Jaunā Gaita nr. 322. rudens 2025

 

Mums pretim smaidīdams nāk Kārlis Skalbe . . .

 Lita Silova. Pēclaiks. Monogrāfija par Kārli Skalbi. Dienas Grāmata. 2025. 488 lpp. 

 

Sēriju „Es esmu...” pēc monogrāfijām par A. Upīti (A. Koroševskis), J. Ziemeļnieku (J. Zālītis), I. Kaiju (G. Grīnuma), G. Janovski (I. Daukste-Silasproģe), Anšlavu Eglīti (Ie. Struka) un J. Poruku (V. Vecgrāvis) papildinājusi Litas Silovas monogrāfija Pēclaiks par mūsu vienu no lielajiem neoromantiķiem – Kārli Skalbi. Silovas interešu lokā ir Marģera Zariņa (monogrāfija 2004. gadā) un Regīnas Ezeras proza, kā arī igauņu klasiķa F. Tuglasa darbi. Silovai ir publikācijas par A. Sprūdžu, I. Ābeli, S. Lāgerlēvu. Viņa ir arī Franču liceja skolotāja ar lielu pieredzi pedagoģiskajā darbā; rakstījusi arī mācību grāmatas literatūrā 7.-10. klašu skolēniem.

Silovas interese par Skalbi sākotnēji mulsināja, taču, izlasot monogrāfiju, nešaubīgi bija jāakcentē – jauniznākusī grāmata pieder pie sērijas izcilākajiem pētnieciskajiem darbiem. Tā no līdz šim izdotajām monogrāfijām visaptverošāk ir pietuvināta interpretējamā rakstnieka būtības panorāmiskam raksturojumam un viņa darbu dziļup vērstai interpretācijai. Silova rāda Skalbi tuvplānā, psiholoģiskais Skalbes portretējums rada vislielākās simpātijas pret rakstnieku un arī portretējuma autori.

Skalbe redzams attiecībās ar dzīvesbiedri un ģimeni, attiecībās ar draugiem un domubiedriem, gan arī kā aktīvs humānisma principu veidotājs un propagandētājs. Aktīvs literārās un kultūras dzīves veidotājs un sargātājs. Silova ne vien analītiski, bet arī intīmi jūtīgi atklāj Skalbes personības cildenumu un monolītumu 20. gadsimta dramatiskajās vēsturiskajās kolīzijās.

Silova savam Skalbes veidolam par sākotnējo ierosmi izvēlējusies Pētera Birkerta jau pirms simts gadiem veidoto Skalbes psiholoģisko portretējumu un Antona Birkerta rakstīto Skalbes dzīvesstāstu līdz gandrīz 20. gadu vidum, visu to padziļināti komentējot. Turpmākajā Skalbes dzīves vairāk nekā 20 gadu raksturojumā viņa sniedz daudzus jaunus rakstnieka dzīves un jaunrades faktus, kas „atrasti” ne vien Latvijas periodikā, arhīvos un muzejos, bet arī trimdas periodikā. Pēdējo „atrašana”, neesot trimdas periodikas rakstu bibliogrāfijai, pelna īpašu cieņu. Kopumā ir radīts pārliecinošs un iejūtīgs Skalbes visas personības un daiļrades raksturotājlielumus pārliecinošs koptēls. Tādu līdz šim mūsu zinātniski biogrāfiskajā literatūrā nav daudz.

Taču ne tikai tas rotā Silovas darbu. Monogrāfijas autore šo koptēlu neveido „tīrā” akadēmiskā izklāstā, bet izcentrē sev tuvus (tomēr Skalbem raksturīgus!) un vienlaikus konkrētus un būtiskus rakstnieka personības un jaunrades faktus. Silovas darbs nenomāc ar detalizētu un dažkārt pašmērķīgu faktu gūzmu, tādu, kurā pazūd rakstnieka koptēls vai tas veidojas izplūdis, aptuvens vai saskaldīts, proti, virspusējs. Banālā salīdzinājumā izsakoties, Skalbe nāk pretī monogrāfijas lasītājam, smaidīdams, labvēlīgs un iejūtīgs, nesdams rokās raibu Latvijas vasaras ziedu buķeti un dāvā to sastaptajam cilvēkam, jautādams: „Kā tev klājas, draugs? Par ko tu domā? Kas priecē tavu sirdi?” Silovas vēstījuma dabiska intimitāte (bez familiaritātes) ir viņas darba lielā pievienotā vērtība, kas dara Skalbi mums sirdstuvu un vajadzīgu.

Izvērsti plašu šo Skalbes koptēlu Silova rada grāmatas pirmajā daļā „Es esmu par radošu cilvēku”, precīzi un dažkārt pat vizuāli „sulīgi” atainodama Skalbes attieksmi un izpratni par dzīves un rakstniecības esenciālajām vērtībām un rakstnieka konsekvenci, aizstāvot un kultivējot humānismu un labvēlīgu emocionālu skatījumu uz dzīvi un cilvēka iespējām pasauli uztvert harmoniskā izjūtā. Ir ļoti būtiski, ka Silova uzsver Skalbes ticību labai un ētiski skaidrai dominancei. Šajā ziņā Skalbe mums ir paraugs, ka cilvēks nedrīkst padoties skepsei un pesimismam, ka par spīti laikmeta negācijām morāliski cilvēkam jāaizstāv universālas vispārcilvēciskas humānisma vērtības kā labestība, iejūtība, žēlsirdība un piedošana.

