Jaunā Gaita Nr. 35, 1962

 

 

Jānis Krēsliņš

BIBLIOGRAFISKAS PIEZĪMES III

 

Friedrich Benninghoven. RIGAS ENTSTEHUNG UND DER FRUEHANSISCHEKAUFMANN. Hamburg: August Friedrich Velmede Verlag, 1961, 168 lpp. (Nord- un osteuropaeische Geschichtsstudien, Bd. 3.)

Ļoti interesanta un plaša monogrāfija par Rīgas izcelšanos un Rīgu kā tirdzniecības centru 13., 14. un 15. gadu simtenī. Autors, nebūdams bāltvācietis, ievadā polemizē ar baltvācu un latviešu vēsturniekiem, kas par varu centušies pierādīt, ka Rīgu dibinājuši vai nu latvieši, vai vācieši. Ja arī latviešu vēsturnieku darbus autors tikpat kā neizmanto – un ja izmanto, tad baltvācu versijās – viņš uzsver, ka Rīga bijis tirdzniecības centrs lībiešu territorijā jau ilgi pirms bīskapa Alberta laikiem. Autors plaši apcerē lībiešu, latviešu un krievu nozīmi Rīgas dzīvē, sevišķi to visai iespaidīgo saimniecisko stāvokli. Beninghovens raksta, ka nav nekādas pazīmes, ka pirmajos Rīgas 150 gados vācieši būtu mēģinājuši ierobežot latviešu un lībiešu saimniecisko stāvokli. Grāmatā interesanti dati par nevācu lielo nozīmi Rīgas apsardzībā, tāpāt interesantas nodaļas par vācu ieceļotājiem, Rīgas celšanu, īpašumu sadali, iedzīvotāju skaitu, pilsētas pārvaldi, tirdzniecību un starptautiskām attieksmēm. Grāmatai pievienoti dokumenti, illustrācijas, kartes.

 

M. Bukšs. LATGAĻU VALŪDAS UN TAUTAS IZPLATEIBAS PROBLEMAS. Muenchen: Latgaļu izdevnīceiba, 1961, 317 lpp.

Latgaļu valodnieks un publicists M. Bukšs, kas tagad mīt Zviedrijā, trimdā publicējis lielu skaitu grāmatu un apceŗu par latgaļiem un Latgali. Jāmin kaut vai plašā LATGAĻU LITERĀTŪRAS VĒSTURE (1957, 780 lpp.). Šai grāmatai, tāpat kā vairumam latgaļu izloksnē iespiesto grāmatu, trimdas prese veltījusi ļoti maz vērības. Žēl – bet Latgale, diemžēl, bieži bijusi pabērna lomā. Tādēļ var saprast, ja arī ne allaž akceptēt, ap Latgaļu izdevniecību Minchenē saistīto kultūras darbinieku samērā nedraudzīgo nostāju pret Latvijas pārējo novadu daudzajiem polītiķiem un valodniekiem, jo sevišķi Jāni Endzelīnu.

Savā jaunākajā grāmatā Bukšs raksta par latgaļu valodas un tautas izplatības problēmām, sevišķu vērību veltījot avotiem par plašo latgaļu izplatību austrumos no tagadējās Latvijas robežas – senāk un pavisam nesenā pagātnē. Interesantas nodaļas par latgaļiem un to presi P.S.R.S. neatkarīgās Latvijas laikā un pašreiz Padomju Latvijā. Būtu ļoti vēlams, ka Bukša grāmatu recenzētu kāds no mūsu valodniekiem.

 

Commentationes Balticae. JAHRBUCH DES BALTISCHEN FORSCHUNGSINSTITUTS, VI/VII, 1958/1959. Bonn: Verlag des baltischen Forschungsinstituts, 1959, 439 lpp.

Bonnas Baltijas pētniecības institūta piektā gada grāmatā ievietota virkne latviešu, igauņu un lietuviešu zinātnieku apceŗu par vēstures, architektūras, literātūras, valodniecības un citiem tematiem. Sējumā pārskati par institūta darbību 1958. g. un 1959. g., tāpat virkne nekrologu. No nekrologiem jāmin igauņa Richarda Indreko piemiņas raksts par ilggadējo Baltijas pētniecības institūta vadītāju latviešu archaiologu profesoru Eduardu Šturmu. Jānis Ozols sakopojis plašu Šturma rakstu bibliogrāfiju.

