Jaunā Gaita nr. 43, 1963

 

Guntis Zariņš

ATVADOTIES NO VECĀKA „JAUNGAITNIEKA”

 

Andrejs Irbe reiz rakstīja, ka īstenos „jaungaitniekus” varot saskaitīt uz abu roku pirkstiem. Var jau būt, ka viņam ir taisnība, ja runājam tieši par literātūru un tēlotāju mākslu un tās paudējiem. Man gan liekas, ka ar vārdu „jaungaitnieki” var apzīmēt visus tos latviešus kā trimdā, tā dzimtenē, kam rūp latviešu kultūras un arī visa pārējā, kas ar kultūru iet roku rokā, tālākā attīstība. Jā, es jaungaitnieku rindās ieskaitītu pat tos, kas pret modernismu un subjektīvu sava laikmeta uztveri godīgi cīnās un nešaubīgi paliek pie savas pārliecības.

Kritiķis Jānis Rudzītis „jaungaitniekus” apzīmēja par „pēdējiem mohikāņiem” – šāds apzīmējums, man liekas, raudzīšanās greizā spogulī. Kā gan var runāt par latviešu literātūru, aizmirstot Latvijā esošo? Vai tad nav zināms fakts, ka trimdas „jaungaitnieku” dzejoļi iet no rokas rokā „formālistu” starpā? Vai tad nav saredzama parallēlā attīstība trimdas un Latvijas literāros novirzienos? Un beidzot – vai saskaitot kopā abu pušu dzejniekus, rakstniekus, gleznotājus un mūziķus mums nebūs tikpat spēcīga jaunā paaudze, kā tas bija Latvijas neatkarības gados? Ja Jānis Rudzītis domā, ka šī ir pēdējā paaudze un ka nākošā paaudze būs pārslavota vai pārangliskota, vai tad spēcīgākais pretarguments nav – mūsu septiņu simtu gadu verdzība?

Visas šīs pārdomas manī radušās, domājot par mūsu nelaiķi sūtni Kārli Zariņu. Kādā sarunā viņš man teica:

„Es esmu iecelts pārstāvēt latviešu tautu un nevis tikai trimdiniekus, tāpat kā jūs rakstnieki un dzejnieki neesat tikai šīs mazās saujiņas, bet gan visas latviešu tautas balss!”

Māksliniekus un rakstniekus sūtnis Zariņš ir vienmēr uzskatījis par tautas balsi. Kad viņš kopā ar mūsu pirmo ārlietu ministru cīnījās par Latvijas neatkarības atzīšanu, tad viņu galvenais ierocis bija mūsu spilgtāko modernistu darbi. No tiem Kazaku un Grosvaldu varētu apzīmēt par spilgtiem, „jaungaitniekiem”. No mūsu valsts pirmajām neatkarības dienām ir palikušas tikai tā laika jauno valsts cēlēju atmiņas. Toreiz katrs, kas pielika roku valsts un kultūras celšanas darbā, bija savā ziņā arī „jaungaitnieks”. Tagad apstākļi ir citādi. Emigrācijā ir radusies jauna šķira – „mutes bajāri un lielības diršas”, kas nedomā par kultūras tālāku attīstību, bet kas panāk no mūsu tautas nelaimes savu mazvērtības kompleksu apmierināšanu. Tie uzmetas par „kultūras un tradīcijas” sargiem, bet patiesībā ir cietumsargi, kas katru brīvu domu un tālāku attīstību vēlas noslāpēt. Šādi cilvēki nav par matu labāki par tiem, kas Latvijā pašreiz tiesā turienes „jaungaitniekus”.

Vēlreiz man jāatgriežas pie sūtņa Kārļa Zariņa nostājas pret „jaungaitniekiem”. – Īsi pirms sūtņa nāves Londonā notika pirmais „jaungaitnieku” vakars, kuŗā piedalījās Velta Sniķere, Sulamīte Tepfere, Pēteris Aigars un šo rindu autors. Nelielā Daugavas Vanagu zāle bija piepildīta līdz pēdējai vietai, arī sūtnis ar ģimeni un visiem sūtniecības darbiniekiem bija klausītāju vidū. Vakaru atbalstīja Londonas Avīze, Vācijas Latvija un Zintis. Bija klausītāji, kas bija mērojuši vairākas simt jūdzes. Viss vakars pārvērtās īsteni latviskā vakarēšanā, kuŗā tika skandētas dzejas un lasīta proza. Katram rakstniekam sūtnis pateica kādu uzmundrinošu vārdu un katram klausītājam siltu apsveikumu. Tīri nemanot sūtnis kļuva par vakara saimnieku. Viņam nebija jāsaka runas, ar savu klātieni viņš pierādīja, ka šāsdienas, „jaungaitnieki” ir Latvijas valsts cēlēju īstenie mantinieki. Ne jau strīdos un pagātnes noliegšanā mēs atradīsim pareizo ceļu, bet gan kopēji ejot jaunas gaitas!

   

 

Jaunā Gaita