Tieši monogrāfijas pirmajā daļā Silova iejūtīgi un „silti” atklāj Skalbes garīgās pasaules cildenumu dažādos aspektos. Šajā daļā dots konkrēti skaidrs priekšstats par skalbiskās mentalitātes ģenēzi, nosacītu evolūciju, bet – pats galvenais – par Skalbes vērtību kritērijiem un to konsekventu uzturēšanu spēkā visā viņa radošās dzīves laikā. Faktiski pirmā daļa ir spožs Skalbes kā ētiski un arī estētiski strikti orientētas personības portretējums. Turklāt produktīvi ir tas, ka Silova konkrēti parāda Skalbes personības daudzveidīgumu ne tikai ar literatūrvēsturisku faktu precīzu izgaismojumu, bet akcentē tos kā raksturīgus viņa dzīves vērtību principus, nevairoties arī no paradoksāliem vērojumiem un secinājumiem.

Lasītājiem – pieļauju – varbūt pagarlaicīgāka šķitīs monogrāfijas otrā daļa „Es esmu par dabu un dzeju”, taču tieši tā izteikti apliecina Silovas darba augsto zinātnisko līmeni. Silovas izveidotais Skalbes dzejas dabas reāliju katalogs tieši ar izvērstu dabas reāliju – koku, ziedu, puķu, sēņu – uzskaiti zinātniski argumentēti parāda to, ko līdzšinējie rakstnieka jaunrades pētnieki apriori un intuitīvi bija apgalvojuši, proti, dabas mūžīgā klātesamībā viņa vērtību sistēmā ir viena no galvenajām skalbiskajā pasaules skatījumā.

Arī trešā daļa „Es esmu par pasakām” (beidzot!) plašā visa pasaku korpusa analīzē parāda, kāpēc mums ir tiesības to autoru dēvēt par pasakķēniņu un pielīdzināt viņa pasakas H.K. Andersena un O. Vailda pasaku augstajam mākslinieciskajam un ētiskajam statusam. To uzsveru tāpēc, ka mums jau ir bijuši korekti un plaši zinātniski pētījumi par viņa pasakām, kaut vai Aijas Priedītes vācvalodīgā monogrāfija. Trešā daļa ir gudrs un iejūtīgs vade mecum Skalbes pasaku pasaulē, kas plašos ekskursos parāda pasaku ne tikai garīgo vērtību spektru, bet arī to saistību ar ikdienišķi sadzīvisko vērtību pasauli. Manuprāt, šī nodaļa būs ļoti rosinoša pasaku lasītājiem mūsdienās, jo atklāj jaunas perspektīvas to recepcijā.

Ļoti gandarīja, ka Silova arī trimdas periodikā ir „atradusi” daudzus būtiskus atmiņu rakstus par Skalbi ne tikai no rakstnieku vides. Atmiņas viņa citē kā svarīgas un simpātiskas rakstnieka personības atklāsmes. Monogrāfijā ir arī teicams tās trīs redaktoru darbs, plašs literatūras saraksts un personu alfabētiskais rādītājs, tomēr no šī t.s. palīgmateriāla visvairāk gandarīja deviņas lpp. garā nodaļa „Kārļa Skalbes paralēlā dzīve”, kas īsi un ekselenti atklāj rakstnieka biogrāfiju, jaunradi un viņa darbu izdošanu Latvijā un trimdā arī pēc došanās mūžības ceļos. Monogrāfijā ir tikai dažas neprecizitātes, piem., divi atšķirīgi A. Vēbera dzīves dati vai 30. lpp. minētais mazais mūks ir V. Haufa pasakas mazais Muks. Kā kādreizējais izdevējs piebildīšu, ka 1989. gadā izdoto Skalbes dzejas izlasi „Daugavas viļņi” (tajā pirmoreiz pēckara gados tika publicēti arī daudzi Latvijas okupācijas gados aizliegtie Skalbes dzejoļi) aizrautīgi sastādīja Leons Briedis, kam pieder arī doma par Skalbes dzejas sirsnīgo mājīgumu.

Kāds būtu vispārinājums par Silovas monogrāfiju? Pārāk reti mēs, latviešu literatūras pētnieki, zinātniski tik pārliecinoši sniedzam saviem lasītājiem tik iejūtīgus un izvērstus darbus par rakstniekiem, kas mums ir tuvi kā mūsu kultūras un mūsu garīgās būtības izcilākie reprezentanti. Silovas magnum opus (meistardarbs) dara godu visai mūsu literatūrzinātnei.

 

Viesturs Vecgrāvis