Jaunā Gaita nr. 40, 1963

 

Andrejs Irbe

GALAPAGU

 

1

... ka nevar jau tā gluži vienkārši aiziet: neatvadījies, nesamaksājis lēsi, kas guļ uz galda blakus izdzertai pudelei un tukšai glāzei, no kuŗas garo kadiķu smarža, ka ir jāsasaiņojas, jāpalūkojas apkārt, vai kaut kur nemētājas nepametami priekšmeti, tādi, kuŗi jāņem līdz - un tie, kas nav vairs vajadzīgi - kā, lūk, šis vakardienas laikraksts, šis papīrs, kuŗā slēpusies kāda grāmata aiz rūķaina ornamenta, šī izsūknētā tintes pudelīte - ir jāsamet atkritumu grozā, un noderētu arī izvēdināt istabu, lai kadiķu smarža iegūtu jaunu asumu, saskardamas ar vēso gaisu, kas aiz loga pārvērtusi dārzu un nogāzes kokus sudrabainā pasakā.

... ka varbūt vispār nevar aiziet.

... ka šeit vēl kaut kas ir darāms, veicams, runājams, pastāstāms, ka ir vajadzīga distance, lai lietas iegūtu apveidus, kontūras, ēnas un gaismas puses. Un tā tālāk.

Un tā tālāk. Viss ir sasaistījies ar mēļiem, rudiem un kumelīšu krāsas dzīpariem, bet saites ir arī no kaņepājiem, tērauda stieplēm un kādas nenosakāmas substances, kas piemājo asinīs un ietekmē smadzenes.

Gar mākoni lauzās iesārtas, oranžas saules stari, pie apvāršņa mākoņu jūŗā peldēja zila debess plūksna.


 

2

Tā bija lūžņu kaudze. Vecas pļaujammašīnas uz augšu paceltais griezējzobu mechanisms atgādināja krastā, sausumā izvilktas lielas zivs asaku vai zobu rindu. Divlemešu arkls. Kāds pusducis mucu stīpu, rotaļīgi kopā sakritušu. Vesels lēvenis līku un sarūsējušu naglu. Kāda spēkrata vecs ritenis. Pašā vidū, majestātiski uz sāniem sagāzies, tvaika katls bez riteņiem, dūmvads, aizbāzts ar vecu lupatu vīkšķi, viena pancka, pārliekusies pār malu, vējam uzpūšot plandījās, it kā tā būtu karogs, kas pacelts aicina cīņā. Kaŗapulki stāvēja nogāzē, eglīšu jaunaudze, kadiķu apaļīgi noveidotie augumi, celmi, kas izrauti no zemes iešķērseniski, ar saknēm gaisā - slepenu kodu noraidītājas antennas - sīkstākās sakņu dzīslas uz inerces pamata meklēja mitrumu gaisā un izlāsoja uztverto dzīvības sulu pa celma gadskārtu sietu. Ripu ripām it kā skaņu platē: uzliec adatu, savieno kontaktus, un sešdesmit, septiņdesmit gadu kavalkāda mistiskās zvaigžņu un zemes kustēšanās toņkārtās izskanēs gaisā!

Noliecies un ieskaties tvaika katla iekšienē: tur guļ viņš, starp rudens vēju sadzītām lapām, sūnu vīkstokļiem, sprunguļiem, kas ir apdeguši un rāda melnus galus, starp oglēm - puikas šeit ir kūruši krāsni, jo tādējādi viņi iebrauca - ar veco katlu - teiksmainā fantāzijas pasaulē, ap viņiem nešalkoja jaunaudzes skujas, bet varenas jūŗas. Puk, puk, mur, mur - kuģis šķērsoja jūŗas, dūmvads kūpēja, takelāžā ielaidās runātājs papagailis un stāstīja: Galapagu, Galapagu! Skeleti, rums un dārgakmeņi, portugāļu zeltlietas. Atrod, atrod! Zem līkā koka strauta malā, kas tek uz austrumiem, tālāk ir ūdenskritums - divdesmit pēdas, apmēram tā, neviens jau nav izmērījis - nevar jau arī zināt, vai papagailis domā divdesmit līmeniskas pēdas - līdz ūdenskritumam no līkā koka, varbūt divdesmit pēdas uz augšu, tik augsts ir ūdenskritums, bet tur ir aprakti dārgumi, vesela kamparkoka lāde ar krucifiksiem no tīra zelta, septiņas mārciņas karalieņu un princešu pērļu kaklarotas (viss var būt, ka pavediens, kas saturējis pērles ap viņu balto kaklu, ir satrunējis, tātad pērles būs jāgrābj rokām, jāpārber džutas maisā ar riekšavām), vēl tur ir līks sultāna zobens, zelta - nu protams, uz tā ir melni plankumi, it kā rūsa, bet zelts nerūs (to mums stāstīja skolā, neesam zeltu redzējuši - tas ir dzeltens,

