Jaunā Gaita Nr. 36, 1962

 

SKABARGAS

 

Godātie kungi no to Skabargu redakciju!

Pakojamies iekš briesmīgas steigas, jo uz tā kuģa drīz kāpjam, kas mūs uz to plaši izslavētu jaunatnes festivālu iekš Čikago vedīs. Bet gribam jums tomēr savas sirdis papriekš izkratīt, jo tās dikti pilnas ira. Jūs jau, Skabargu kungi, ziniet, kā pēc tām jaunākām teorijām – mēs, tie Andu kalnos dzīvojošie motiloņi, vis indiāņi neesam, bet gan to veco kurzemnieku – Tobago kolonizatoru bērnu bērni esam.

Viena lieta mūs dikti apbēdināja – tai Toronto latviešu 16. aprīļa avīzē teikts, ka jaunatnes festivālus kontinenta mērogā tik latvieši vien un boļševiki rīkojot. Tas nu vēl nekas traks nebūtu, bet tur tālāk kāds dakteris Upenieks (laikam jau kāds no tiem jūsu smalki skolotiem cilvēku vai lopu dakteriem?) ierakstījis, ka to jauniešu aicināšana projām no mājām svētku vadības ļoti nosodāma rīcība esot. Valdība lūk miljoniem dālderu iekš viena gada izdodot, un tiem nodokļu maksātājiem tie jāsamaksājot esot, lai tās jau 16-gadigās mātes atbalstītu. Vēl tas pats dakteris tos atstātos bērnus piemin un arī tos, kuŗiem nemaz neesot piedzimt ļauts. Visas šās traģēdijas it kā jaunatnes svētku rīkotāji aizsegt cenšoties ar skaistiem patriotiskiem lozungiem un lielu ignoranci arīdzan. (Ko nozīmē ignorance?)

Tas nu arī vēl nebūtu nekas, bet tai tālākā rakstā dakteris saka, ka tie svētki „nejēdzīga lieta” būšot, jo tur lūk salasīšoties vidusskolnieki, studenti, mākslenieki, naglu dzinēji, ugunsūdeņa dzērāji, ādu žaķetnieki, ķēvju dēli, gan arī elementi ar visādām tieksmēm, bet ne vārda par mums, Andu kalnos dzīvojošiem kurzemnieku pēcnācējiem. Vai tas ir godīgi? Bet mēs esam pieteikušies tiem svētkiem. Esam taču latviešu tautas un kultūras fonda nodevas gan banānos, gan citos džungļu
produktos nomaksājuši.

Tad vēl viena lieta mums nesaprotama, Skabargu kungi: dakterim, liekas, nepatīk, ka kopā tie dažādu profesiju un interešu jauni cilvēki sanāk. Vai tas slikti ir? Mēs gan esam tikai 2 vasaras tai misionāru skolā gājuši, bet mums tur mācīja – tas slikti neesot, ka hercoga Jēkaba laikos, kad kāda liela priecāšanās bijusi vai kāds svarīgs darbs nodarīts ticis, tad dažādi cilvēki: gan jūrnieki, gan dakteri, gan mācītāji, gan darvas tecinātāji, gan naglu cirtēji, gan pulvera taisītāji, gan buru audēji, gan droši karotāji kopā vienā barā salasījušies. Tāpat stipri vēlāk, kad pie Rīgas tiltiem tā Latvijas valsts tapusi, tad tur arī kaŗotāju pulkā bijuši gan vidusskolnieki, gan studenti, gan mākslinieki, gan Rīgas pašpuikas, gan ugunsūdeņa dzērāji, gan „elementi ar tām visādām tieksmēm”, ieskaitot to tieksmi „pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes”. Vai tie laiki tagad mainījušies ira?

Par šās vēstules nodrukāšanu jums maisiņu kokosriekstu solīdami,

Jūsu Niks un Nika.

 

Jaunā Gaita