|
Pēteris Aigars
TUMSĪBAS TEMPLĪ
Viss te ir netīrs, kam pieskaŗas rokas, Meliem un vēmekļiem altāris klāts, Čūskas un rupuči aizdurvē lokās,
Cerība novīst kā nosalis stāds. Iezogas gaisma pa spraugu un satumst, Liekas, to norējis vilkatis kāds.
Ak, cik ir nežēlīgs valdinieks - fatums.. Kamdēļ gan tumsībai nolemts šis kakts? Visur aust saule, lai nezin kāds platums,
Šeit arī dienā draud tumšākā nakts.
ZELTA VIDUSCEĻŠ
Kur gan jūs tveŗaties, ļaudis bez sāta, Kuŗiem vēl dvēseles brīvības slāpst? Gudrie un pārgudrie rokas vien plāta,
Diendeŗus gaida, kas ugunī kāps. Godīgie godīgas pakakles audzē, Dāldeŗus skaita, kas nevils, ne krāps...
Bauslības galdiņi krāsmatu kaudzē, Pavāru grāmatai ziedoklis celts, Svētajos biķeros miestiņu raudzē
Viri un sievas, kam dievnams - zelts.
DĀRZĀ
Bij pavasarim gaita gausa, Sirds bažījās, vai lapas plauks... Bet mīlestības gaisma ausa, Un bites sauca ziedu trauks.
Pie zaļā maura, laimīgs placis, Es klausījos, ko teic ik stāds, Un vijolīšu zilās acis Man likās aicinājums kāds.
Vēl nejaudu, ko īsti slāpu, Nedz zināju, kur veldzi smeļ, Vien vēroju, ka zelta lāpu Pret sauli narcise jau ceļ.
Pret sauli strazdu dziesmas laidās, Un dūjas dūca viņai vien... Un ābeles jau ziedu gaidās, Un mākoņi, ko tālums sien,
Bij mīlestības gaismas kļauti, Bij vējam medus dvesma klāt; Un šķita - ziedi, senis rauti, Grib jaunu plauksmi sveicināt.
IEVA
Pavasaris. Mostoties ar putnu dziesmām un līksmi saulē raugoties, aptveŗu es - esmu pārvērsta ievā! Ne sievā, kas mūžības dārzā kautrību nepazīst, bet ievā, kas gatves galā pie sētas slīgst ziedu pārpilnībā. Ai, cilvēcība! Cik grūti tev būtu šo nastu nest! Bet es, kas man prātā - eju ar bitēm un zaļajām blaktīm "kas dārzā". Ieva man vārdā! Vēju šalkas valdzina mani vairāk kā mūžības alkas. Lakstīgalas pie manis var dziedāt, vai nedziedāt, bet ja kādam pavasar's jūtas devis, tam prātu atņemu nost un ziedus un saldmi dodu no sevis.
ES ESMU TORNIS
Es esmu - tornis, Es esmu - uguns! Vārda man nav... Es paceļos pāri miglai un dūmiem, kas ceļas un grimst. Zem manis tukšums maigi aicina klāt. Aicina nogrimt un atspoguļot. .. Nav jau nekā! Es esmu bāka, es nedrīkstu grimt! Es esmu bāka, es nedrīkstu grimt! Lai debesis tiecas uz leju! Plūdi un liesmas un lūgšanas līgojas apkārt. Zeme un mākoņi kliedz! Es nespēju līdzēt, ne galvu liekt! Klintis, rūsganās, Es mīlu jūsu aukstumu aso, kur sūnām nav vietas. Kailumu skaisto, neaizkaŗamo dvašu... Es esmu bāka, es nedrīkstu grimt! Es esmu bāka, es nedrīkstu grimt! Lai debesis tiecas uz leju!
Es esmu apvāršņa ievilkta svītra, Kam jāpastāv...
"Atstāj pamatu, pamet zemi zem sevis, Atraisies no visām lūdzošām rokām!"
PRET DEBESĪM
Ja spētu, kā vilks es mēness naktī pret debesīm kauktu un sauktu tos dīvainos paisumus un bēgumus, kas mēnes- sērdzīgam augstumos staigāt liek.
Pret debesīm gribētu kliegt savu prieku un šausmas. Nakts! Ietinusi izsalkumu un dzīvi. . .
Oranžas laternu ogles – malduguns pilsētu rotā. Kā slapju pagaļu dūmi aizplīvo gājēji. Oranžās liesmās izdeguši vārdi un soļi un virzieni. Zem laternu oglēm aizplīvo gājēji izdzisuši...
NENĀC TIK TUVU!
Vēji ap mani žūžo, vēji dzied! Nenāc tik tuvu, Nenāc! Tava dvaša var mani aizlidināt, tava dvaša var mani aizlidināt vējiem līdz. . .
