Jaunā Gaita nr. 322. rudens 2025
Izvēle apokalipses gaismā
Ikars Piebalgs. Pirms vējš atpūtīs rītdienas pelnus. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024., 399 lpp.
Ziņas par romānu Pirms vējš atpūtīs rītdienas pelnus pirmais, šķiet, atpūta feisbuks. Pāris teikumu aizķēra un sev fiksēju, ka noteikti jāizlasa. Grāmatas vāki, ievadteksti un informācija par autoru uzvēdīja acumirklīgu atskārsmi, ka grāmatai varētu būt kaut kāda līdzība ar Valta Kalniņa romānu Arnolda bailes un mīlestība (Rīga: Dienas grāmata, 2024), jo abi runā par mūsu laiku, 21. gadsimtu, kad pasaule ir ierauta kara vājprātā un tuvu apokalipsei. Starp citu, kaķim ir milzu loma ne tikai latviešu visu laiku visvairāk skatītajā un titulētajā animācijas filmā Straume, bet arī abos minētajos romānos, Ikara Piebalga darbā pat izšķirīga – tieši kaķis ir notikumu ierosinātājs.
Romānu veido piecas daļas, un to nosaukumi liecina par galveno notikumu attīstības gaitu: „Vēstures beigas”, „Cerību rītausma”, „Iespēju logs”, „Dvēseles tumšā nakts”, „Izvēle”. Tās iezīmē to, kas galvenajam varonim Danielam (vai mums katram) ir dots, un aicina iztēloties to, kas varētu īstenoties (īstenojas). Četrdesmit sešus gadus vecā Daniela prāts nokļūst un darbojas viņa trīspadsmitgadīgajās smadzenēs un realitātē. Varoņa aizrautīgo ceļojumu, kas viņu uznes gan optimisma un uzvaru kalngalos, gan zaudējumu un nožēlas ielejās, pavada tikko jaušama mīlestības poēzija – aizvien padziļinās viņa mīlestība pret saviem tuvākajiem, atbildība viņu priekšā.
Grāmata ir ceļojums laikā un, protams, arī telpā. Lai cik simpātiskas šķistu Multivisuma un laika līniju teorijas, romāna autors tās mums pietuvina un izgaismo, un vēl jo spilgtāk redzam, ka pamatu pamats ir mūsu katra izvēle katrā konkrētajā brīdī. Viena no skaudrākajām atziņām laikam gan ir atskārsme, ka, izvēloties citu laika līniju, citādu notikumu secību un (vai) iznākumu, tieši vai netieši tiek ietekmēts, mainīts, pat fatāli grozīts viss pārējais. Kā šūpulīši Māras istabiņā – „kad to vienu kustināja, visi līdzi līgojās”. Vai vienmēr uz labu?
Lasot patiešām ļoti interesanti salīdzināt Daniela šodienu ar viņa pagātni – ikdienu, sadzīvi, ģimenes apstākļiem, skolu, draugu vidi –, dzīvot līdzi notikumiem, kuru iznākumu viņš jau zina vai varbūt cer mainīt. Pirmie iespaidi pagātnes pasaulē Danielam liek secināt, „cik viss savā būtībā bija… tāds pats” (74. lpp.). Bērnības atmiņu apoloģētiem varētu noderēt varoņa vērojums: „Atrašanās šeit norāva pagātnei bērnības atmiņu plīvuru, kas to bija darījis maģisku. Var jau būt, ka šī maģija bērnībā patiešām bija klātesoša, taču ne jau tāpēc, ka apkārtējā realitāte būtu bijusi fundamentāli citāda. Bērnībā es pats šo realitāti piedzīvoju citādi – daudz tiešāk un spilgtāk.” (74. lpp.) Ikdiena ar braucieniem uz maizes veikalu, puišeļu spēlēm un palaidnībām, skolas patikas (mīlestības) un nepatikas objektiem (subjektiem), tālaika uzņēmumiem (Krājbanka, „Pingvīna” kafejnīca, „Latloto”), automašīnām un ierīcēm („Radiotehnika-101”), produktiem („Ulker”, „Love is…”, „Hellas”, „Fiesta”) utt. un savā ziņā grūtības to pieņemt kā pašsaprotamu, jo Danielam ir zināms, kas sekos un kā dzīve turpināsies vēlāk, – arī tas ir motīvs, kas liek aizdomāties: gribam zināt, kas notiks, kā dzīvosim, bet, ja tas būtu zināms, vai dzīve kļūtu labāka (vieglāka, drošāka… te varētu turpināt)? Tādējādi autors ieved pārdomās par dzīves kārtību kopumā, un tās ne vienmēr ir patīkamas.