jo kā zeltā izlieta ap mums ir pasaule plaša,

ir rudens, ir koki zeltā,

ir putnam, sala jausmās, gaita aša

skaitīja klases labākais zēns, prīmuss, ar ko neviens nesagājās, jo viņš bija mums par labu, bet rudeņos koki ir dzelteni, tātad - zeltā, dzeltenā, zelts ir dzeltens), tātad melnie plankumi ir asinis, ticīgo asinis, jo sultāns ir neticīgs, viņš nokauj kristīgos, sagūsta to sievas un aizved sev līdz (ko viņš ar tām iesāk, tas mums tā īsti nav skaidrs, bet esam dzirdējuši...). Sala ir vulkāniska, tieši tad, kad mēs tur piestājām, jā - tieši tad, kad pēdējā pērle, klusu čaukstēdama, iebirst džutas maisā, kad nopūlamies vēl izraut virs zemes kamparkoka lādi - tieši tad atveŗas tur augšā lavas katla vāks un pār mums līst plēnes, un lava tek lejup, čukst jau ūdens strautā, un mēs skrienam uz laivām, jo tās ir vienīgais glābiņš, bet kuģa apkalpe ir sadumpojusies, kuģis ir pacēlis enkuru, dodas jūŗā. Virs ūdeņiem lidinās zaļgani oranžs papagailis:

Galapagu! Galapagu!

Viņš guļ tur, teiksmu kuģa krāsnī, starp pārogļotiem sprunguļiem, sūnām, pērnām lapām. Acis ir aizvērtas, kājas atstieptas. Beigts!

Tu aizver krāsns durvis un saki, nolauzdams jaunaudzē egles skuju: Miers viņa pīšļiem!

Pancka dūmvadā saplīvojas: Uz kauju!


 

3

Kad sagāza pilsēteles maiznīcu (māja bija nokalpojusi savu mūžu, pārdzīvojusi kaŗu un postu, nu bija pienācis laiks tai pazust, jo maizniekam naudas bija gana, un viņš grasījās celt jaunu namu, dzelzbetonā, stiklā, ar plašu verandu un veikalu, kas iekārtots divi stāvos - apakšā delikateses, augšā - vienkāršā pārtika), ilgi stāvēja un apsniga vecās mājeles krāsmatas, vajadzēs paiet dažiem mēnešiem, iekams atbrauks buldozeri un novāks ķieģeļu jaukli, izraks bedri pagrabam (noliktavai), un tad nāks celtņu vīri un krāni, un pacelsies jaunā nama pelēkais stāvs. Pie krāsmatām uzziedēja mīlestība. Visādos veidos. Dažreiz - izrādījās - tur sniegs bija nospārdīts, nomales zēni tur bija plucinājuši kādu meiteni, trīs vai pieci - vienu, pa vienam viņi to neuzdrošinājās: Baram ir spēks! Bet no rīta, agri, tur kāds vecs vīrs baroja kaķi, melnu ar baltu krūtežu, laimīgu, jo uz apledojuša dēļa bija delikateses - aknu pastēte, ķilavas, maltā gaļa, kūpinātas reņģes. Kaķis ēda, un vecais vīrs smaidīja rāmu smaidu.

„Ja tu būtu mans,” viņš pie sevis murmināja, „ja tu būtu mans, es tevi tā barotu no dienas dienā.”

Bet kaķis tikai ēda. Viņam, sarmai sakrītot kokos un krāsmatā, bija pavērusies Lejputrijas un paradīzes vārti.