BOTĀNISKS DZEJOLIS
par Jāņu zālēm un vēl šo to
Moto: Kam patīk, tas var raizes ciest, Es labāk guļu puķēs. Eduards Veidenbaums
Runčapauts un kaķpēdiņa – Tuvi radi vārdu pēc, Negrib tuvu radoties: Viens mīl mitru pļavas vidu, Otra - sausu sila malu.
Toties pļav- un ežmalēs Cieši kopā savijies Vanaga un peļuzirnis.
Slaidi slejas vilku vāle, Maigi plīvo zaķkāposts. Lapsaste un gaiļapiesis, Lāčauzas un biškrēsliņš. Dzegužpuķe lūkojas Bezdelīgas actiņā. Maisās vietā, nevietā Suņuburcis, zirgskābene.
Vectēvmāte pīpēdama Dievkociņa pavēnī Žāvē vellasūdu.
Ugunspuķe visur klāt, - Leduspuķe kapsētā Vecātēva galvgalī.
Mīļais vecotēv, Nekad neredzētais, Vai tu vēl guli puķēs?
|
PAR VĒLU Plašo ūdeņu aptrakotās vietas es apmeklēju šodien. Vēl gaiss bija pilns sāļu, un smiltis griezās no saviem karnevāliem atpakaļ uz kāpām. Es atjāju uz ēzeļa – mēs abi skatījāmies, kā saplok nemiers un vētra. Mūsu dvēseles – mana un ēzeļa – kļuva mēness, mierīgs, vēss mēness; objektīvs vērtētājs visam, kas noticis dienā. Ēzeļa vienaldzība pielipa manam ceļošanas priekam, kad mēs apstājāmies uz kāpnēm, kas veda no jūras uz pilsētu. Gurdeni vēji atslaucīja marmora plāksnēs maigās krējuma zīmes, un zem sevis mēs jutām gadu simtos krāto vēsumu. Jūŗa aiz muguras gulēja klusa, pretī – mēnessērdzīgā drosmē uzkāpusi kalnos, lēni nodzisa pilsēta Jūŗa un pilsēta divas mīlētājas, kas savu kaislīgo stundu bija jau pārdevušas pagātnei. Kalns, pilsēta, kāpnes, kāpas un jūra izplūda vientuļā līdzenumā – līdzenumā kādu parasti nolemj kaŗā kritušo kapenēm. Es jutu un sapratu, ka biju nācis par vēlu: te bija kaut kas zudis. Kaut kas nodrupa zem manām un ēzeļa kājām...
ES ZINU Es zinu: esmu olis, ko laika straumes apaļo pēc savas gribas, un kāds, kas uzkāpj, priecājas par manu bezšķautnaino dabu. Es zinu: esmu sēklis, kas bēguma laikā gozējas saulē, bet priecīgs līdz asarām, ja paisumā kāds man atdod sevi kā dzelmei.
SODI Deviņos pasaules stūŗos zvaigznes krīt dievnamu jumtos... Deviņos pasaules stūŗos spožas kā zvaigznes lodes pārrauj asiņu vadus. Noguris šāvējs paliek plaukstu zem vaiga. Zvaigznes iemieg lepnajos dievnamu jumtos... Rīts, vakara ēnā vēl paslēpies rīts, nodod komandas skaudras visas pasaules deviņos stūŗos: Sakapāt klusumu! Laikrakstu spiestuves, sakapāt klusumu! Šauts!... Rīkles aizsmok... Spožo ložu pārrautie asiņu vadi strūklakas kļūst. Strūklakas augstu apskalo lepnos dievnamu jumtus, zvaigznes samirkst un ilgi, ilgi vēl pil... Gudri pētnieki starpnāciju patentēs turot – skaita: Tā vainīga, tā nevainīga, tā pieder lielam, tā mazam, tā Grimauam, spāņu Grimauam cietam... Ietnes! Okupēt ietnes! Ietņu malās kā vītuši ziedi saplok cilvēki. Ne sētnieks tos noslauka, ne pilsētas tīrības valde, ar roku pie cepures tos svinīgi aizvelk munduroti kungi. Bet pētnieki skaita, pa starpām tie brīnās: kam tā? Ak, kādam, kas Minskas purvos, skatīdams kritušā drauga mugurā sagrieztās zīmēs, piemirsa mātes šūpuļa malā iemesto krustu. Uz brīdi piemirsa... Par aizmāršību sods pelnīts! Netraucēt satiksmi, lūdzu! Diena aizliek plaukstu sev acīm un mierīgi nostaigā ierasto ceļu. ...Deviņos pasaules stūŗos zvaigznes krīt dievnamu jumtos, deviņos pasaules stūŗos spožas kā zvaigznes lodes pārrauj asiņu vadus...
|