No latviešu zinātniekiem krājumā Paula Kampes apcere par Vidzemes baznīcu iekārtojumu 17. un 18. g.s. (Innenausstattung der Landkirchen im lettischen Distrikt Vidzeme im 17.-18. Jh.) un Lotāra Šulca raksts par pārmaiņām Baltijas valstu satversmēs kopš 1940. g. (Die Verfassungsentwicklung der baltischen Staaten (Estland, Lettland, Litauen) seit 1940). Šulcs interesanti apcerē dažādos padomju mēģinājumus juridiski pamatot Baltijas valstu ietilpināšanu Padomju Savienībā.

 

Edgars Dunsdorfs, redaktors. ARCHĪVS, I AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU CENTRĀLĀ ARCHĪVA RAKSTU KRĀJUMS, VELTĪTS MĀKSLAI UN HUMANITĀRĀM ZINĀTNĒM. Sidnejā, 1960, 165 lpp.

Šī ir viena no pirmajām latviešu valodā iespiestajām grāmatām trimdā, kuŗā ievēroti elementārie starptautiskie zinātniskas literātūras iekārtojuma un prezentācijas nosacījumi. Nemaz nerunājot par grāmatā ievietoto rakstu nozīmīgumu, jau tādēļ vien šīs grāmatas iznākšana ir svarīgs notikums. Grāmatā šādi raksti: E. Dunsdorfs, „Rodžers Bekons un viņa stāsts par Latviju”; I. Šterns, „Draudžu baznīcas un latviešu reliģiskā dzīve pirms reformācijas”; E. Dunsdorfs, „Latviešu robežnieks Austrālijā; J. Baltaks, „Austrālijas latvieši un asimilācija”; E. Silkalns, „Nacionālu minoritāšu bērnu izglītošana”; V. Dulmanis, „Starptautiskā polītika un Latvijas nākotnes izredzes”; E. Dunsdorfs, „Richarda Vāgnera latviskā dziesma”; J. Sarma, „Rakstnieku deklarācija”; L. Dunsdorfa, „Skate latviešu trimdas grāmatniecībā: 1950-1959”; G. Jurjāns, „Latviskais latviešu glezniecībā”.

Sevišķi jāatzīmē sausā, bet pamatīgā Šterna apcere par latviešu reliģisko dzīvi pirms reformācijas, Sarmas interesantais šā gadsimta sākuma latviešu rakstniecības apraksts un profesora Dunsdorfa apcere par Bekona 13. g.s. Latvijas aprakstiem. Profesoram Dunsdorfam arī pienākas atzinība par krājuma iekārtojumu.

 

Gisela Gnegel-Waitschies. BISCHOF ALBERT VON RIGA. EIN BREMER DOMHERR ALS KIRCHENFUERST IM OSTEN (1199-1229). Hamburg: August Friedrich Velmede Verlag, 1958, 187 lpp. (Nord- und osteuropaeische Geschichtsstudien, Bd. 2.)

Plaša Rīgas bīskapa Alberta biogrāfija. Grāmatas sākumā iztirzājusi biogrāfijai izmantotos avotus, autore savu apceres vielu sakārtojusi šādā kārtībā: 1) Alberta izcelsme; 2) Alberta darbība Brēmenē; 3) Alberts kā Livonijas kristiānizēšanas organizators; 4) Alberts kā vācu varas nodibinātājs Livonijā; 5) Alberta cīņa ar zobenbrāļu ordeni; 6) Alberts un dažādie Livonijas polītiskie nogrupējumi cīņā par kristietību un vācietību Livonijā; 7) Alberta dzīves pēdējie gadi. Apcerei pievienota chronologiski sakārtota tabula par bīskapa Alberta daudzajiem ceļojumiem, tāpat bibliogrāfija, attēli un kartes.

 

JAHRBUCH DES BALTISCHEN DEUTSCHTUMS. Lueneburg: Im Auftrag der Deutsch-Baltischen Landsmannschaft i. B. herausgegeben von der Carl-Schirren Gesellschaft. 1953-1960, 8 sējumi.