Kaķu Galapagu - bez vulkāniem.


 

4

Agne jautāja:

„Vai tas jūsu mincis?”

„Mans,” viņš atbildēja un neuzticīgi paraudzījās meitenē.

„Kāpēc tad jūs viņam šeit rīkojat tādu mielastu,” neatlaidās Agne, noglāstīja kaķa sudrabmelno kūkumu.

Vecais novērsās. Pār krāsmatu lēkdamas, atauļoja bailes. Kāds bija atnācis un nolicis lielu, spēcīgu bumbu pie pasaules pirmsākuma, turēja rokā aizdegtu skalu, otrā - degli, kuŗam tik vajadzēja pielikt liesmu, lai tā - švirkstēdama - tecētu uz spridzekļa pusi. Un tad visa pasaule uzies gaisā.

„Labs mincis,” paijādama sacīja Agne, un kaķis pieglaudās viņas stilbiem un pacēla vienu priekšķepu, nolaida gar degunu, izgrūda sārtu mēlīti, nolaizīja ķepu, tad aizkārdams ūsas, laida to otrreiz, pastaigāties gar purnu, kas bija melns.

Skals bija draudīgi tuvu deglim. Bet liesma nepāršāvās uz to. Vecais virs noliecās, saņēma kaķi plaukstās, pacēla gaisā. Kaķa refleksi izstiepa kājas taisni. „Nu mēs iesim uz mājām,” viņš sacīja, bet kaķis spārdījās un gribēja atkal būt uz zemes, kas bija apsniguši, salta, sniegaina. Pa gaisu lidinājās kāds putns - žvikt, žvikt - un kaķa acis uz mirkli pievērsās tam, uzmanība saspringa, tad atkal atslāba.

„Laidiet viņam iet!” sacīja Agne, „kaķim nepatīk, ka viņu staipa. Bet nu man jāsteidzas! Vilciens. Uz redzēšanos.”

Vecais stiepa kaķi projām. Šī vieta bija pārāk bīstama.


 

5

Agne vairs neredzēja mielastu. Ik rītus, kad naktī bija snidzis, galds stāvēja tukšs. Viņa juta, ka kaut kas it kā pazudis, kaut kas, kas iederējās dienas ritmā - kaķa mielasts.

Kādu rītu viņa sastapa veco vīru:

„Labrīt,” viņa sacīja. „Vai jūs vairs kaķi nebarojat?”

Viņš apstājās, lūkojās viņā zilgani bālām acīm, dziļi zem blondu un sirmu matu šķipsnām, kas karājās laukā gar zaķenes malām, kas plivinājās rīta vēsmā, zaķenes malas un brūnas auklas to galos.

„Kaķa nav,” viņš teica.

„Nav? Bet - tas taču bija jūsu kaķis. Aizbēdzis?”

„Jūs to man esat nozagusi,” viņš sacīja drūmi, bet acis it kā kļuva tumšākas, it kā tur kāds ledus kusa un pavēra neizdibināmi dziļus atvarus.

„Nē,” teica Agne. „Es ne. Es jau nemaz nezinu, kur jūs dzīvojat.”

Viņš pacēla roku un satvēra Agni.

„Atdod kaķi!”

„Man nav jūsu kaķa,” Agne lūkoja teikt mierīgi savu sakāmo, bet viņa sajuta pēkšņas izbailes.

„Tu esi viņu apēdusi!” vecais pieliecās viņai tuvāk, vilka gaisu uz iekšu, it kā mēģinādams saost - kaut ko.

Agne izbijās, rāvās nost, bet vecais neatlaida piedurkni.

Pa taku skrēja pāris puikas, skrejot kustējās viņu cepuŗu sarkanie pušķi.

„Agne, ko tu tur!” viens no viņiem sauca.

Vecais atlaida piedurkni vaļā, pagriezās un aizsoļoja. Agne bija bāla, stāstīja zēniem, kas noticis, ko vecais teicis.

„Uzmanies,” teica viens, kuŗu sauca Viks, „uzmanies, Agne, viņš ir jucis! Traks, saproti. Tu apēdusi kaķi!... Ha, ha, kaķi. Tad jau tev kaķa nagi vēderā!...”

