzejoli „Robežas nost!”, kuŗā šis kreisais dzejnieks izteic savas simpātijas pasaules valstij:

Cilvēci cilvēcē, valodas valodās,
tautības tautas lai izrit.
Brīvi lai pasauli pārstaigāt varam,
brīvību izsaucot visur un visiem,
Vienību, vienību, robežas nost!

Tā tad divējādas mērauklas, pretruna vai „Quod licet Jovi, non licet bovi!” Arī es atrodu Virzas poēmu „Karalis Nameitis” par „slavenu”, esmu neskaitāmas reizes to lasījis, un mani nekad nav traucējušas autora izteiktās simpātijas kaŗaļvalstij, kaut arvienu esmu bijis konsekvents demokrats. Lai simpatizē, lai tic katrs, kam patīk, lai tikai nemēģina uzspiest savu polītisko ideju citiem ar varas darbiem, kā to dara komūnisti un kā to darīja Kārlis Ulmanis. Bet es tāpat atrodu citētās Laicēna rindas par lieliskām, ļoti dinamiskām un plastiskam, un viņa polītisko ideālu – nākotnes pasaules valsti par daudz augstāku nekā Virzas jau pagātnē aizgājušo šauro nacionālo karaļvalsti. Par velti Rudzītis mēģina tajā saskatīt kādu „kreiso radikālismu” vai, kā viņš izsakās „komūnistisko ideoloģiju literātūrā”. Taisni komūnisti šodien ir viskrasākie robežu vilcēji, kas savu valstu robežas nocietina ar mūriem, dzeloņdrāšu pinumiem un mīnu laukiem. Ne par velti Laicēns Krievijā ir nošauts.

Vienīgi pareizais ir modernās demokratijas principiālais, ne oportūnistiskais viedoklis – daiļliterātūru vispār neuzraudzīt no polītiskā viedokļa, bet apkaŗot vienīgi „neķītro” literātūru.

Rudzīša raksts tomēr satur daudz interesanta literāra materiāla un demonstrē autora teicamu erudīciju šajā laukā, bet tā vislielākā vērtība saskatāma daudzos atklājumos par Ulmaņa laika literātūras dzīves aizkulisēm, kas plašākai publikai līdz šim vēl nebija zināmi. Rudzīša raksts apsveicams arī tajā ziņā, ka tas ir ierosinājis jo plašu diskusiju par Ulmaņa diktātūru un tās būtību, kam vēl arvienu vajag dziļāka un pilnīgāka noskaidrojuma.

Atradu par vajadzīgu it sevišķi uzsvērt Rudzīša kulturālo un toleranto stilu, jo domāju, ka šīs kvalitātes ir nepieciešamais preliminārais priekšnoteikums jebkurai sekmīgai diskusijai starp mūsu trimdas locekļiem par jebkuŗu polītisku tematu, kas tik viegli var sacelt kaislības. Ar atzinību jākonstatē, ka Valters, Brastiņš, Pelēcis, Dr. Valters un Kreicers, kas jau izteikušies šajā diskusijā, ir sekojuši diskusijas ierosinātājam. Diemžēl, to nav iespējams teikt par Kārļa Dziļlejas repliku, kuŗā tas atkārtoti personīgi uzbrūk Rudzītim, piem., apšaubot pēdējā tiesības baudīt sociāldemokratiskās Zviedrijas viesmīlību vai salīdzinot savu diskusijas pretinieku ar zivi („kā zivs ūdenī”). Nedomāju, ka sava diskusijas pretinieka salīdzināšana ar kādu dzīvnieku vai pierakstot tam kāda dzīvnieka īpašības būtu kāds spēcīgs arguments. Citādi, Dziļlejas atbilde saturēja daudz interesantu faktu un argumentu.

Nobeidzot šo rakstu gribētos teikt, ka neesmu mēģinājis nevienam atkosties. Ja kādreiz par izciestajām pārestībām vēl atceros, tad tikai nožēlojot tās personas, kas nebija mācījušās kosmisko dzelzs likumu, kuŗu Kristus tik skaisti formulējis: „Ko tu sēsi, to tu pļausi!”, un nezināja vai aizmirsa, ka nepelnītās vajāšanas, ko tie vērsa pret citiem, tiem pašiem agri vai vēlu bija jāizpērk ar samaksu, ar pašu ciešanām.