Ik pa laikam Daniels tomēr izlemj kaut ko mainīt, piemēram: „Tagad biju drošs – viss būs citādi. Iespēju atkal satikt Evelīnu uztvēru kā vēl vienu privāto „bonusu” savā laika ekspedīcijā, kā iespēju ar dažiem pavisam viegliem otas triepieniem pamainīt savas iepriekšējās dzīves gleznas krāsas.” (172. lpp.) Tomēr: „Līdz šim biju bijis kā planēta, kurai vajadzēja riņķot ap zvaigzni, ieturot no tās noteiktu distanci, lai arī šīs zvaigznes gravitācija mani vilka arvien tuvāk. Jau tas bija gana sarežģīts uzdevums. Taču nu es pēkšņi attapos kā planēta, kas nonākusi dubultzvaigžņu sistēmā. [..] Šī sajūta mani plēsa uz pusēm.” (173. lpp.)
Politikas vēstures interesentus aizraus Daniela un viņa tēva piedzīvotais ASV, Vašingtonā, Baltajā namā un Valsts departamentā, mēģinot mainīt rietumu pasaules ģeopolitisko virzību. Viens no centrālajiem jautājumiem Daniela politiskajā misijā ir NATO paplašināšana bijušo PSRS valstu telpā. Kad tēvs aizbrauc atpakaļ uz Latviju un septiņpadsmitgadīgais Daniels Amerikā paliek viens – vairs nav neviena, ar ko uzspēlēt pat galda spēles –, Daniels zīmīgi raksturo tālaika informatīvo telpu: „Pirmo reizi izjutu lomkas pēc 21. gadsimta tehnoloģijām, lai gan pagātnē biju pavadījis jau četrus gadus; it kā būtu vajadzējis pierast. Tomēr, paliekot vienatnē, dators un 2023. gada internets būtu spējis lieliski izklaidēt, ievelkot savā bezgalīgajā multimediālajā akacī. Internets 1994. gadā bija vēl kaut kas tik primitīvs, ka pat necentos uzstāt Baltajam namam, lai manā dzīvoklī tādu nodrošinātu.” (239. lpp.) Seko vēl plašāks interneta lietotāju un sociālo tīklu priekšteču (forumu) raksturojums. Daniels svaidās šaubās un pārdomās, vai amerikāņiem atklājis pareizo sev vien zināmo informāciju, ko paņēmis sev līdzi no mūsdienām, pieredz, kādas sekas ir noklusētajam, un tas pasaules glābēju pamazām ieved nožēlā, pašpārmetumos un šaubās par cilvēces veselo saprātu: „Es vēroju šo grotesko déjŕ vu, nespēdams tam noticēt. Vai tiešām, pat zinot, ar ko viss beigsies, cilvēki nemainīs savu rīcību? Nespēs izkāpt no šī scenārija kurpēm, lai gan tagad bija pilnīgi skaidrs, ka tās ved tikai un vienīgi uz bezdibeni? Tā vietā, lai jautātu: „Kur pasaule kļūdījās?”, tagad varēju jautāt pats sev: „Kur es kļūdījos?”” (363. lpp.)
Daudz tiešākas un ievainojošākas izrādās dilemmas personiskajā dzīvē: cita laika līnija nozīmē arī citu laiku, kad Danielam tuvos vai kādreiz tuvos cilvēkus piemeklē nāve.
Romāns plašs kā cilvēka dzīve, tajā ievītas arī mīlestības un kriminālas līnijas, reizumis lasītāju sasprindzinot trillera tvērienā. Vietām trauksmes sirēna spalgi un griezīgi iegaudojas arī Daniela prātā: izvēloties citādu notikumu gaitu, uz spēles likta viņa mūsdienu ģimene, viņa un Neldas bērni. Mierinošā piparmētru tēja ar citronu, ko abās Daniela dzīvēs piedāvā mamma, – vai ar to pietiek sāpīgos mirkļos? Vai pagātne, „beidzot pamanījusi sīko niecību, kura tik ļoti pūlējās to mainīt” (343. lpp.), atlaidīs dzelžaino tvērienu vai kārtīgi pārmācīs? Vai „pagātne jāliek mierā” (360. lpp.)? Un vai savas mīlestības mērogu un nozīmi īsti apjaušam tikai tad, kad to jau gandrīz, gandrīz zaudējam?
Tik sarežģīti jautājumi, sāpīga izvēle, bet sākās pavisam vienkārši – ar kaķi, kurš aizklīdis no mājām… Nē, viss, beidzu stāstīt, lasiet paši! Grāmata ir raiti lasāma un noteikti ievilks savās lappusēs daudzus lasītājus.
Sanita Dāboliņa