Viņi izbradāja sniegu ap krāsmatu, izcilāja vaļēji sakritušos dēļa gabalus - kaķa nebija.

Degskals bija bīstami tuvu pielikts degļa auklai.


 

6

Agne skuma. Kaķa nebija. Veča arī ne. Kaut gan viņš bija viņu izbiedējis, sarunājis muļķības (nozagusi, apēdusi, traks!), viņa ilgojās pēc abiem: atkal redzēt sniegu nokārpītu no krāsmatas dēļa, pastētes kārbiņu, kaķi, kas mielojas, stāvēdams pie Lejputrijas galda.

Ar saviem zēniem viņai nepatika vairs satikties. Tie bija dumji - tā viņai šķita - sevišķi Viks, kas runāja muļķības - vienmēr atgādināja, ka Agne ēd kaķus, un viņas vēders pilns mazu, līku kaķa nagu.

Mēness spīdēja pa logu, ārā bija sals un balta ziema. Agne uzvilka mēteli, kājās siltās kurpes, rokās dūraiņus - tos ar dzeltenajām zvaigznītēm pelēkā laukā - un apmeta ap kaklu zaļo kaklautu. Viņa izgāja pa durvīm meklēt kaķi. Kaut kur viņam vajadzēja būt.

Sniegs un miers, dzeltena gaisma logos, zilgana gaisma - tur darbojās televizors. Agne gāja pa krāsmatu, bet tur viss bija tukšs un kluss. Taka aizvijās tālāk nomales savrupmāju rajonā, kur tikai paretu ielu apgaismoja laternas, apsnigušas, baltām micēm galvās.

Kur mita kaķis?

Ceļš iegriezās ielejā, kas pieslējās lielceļam - tur bija vieta, kur sameta atkritumus, metalla lūžņus. Atcerējās - tas nemaz nebija tik sen - reiz tur viņa, kopā ar puikām, bija kurinājusi tvaika katla izrūsējušo, izdegušo krāsni: viņi bija braukuši ar pirmo tvaikoni pār lielām jūrām, un puikas sapņoja par Galapagu, salu kaut kur dienvidjūŗā (bija vasara un ļoti silts, viņi bija izmetušies puskaili, nosmērējušies oglēm un pelniem, bet kuģis kustējās uz priekšu, jūra viļņoja - tās bija tikai smilgas - un mastā iemeties dziedāja zaļgani oranžs papagailis: Galapagu!) Tad nāca vulkāna izvirdums, viņiem bija jāskrien, jāmeklē glābiņš, viņi drāzās lejup pa nogāzi, tur bija grābta grants, nogāze bija stāva, viņi lēca un vēlās, Viks bija viņu saķēris un čukstējis: Mēs paliksim, lai tie citi brauc! Divi vien vientuļā salā! Bet viņai kļuva bail, viņa rāvās laukā no Vika rokām, viņā pakrita, turēja ciet aiz kājas, pieķēries pie tās vilkās uz augšu, un vienu mirkli Agne domāja, ka vērts palikt, ka būs skaisti, bet tad viņa redzēja, ka citi jau bija viļņos - tās bija smilgas, viļņu galotnes - vēja kaņepes - un viņa izrāvās, skrēja, metās jūŗā un sasniedza kuģi. Šoreiz apkalpe nebija sadumpojusies, bet viņa pati aicināja uz dumpi: Braucam, braucam! - viņa kliedza, - nav laika kavēties! - Viks? citi prasīja. - Viks ir pagalam, lava to jau aprijusi, viņš ir izcepis lavā, brauksim - lai ari mēs neizcepam! Un viņa atrāva katla kurtuvi un meta tur iekšā sausu šķilu, lai uguns iedegtos spalgām liesmām un mašīna varētu sākt darboties. Viks palika Galapagu.

Agne atvēra krāsns durvis. Cimda dzīpars aizķērās sarūsējušā, atlūzušā rokturī. Iekšā - tvaika katla lielajā krāsnī - kurējās maza uguns, uz tās bija uzlikts kastrolis, vecais noliecies pār to maisīja viru.

Spējš caurvējš sakustināja liesmu, katliņa garaiņi izvija jandāliņcilpu un sitās uz augšu.

„Jūs šeit!?” izbrīna sauciens vēlās pār Agnes lūpām.