Šo rakstu ierosināja Jāņa Rudzīša raksts un diskusijas par Ulmaņa diktātūru. Sekojot šīm diskusijām netiku vaļā no sajūtas, ka debatēts tiek jo plaši par visu ko, minot neskaitāmus piemērus un illustrācijas, bet tikai ne par lietas būtību, par Ulmaņa diktātūras un demokratijas polītisko struktūru. Tas jāsaka arī par otru plašāko rakstu šajā diskusijā, Hermaņa Kreicera – „Mīlētāji un nīdēji” (JG 43.). Tajā autors gan parāda visai asprātīga feļetonista spalvu un labu neatkarīgās Latvijas polītiskās dzīves pazīšanu, taču tāpat nepieskaŗas lietas būtībai, sakot, ka objektīvo novērtējumu, it sevišķi par Ulmaņa diktātūru, varēšot dot tikai vēlākais vēsturnieks. Tāda nezinātnieciska, bezprincipu metode, acīm redzot nekā nedod jautājuma noskaidrošanai. Mums nebūt nav jāgaida uz kāda nākotnes vēsturnieka analīzi, kur mums šodien pilnīgi skaidru atbildi par demokratijas un diktātūras būtību dod polītiskā zinātne, par kuŗas atzinumiem zinātāji vairs nestrīdas. Gribējās tamdēļ dot it sevišķi mūsu jaunatnei, vispirms daudz maz izsmeļošu pārskatu par Ulmaņa diktātūras periodu un diktātūras analīzi no polītiskās zinātnes viedokļa, kā arī palīdzēt tiem mūsu trimdas locekļiem, kas vēl arvien maldās starp diktātūras trim priedēm, atrast drīzāk ceļu uz mūsu trimdas vienību demokratijā. Šī polītiskā forma cilvēces attīstībā, pēc daudziem maldiem un recidīviem, atkrītot uz laiku atpakaļ arī visādās patvaldības formās, ir izvirzījusies jaunākā vēsturē kā valdošā polītiskā forma, kuŗa vēl tālu nav sasniegusi savu galīgo attīstību, bet kuŗu jau akceptējušas gandrīz visas civilizētās nācijas. Starp visām līdz šim pazīstamajām polītiskām formām, demokratija kvalificējama par vismazāko ļaunumu, ja par ļaunumu atzīst piespiedu sistēmu, bet reizē arī par vislielāko labumu, ja par mūsu augstākām vērtībām uzskatām cilvēka brīvību, tiesības un cieņu. Kā tāda mūslaiku vēl nepilnīgā polītiskā demokratija, kas cenšas nodibināt cilvēku vienlīdzību vismaz likuma priekšā, ir pagaidām augstākā cilvēces polītiskās attīstības forma un nekādi nevar tikt sviesta vienā maisā ar pagātnes primitīvām patvaldības formām, kaut arī tās mēģinātu vēl atdzīvoties modernajās diktātūrās.

Ulmanis, būdams neapšaubāmi Latvijas patriots, bet lietpratējs lopkopībā, iedomājās vislabāk kalpot dzimtenei, pārnesot lielā mērā lopkopības principus uz cilvēkkopību. Ja lops ir tikai tiesību objekts, tad cilvēks ir tiesību subjekts. Ja par „labu saimnieku” mēs atzīstam lopkopi, kas pienācīgi paēdina un apgādā savus lopus, tad par „sliktu zemes saimnieku” atzīstams ikviens patvaldnieks, kas gan uz vislabāko materiāli apgādā savu tautu, bet nerespektē cilvēku kā tiesību subjektu, laupot tam visvērtīgāko cilvēka tiesību – pašam par sevi valdīt, izraugot un kontrolējot savu valdību. Tādā kārtā visnepilnīgākā demokratija, kas tomēr dibināta uz cilvēka tiesībām, uz tautas brīvību un it sevišķi tiesību ievēlēt un kontrolēt savu valdību, ir augstāka par vislabāko diktātūru, kaut vai ar visideālāko, gudrāko un tālredzīgāko patvaldnieku – diktātoru. Šai ziņā ne uz kāda nākošā vēsturnieka atzinu vai novērtējumu mums nav jāgaida.

 

Skat. autora papildinājumus JG47 Lasītāju vēstulēs.

 

 

____________________________

*) Pulkvedis Kripēns, bij. Kaŗa skolas priekšnieks, laikrakstā „Austrālijas Latvietis”, atceras, ka armija agōniski gaidījusi pavēli uzsākt cīņu ar iebrūkošo ienaidnieku, bet gaidītās pavēles vietā atnācis valdības rīkojums apsveikt sarkano armiju ar militāru godu. Pēc tam, kad kādu 30.000-lielie sarkanās armijas okupācijas spēki bija jau ielaisti mūsu zemes iekšienē (uz tādu apmēru tika vērtēti krievu militāro bažu bruņotie spēki, bet to īsto skaitu neviens īsti nezināja), tāda cīnīšanās būtu gan bijusi bez uzvaras izredzēm. Taču tā nebūtu bijusi „gluži veltīga varonība”, jo ar to pasaules un vēstures priekšā latviešu nācija būtu parādījusi savu gribu pastāvēt. Kaut mēs būtu cīnījušies tikai divi stundas, mūsu starptautiskais respekts un Latvijas atjaunošanas morāliskās un juridiskās izredzes būtu bijušas nesalīdzināmi labākā stāvoklī. Mums nebūtu jāraksta papīru kalni, izskaidrojot, kamdēļ mēs necīnījāmies par savu neatkarību, kā to darījugas daudzas citas mazas tautas pret lielvalstu iebrukumiem (tirolieši – pret Franciju, beļģi – pret Vāciju, abesīņi – pret Itāliju, somi – pret Padomju Savienību, u.c. Visas šīs mazās tautas šodien pastāv.) Arī nāciju dzīvē ir momenti, kad nedrīkst vairs polītizēt, bet kad jāvelk zobens un jāaizstāv nācijas gods un neatkarība, neraugoties uz cīņas iznākuma izredzēm.

 

Jaunā Gaita