Rietumvācijā kopš 1953. g. Kārļa Širrena biedrība izdod baltvācu gada grāmatu. Gada grāmatā ievietotas vēsturiskas apceres, atmiņas, biogrāfiski raksti, literāri darbi un pārskati par baltvācu organizācijām un to darbību. Nozīmīga ir Ērika Tomsona (Erik Thomson) sastādītā bibliogrāfija, kas ietveŗ baltvācu autoru darbus, vienalga, kāda rakstura, tāpat darbus par Baltijas valstīm, visnotaļ Latviju un Igauniju. Bibliogrāfijas gada grāmatai pievienotas kopš 1957. g. – kā turpinājums Tomsona BALTISCHE BIBLIOGRAPHIE 1945-1956, (Wuerzburg: Holzner, 1957, 218 lpp.). Gada grāmatā reizēm īsas apceres ievietojuši arī latviešu autori: Šilde, Tepfers, Alainis u.c. Parasti gada grāmatā latviešu un igauņu problēmas neiztirzā, vai arī tām pieskaŗas tikai gaŗāmejot. Tas saprotams, jo krājums ir gluži interns baltvācu izdevums. Tomēr jāmin, ka virknē rakstu joprojām sastopamas līdz apnikumam dzirdētas baltvācu arogantās klišejas par latviešiem. Piemēram, 1960. g. gada grāmatā fon Gildenstubes (von Gueldenstubbe) rakstā latvietis raksturots šādi: „Er traegt eine grosse dicke Pelzmuetze auf dem Kopf und bringt einen kraeftigen Kuhstallgeruch mit. ‘Nicht zum Aushalten!’ sagt das baltisch mittelaeltere Frauelein...” Ja šinī grāmatā latvieši pieminēti tikai pāris vietās, tad šādi citāti saista ievērību. Diemžēl, arī paši joprojām lietojam dažādas klišejas un vispārinājumus baltvācu raksturošanai.

1961. g. gada grāmata veltīta baltvācu cildināšanai cara Krievijas zinātnes veidošanā.

 

Paul Johansen. GEDRUCKTE DEUTSCHE UND UNDEUTSCHE MESSEN FUER RIGA 1525, „Zeitschrift fuer Ostforschung” 1959. g. decembra num. , 523.-532. lpp.

Valodniekiem un vēsturniekiem ļoti nozīmīgs ir Johansena raksts par domdekāna Johannesa Branda (Johannes Brand) protokoliem un dienas grāmatām, kas radušās, pētījot 16. g.s. Libekas vēsturi. Tajos atrasti konkrēti norādījumi par 1525. g. Libekā apķīlātiem luteriskiem iespiedumdarbiem, kuŗu starpā bijušas meses lībiešu, latviešu un igauņu valodā. Šis avots, ko agrāk maz lietoja, jo bija nesalasāms, ļauj ievērojami pabīdīt atpakaļ pirmā zināmā latviešu valodas iespiedumdarba gadu. Ja arī ir maz cerību atrast pašas grāmatas eksemplāru, neiespējams tas nav. Tā arī par vecāko līdz šim zināmo igauņu katechismu bija tikai norādījumi laikmeta liecībās, kamēr to visai nesen nejauši atrada kādas grāmatas iesējumā.

 

Wilhelm Kahle. DIE BEGEGNUNG DES BALTISCHEN PROTESTANTISMUS MIT DER RUSSISCH-ORTHODOXEN KIRCHE. Leiden/Koeln: E.J. Brill, 1959, 295 lpp. (Oekumenische Studien, Bd. II).

Plaša apcere par protestantisma un grieķu-ortodoksās baznīcas sakariem un attieksmēm LatvijS un Igaunijā kopā reformācijas laikiem. Autors iztirzā daudzu baltvācu luterāņu baznīcas redzamāko pārstāvju uzskatus par pareizticību. Galvenā grāmatas daļa, protams, veltīta posmam, kad Latvija un Igaunija bija cara Krievijas sastāvdaļas. Sīki aprakstīta latviešu un igauņu pāriešana pareizticībā 19. g.s. vidū, kā arī vēlāk. Grāmatā interesantas nodaļas par Ernestu Gliku, brāļu draudžu nozīmi un pareizticīgo baznīcas stāvokli neatkarīgās Latvijas laikā.

 

Vilho Niitemaa, BALTIAN HISTORIA. Helsinki: Werner Soederstroem Osakeyhtioe (Historiallinen Kirjasto, XVI sējums), 1959, 421 lpp.

Somu vēsturnieks Niitemaa, Turku universitātes profesors, pēdējos gados ir publicējis daudzus pētījumus par seno Livoniju. Līdz ar šīs Baltijas vēstures publicēšanu Niitemaa uzskatāms par vienu no mūsdienu rosīgākiem vēsturniekiem, kas raksta par Latviju un Igauniju. Grāmatas lielā daļa veltīta Latvijas un Igaunijas vēsturei pirms 1710. g.; grāmatas nobeigumā apcerēta arī pavisam nesenā pagātne.

 

Jaunā Gaita