Vecais atskatījās.

„Tais’ ciet durvis. Nāc iekšā, ja patīk, bet tais’ ciet. Auksts!” viņš pusnikni ņurdēja, māja ar roku.

Agne nometās rāpus un līda iekšā.

„Jūs,” viņa sacīja, apmetusies tupu rāpu vecim iepretim, „jūs domājat, ka esmu jums nozagusi kaķi, bet - redziet - es to meklēju, gribu atrast un atdot jums, jo man patika jūsu mielasti, tie mani iepriecināja, kad no rītiem devos uz darbu. Man patika jūsu mīlestība...”

„Kaķis ir tur,” vecis pamāja uz egļu skujām nosegtu vīstokli dziļāk apaļajā caurulē, kas bija tvaika katls.

Agne paliecās uz priekšu, pacēla egles zaru. Kaķis gulēja - beigts.

„Nabadziņš,” viņa sacīja. „Kur jūs viņu atradāt?”

„Tepat. Eglē. Tai tur, kas pie krustcelēm. Pakārtu,” un vecais izvilka no kabatas auklu, kuŗā kaķis bija karājies. Pie tās - balta papīra lapa, aprakstīta ar sarkanu zīmuli:

„Kaķis nu ir pagalam - Tai Kaķu Paradīzē!

Vecīt, apbedī to - un kraties. Agni mēs

paši apgrābstīsim, turi savas ķepas azotē!”

Agne noglauda kaķa galvu: „Nabaga minci,” viņa sacīja, „nabaga kaķi - es tevi mīlēju.”

„Piedod,” sacīja vecais, „es tiešām domāju, ka jūs esat kaķi man nozagusi, kaut - tas jau nemaz nebija mans. Viņš tikai klīda apkārt, un es domāju - ja jau es, ja es tāpat klīstu, tad mums ir kaut kas kopīgs.

Agne paskatījās viņā:

„Kāpēc jūs klīstat?”

„Nav māju,” teica vecais un apmaisīja ar karoti viru.

„Un jūs dzīvojat šeit! Kā jūs nenosalstat?”

„Vai tad ir salts? Man jau ir savs pavards.”

„Nu jā - bet jūs taču guļat... Visu laiku nevar uguni kurināt.”

„Kurinu. Ilgi. Tad ieraušos šais te panckās un guļu. Cik nu man tā miega. Pēc tam staigāju apkārt. Strādāju arī - lūk, tur tai viesnīcā, kas kalnā, es mazgāju traukus, sadedzinu atkritumus. Par mazgāšanu dabūju siltas pusdienas, par dedzināšanu - naudu. Kaķim mielastu es paņēmu tāpat no plaukta. Pastēšu tur tik daudz...”

„Bet - tad jau jūs varētu dabūt kaut kur kādu istabiņu, nebūtu sala laikā jāmitinās šeit -tādā vecā katlā.”

„Bet šeit mani neviens netraucē - es te varu kaut kā mitināties un pārdomāt par Galapagu...”

„Galapagu!”

„Esmu meklējis Galapagu. Zinu, tāda vieta ir - kaut kur pasaulē. Bijis tur neesmu, gribējās nokļūt. Bet ja tur nokļūst, tad tikpat nekā nav. Tā droši vien ir pavisam vienkārša vieta pasaulē. - Vai jūs kaut ko zināt par to?” vecais nocēla vāciņu. Vira bija gatava.

„Nu jā - tā ir sala kaut kur dienvidjūŗā. Kad es biju maza, puikas par to bija salasījušies un spēlēja - šeit, ar šo tvaika katlu - braucienus uz Galapagu. Katls šeit jau stāv gadus piecus, sešus. Vai jūs jau tad bijāt šeit?”

„Droši vien ne. Biju citā pasaules malā. Gribat nogaršot?”

„Paldies! Vai tas būtu bēru mielasts - mūsu kaķim.”

„Lai tā būtu. Es vēl paņemšu šo,” un vecais izvilka no kabatas pusizdzertu viskija pudeli.

„Dod man ari,” teica Agne.

„Še. Bet tikai drusciņ. Tā nav laba dzira.”

„Labs ir rums,” atcerējās Agne, „to mēs atradām Galapagu, smiltīs, pludmalē, toreiz...”


 

7

Viks bija dusmīgs. Un viņam bija nazis.

Šovakar viņš bija pavisam dusmīgs, jo Agnes nebija mājās.

Viņš atsēdās uz krāsmatas dēļa, spēlējās ar nazi, tad izvilka no kabatas pudeli degvīna.

Agnes logs bija tumšs.

Ap pusnakti, nē - vēl vēlāk - viņa nāca.

„Agne,” Viks sauca.

Agne apstājās.

„Kur tu biji - tik vēlu?” vaicāja Viks.

„Galapagu,” teica Agne. Viņa pagriezās un gāja. Viks palika sēžot, viņš vēl dzēra, lika pudeli pie lūpām un rija malkus, aizrijās. Tad piecēlās, sākumā meimuroja, vēlāk skrēja - pakaļ Agnei. Noķēra viņu netālu no mājas stūŗa, kur taka - apsniguši, izmīņāta, apledojusi - vijās caur priežu puduri, kas te palicis no laikiem, kad pakalni bija viens vienīgs mežs.

„Agne, pagaidi,” viņš teica.

„Nu, ko nu atkal!” viņa izvairījās, turpināja ceļu, māksloti nesteidzās.

Viks izvilka nazi.

Otrā rītā agrīnie nācēji atrada Agni guļam, mirušu takas malā, tur, kur vasaru auga avenāji.

Visi apliecināja, ka vainīgais ir vecais vīrs, kas domājis, ka Agne nozagusi un apēdusi viņa kaķi. Veco viru apcietināja. Viks cieta klusu. Nebilda ne vārdu. Nazis bija jauns, nule pirkts, standartprece - neviens nezināja, ka Vikam tāds. Veco ielika trako namā, jo gluži prātīgs viņš nebija.

Viks izturēja, nenodeva sevi, apaudzēja ap sirdsapziņu garozu, kuŗā ieslēpusies dusēja reize, kad viņš bija dzēris aiz izmisuma, aiz bēdām, aiz diez kā vēl. Un pēc tam...

Viss jau paiet, ja neaizmirstas, tad vismaz izbāl, pazaudē kontūras. Vairākus gadus vēlāk Viks atgriezās, apmetās viesnīcā, kas atradās pašā kalna galā. Tagad tā bija modernizēta, smalka, spīdīga - dārga. Vikam bija naudas gana.

Nogāzē bija koki, kas ziemu apsniga, apsarmoja. Viņā pusē ceļam - jauns, krāšņs mežs. Lūžņu kaudzes vairs nebija, tās vietā - laukums automašīnu novietošanai, viesnīcas viesiem.

Istabā, kas uz dažām dienām bija Vika rīcībā (viņš bija nodomājis atpūsties, paslēpēt), pie sienas bija pasaules karte. Lielas, zilas jūŗas vidū kā zvaigznes debesīs: Galapagu.

Galapagu!

Pa viesnīcas pagalmu gāja kaķis, liels, melns, baltu krūtežu. Vikam uz reizi gribējās projām. Tas nāca pēkšņi, apmēram tai brīdī, kad viņš cēla pie mutes glāzi ar viskiju, sodu un ledu. Viņš izšķīrās, ka brauks - tūdaļ, uz vietas, bez kavēšanās. Bet tad, dzerdams nākošo glāzi, viņš atskārta - bija tuvu pusnaktij, aiz loga spīdēja mēness, balta gaisma it kā virpuļoja pa apsnigušo egļu galotnēm - ka nevar jau tā, gluži vienkārši, aiziet, neatvadījies, nesamaksājis lēsi, kas guļ uz galda blakus pudelei un glāzei, no kuŗas garo kadiķu smarža, ka varbūt vispār nevar aiziet, ka šeit vēl kaut kas ir darāms, veicams, runājams, pastāstāms, ka ir vajadzīga distance, lai lietas iegūtu apveidus, kontūras, ēnas un gaismas puses. Un tā tālāk.

Un tā tālāk.

Gar mākoni lauzās iesārtas, oranžas saules stari, pie apvāršņa mākoņu jūŗā peldēja zila debess plūksna. Rīts...

Jaunā Gaita